Karš beidzās ar separātu mieru Somijai 1944. gada 19. septembrī. 

Kopš 1917. gada PSRS mērķis bija atkārtoti anektēt Somiju, un tas nemainījās arī pēc Ziemas kara (talvisota). Lai novērstu šos draudus, Somija pievienojās Vācijai uzbrukumā Padomju Savienībai, lai gan Padomju Savienība bija pirmā, kas sāka karadarbību pret Somiju 1941. gada jūnijā. Formāli Turpinājumkaru Somija zaudēja, bet patiesībā tā bija aizsardzības uzvara, kas nodrošināja Somijas neatkarības saglabāšanu. 

Turpinājumkarš ir Somijā iedibināts termins, ar kuru apzīmē karu starp Somiju un PSRS no 1941. gada jūnija līdz 1944. gada septembrim. Nosaukums norāda uz to, ka Somijā šo karu izprata kā tiešu Ziemas kara turpinājumu, kas norisinājās no 1939. gada novembra līdz 1940. gada martam, – abi kari bija līdzīgas cīņas par Somijas neatkarības aizstāvēšanu pret padomju agresiju. 

Starp diviem pasaules kariem Somija bija PSRS ekspansīvās politikas mērķis. No vienas puses, PSRS centās atgūt visas teritorijas, kuras Krievija bija zaudējusi Pirmā pasaules kara rezultātā. No otras puses, PSRS tiecās pēc pasaules revolūcijas. Tās rezultātā Somija piespiedu kārtā tiktu pārveidota par sociālistisku sabiedrību un pakļautos PSRS. Baltijas reģionā PSRS pretspēks bija nacionālsociālistiskā Vācija, kurai bija savi ekspansijas mērķi, kas bija pretrunā ar PSRS mērķiem. Kad PSRS un Vācija 1939. gada 23. augustā Molotova–Ribentropa pakta slepenajā protokolā vienojās par Ziemeļaustrumeiropas sadalīšanu interešu sfērās, PSRS bija plašas iespējas sākt agresiju pret Somiju. 

Ziemas karā PSRS uzbrukumā Somijai cieta neveiksmi. Tā kā Josifs Staļins (krievu Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин, gruzīnu იოსებ სტალინი) baidījās, ka Rietumu lielvaras sāks atbalstīt Somiju, 1940. gada martā viņš piekrita miera līgumam; PSRS bija okupējusi tikai vienu desmito daļu Somijas teritorijas. Nolūks bija turpināt uzbrukumu, tiklīdz to atļaus vispārējā pasaules kara situācija. To apzinoties, Somija sāka meklēt palīdzību vienīgajā vietā, kur tā bija pieejama, – Vācijā. Kad Vācija uzsāka operāciju “Barbarosa”, kas bija plānots uzbrukums PSRS, Somija tajā piedalījās sadarbībā ar Vāciju. Tādējādi Turpinājumkarš bija daļa no Otrā pasaules kara austrumu frontes.

Kara sākumā (1941. gadā) Somijai izdevās atgūt Ziemas karā zaudētās teritorijas un piedevām lielas Padomju Karēlijas teritorijas. Pēc divarpus gadus ilga pozīciju kara PSRS 1944. gada vasarā piespieda Somijas armiju atkāpties līdz Somijas 1940. gada robežām, taču tai neizdevās sakaut Somijas armiju vai okupēt valsti. Lai gan Somija oficiāli nebija aliansē ar Vāciju, sadarbība bija tik acīmredzama un sistemātiska, ka lielākā daļa sabiedroto valstu ar Somiju pārtrauca attiecības. Taču tās neveica reālas militāras darbības pret Somiju. Sabiedroto savstarpējās konferencēs, kurās tika plānota pēckara nākotne, Rietumu lielvaras izrādīja nedaudz lielāku sapratni pret Somiju nekā pret citām valstīm, kas karoja Vācijas pusē. Iespējams, šī iemesla dēļ PSRS pēc kara ļāva Somijai saglabāt neatkarību un demokrātisko politisko iekārtu.

