Ziemas karā somi, izrādīdami neatlaidīgu pretestību, nepieļāva, ka viņu valsti okupē un anektē PSRS. Lai arī Somija formāli karu zaudēja, patiesībā tā bija somu aizsardzības uzvara. 

Ziemas karš sākotnēji Somijā un ārzemēs bija pazīstams kā Krievijas–Somijas karš 1939.–1940. gadā (somu Venäjän ja Suomen sota 1939–1940, krievu Советско–финская война 1939–1940 года). Nosaukums norāda uz to, ka karš notika tieši 1939.–1940. gada ziemas periodā. Apzīmējums “Ziemas karš” pirmo reizi tika lietots Somijā 06.1941., kad starp Somiju un PSRS sākās jauns karš – Turpinājumkarš (jatkosota). “Ziemas kara” apzīmējums militārajam konfliktam Somijā tika ieviests no 1943. gada, bet ārvalstīs – pēc Otrā pasaules kara. 

Ziemas karš bija daļa no Otrā pasaules kara. Somija 20. gs. 20. gadu sākumā bija pasludinājusi sevi par neitrālu un ārpolitikā paļāvās uz Tautu Savienību (angļu League of Nations). Taču 20. gs. 30. gados kļuva skaidrs, ka Tautu Savienība nespēj nodrošināt mieru un mazo valstu neatkarību. Tas būtiski vājināja Somijas kā PSRS kaimiņvalsts stāvokli. Kopš Somijas neatkarības iegūšanas attiecības ar PSRS bija saspīlētas. PSRS bija atbalstījusi somu galēji kreisos spēkus Somijas pilsoņu karā (Suomen sisällissota) 1918. gadā.

PSRS pārkāpa arī 1920. gada Somijas un PSRS miera līgumu (somu Tarton rauhansopimus, krievu Тартуский мирный договор), atsakoties īstenot nacionālo autonomiju, kas tika apsolīta ar somiem etniski un lingvistiski cieši saistītajiem karēļiem. Šo apdzīvoto teritoriju somi sākotnēji vēlējās pievienot Somijai. Turklāt PSRS atbalstīja somu komunistus, kuru darbība Somijā bija aizliegta, un pastāvīgi centās iedragāt Somijas iekšējo stabilitāti un drošību. Kad 20. gs. 30. gadu beigās Zviedrija atteicās pieņemt Somijas ierosināto aizsardzības savienību, Somija palika viena pret PSRS, kas pieejamo resursu ziņā bija ievērojami pārāka. 

PSRS bija pārsteigums, ka Somija 1939. gada rudenī sarunās atteicās piekrist PSRS ultimātam, lai gan pārējās Baltijas valstis jau bija pakļāvušās padomju puses prasībām par karabāzu izvietošanu. Kad PSRS nolēma īstenot iekarošanas plānu ar militāriem līdzekļiem, tā pieņēma, ka Somija vai nu nekavējoties padosies, vai arī Sarkanā armija sakaus Somijas armiju pāris nedēļu laikā. Taču Somija veiksmīgi spēja aizstāvēties trīsarpus mēnešus, kuru laikā Sarkanajai armijai izdevās ieņemt tikai dažus procentus no Somijas teritorijas. Rietumu lielvalstis bija pārsteigtas, jo īpaši tāpēc, ka Polija, kas bija daudz spēcīgāka par Somiju, Vācijas iebrukuma rezultātā 09.1939. ātri sabruka. Somijas pretošanās raisīja lielu apbrīnu visā pasaulē. Tā guva Rietumvalstu politisko atbalstu un radīja plānus iespējamai efektīvai palīdzībai. Somu pretošanās palīdzēja panākt kompromisa mieru ar PSRS 03.1940. 

