19. gs. beigās pēc imperatora Meidzi (Meiji-tennō) restaurācijas Japāna uzsāka strauju valsts modernizāciju, attīstot rūpniecību un bruņotos spēkus. Līdzās Japānas militarizācijai pieauga arī tās teritoriālās pretenzijas pret kaimiņvalstīm. 1895. gadā pēc uzvaras Japānas–Ķīnas karā (1894–1895), Japānas ietekmes sfērā nonāca Korejas pussala.

Vienlaikus agresīvu politiku Tālajos Austrumos īstenoja Krievija. 1891. gadā Krievijā sākās Transsibīrijas dzelzceļa būvniecība. 1897. gadā Krievija okupēja plašas teritorijas Ziemeļķīnā. 1898. gadā, pēc krievu–japāņu konvencijas noslēgšanas, Krievija ieguva nomā Kvantunas pussalu un stratēģiski nozīmīgo Portarturas ostu. 1899. gadā Krievija sāka būvēt dzelzceļu no Harbinas uz Portarturu, bet 1901. gadā uzsāka Portarturas cietokšņa un jūras spēku bāzes paplašināšanu. 07.1903. sākās regulāra dzelzceļa kustība pa Transsibīrijas maģistrāli starp Pēterburgu, Vladivostoku un Portarturu, kas ļāva Krievijai ātri pārvietot skaitliski lielus militāros spēkus uz Tālajiem Austrumiem.

Atbilstoši 1901. gadā noslēgtajam Bokseru protokolam, ar ko noslēdzās Bokseru sacelšanās (1899–1901), Krievijai bija jāizbeidz Mandžūrijas okupācija, tomēr tas netika izpildīts. 1903. gadā Japāna piedāvāja Krievijai atzīt tās protektorātu pār Koreju un garantēt Ķīnas teritoriālo neaizskaramību, apmaiņā pret Krievijas ietekmes sfēras atzīšanu Mandžūrijā.

Krievijas augstākā politiskā vadība bija pārliecināta par kara nenovēršamību ar Japānu un uzvaru tajā. Saasinoties sociālajai un ekonomiskajai situācijai iekšzemē, karš ar Japānu tika uzskatīts par veidu, kā mazināt sabiedrības neapmierinātību (iekšlietu ministrs Vjačeslavs fon Plēve, Вячеслав Константинович фон Плеве, 01.1904. teicis, ka “Mums ir nepieciešams mazs, uzvaru nesošs karš”). 28.01.1904. no krievu spēkiem Dienvidmandžūrijā tika saformēta Mandžūrijas armija (no 07.02. komandieris ģenerālis Aleksejs Kuropatkins, Алексей Николаевич Куропаткин), Klusā okeāna flotes pastiprināšanai tika nosūtīti arī vairāki kara kuģi.

24.01./06.02.1904. Japāna pārtrauca diplomātiskās attiecības ar Krieviju, pārtraucot nesekmīgās sarunas par interešu sfēru sadali Korejā un Mandžūrijā. 26.01./08.02.1904. vakarā Japānas eskadras mīnu kuģu vienība pēkšņi uzbruka Portarturas ostā noenkurotajiem krievu karakuģiem, sabojājot divus bruņukuģus un vienu kreiseri. Japānas jūras spēki admirāļa Togo Heihačiro (Tōgō Heihachirō) vadībā bloķēja Portarturas ostu.

27.01./09.02. Krievijas imperators Nikolajs II (Николай II Александрович Романов) izdeva manifestu ar kara pieteikumu Japānai. Šajā pat dienā japāņu flotes vienība kontradmirāļa Uriu Sotokiči (Uryū Sotokichi) vadībā uzbruka Čemulpo ostā noenkurotajiem krievu kuģiem, nogremdēja vienu kreiseri un vienu lielgaballaivu. Pēc tam japāņi izsēdināja krastā 1. armiju (komandieris ģenerālis Tamemoto Kuroki, Tamemoto Kuroki; 42 500 karavīru), kas ieņēma Seulu.

