Pusi savas profesionālās karjeras G. Mannerheims pavadīja Krievijas Impērijas armijā un guva lielus panākumus. Tomēr G. Mannerheims ir vislabāk pazīstams ar savu darbību karjeras otrajā daļā pēc tam, kad viņš 1917. gada rudenī atgriezās Somijā 50 gadu vecumā. G. Mannerheima pirmais nozīmīgais sasniegums bija Somijas valdības bruņoto spēku vadīšana līdz uzvarai Somijas pilsoņu karā 1918. gada pavasarī. Krievijas armijā bija vairāki somu izcelsmes ģenerāļi, bet G. Mannerheims tika atzīts par kompetentāko no viņiem. Bija strauji jāizveido Somijas armija, karavīrus vajadzēja nodrošināt ar visu nepieciešamo, un viņi bija jāapmāca. Armijas stratēģiskā un operatīvā vadība bija sarežģīts uzdevums. G. Mannerheimam bija galvenā loma šo jautājumu risināšanā.

Ģenerālis Gustavs Mannerheims (Carl Gustaf Emil Mannerheim) uzrunā parlamenta deputātus Somijas pilsoņu kara uzvaras parādē. Helsinki, Somija, 16.05.1918.
Fotogrāfs Gunnar Lönnqvist. Avots: Europeana/ Finnish Heritage Agency.
Nākamais svarīgais uzdevums bija būt Somijas pirmajam valsts vadītājam. Pirmā pasaules kara beigās Somijai nācās saraut līdzšinējo sadarbību ar Vāciju un nodibināt labas attiecības ar Rietumu lielvalstīm. G. Mannerheims bija īstā persona, lai vadītu šīs politikas izmaiņas, jo viņš bija anglofils un jau bija izveidojis personiskas attiecības ar vairākiem vadošajiem Rietumu lielvalstu politiķiem. G. Mannerheimam bija galvenā loma tajā, ka Rietumu lielvalstis 1919. gada pavasarī atzina Somijas neatkarību un nosūtīja Somijai palīdzībai lielu daudzumu pārtikas, kas ļāva Somijai 1919. gadā izvairīties no bada. 1919. gada vasarā G. Mannerheims arī apstiprināja Somijas konstitūciju, kas padarīja Somiju par parlamentāru demokrātiju. Retrospektīvi, iespējams, G. Mannerheima nozīmīgākais mērķis bija lielinieku sakāve. G. Mannerheims būtu gribējis, lai Somijas armija būtu atbalstījusi krievu balto (pretlieliniecisko) kustību un uzbrukusi Petrogradai 1919. gada rudenī. Tomēr šīs ieceres izgāzās, jo krievu balto ģenerāļi neakceptēja Somijas neatkarību bez ierunām, un Rietumu lielvalstis neuzņēmās pietiekami skaidras saistības, lai atbalstītu uzbrukumu. Vairāki pētnieki (un lielinieku vadītājs Vladimirs Ļeņins, Владuмир Ильuч Лeнин) vēlāk aplēsa, ka Somijas armijas uzbrukums, iespējams, būtu novedis pie Petrogradas ieņemšanas un pat lielinieku valdības krišanas.
20. gs. 20. gados, kad G. Mannerheims nepildīja valdības pienākumus, viņš centās īpaši veicināt bērnu veselības aprūpi un mazināt spriedzi starp bijušajām Somijas pilsoņu karā karojušajām pusēm. 20. gs. 30. gadu sākumā atgriežoties aizsardzības resora vadībā, G. Mannerheims stingri centās panākt armijas nostiprināšanu. Taču Somijas galvenās partijas viņa bažas par starptautiskās situācijas pasliktināšanos neuztvēra nopietni, un G. Mannerheima pieprasītie budžeta palielinājumi tika īstenoti tikai aptuveni gadu pirms Otrā pasaules kara sākuma. Otrā pasaules kara laikā G. Mannerheims Somijas armijas virspavēlnieka amatā būtiski ietekmēja to, ka Ziemas karš (Talvisota, 1940) un Turpinājumkarš (Jatkosota, 1944) beidzās ar Somijas neatkarības nosargāšanu. Padomju Savienība mēģināja iekarot Somiju, taču Somijas armijas efektīvā pretestība bija galvenais faktors, kas Padomju Savienībai liedza sasniegt savu mērķi. G. Mannerheima samiernieciskā iekšpolitika veicināja Somijas sabiedrības vienoto nostāju kara laikā. 1944. gada rudenī Somija atteicās no sadarbības ar Vāciju un parakstīja pamieru ar Padomju Savienību, un G. Mannerheims izrādījās piemērota persona, kas varēja pārorientēt Somijas ārpolitiku un garantēt nacionālās vienotības saglabāšanu. Rietumu lielvalstis un pat Josifs Staļins (krievu Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин, gruzīnu იოსებ სტალინი) akceptēja G. Mannerheima ievēlēšanu Somijas prezidenta amatā 1944. gadā. Pateicoties tam, nekavējoties izdevās atjaunot normālas attiecības ar karā uzvarējušajām lielvalstīm. Pēc Padomju Savienības prasības 1945.–1946. gadā tā dēvētajās “kara atbildības prāvās” (Sotasyyllisyysoikeudenkäynti) tika notiesāti un piespriesti cietumsodi citiem Somijas nozīmīgākajiem kara laika valsts vadītājiem, taču J. Staļins paziņoja, ka G. Mannerheimam apsūdzības netiks izvirzītas.