Somija kļuva par PSRS ekspansīvās politikas mērķi divos veidos. No vienas puses, PSRS centās atgūt visas teritorijas, kuras Krievijas Impērija bija zaudējusi Pirmā pasaules kara rezultātā. No otras puses, PSRS tiecās pēc pasaules revolūcijas, kas arī būtu piespiedusi Somiju pārveidot par valsti ar sociālistisku iekārtu un kas atrastos PSRS pakļautībā. Baltijas reģionā PSRS pretspēks bija nacionālsociālistiskā Vācija, kurai bija savi ekspansijas mērķi. Tie savukārt bija pretrunā ar PSRS mērķiem. Kad PSRS un Vācija 23.08.1939. Molotova–Ribentropa pakta slepenajā protokolā vienojās par Ziemeļaustrumeiropas sadalīšanu interešu sfērās, PSRS tika dotas brīvas rokas agresijas sākšanai pret Somiju. PSRS vadība uzskatīja: karš pret Vāciju tuvākajā laikā būs neizbēgams, tāpēc Somijas ieņemšanai bija tūlītēja stratēģiska nozīme. Somijas teritorijas pārņemšana nodrošinātu kontroli pār Baltijas jūras ziemeļu daļu tai lielvalstij, kurai pirmajai izdotos veikt sekmīgu iebrukumu. 

PSRS Sarkanās armijas resursi daudzkārt pārsniedza Somijas armijas resursus. Kara laikā Sarkanā armija pret Somiju koncentrēja apmēram miljonu karavīru, lai gan tik liels skaits vienlaikus frontē nekad neatradās. Tomēr šis skaits bija aptuveni trīs reizes lielāks nekā Somijai, kuras bruņotajiem spēkiem bija pieejami nedaudz mazāk par 350 000 vīru. PSRS īpaši liels pārākums bija smagajā bruņojumā. Sarkanajai armijai bija vairāk nekā 3000 tanku, bet Somijai tikai 30, un arī tie bija pilnīgi novecojuši un karadarbībai nederīgi. PSRS 3800 lidmašīnām Somijas gaisa spēki (Ilmavoimat) varēja pretnostatīt nedaudz virs 100 lidmašīnām. Artilērijas ziņā Sarkanās armijas pārsvars bija septiņas reizes lielāks. Munīcijas apjoms bija gandrīz neierobežots. Kara laikā Sarkanā armija izšāva 50 reizes vairāk artilērijas šāviņu nekā Somija. Somijas armijā īpaši nopietns bija prettanku ieroču, tostarp mīnu, deficīts. Efektīvu prettanku lielgabalu bija tikai daži desmiti, tāpēc somiem pārsvarā nācās izmantot dažādas pagaidu ierīces, piemēram, degmaisījuma pudeles. Miera laikā, 20. gs. 20. gados un gandrīz līdz kara sākumam, Somijai ekonomisku iemeslu dēļ nebija izdevies iegūt pietiekami daudz modernu ieroču. Kad 1938. gadā kara draudi beidzot kļuva acīmredzami, vairs nebija iespējams būtiski uzlabot situāciju. Ziemas kara sākumā visiem Somijas armijas karavīriem nepietika formas tērpu un individuālo šaujamieroču. Bruņojuma ziņā situācija uzlabojās kara laikā, kad somiem izdevās sagrābt lielu skaitu ienaidnieka ieroču. 

Tomēr abu karojošo pušu relatīvo spēku līdzsvaroja daudzi faktori, kas bija saistīti ar taktisko un operatīvo pieredzi. Sarkanā armija galvenokārt bija praktizējusi taktiku, kas piemērota atklātam reljefam vasaras apstākļos. Tad varēja efektīvi izmantot skaitlisko armijas personāla pārākumu un smago bruņojumu. Tomēr netālu no Somijas austrumu robežas bija daudz mežu, ezeru un purvu, kā arī nedaudz ceļu. Līdz ar to Sarkanās armijas motorizēto karaspēka vienību darbība bieži vien radīja sastrēgumus vietās un uz nedaudzajiem ceļiem, kur reljefs atļāva pārvietoties smagajam transportam. 1939.–1940. gada ziema bija ļoti auksta un sniegota, un Sarkanajai armijai nebija piemērota ekipējuma. Sarkanās armijas darbības spējas vājināja arī tas, ka 20. gs. 30. gados, Lielā terora laikā, Josifs Staļins (krievu Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин, gruzīnu იოსებ სტალინი) bija likvidējis daudzus armijas augsta ranga virsniekus. Lielākā daļa Ziemas kara Sarkanās armijas virsnieku bija nepieredzējuši, un hierarhiskās kultūras dēļ viņi parasti nevarēja rīkoties pēc savas iniciatīvas (bez pavēles vai atļaujas no augšas). Somu situācija bija pretēja. Somu karavīri bija pieraduši darboties skarbos ziemas apstākļos un praktizēja aizsardzību tipiskā Somijas apvidū. Dažādu ieroču šķiru un vienību savstarpējā sadarbība bija kvalitatīva, tāpēc, piemēram, ar artilērijas un gaisa spēku ierobežoto nodrošinājumu ienaidniekam bija iespējams nodarīt būtiskus zaudējumus. Visi somu karavīri prata slēpot, tāpēc biezā sniega sega nebija šķērslis somu vieglo kājnieku vienību kustībai, kas ļoti bieži spēja pārsteigt ienaidnieku, apsteidzot to bezceļa un meža apstākļos. Starpkaru periodā Somijas aizsargu organizācijās (Suojeluskunta) bija vairāk nekā 100 000 dalībnieki, kuri tika regulāri apmācīti, tāpēc Somijas armijas rīcībā bija liels skaits prasmīgu virsnieku, instruktoru un ierindas kareivju. Somu taktikā un operatīvajā domāšanā liela nozīme bija pašiniciatīvai un aktivitātei visās situācijās. Būtisks faktors bija arī tas, ka somi bija ļoti motivēti aizstāvēt dzimteni, savukārt Sarkanās armijas karavīru motivācija caurmērā bija daudz vājāka. 