17.–18.04./30.04.–01.05.1904. japāņi sakāva Krievijas Mandžūrijas armijas Austrumu grupu pirmajā lielajā sauszemes kaujā pie Jalu upes uz Korejas un Ķīnas robežas. Sekojot šai uzvarai, 22.–23.04./05.–06.05. japāņi izsēdināja 2. armiju (komandieris ģenerālis Oku Jasukata, Count Oku Yasukata; 35 tk karavīru, 216 lielgabalu) ziemeļos no Portarturas, lai ielenktu svarīgo krievu jūras spēku bāzi arī no sauszemes. Papildus šiem spēkiem 05.1904. japāņi Daliaņā izsēdināja 3. armiju (komandieris ģenerālis Nogi Maresuke, Nogi Maresuke; 48 tk karavīru, 400 lielgabali). 01.–02./14.–15.06. kaujā pie Vafangou japāņu 2. armija sakāva 1. Sibīrijas korpusu (komandieris ģenerālis Georgs fon Štakelbergs, Георгий Карлович Штакельберг; 33 tk karavīru, 96 lielgabali), kuram bija uzdots debloķēt Portarturu.

13.–15./26.–28.07. kaujās japāņu 3. armija pārrāva krievu pozīcijas Portarturas tuvumā. Japāna piedāvāja Portarturas cietokšņa garnizonam padoties, bet tas tika noraidīts. 25.07./07.08. japāņu spēki uzsāka Portarturas apšaudi ar artilēriju. 06.–01./19.–24.08. notika pirmais mēģinājums ieņemt cietoksni, otrais – 06.–09./19.–22.09., trešais – 17.–18./30.–31.10., ceturtais – 13.–22.11./26.11.–05.12. Japāņiem pakāpeniski izdevās sašaurināt aplenkuma loku un iegūt izdevīgas novērošanas pozīcijas, kas atviegloja ostas apšaudi. 20.12.1904./02.01.1905. Portarturas garnizons kapitulēja, gūstā padevās 23 000 Krievijas armijas karavīru. Pavisam Krievijas zaudējumi Portarturas aizstāvēšanā sasniedza aptuveni 55 000 karavīru (no tiem krituši un ievainoti 31 000), bet Japānas – ap 81 000.

Pēc neveiksmīgiem mēģinājumiem apturēt Japānas armijas ofensīvu Korejā un debloķēt Portarturu, 08.1904. krievu Mandžūrijas armijas (ap 150 000 karavīru, 673 lielgabali) Austrumu un Dienvidu grupas apvienojās Liaujangas tuvumā, kur ieņēma aizsardzības pozīcijas. Japāņi uzbrukumam šajā rajonā koncentrēja 1., 2. un 4. armiju (komandieris maršals Ivao Ojama, Ōyama Iwao; pavisam 126 000 karavīru, 484 lielgabali).

Japāņu uzbrukums sākās 11./24.08. Niknas kaujas ar mainīgām sekmēm Liaujangas tuvumā turpinājās līdz 21.08./03.09., kad ģenerālis A. Kuropatkins, pārvērtējot pretinieka spēkus, deva pavēli atkāpties Mukdenas virzienā.

10.08. notika jūras kauja Dzeltenajā jūrā, krievu flotes spēkiem nesekmīgi mēģinot izlauzties no Portarturas un nokļūt Vladivostokā. Abas puses zaudēja vairākus kuģus, bet tie krievu kuģi, kuriem izdevās izlauzties, tika internēti neitrālās ostās.

