Prezidentūras laikā Lauri Relanders sniedza ieguldījumu Somijas parlamentārisma izveidē. Viņš ierobežoja komunistu darbību, bet sociāldemokrātiem pavēra iespēju piedalīties Somijas valdībā. L. Relanders stiprināja Somijas attiecības ar Baltijas un Skandināvijas valstīm, Poliju. 

L. Relanders 1907. gadā ieguva agronoma izglītību, doktora grādu – 1914. gadā. Viņš tiecās uz akadēmisku karjeru, taču nevarēja atrast pastāvīgu darbu universitātē un pievērsās civildienestam. 1906. gadā L. Relanders apprecējās ar Signi Estermani (Signe Österman). Laikā no 1907. līdz 1910. gadam viņiem piedzima divi bērni.

L. Relandera nozīmīgākais uzdevums pirms prezidentūras bija gubernatora amata pildīšana Vīpuri novadā no 1920. līdz 1925. gadam. 1907. gadā L. Relanders bija iestājies centriskajā partijā Agrāriešu savienība (Maalaisliitto), no 1917. līdz 1920. gadam viņš bija parlamenta deputāts. L. Relandera ievēlēšana prezidenta amatā daudziem bija pārsteigums, jo viņš bija salīdzinoši mazpazīstams. Prezidenta vēlēšanās 1925. gadā pirmo reizi tika īstenota prakse, ka vispārīgajās vēlēšanās tika ievēlēti 300 politisko partiju pārstāvji. Ievēlētie pārstāvji prezidenta amatā varēja brīvi ievēlēt jebkuru. Kad vairāki Agrāriešu savienības vadošie pārstāvji, piemēram, Kiesti Kallio (Kyösti Kallio), atteicās no kandidatūras prezidenta amatā, dienu pirms galīgā balsojuma L. Relanders tika izvirzīts kā kandidāts, kurš šķita kā kompromisa variants. L. Relanders aizstāvēja lauksaimniecībā nodarbināto iedzīvotāju intereses, bija patriotisks un orientēts uz nacionālo aizsardzību, bet arī ne pārāk nacionālistisks – tā sprieda zviedru valodā runājošo loks. Galīgajā balsojumā L. Relandera konkurents bija Nacionālās progresīvās partijas (Kansallinen edistyspuolue) pārstāvis Risto Riti (Risto Heikki Ryti), kurš kļuva par prezidentu Otrā pasaules kara laikā. Centristi, konservatīvie un zviedru valodā runājošie delegāti atbalstīja L. Relanderu, un viņš tika ievēlēts ar 172 balsīm pret 109.

Kad 1931. gadā tuvojās L. Relandera prezidentūras beigas, Agrāriešu savienības vadība neatbalstīja viņa kandidatūru jaunam termiņam. Daudzi partijas biedri uzskatīja, ka L. Relanders ir pārāk labēji noskaņots, un vēlējās, lai viņu nomainītu mērenais K. Kallio. Šoreiz K. Kallio piekrita kandidēt, taču prezidenta vēlēšanās viņam neizdevās uzvarēt. L. Relanders pēc savas prezidentūras politikā vairs neatgriezās. Tā vietā līdz 1942. gadam viņš strādāja par apdrošināšanas kompānijas vadītāju, bet tad nomira no pēkšņas sirdstriekas salīdzinoši agrā vecumā – 58 gados.

Kā personība un prezidents L. Relanders daudzējādā ziņā bija pretstats iepriekšējam prezidentam Kārlo Juho Stālbergam (Kaarlo Juho Ståhlberg). L. Relanders bija ekstraverts, saticīgs un brīvi pārvaldīja vairākas valodas. Viņam nebija detalizētas ilgtermiņa politiskās programmas, bet L. Relanders koncentrējās uz aktuālo jautājumu pakāpenisku risināšanu. Viņa ilgtermiņa mērķi bija stiprināt saikni starp Somiju un tās demokrātiskajām kaimiņvalstīm un pretoties komunistu darbībai Somijā. K. J. Stālbergs nebija devies nevienā valsts vizītē, turpretī L. Relanders devās uz piecām valstīm: Igauniju, Zviedriju, Latviju, Dāniju un Norvēģiju. Turklāt viņam patika dzimtenē uzņemt dažādu valstu pārstāvjus. Šīs vizītes piesaistīja lielu un pozitīvu uzmanību Somijā un ārvalstīs un veicināja Somijas atpazīstamību kaimiņvalstīs. Taču politiskie oponenti Somijā kritizēja L. Relandera vēlmi ceļot un jokoja, ka “pēc jurista prezidenta (juristipresidentti) Somija ir ieguvusi tūrisma prezidentu (turistipresidentti)”.