PSRS mērķis bija iekarot Somiju, un tam saskaņā ar plāniem bija jānotiek aptuveni divu nedēļu laikā. PSRS vadība arī uzskatīja, ka pēc 1918. gada Somijas pilsoņu kara sabiedrība joprojām būs sašķelta, tāpēc strādnieki atteiksies karot pret PSRS un uztvers Sarkano armiju kā “atbrīvotāju”. Pēc uzvaras Somija būtu kļuvusi par sociālistisko padomju republiku PSRS sastāvā. Somijas mērķis bija atvairīt agresoru un saglabāt Somijas neatkarību un demokrātisko iekārtu. Kad PSRS uzreiz pēc uzbrukuma sākuma (01.12.) izveidoja Somijas Tautas Republikas valdību (Suomen Kansanvaltainen tasavalta), kas sastāvēja no somu komunistiem, kuri 1918. gadā bija aizbēguši uz PSRS, somiem kļuva skaidrs, ka PSRS mērķis bija iekarot visu Somiju. Pat pašā somu sabiedrībā valdīja pārsteigums par to vienprātību, ar kuru visas Somijas iedzīvotāju grupas bija gatavas cīnīties par Somijas neatkarību neatkarīgi no miera laikā pastāvējušajām politiskajām domstarpībām. 

1939. gada rudenī PSRS pieprasīja Somijai tās teritoriju atdošanu, aizbildinoties, ka attiecīgās teritorijas ir nepieciešamas Ļeņingradas drošībai. Somija atteicās atdot teritorijas daļēji principiālu apsvērumu dēļ, bet galvenokārt tāpēc, ka tas būtu būtiski vājinājis Somijas aizsardzības iespējas pret padomju militāro agresiju. Kad sarunas beidzās bez rezultātiem, PSRS 26.11. sarīkoja viltus provokāciju uz abu valstu robežas un 30.11. sāka plašu uzbrukumu Somijai. Ziemas karam pasaulē tika pievērsta liela uzmanība, jo tajā pašā laikā citās pasaules kara frontēs nekas būtisks nenotika. Somija ieguva spēcīgas simpātijas lielākajā pasaules valstu daļā, jo situācija bija skaidra: tā ir neizprovocēta lielvaras agresija, lai pakļautu mazo kaimiņvalsti. Uzbrukuma rezultātā Tautu Savienības Padome 14.12. izslēdza PSRS no šīs organizācijas. Tas bija iepriekš nepieredzēts lēmums organizācijas vēsturē. Kara laikā Somija saņēma ievērojamu humāno palīdzību no Rietumeiropas un Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV). Šīs valstis arī dāvināja vai pārdeva Somijai bruņojumu, piemēram, artilēriju un gandrīz 100 lidmašīnu, no kurām aptuveni puse tika nodota ekspluatācijā pirms kara beigām. Nozīmīgākā militārā palīdzība nāca no Zviedrijas. Oficiāli Zviedrija nesūtīja uz Somiju savu karaspēku, bet atļāva izveidot un aprīkot atsevišķu brīvprātīgo vienību. Zviedru brīvprātīgo korpusa (Svenska Frivilligkåren) rindās bija 8300 karavīru un 16 lidmašīnas, kurām bija nozīmīga loma Ziemeļsomijas aizsardzības atbalstīšanā. Somijā ieradās arī vairāk nekā 3000 brīvprātīgo no citām valstīm. Tā kā gandrīz visiem no tiem trūka militārās sagatavotības, Somijas armija līdz kara beigām nepaspēja no šiem brīvprātīgajiem izveidot gatavas kaujas vienības. Izņēmums bija apmēram 300 Amerikas somi, kuri paguva piedalīties karadarbībā pēdējās kara dienās. 