Pieaugot Krievijas armijas skaitliskajam sastāvam, krievu spēki Ziemeļķīnā tika reorganizēti. 30.08./11.09.1904. līdzās 1. Mandžūrijas armijai (komandieris ģenerālis Nikolajs Ļinevičs, Николай Петрович Линевич), tika izveidota 2. Mandžūrijas armija (komandieris ģenerālis Oskars Gripenbergs, krievu Оскар-Фердинанд Казимирович Гриппенберг, somu Oskar Ferdinand Gripenberg), pēc tam arī 3. Mandžūrijas armija (komandieris ģenerālis Aleksandrs Kaulbarss, krievu Александр Васильевич Каульбарс, vācu Alexander Wilhelm Andreas Freiherr von Kaulbars).

22.09.–04.10./05.–17.10. notika krievu un japāņu galveno spēku kauja pie Šahē upes, kurā neviena no pusēm nespēja gūt ievērojamus panākumus. 05.10. A. Kurpatkina spēki (ap 200 000 karavīru, 758 lielgabali) pārgāja uzbrukumā pret japāņu pozīciju labo flangu. Operācijas mērķis bija japāņu 1., 2. un 4. armijas sakaušana un Portarturas glābšana. 27.09./10.10. japāņu spēki (ap 170 000 karavīru) pārgāja pretuzbrukumā (sevišķi sekmīgi darbojās kavalērija), atgūstot zaudētās pozīcijas. Abas puses kaujās pie Šahē upes cieta lielus zaudējumus (krievi 40 000, japāņi 26 000).

Lai aizkavētu japāņu 3. armijas spēku pārsviešanu uz Mukdenas fronti, kas bija atbrīvojušies pēc Portarturas kapitulācijas, ģenerālis A. Kuropatkins uzdeva ģenerālim Pāvelam Miščenko (Павел Иванович Мищенко) ar aptuveni 6000 jātniekiem veikt reidu ienaidnieka aizmugurē un izpostīt Dienvidmandžūrijas dzelzceļu. P. Miščenko 26.12.1904.–05.01.1905./08.–18.01. operācijā neizdevās paveikt uzdoto, un viņa spēki atgriezās Mukdenā. 12.01./25.01. sākās O. Gripenberga komandētās 2. Mandžūrijas armijas uzbrukums japāņu 2. armijas kreisajam flangam. Sākotnēji sekmīgo uzbrukumu 15.01./28.01. ģenerālis A. Kuropatkins pavēlēja apturēt, bet japāņu pretuzbrukums 16.01./29.01. likvidēja krievu gūtos panākumus. Pēc kaujas O. Gripenbergs atteicās no armijas komandēšanas un apvainoja A. Kuropatkinu nodevībā.

06.–25.02./19.02.–10.03.1905. notika Mukdenas kauja, kas bija krievu–japāņu kara lielākā sauszemes sadursme. Krievijai kaujas sākumā bija neliels skaitliskais pārsvars – krieviem 300 000 karavīru un 1475 lielgabali, japāņiem 271 000 karavīru un 1062 lielgabali. Abas puses gatavojās uzbrukuma operācijām, lai izšķirtu kara gaitu sava labā. Krievijas spēki plānoja uzbrukumu pretinieka kreisajam flangam, bet japāņi – aptverošu uzbrukumu abiem krievu flangiem.

Pirmie kauju uzsāka japāņi ar uzbrukumu naktī uz 06.02./19.02. krievu spēku austrumu flangā. Pēc tam, kad krievi bija koncentrējuši spēkus japāņu uzbrukumu atvairīšanai austrumos, japāņu galvenie spēki pārgāja uzbrukumā rietumu flangā un centrā. Turpmāk kaujas risinājās 150 km garā frontē. 22.02./07.03. japāņu Nambu brigāde ieņēma Juhuantunu 6 km rietumos no Mukdenas un noturēja šo apdzīvoto vietu, neskatoties uz krievu pretuzbrukumiem un 80 % lielajiem zaudējumiem. 25.02./10.03. krievu spēki, ielenkti no trim pusēm, pameta Mukdenu, uzsākot atkāpšanos ar lieliem zaudējumiem ziemeļaustrumu virzienā.