Kad K. J. Stālberga laikā plānotā alianse ar Baltijas valstīm un Poliju neizdevās un arī Zviedrija attiecībā uz militāri politisku sadarbību ar Somiju izturējās noraidoši, L. Relanders uzskatīja, ka Somijai visprātīgāk būtu mēģināt atbalstīt Tautu Savienību un ar tās starpniecību stiprināt Somiju un citas mazās valstis. L. Relanders domāja, ka Vācija un Lielbritānija bija vienīgās lielvalstis, kuru iespējās un interesēs bija iebilst Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) imperiālistiskajām interesēm Baltijas reģionā. Tāpēc L. Relanders centās panākt ciešākas attiecības starp Somiju un šīm divām Rietumeiropas valstu lielvarām. Būtiskas pārmaiņas vai konkrētas vienošanās panākt tomēr neizdevās, vienīgi tirdzniecības jomā ar Vāciju un Lielbritāniju sekmējās noslēgt konkrētus nolīgumus. L. Relanders uzskatīja, ka vienīgais Somijas drauds bija PSRS, un viņš cerēja, ka boļševisms tur būs sabrucis. Tajā pašā laikā viņš izvairījās no provokatīviem paziņojumiem par PSRS un centās uzturēt faktiskas, bet ne pārāk ciešas attiecības.

L. Relandera prezidentūras laikā Somijas ekstrēmi kreisajiem politiskajiem spēkiem joprojām bija diezgan liels atbalsts. Pēc pilsoņu kara atklāta komunistu darbība tika aizliegta, taču komunisti spēja piedalīties vēlēšanās, darbojoties dažādās aizsegorganizācijās, un saņēma aptuveni 10 % balsu. Pēc L. Relandera domām, tas apdraudēja Somijas iekšējo drošību un stabilitāti. L. Relanders cīnījās pret komunismu, izmantojot divas taktikas. Viņš atbalstīja mērenos sociāldemokrātus, kuri sacentās ar radikālākiem sociālistiem par kreisi noskaņoto vēlētāju atbalstu. 1926. gadā L. Relanders ļāva mēreno sociāldemokrātu līderim Veinem Tanneram (Väinö Tanner) izveidot mazākuma valdību Somijā. Dodams iespēju kreisi noskaņotajiem politiskajiem spēkiem pirmo reizi kopš pilsoņu kara iegūt varu, L. Relanders vēlējās panākt, lai kreisi noskaņotie ievērotu parlamentārisma principus.

L. Relandera otrā taktika bija atbalstīt Somijas labējo radikāļu cīņu pret komunismu. 1929. gada augustā L. Relanders parlamenta atklāšanā teica runu, kurā paziņoja, ka sabiedrība no parlamenta un valdības gaida izlēmīgu rīcību pret komunistu veikto aģitāciju. Tā paša gada beigās Dienvidu Austrumbotnijā (Etelä-Pohjanmaa) radās radikālā lapujiešu kustība (Lapuanliike). Tās mērķis bija izskaust komunismu Somijā. L. Relanders atklāti pauda atbalstu šai kustībai un pavēlēja rīkot jaunas parlamenta vēlēšanas jau gadu pēc iepriekšējām. L. Relandera vēlme, lai 1930. gada rudens vēlēšanās labēji noskaņotās partijas gūtu vairāk vietu parlamentā, piepildījās. Jaunais parlaments apstiprināja sagatavotos komunistiskās darbības aizlieguma likumus, kuru stāšanos spēkā bija aizkavējis iepriekšējais parlaments.