Darbības ziņā Ziemas karu var sadalīt trīs fāzēs. Pirmā fāze ilga no novembra beigām līdz janvāra sākumam. Šajā laikā Sarkanajai armijai izdevās pavirzīties uz priekšu visās frontes daļās par 50–80 km. Savukārt decembra beigās un janvāra sākumā somiem izdevās apturēt ienaidnieka virzību, iznīcināt vienības, kas bija Sarkanās armijas uzbrukuma avangardā, un nodarīt ienaidniekam lielus zaudējumus. Piemēram, kaujas pie Tolvajervi, Suomusalmi un Rātes, kurās tika ielenktas un iznīcinātas trīs Sarkanās armijas divīzijas, ar laikrakstu starpniecību kļuva pazīstamas pasaulē. Nākamais posms šajā fāzē aptver lielāko daļu janvāra un februāra sākumu. Šajā laikā Sarkanā armija turpināja uzbrukumus visā frontes garumā, taču nespēja tikt uz priekšu. Tomēr janvāra pozīciju kara fāzē Somijas karaspēks, kuram bija maz iespēju saņemt papildspēkus vai atpūsties, kļuva novājināts. Savukārt Sarkanā armija, gatavojoties jaunam lielam uzbrukumam, frontes tuvumā janvārī pieveda līdz 300 000 jaunu karavīru un lielu apjomu bruņojuma. 

Trešajā fāzē ietilpst Sarkanās armijas otrā lielā ofensīva, kuras centrā bija Karēlijas zemes šaurums. Ofensīva tika uzsākta 01.02. un ar pilnu jaudu turpināta 11.02., kad Somijas frontē esošais karaspēks jau bija stipri cietis. Sarkanajai armijai 15.02. izdevās veikt izrāvienu Karēlijas zemes šauruma (Summas) rietumu daļā un nākamo divu nedēļu laikā pavirzīties uz priekšu apmēram 50 km uz ziemeļiem Vīpuri pilsētas tuvumā. Citās frontes vietās Sarkanās armijas uzbrukumi tika atvairīti, bet Vīpuri apkārtnē situācija marta sākumā somiem kļuva ārkārtīgi draudīga. Lai gan Sarkanā armija atkārtoti bija piedzīvojusi smagus dzīvā spēka un bruņojuma zaudējumus (salīdzinājumā ar Somijas armiju), tā nepārtraukti saņēma papildu pastiprinājumu un relatīvā iebrucēju militārā kapacitāte kļuva vēl lielāka. Tuvojoties marta vidum, Somijas armija joprojām spēja atvairīt lielus uzbrukumus, taču tās spēki bija sasprindzināti līdz pēdējam. Frontes sabrukšanas draudi bija reāli, un Somijas valdībai pēc iespējas ātrāk bija jācenšas panākt pamieru. 

Pirms tam Somija bija vērsusies pie Zviedrijas un Rietumu lielvarām pēc militārās palīdzības, kas ietvertu ne tikai bruņojumu, bet arī karaspēka vienību nosūtīšanu uz Somiju. Ja šīs ieceres tiktu īstenotas, būtu bijis iespējams veiksmīgi turpināt aizsardzības karadarbību. Lielbritānija un Francija principā atbildēja pozitīvi un paziņoja, ka ir gatavas līdz marta beigām nosūtīt Somijai palīgā 50 000 karavīru. Tomēr Somijas valdība uzskatīja, ka palīdzība nav pietiekama un tiks saņemta pārāk vēlu. Turklāt nebija skaidrs, vai neitrālā Zviedrija ļaus britu un franču karaspēkam šķērsot tās teritoriju. Līdz ar to Somijai bija jāuzsāk sarunas ar PSRS un jāslēdz miers ar nelabvēlīgiem nosacījumiem. Miera līgums Maskavā tika parakstīts 12.03., un karadarbība beidzās nākamajā dienā. Lai gan Rietumu lielvalstu karaspēks Somijā neieradās, šķiet, ka palīdzības piedāvājums bija izšķirošais faktors, lai PSRS piekristu miera līgumam. J. Staļins baidījās iesaistīties karā pret Rietumu lielvarām, kas būtībā būtu vājinājis valsts stratēģiskās pozīcijas briestošajā pasaules karā. Tāpēc viņš nolēma, ka ir iespējams ar Somiju noslēgt pagaidu mieru, lai gan PSRS sākotnējie mērķi netika īstenoti. PSRS uzskatīja, ka uzbrukums Somijai jāturpina vēlāk, kad apstākļi to atļaus. 