Abu pušu zaudējumi Mukdenes kaujā bija līdzīgi – krieviem 16 000 kritušo, 51 000 ievainoto un 21 000 sagūstīto, kā arī 58 lielgabali, japāņiem – 16 000 kritušo, 60 000 ievainoto un 2000 sagūstīto. Pēc Mukdenas kaujas A. Kuropatkins tika atstādināts no virspavēlnieka amata, viņa vietā iecēla ģenerāli N. Ļiņeviču.

Turpmākajos mēnešos krievu spēki Mandžūrijā ievērojami pieauga, sasniedzot aptuveni 500 000 karavīru un 1672 lielgabalus. Abas puses turpināja pasīvu pozīciju karu. Tikmēr japāņi ieņēma visu Ziemeļkoreju un Sahalīnas salu. Tomēr jaunus uzbrukumus Mandžūrijā lielo dzīvā spēka zaudējumu dēļ japāņi vairs nespēja uzsākt.

14.–15./27.–28.05.1905. Cusimas jūras kaujā Japānas jūras spēki sakāva Krievijas Klusā okeāna 2. eskadru (izveidota 17./30.04.1904., komandieris admirālis Zinovijs Rožestvenskis, Зиновий Петрович Рожественский), kas bija ieradusies no Baltijas jūras bāzēm Kronštatē un Liepājā (galvenie spēki izbrauca no Liepājas 02./15.10.1904.). Eskadras sastāvā bija 12 bruņukuģi, deviņi kreiseri, deviņi mīnu kuģi un astoņi palīgkuģi. Šo spēku mērķis sākotnēji bija debloķēt Portarturas ostu un nonākt Vladivostokā. Cusimas šaurumā starp Japānu un Koreju japāņu flotes 1., 2. un 3. eskadra (komandieris admirālis T. Heihačiro, pavisam 12 bruņukuģi, 15 kreiseri, 21 eskadras mīnu kuģis, 44 mīnu kuģi u. c.) aizsprostoja krievu spēkiem tālāko ceļu. Cusimas kaujas rezultātā abas krievu eskadras tika gandrīz pilnībā iznīcinātas (nogremdēts 21, sagūstīti septiņi kuģi un gājuši bojā vai sagūstīti 11 800 jūrnieku). Japāņu puses zaudējumi bija salīdzinoši niecīgi – trīs bojāti mīnu kuģi, 117 krituši un 538 ievainoti jūrnieki.

27.07./09.08.1905. abas valstis uzsāka pamiera sarunas Portsmutā (Amerikas Savienotās Valstis, ASV). 23.08./05.09.1905. Krievija un Japāna ar ASV prezidenta Teodora Rūzvelta (Theodore Roosevelt) starpniecību noslēdza Portsmutas miera līgumu. Japāna ieguva rīcības brīvību Korejā, Kvantunas pussalu, Portarturu un Daļniju, kā arī Sahalīnas dienvidu daļu. Oktobrī sākās krievu spēku evakuācija no Mandžūrijas.

Krievu–japāņu karā pavisam gāja bojā vai tika ievainoti vairāk nekā 500 000 karavīru – Japāna zaudēja 46 000 kritušo un mirušo, 221 000 ievainoto, Krievija – 32 000 kritušo, 169 000 ievainoto un 28 000 gūstekņu. Krievija zaudēja 108, bet Japāna 19 kara kuģus. Karadarbības rezultāta bojā gāja arī aptuveni 20 000 Ķīnas civiliedzīvotāju.

Krievu–japāņu karā pirmo reizi tika izmantoti daudzi jauni ieroči un taktiski risinājumi: smagās mortīras, mīnmetēji, ātršāvējas haubices, “Maksima” sistēmas ložmetēji, dzeloņstieples ierakumu aizsardzībai, artilērijas netiešās uguns izmantošana, pozīciju cīņu taktika un citi.