Ar savu pretkomunistisko darbību L. Relanders ieguva plašu popularitāti Somijas konservatīvo un labējo politisko spēku vidū, taču partijā viņa darbību uzskatīja par pārmērīgu. Jo īpaši viņam bija nesaskaņas ar K. Kallio. K. Kallio nevēlējās, lai L. Relanders 1931. gada vēlēšanās atkārtoti ieņemtu prezidentūru, un L. Relanders atteicās atbalstīt K. Kallio kā Agrāriešu savienības prezidenta amata kandidātu. No 1930. līdz 1931. gadam Pērs Ēvinds Svīnhuvuds (Pehr Evind Svinhufvud) no Nacionālās koalīcijas partijas (Kansallinen kokoomus) kļuva par L. Relandera uzticības personu. L. Relanders izdarīja spiedienu uz K. Kallio vadīto valdību, lai tā 1930. gadā atkāptos, un iecēla jaunu valdību, kuras premjerministrs bija P. Ē. Svīnhuvuds. Pēc L. Relandera domām, P. Ē. Svīnhuvuds bija īstais cilvēks, kurš Somijā varētu vadīt cīņu pret komunismu. Tāpēc L. Relanders bija ļoti apmierināts, kad 1931. gadā par jauno prezidentu kļuva P. Ē. Svīnhuvuds, nevis K. Kallio.

Prezidentūras laikā L. Relanders parādīja, ka prezidents var būt ikdienišķs un neformāls, taču vienlaikus nepieciešamības gadījumā var realizēt varu un pildīt oficiālos pienākumus. Viedokļi šajā ziņā dalījās, proti, daži laikabiedri atzinīgi vērtēja prezidenta statusa “normalizēšanu”, taču citi L. Relandera neformālo sarunu un apdomīgo rīcības pieeju uzskatīja par vājumu un neizlēmību, kas nav piemērota prezidenta prestižam. Daudzi pētnieki uzskata, ka L. Relandera nozīmīgākais panākums bija attiecību stiprināšana ar tuvākajām kaimiņvalstīm Baltijas reģionā un Skandināvijā. L. Relanderam izdevās arī veicināt lielākās kreisās partijas – Somijas Sociāldemokrātiskās partijas (Suomen sosialidemokraattinen puolue) – apņemšanos ievērot parlamentāru un demokrātisku politisko sistēmu. L. Relandera ieviestie likumi, kas aizliedza komunistisku darbību, veicināja viņa popularitāti, taču vēlāk, īpaši pēc Otrā pasaules kara, viedokļi par šo tematu bija kritiskāki. Tā tomēr bija politiskās brīvības ierobežošana, lai gan paši komunisti tiecās to vēl vairāk vājināt.

L. Relanders kļuva par prezidentu, būdams vien 41 gadu vecs, tāpēc daži kritiķi viņu novērtēja par zemu, jo īpaši prezidentūras sākumā. Pirms prezidentūras L. Relanders nebija ieņēmis nevienu nozīmīgu politisku amatu, un pēc prezidenta pilnvaru termiņa viņš vairs nepiedalījās politikā. Šajā ziņā viņš atšķīrās no visiem pārējiem starpkaru perioda Somijas prezidentiem, un tas, visticamāk, ir iemesls, kāpēc L. Relanders vēlāk tika uzskatīts par diezgan nenozīmīgu prezidentu. Daži jaunākie pētījumi tomēr liecina, ka L. Relanders bija spēcīgāks un nozīmīgāks varas turētājs, nekā tiek uzskatīts.

Prezidentūras laikā L. Relanders no Somijas un septiņām citām valstīm saņēma augstas pakāpes ordeņus, kas paredzēti valsts vadītājiem. 2004. gadā Somijas raidorganizācija Yleisradio organizēja publisku balsojumu “Nozīmīgākie somi” (Suuret suomalaiset), kurā varēja piedalīties ikviens interesents. Balsojumā uzvarēja Gustavs Mannerheims (Carl Gustaf Emil Mannerheim), bet L. Relanders, kurš plašākai sabiedrībai nebija zināms, 100 labāko sarakstā neiekļuva.

1996. gadā Helsinkos, Hesperijas esplanādē (Hesperian esplanadi) pie parlamenta ēkas, tika atklāts L. Relandera piemineklis, kuru veidoja Mati Peltokangass (Matti Peltokangas). L. Relandera vārdā nosaukts tirgus Helsinkos un divi ceļi Vantā. Somijas Pasts (Suomen Posti) 1983. gadā izdeva pastmarku par godu L. Relandera simtgadei.