Saskaņā ar Maskavas miera līgumu Somijai bija jāatdod aptuveni 10 % savas teritorijas PSRS. Tajā atradās liela daļa Karēlijas, arī Somijas otrā lielākā pilsēta Vīpuri un daļa Somu līča salu. Ziemeļos Somija zaudēja daļu no Kūsamo, Sallas un Petsamo apgabaliem. Somijai uz 30 gadiem nācās PSRS kā militāro bāzi iznomāt Hanko pilsētu, kas atrodas netālu no Helsinkiem. Somijas iedzīvotāji, kuri dzīvoja zaudētajās teritorijās – 430 000 cilvēku (12 % no valsts iedzīvotājiem) –, tika pilnībā evakuēti uz Somiju. Bēgļu pārvietošana bija sarežģīts uzdevums. Ziemas karā Somija zaudēja aptuveni 26 000 nogalināto un pazudušo karavīru. Gaisa uzlidojumos bojā gāja vairāk nekā 1000 civiliedzīvotāju. Kopumā ievainoto karavīru skaits bija aptuveni 44 000, gājuši bojā bija 4000 civiliedzīvotāju. Somijas gaisa spēki zaudēja 60 lidmašīnas, t. i., vairāk nekā pusi no sākotnējā spēka. PSRS zaudējumi bija 131 000 nogalināto un bez vēsts pazudušo, 189 000 ievainoto. Padomju gaisa spēki zaudēja aptuveni 1000 lidmašīnu. No tām, tāpat kā Somijas gaisa spēki, aptuveni puse avarēja tehnisku kļūmju dēļ. Sarkanā armija zaudēja vairāk nekā 2000 iznīcināto tanku, vairākus tūkstošus citu transportlīdzekļu un artilērijas vai citu smago ieroču, no kuriem somiem daļa palika kā kara laupījums. 

Ziemas karš būtiski ietekmēja Somijas stāvokli Otrā pasaules kara laikā (1941.–1945. gadā). Lai gan PSRS bija piekritusi miera līgumam ar Somiju, tās mērķis – iekarot un anektēt Somiju – palika nemainīgs. PSRS atbalstīja somu galēji kreiso darbību 1940. gada vasarā un gatavojās jaunam militāram uzbrukumam pret Somiju, tiklīdz rastos tāda iespēja. Taču Vācijas attieksme pret Somiju bija mainījusies. Pateicoties Ziemas karam un somu pretestībai, kā arī militārajām spējām, Vācija uzskatīja, ka Somija būtu piemērota sabiedrotā iespējamajā karā pret PSRS. Vācija sāka aktīvi uzlabot attiecības ar Somiju no 1940. gada vasaras. Tas nepalika nepamanīts arī Maskavā. PSRS ārlietu tautas komisārs Vjačeslavs Molotovs (Вячеслав Михайлович Молотов) 11.1940. devās uz Berlīni un centās iegūt atbildi uz jautājumu, vai 08.1939. noslēgtā vienošanās par interešu sfēru sadalīšanu joprojām ir spēkā. Ādolfs Hitlers (Adolf Hitler) atteicās PSRS dot rīcības brīvību attiecībā uz Somiju, atsaucoties uz to, ka Vācija nevēlas jaunu karu ziemeļos. Somijas vadība secināja, ka Vācija ir vienīgā Somijas aizsardzība pret padomju agresiju, un 1941. gada pavasarī Somija pakāpeniski izveidoja ciešu sadarbību ar Berlīni. Kad Vācija 06.1941. sāka uzbrukumu PSRS, Somija cīnījās līdzās Vācijai, lai gan oficiāla alianse starp abām valstīm nepastāvēja. Vēsturnieki ir aplēsuši, ka PSRS neveiksme Ziemas karā pārliecināja Ā. Hitleru, ka PSRS nespēs pretoties Vācijas ofensīvai. Šis optimisms, iespējams, pasteidzināja Ā. Hitlera lēmumu veikt uzbrukumu. Tomēr Sarkanā armija bija mācījusies no neveiksmēm Ziemas karā, tāpēc līdz 1941. gada vasarai tās taktiskās prasmes un ieroči bija augstākā līmenī nekā divus gadus iepriekš. 