No Somijas viedokļa Turpinājumkarš bija attaisnojams trīs iemeslu dēļ. Pirmkārt, PSRS uzbrukums Somijai 1939. gada rudenī tika uzskatīts par pilnīgi nelikumīgu, tāpat kā Ziemas kara iznākums, kura rezultātā PSRS okupēja daļu Somijas teritorijas. Somija vēlējās atgūt zaudētās teritorijas. Otrkārt, somi bija pārliecināti, ka PSRS mērķis joprojām ir iekarot visu Somiju. Lai to novērstu, palīdzība bija jāmeklē citur, jo ar saviem spēkiem nepietiktu. Treškārt, somi uzskatīja, ka neitralitāte pasaules kara laikā nav reāls risinājums. Tika uzskatīts, ka drīzumā sāksies karš starp Vāciju un PSRS, un, ja Somija tajā nepiedalīsies, tā kļūtu par abu lielvaru kaujas lauku bez iespējas kaut ko ietekmēt. Faktiski PSRS Somijai 1941. gada vasarā nebija gatava uzbrukt, bet, kad Vācija 22. jūnijā sāka karadarbību un bija acīmredzams, ka Somija būs Vācijas pusē, PSRS uzsāka operācijas pret Somiju.

Abu pušu bruņoto spēku skaitliskais sastāvs kara laikā bija atšķirīgs. Somijas armijas skaitliskais sastāvs kara sākumā bija ap 480 000 karavīru, bet kara beigās – ap 530 000 karavīru. No 1942. gada līdz 1943. gadam daļa karaspēka tika atbrīvota civilo pienākumu veikšanai, jo situācija frontē bija stabila un samērā mierīga. 1944. gada vasaras vidū karaspēka skaitliskais sastāvs sasniedza maksimumu un bija tuvu 550 000 karavīriem. Kopumā kara laikā Somijas armijā dienēja vairāk nekā 700 000 karavīru. Padomju Sarkanās armijas skaitliskais sastāvs Somijas frontē kara sākumā bija vismazākais – ap 360 000 karavīru. Lielajai ofensīvai 1944. gada vasarā PSRS Somijas frontē koncentrēja gandrīz 700 000 cilvēku. Kopējais Sarkanās armijas karavīru skaits, kas kara laikā dienēja Somijas frontē, bija aptuveni 1 500 000 karavīru. Kara laikā Somijas ziemeļos un Ziemeļnorvēģijā kopumā bija izvietoti ap 210 000 vācu karavīru, no kuriem vidēji vairāk nekā 50 000 atradās frontes līnijas dienestā. 

Somijas un PSRS resursi – tanki, artilērija, lidmašīnas un cita smagā tehnika – kara sākumā bija līdzīgā skaitā. Tomēr turpmākajos gados spēku samērs pakāpeniski mainījās par labu PSRS. 1944. gada vasarā Sarkanā armija koncentrēja spēkus Somijas frontē tādā apmērā, ka tai bija 6–8 reizes lielāks pārsvars tanku, artilērijas un lidmašīnu ziņā. Tomēr situāciju zināmā mērā izlīdzināja Somijas armijas labākās taktiskās un operatīvās prasmes. 

Somijas pieticīgākais mērķis bija atgūt teritorijas, kas tika zaudētās Ziemas kara miera līguma rezultātā. Tomēr no militāro operāciju loģikas viedokļa nebija jēgas apturēt virzību tieši pie valsts vecajām robežām; karš bija jāturpina, līdz tiek sasniegtas viegli aizsargājamas pozīcijas ārpus Somijas teritorijas vai līdz Sarkanās armijas sakāvei, vai arī līdz brīdim, kad PSRS piekrīt jaunam miera līgumam. Bija cerība, ka Vācija ar sabiedrotajiem spēs sakaut PSRS, – un pēc tam arī Somija varētu noteikt, uz kāda pamata tiks noslēgts miers. 

Tika apsvērta iespēja anektēt apgabalus, kas pirms Otrā pasaules kara nepiederēja Somijai, bet kurus apdzīvoja karēļi un citas etniskās grupas, kas valodas un kultūras ziņā bija tuvas somiem. Tomēr Somijas valsts vadībā šajā jautājumā nebija vienprātības. Dažādu alternatīvu plānošana bija tikai teorētiska. Jebkurā gadījumā PSRS atkarotās teritorijas Austrumkarēlijā un Ļeņingradas apkaimē būtu laba priekšrocība, nākotnē apspriežot miera iespējamību. 

PSRS pirmais mērķis 1941. gadā bija atvairīt somu un vācu spēku uzbrukumus, kas nāca no Somijas teritorijas. 1944. gada vasarā J. Staļins izvirzīja mērķi sakaut Somijas armiju un vācu spēkus Somijā un okupēt šo valsti. Tādējādi beigtos kaujas Austrumu frontes ziemeļu sektorā un PSRS varētu koncentrēties uz vācu spēku sakaušanu Baltijā un līnijā no Polijas līdz Melnajai jūrai. 