Krievu–japāņu karš kļuva par vienu no 1905. gada revolūcijas cēloņiem un tās gaitas paātrinātājiem Krievijā. Daudzviet Krievijā notika pretkara protesti un izvairīšanās no mobilizācijas, arī nemieri karaspēkā un flotē.

Kara rezultātā Krievija zaudēja ietekmi Korejā un Mandžūrijā. Tā zaudēja arī starptautisko prestižu un ievērojamus jūras spēkus, ko nespēja kompensēt līdz Pirmā pasaules kara sākumam.

Japānas uzvara bija pirmā Āzijas valstu uzvara karā pret Eiropas lielvalstīm. Kara iznākums nostiprināja Japānas ietekmi Austrumāzijā un Klusajā okeānā, kā arī pavēra tālākas ekspansijas iespējas. 1910. gadā Japānas Impērija iekļāva Koreju savā sastāvā.

Krievu–japāņu kara notikumi atspoguļoti romānos, piemēram, Viljama Boida Alena (Willis Boyd Allen) “Klusā okeāna ziemeļdaļa. Stāsts par krievu–japāņu karu” (The North Pacific. A Story of the Russo-Japanese War, 1905), Tadajoši Sakurai (Tadayoshi Sakurai) “Cilvēka lodes. Karavīra stāsts par Portartūru” (Human Bullets. A Soldier’s Story of Port Arthur, 1908), Vladimira Semjonova (Владимир Иванович Семенов) “Cusimas traģēdija” (Трагедия Цусимы, 1906–1909), Alekseja Novikova-Priboja (Алексей Силыч (Силантьевич) Новиков-Прибой) “Cusima” (Цусима, 1940), Aleksandra Stepanova (Александр Николаевич  Степанов) “Portartura” (Порт-Артур, 1940–1942), Pāvela Daļecka (Павел Леонидович Далецкий) “Mandžūrijas pakalnos” (На сопках Маньчжурии, 1951), Valentīna Pikuļa (Валентин Саввич Пикуль) “Kreiseri” (Крейсера, 1985).

Šai tēmai veltītas spēlfilmas “Portartura” (Port Arthur, režisors Nikolass Farkašs, Nicolas Farkas, 1936), “Kreiseris “Varjags’” (Крейсер “Варяг”, režisors Viktors Eisimonts, Виктор Владиславович Эйсымонт, 1946), “Japānas jūras kauja” (angļu Battle of the Japan Sea, oriģinālnosaukums Nihonkai daikaisen, režisors Seidži Maujama, Seiji Mauyama, 1969), “Cusimas kauja” (angļu The Battle of Tsushima, oriģinālnosaukums Ikiteiru nihonkai-kaisen, režisors Nagisa Ošima, Nagisa Osima, 1975), “Portarturas kauja” (angļu The Battle of Port Arthur, oriģinālnosaukums 203 Kochi, režisors Tošio Masuda, Toshio Masuda, 1980) un citas.

Krievu–japāņu karā kritušajiem 214. rezerves Mokšanskas kājnieku pulka karavīriem veltīts valsis “Mandžūrijas pakalnos” (На сопках Маньчжурии, sākotnējais nosaukums Мокшанскій полкъ на сопкахъ Маньчжуріи, komponists šā pulka kapelmeistars Iļja Šatrovs, Илья Алексеевич Шатров, 1907). Kreisera “Varjaga” bojāeja apdziedāta vairākās balādēs, piemēram, Плещут холодные волны; dziesmā Врагу не сдаётся наш гордый “Варяг”. Gruzīnu gleznotājs Niko Pirosmani (ნიკო ფიროსმანი) radījis gleznu “Krievu–japāņu karš”. Kara notikumiem veltīti pieminekļi atrodas Sanktpēterburgā, Vladivostoka un citās pilsētās.