Ziemas karam bija arī ļoti ilgstošas ​​sekas. Somijā Ziemas karš spēcīgi veicināja nacionālo vienotību, kas bija satricināta pirms diviem gadu desmitiem notikušajā pilsoņu karā. Var apgalvot, ka Ziemas karš somu sabiedrībā ir izveidojies par kaut ko līdzīgu vēsturiskajam mītam. Pēckara desmitgadēs un vēl 21. gs. “Ziemas kara gars” tiek piesaukts, mēģinot panākt vienprātību un plašu sadarbību Somijas sabiedrībā. Ārvalstīs Ziemas kara laikā Somija guva pirms tam nepieredzētu uzmanību, un Ziemas karš vēl mūsdienās ir vēsturisks notikums, ar kuru Somija ir atpazīstama starptautiskā sabiedrībā. Gan Somijā, gan ārzemēs Ziemas karš bieži tiek saistīts ar mītiska varoņstāsta iezīmēm, kur, tāpat kā Bībelē, Dāvids uzvarēja Goliātu. 

Somijas zinātniskajā un populārzinātniskajā literatūrā Ziemas karš ir daudz apspriests, sākot ar kara beigām. Jau 1940. gadā Ziemas karš parādījās arī vairākos populāros britu un amerikāņu literatūras un kino darbos. Vairāki propagandas darbi tika publicēti arī PSRS. Pirmā filma par Ziemas kara tēmu bija “Slēpotāju patruļa” (The Ski Patrol, režisors Lū Landerss, Lew Landers). Tā tika uzņemta ASV 05.1940. Pirmā Somijā uzņemtā filma “Ziemas karš” (Talvisota, režisors Peka Parika, Pekka Parikka) uz ekrāniem nonāca 1989. gadā, un tā kļuva par gada skatītāko filmu valstī. Somijā ir aptuveni 30 pieminekļi, kas tika uzstādīti Ziemas kara piemiņai. Ziemas kara kaujas galvenokārt notika 1940. gadā PSRS atdotajās teritorijās, tomēr Somijas vidienē ir dažas vietas, kur pieminekļi varēja tikt novietoti kaujas vietās. Pazīstamākais no pieminekļiem atrodas Rātes ceļa (Raatteen Portti) kauju vietā Suomusalmi apkārtnē (2003. gads, skulptors Erki Pullinens, Erkki Pullinen). Šeit atrodas arī lielākais Ziemas kara muzejs (Talvisotamuseo). Vēl viens Ziemas kara muzejs atrodas Kuhmo (Talvisotamuseo Kuhmossa). 2017. gadā Helsinku centrā tika atklāta Ziemas kara nacionālā piemiņas statuja “Gaismas nesējs” (Valon tuoja, skulptors Peka Kauhanens, Pekka Kauhanen). Dažās Somijas pilsētās ielas ir nosauktas Ziemas kara kauju vietu vārdā. Piemēram, Oulu 20. gs. 40. un 50. gados jaunuzbūvētajā rajonā vairākām ielām tika doti ievērojamu Ziemas kara kauju norišu vietu vārdi (Kollā iela, Kollaantie, Summas iela, Summantie, Taipales iela, Taipaleentie, Rātes iela, Raatteentie, arī Karēlijas iela, Karjalantie). Somijas Otrā pasaules kara pieminekļos Ziemas kara atspoguļojums nav atrauts no Turpinājumkara notikumiem, t. i., notikumiem 1941.–1945. gadā; piemiņa par abiem kariem tiek saglabāta kā par Otrās pasaules kara norisēm.