Operatīvajā ziņā Turpinājumkaru var iedalīt trijās fāzēs. Pirmā fāze ilga no 1941. gada jūnija beigām līdz decembra sākumam. Lai gan Somija bija gatava uzbrukumam, pasaules acīs tā vēlējās situāciju pasniegt kā aizsardzības karu un sākotnēji izvairījās no būtiskām militārām darbībām. Kad pirmajās dienās PSRS bija aktīvākā puse, Somijas valdība 26. jūnijā paziņoja, ka “Somija ir kara stāvoklī”. Somijas valdība vēlējās nogaidīt un pārliecināties, ka Vācijas uzbrukums PSRS izrādīsies veiksmīgs. Kad apstiprinājums tika saņemts, Somijas armija 10. jūlijā sāka plaša mēroga operācijas. 

Teritorijas, kas tika zaudētas, noslēdzot mieru pēc Ziemas kara, tika atgūtas līdz augusta beigām. Pēc tam kaujas vairāk notika Padomju Karēlijas apgabalā starp Lādogas un Oņegas ezeru. Somu karaspēks 1. oktobrī ieņēma Karēļu-somu padomju sociālistiskās republikas galvaspilsētu Petrozavodsku. Rudenī somi turpināja uzbrukt tālāk uz austrumiem visā frontes līnijas garumā, taču virzība palēninājās pēc tam, kad Sarkanā armija saņēma ievērojamus papildspēkus. Somu mērķis līdz ziemai sasniegt Baltās jūras krastu sāka šķist mazticams. Somi apsvēra darbības apturēšanu. Turklāt uz Somiju pieauga Rietumu lielvaru politiskais spiediens. Tās neoficiāli bija pieņēmušas faktu, ka Somija atguva Ziemas karā zaudētās teritorijas, taču pieprasīja, lai Somija pēc tam nekavējoties pārtrauc karadarbību. Kad Somija paziņoja, ka nevar tam piekrist, Lielbritānija 6. decembrī pieteica tai karu. Divas dienas vēlāk Somija pārtrauca savas pēdējās operācijas. Karš pārgāja pozīciju kara fāzē. 

Otrais posms aptvēra laika posmu no 1941. gada decembra līdz 1944. gada jūnija sākumam. Šajā laikā abas puses galvenokārt veica neliela mēroga militāras operācijas un frontes līnija saglabājās stabila. Vienīgā plašāka mēroga operācija bija tad, kad Sarkanā armija 1942. gada aprīlī mēģināja veikt spēcīgu pretuzbrukumu trijos dažādos frontes sektoros. Tomēr pēc dažu nedēļu kaujām somiem izdevās pretuzbrukumus atvairīt. 

Turpinājumkara trešā fāze bija PSRS lielākā ofensīva 1944. gada vasarā. Pirms tam bija notikušas būtiskas stratēģiskas un politiskas pārmaiņas, kas ietekmēja militārās operācijas Somijas frontē. 1943. gadā kļuva arvien skaidrāks, ka Vācija zaudēs karu. Saistībā ar to sabiedrotie par Somijas likteni lēma Teherānas konferencē 1943. gada decembrī. Somijai būtu jāpārtrauc karadarbība, jāatvelk savi spēki līdz Ziemas kara miera līguma robežām, jādemobilizē armija, no valsts jāizraida vācu karaspēks un jāsamaksā PSRS ievērojamas kara reparācijas. Arī Somija sāka meklēt iespējas izstāties no kara. 1944. gada pavasarī Somijas pārstāvji tikās ar PSRS pārstāvjiem un interesējās, ar kādiem nosacījumiem varētu noslēgt separātu mieru. Somija noraidīja PSRS nosacījumus kā “politiski neiespējamus”, taču šī saziņa pati par sevi nokaitināja Vāciju, un Ādolfs Hitlers (Adolf Hitler) 1944. gada aprīlī noteica Somijai ieroču embargo. Tā kā Somija noraidīja miera noteikumus, sabiedrotie vienojās, ka PSRS sāks lielu ofensīvu uzreiz pēc desanta izcelšanās Normandijā un piespiedīs Somiju padoties. 

