K. Kallio bija konservatīvs un patriotisks politiķis, tāpēc bija ļoti dabiski, ka viņš bija likumīgās un demokrātiskās valdības pusē Somijas pilsoņu kara laikā. Viņš stingri nosodīja vardarbību, ko pastrādāja sarkanie sacelšanās laikā, taču arī iebilda pret uzvarētāju – balto – atbildes pasākumiem. Pilsoņu kara beigās K. Kallio guva ievērojamu publicitāti, jo viņš bija pirmais no vadošajiem balto puses politiķiem, kuri aicināja veidot nacionālu saskaņu un attīstīt savstarpēju sapratni. Runā 05.1918. viņš paziņoja, ka “Somijā nedrīkst būt ne sarkano, ne balto, bet Somijas Republikas pilsoņi, kuri mīl savu valsti un kuri visi jūtas kā sabiedrības locekļi un šeit bauda savu dzīvi”. Daudzi citi arī vēlāk, 21. gs., ir citējuši K. Kallio vārdus pilsoņu kara piemiņas pasākumos.
K. Kallio labi pārzināja Somijas lauku iedzīvotāju dzīves apstākļus un par savu nozīmīgāko uzdevumu uzskatīja to uzlabošanu. Lielais mērķis bija sniegt iespēju visiem bezzemniekiem un zemes nomniekiem iegūt savu saimniecību. Zemes nomnieku stāvoklis būtiski uzlabojās jau 1918. gadā, kad K. Kallio pirmo reizi kļuva par lauksaimniecības ministru. Arī vēlāk K. Kallio darbībai bija tik liela ietekme, ka 1922. gadā labējās partijas apstiprināja jauno Zemes piešķiršanas likumu (Asutuslaki). Tādējādi tika sasniegts K. Kallio un viņa kolēģu izvirzītais mērķis – dot iespēju visiem, kuri to vēlējās, izveidot patstāvīgu saimniecību. Šo zemes reformu uzreiz pēc tās izstrādes neoficiāli iesauca par Kallio likumu (Lex Kallio) – par godu cilvēkam, kas visvairāk ietekmēja šo procesu. Līdz ar Zemes piešķiršanas likuma izstrādi un ieviešanu K. Kallio veicināja arī infrastruktūras, piemēram, ceļu, dzelzceļu un elektrības tīklu, izbūvi laukos un attālajos apvidos.
K. Kallio lauku politika bija nozīmīga daļa no viņa mērķa – stabilizēt Somijas sabiedrību un mazināt politiskās atšķirības. Būdams premjerministrs un vēlāk arī prezidents, viņš iebilda pret abu galējo politisko spārnu darbībām. Tajās viņš saskatīja apdraudējumu Somijas demokrātijai. 20. gs. 20. gados šāda veida darbs bija vērsts uz komunisma apspiešanu, un K. Kallio iesaistījās dažādu likumu izstrādē, lai novērstu komunistu darbību. 20. gs. 30. gadu mijā Somijā veidojās plaša pretkomunistiskā pilsoniskā kustība, kuru oficiāli pārstāvēja Lapuas kustība (Lapuanliike, 1929–1932). K. Kallio sākotnēji atbalstīja Lapuas kustību, bet vēlāk vērsās pret to kustības pastrādātās vardarbības dēļ. 20. gs. 30. gados gan galēji kreisie, gan galēji labējie uzskatīja K. Kallio par savu ienaidnieku, bet, no otras puses, mēreni kreisie un mēreni labējie viņam izrādīja atbalstu, tāpēc K. Kallio varēja koncentrēties uz sadarbības veidošanu starp tām politiskajām grupām, kas atradās tuvu centram. Rezultātā K. Kallio bija pirmais Somijas prezidents, kurš iecēla centristu un sociāldemokrātu koalīcijas valdību. Tā darbojās gandrīz trīs gadus – no 1937. gada līdz 1939. gadam.
Ārpolitikas jomā K. Kallio bija visai pasīvs un pārsvarā samierinājās ar attiecību uzturēšanu starp tuvākajiem kaimiņiem (Somiju, Igauniju un Zviedriju). 1939. gada rudenī, kad Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS) draudēja ar iebrukumu, viņš mēģināja panākt Skandināvijas valstu atbalstu Somijai, taču tas neizdevās. K. Kallio atbalstīja Somijas Aizsardzības padomes (Puolustusneuvosto) vadītāju un ģenerāli Gustavu Mannerheimu (Gustav Mannerheim), kad G. Mannerheims 1939. gadā mēģināja paātrināt ieroču piegādi Somijai un nonāca strīdā ar Somijas valdību. K. Kallio apzinājās, ka PSRS mērķis ir Somijas iekarošana, un viņš uzskatīja, ka nevajadzētu piekrist PSRS prasībām pēc teritorijas atdošanas 1939. gada rudenī. Ziemas kara laikā K. Kallio bija nepiekāpīgs politiķis, kurš iestājās par bruņotas pretošanās turpināšanu pat tad, kad 1940. gada pavasarī situācija pamazām sāka šķist bezcerīga. Galu galā viņš sliecās samierināties ar Somijai nelabvēlīgo miera līgumu pēc tam, kad tika pārliecināts par iespējamo Somijas aizsardzības spēju sabrukumu un par pastāvošajiem draudiem, ka valsts varētu kļūt par Vācijas un Rietumu lielvaru kaujas lauku. K. Kallio ir slavens ar rūgto un pravietisko izteikumu, kas tika dokumentēts brīdī, kad viņam bija jāparaksta miera līgums: “Lai nokalst mana roka, kas ir spiesta parakstīt šādu dokumentu!” Pēc pieciem mēnešiem viņa roka kļuva paralizēta. Kara laikā K. Kallio par savu galveno uzdevumu uzskatīja uzturēt somu cīņas sparu un ticību tam, par ko viņi cīnās, tāpēc ļoti aktīvi uzstājās radio un presē.