Prezidentūras laikā L. Relanders parādīja, ka prezidents var būt ikdienišķs un neformāls, taču vienlaikus nepieciešamības gadījumā var realizēt varu un pildīt oficiālos pienākumus. Viedokļi šajā ziņā dalījās, proti, daži laikabiedri atzinīgi vērtēja prezidenta statusa “normalizēšanu”, taču citi L. Relandera neformālo sarunu un apdomīgo rīcības pieeju uzskatīja par vājumu un neizlēmību, kas nav piemērota prezidenta prestižam. Daudzi pētnieki uzskata, ka L. Relandera nozīmīgākais panākums bija attiecību stiprināšana ar tuvākajām kaimiņvalstīm Baltijas reģionā un Skandināvijā. L. Relanderam izdevās arī veicināt lielākās kreisās partijas – Somijas Sociāldemokrātiskās partijas (Suomen sosialidemokraattinen puolue) – apņemšanos ievērot parlamentāru un demokrātisku politisko sistēmu. L. Relandera ieviestie likumi, kas aizliedza komunistisku darbību, veicināja viņa popularitāti, taču vēlāk, īpaši pēc Otrā pasaules kara, viedokļi par šo tematu bija kritiskāki. Tā tomēr bija politiskās brīvības ierobežošana, lai gan paši komunisti tiecās to vēl vairāk vājināt.
L. Relanders kļuva par prezidentu, būdams vien 41 gadu vecs, tāpēc daži kritiķi viņu novērtēja par zemu, jo īpaši prezidentūras sākumā. Pirms prezidentūras L. Relanders nebija ieņēmis nevienu nozīmīgu politisku amatu, un pēc prezidenta pilnvaru termiņa viņš vairs nepiedalījās politikā. Šajā ziņā viņš atšķīrās no visiem pārējiem starpkaru perioda Somijas prezidentiem, un tas, visticamāk, ir iemesls, kāpēc L. Relanders vēlāk tika uzskatīts par diezgan nenozīmīgu prezidentu. Daži jaunākie pētījumi tomēr liecina, ka L. Relanders bija spēcīgāks un nozīmīgāks varas turētājs, nekā tiek uzskatīts.