Sarkanās armijas vērienīgā ofensīva sākās 9. jūnijā, un tās centrā bija Karēlijas zemesšaurums. Uzbrukums drīz vien izraisīja izrāvienu reģiona rietumu daļā, un 20. jūnijā padomju spēki ieņēma Viborgu, pirms somiem izdevās apturēt uzbrukumu. Jūnija beigās un jūlija sākumā Karēlijas zemesšaurumā norisinājās lielākās kaujas Somijas militārajā vēsturē. Somiem izdevās atvairīt Sarkanās armijas mēģinājumus virzīties tālāk uz rietumiem Somijas teritorijā un uz Helsinkiem – šī pilsēta bija noteikta par Sarkanās armijas ofensīvas mērķi. Vienlaikus Sarkanā armija sāka atbalsta ofensīvu apgabalā starp Lādogu un Oņegu, bet Somijas armijai nebija pietiekami daudz spēka, lai atvairītu uzbrukumu. Somu karaspēks praktizēja vilcināšanās taktiku un atkāpās uz Somijas teritoriju Lādogas ezera ziemeļaustrumu stūrī, kur situācija stabilizējās. Tālāk uz ziemeļiem frontes līnija saglabājās gandrīz tāda pati, kāda tā bija līdz kara beigām. Augustā somi veica veiksmīgus pretuzbrukumus, kas nodrošināja to, ka Sarkanās armijas virzīšanās uz priekšu pagaidām bija apturēta. 

Tā kā 1944. gada jūnijā situācija attiecībā uz Somiju kļuva kritiska, Vācija solīja efektīvu militāro palīdzību, taču uzstāja, ka Somija nedrīkst noslēgt separātu miera līgumu bez Vācijas atļaujas. Tomēr Vācijas sakāve karā šķita neizbēgama. Somija nevēlējās uzņemties saistības ar Vāciju līdz iespējami nelabvēlīgajam iznākumam. Risinājums bija tāds, ka prezidents Risto Riti (Risto Heikki Ryti) nosūtīja Ā. Hitleram privātu vēstuli, kurā viņš apliecināja, ka “kā prezidents... neļauj Somijas valdībai vai kādam citam sākt miera sarunas, izņemot saskaņā ar Vācijas valdības noteikto”. Ā. Hitlers tam piekrita, un Vācija sniedza Somijai kritiski nepieciešamo palīdzību. Liela nozīme aizsardzības kauju panākumos bija Vācijas 1944. gada vasarā sagādātajam bruņojumam – īpaši modernajiem prettanku ieročiem un iznīcinātājiem. 

Augusta sākumā R. Riti atkāpās no prezidenta amata, līdz ar to viņa solījums Vācijai jaunajam prezidentam Gustavam Mannerheimam (Carl Gustaf Emil Mannerheim) juridiski nebija saistošs. Somijai vasaras kaujās izdevās gūt aizsardzības uzvaru. PSRS vairs nepieprasīja bezierunu kapitulāciju, kā to darīja jūnijā. Tas viss Somijai pavēra iespēju noslēgt separātu miera līgumu. 5. septembrī stājās spēkā uguns pārtraukšana, un pēc divām nedēļām Maskavā tika parakstīts pamiera līgums. 

Pamatojoties uz 1944. gada Maskavas pamieru un vēlāk uz 1947. gadā noslēgto Parīzes miera līgumu, Somijai PSRS bija jāatdod aptuveni 10 % savas teritorijas. Nosacījumi lielā mērā bija līdzīgi Maskavas miera līguma nosacījumiem pēc 1940. gada Ziemas kara. Tā dēļ Somija zaudēja lielu daļu Karēlijas, tostarp Somijas otro lielāko pilsētu Vīpuri un daļu Somu līča salu. Savukārt ziemeļos Somija zaudēja daļu Kūsamo un Sallas apgabala. Bija arī dažas izmaiņas salīdzinājumā ar 1940. gadu. Tagad Somijai bija jāatdod arī visa Petsamo teritorija un uz 50 gadiem PSRS kā militārā bāze jāiznomā Porkala, kas atrodas netālu no Helsinkiem. Tomēr Porkala tika atdota Somijas kontrolē jau 1956. gadā. 430 000 Somijas iedzīvotāji (jeb 12 % no valsts iedzīvotājiem), kuri dzīvoja zaudētajās teritorijās, pilnībā tika evakuēti uz Somiju. Somijai bija jāmaksā arī ievērojamas kara reparācijas, kuru vērtība 1945.–1952. gadā bija 10–15 % no valsts budžeta. 

Turpinājumkarā Somija zaudēja aptuveni 63 000 karavīru (kritušie un bezvēsts pazudušie) un vairāk nekā 1000 civiliedzīvotāju, kuri bija gājuši bojā (galvenokārt gaisa uzlidojumos). Ievainoti bija aptuveni 158 000 karavīru un 4000 civiliedzīvotāju. Padomju vara sagūstīja 3500 somu karavīru, no kuriem 1500 gāja bojā karagūstekņu nometnēs. PSRS zaudējumi nav skaidri zināmi, taču jaunākie pētījumi liecina, ka Somijas frontē gāja bojā un bija bezvēsts pazuduši 305 000 karavīri, bet 575 000 karavīri tika ievainoti. Apmēram 64 000 Sarkanās armijas karavīru tika saņemti gūstā – galvenokārt 1941. gadā. 18 000 no viņiem gāja bojā kara laikā. No vācu karaspēka vienībām, kas darbojās pret Sarkano armiju Somijas ziemeļos, bojāgājušo un bezvēsts pazudušo bija 23 000 karavīri, bet 60 000 tika ievainoti.

Lai gan galarezultātu var uzskatīt par Somijas aizsardzības uzvaru, Somija oficiāli karu bija zaudējusi. Ekonomiski tas nozīmēja, ka Somija neatgriezeniski zaudēja vairāk nekā 10 % ar uzņēmējdarbību saistīto jomu, piemēram, mežus, laukus, rūpniecības iekārtas un uzbūvēto infrastruktūru. Kara reparācijas tika maksātas preču piegāžu veidā, kas kavēja citas ekonomiskās jomas, valsts atjaunošanu un vairāk nekā 400 000 bēgļu pārvietošanu. No otras puses, tiek lēsts, ka kara reparāciju dēļ Somija bija spiesta strauji modernizēt metālrūpniecību, kas bija izdevīgi arī turpmākajās desmitgadēs.

Politiski Somijai bija jāpakļaujas PSRS interesēm, īpaši ārpolitikā. PSRS 1948. gadā piespieda Somiju parakstīt draudzības, sadarbības un savstarpējās palīdzības līgumu (YYA-sopimus). Tas atgādināja PSRS noslēgtos līgumus ar Austrumeiropas komunistiskajām valstīm, taču nebija tik valsts suverenitāti ierobežojošs. Tomēr līgums ierobežoja Somijas politisko un militāro rīcības brīvību visa Aukstā kara laikā un veicināja PSRS iejaukšanos Somijas iekšējās lietās. Par spīti tam, Somijai izdevās saglabāt demokrātisku politisko sistēmu un izvairīties no citu Austrumeiropas valstu likteņa. J. Staļina motīvi attiecībā uz šo jautājumu nav precīzi zināmi, taču dažkārt viņš ļāva noprast, ka atzinīgi novērtē to, ka Somija ir tik spēcīgi cīnījusies par savu neatkarību gan Ziemas karā, gan Turpinājumkarā. 

Somijas Otrā pasaules kara pieminekļos Turpinājumkarš parasti netiek atrauts no Ziemas kara notikumiem, bet Otrais pasaules karš vairumā gadījumu tiek pieminēts kā viens veselums. Visās Somijas pilsētās un pašvaldībās ir kapsēta, kurā ir izveidota atsevišķa zona ar pieminekli Otrajā pasaules karā kritušajiem karavīriem. Turklāt dažādās Somijas vietās ir aptuveni 80 atsevišķi memoriāli, kas saistīti ar Turpinājumkaru. Gan Turpinājumkarš, gan Ziemas karš ir bijusi ļoti populāra tēma somu literatūrā un daiļliteratūrā līdz pat mūsdienām. Saistībā ar šo tēmu izdoti vairāki tūkstoši grāmatu. Somijā ir uzņemtas aptuveni 20 filmas, kuru uzmanības centrā ir Turpinājumkarš. Slavenākā grāmata ir Veines Linnas (Väinö Linna) “Nezināmais kareivis” (Tuntematon sotilas, 1954; 1956. gadā no zviedru valodas latviski tulkoja Eglons Spēks, 2010. gadā no somu valodas Maima Grīnberga). Pēc tās motīviem uzņemtas trīs filmas 1955., 1985. un 2017. gadā ar tādu pašu nosaukumu. No tām pirmā ir visu laiku skatītākā filma Somijas kinoteātros (2,8 miljoni skatītāju). V. Linnas grāmata un tās filmu adaptācijas ir tik labi zināmas, ka tiek lēsts: tām ir bijusi būtiska ietekme uz somu sabiedrības priekšstatu par Turpinājumkaru, lai gan grāmata un filmas nebija iecerēti kā dokumentāli darbi. Somijā ir vairāki kara muzeji, bet nav īpaša muzeja, kas būtu veltīts tikai Turpinājumkaram.