Aleksandrs Kolčaks Krievijas augstākā valdnieka (верховный правитель) amatā 18.11.1918.–04.01.1920. vadīja militāro diktatūru Krievijas austrumos, viņam nomināli pakļāvās citi Krievijas pilsoņu kara militārie līderi. Atrazdamies Krievijas Austrumu bruņoto spēku virspavēlnieka amatā izveidoja Krievijas pilsoņu karā lielāko bruņoto spēku grupu, kas 1919. gada pavasarī piedalījās plaša apmērā neveiksmīgajā ofensīvā pret Strādnieku un zemnieku sarkano armiju.

A. Kolčaks dzimis ģenerālmajora Vasīlija Kolčaka (Василий Иванович Колчак) ģimenē. Māte Olga Posohova (Ольга Ильинична Посохова) cēlusies no Hersonas guberņas muižnieku ģimenes.

1894. gadā ar izcilību absolvēja Jūras kadetu korpusu (Морской кадетский корпус).

1904. gadā apprecējās ar Sofiju Omirovu (София Федоровна Омирова).

1894. gadā pēc Jūras kadetu korpusa absolvēšanas paaugstināts par mičmani. 1895. gadā norīkots par sardzes virsnieku uz Baltijas flotes bruņukuģa “Rjurik” (Рюрик), kas tika nosūtīts uz Tālajiem Austrumiem. Uzsāka pētniecību okeanogrāfijā un hidroloģijā, ko sekmīgi turpināja, gūstot starptautisku atzinību zinātniskajās aprindās.

1896. gadā A. Kolčaks tika nozīmēts par sardzes virsnieku uz vieglā kreisera “Krejser” (Крейсер). 1898. gadā paaugstināts par leitnantu. 1899. gadā iecelts par sardzes virsnieku uz bruņukuģa “Poltava” (Полтава), vēlāk pārcelts uz bruņukuģi “Petropavlovsk” (Петропавловск).

1900. gadā pēc Pēterburgas Zinātņu akadēmijas (Петербургская академия наук) uzaicinājuma stažējas hidroloģijā un meteoroloģijā Krievijas observatorijās un Norvēģijā pie polārpētnieka Fritjofa Nansena (Fridtjof Wedel-Jarlsberg Nansen).

1900.–1902. gadā piedalījās Eduarda Tolla (Эдуард Васильевич Толль) polārajā ekspedīcijā uz kuģa “Zarja” (Заря), pētot Ziemeļu jūrasceļu, krasta līniju, ledus un okeāna īpatnības. 1903. gadā vadīja Pēterburgas Zinātņu akadēmijas glābšanas ekspedīciju, meklējot pazudušo E. Tolla grupu.

Sākoties Krievijas–Japānas karam, 1904. gadā iecelts par sardzes priekšnieku uz kreisera “Askoļd” (Аскольд) Portarturā (tagad Ļuišuņa Ķīnā). Vēlāk komandēja mīnu kuģi “Serditij” (Сердитый). 1904. gada novembrī pārcelts sauszemes frontē, baterijas komandiera amatā piedalījās Porarturas cietokšņa aizsardzībā. Cietoksnim krītot, nonāca japāņu gūstā.

1905. gada aprīlī tika atbrīvots, atgriezās Krievijā. Piekomandēts Pēterburgas Zinātņu akadēmijai.

1906. gadā par ieguldījumu zinātnē tika uzņemts par Krievu Ģeogrāfijas biedrības (Русское географическое общество) biedru un apbalvots ar zelta medaļu. Vēlāk A. Kolčaks publicēja zinātnisko monogrāfiju “Karas un Sibīrijas jūru ledus” (Лёд Карского и Сибирского морей, 1909).

1906. gada maijā piekomandēts Jūras ģenerālštābam (Морской генеральный штаб), aktīvi iesaistījās flotes modernizācijā, piedalījās kuģu būvēšanas programmu izstrādē. 1907. gadā paaugstināts par kapteiņleitnantu. 1908. gadā paaugstināts par 2. ranga kapteini, iecelts par Jūras ģenerālštāba Baltijas nodaļas vadītāju. 1908. gadā atgriezās Pēterburgas Zinātņu akadēmijā. Iecelts par pētniecības kuģa “Vajgač” (Вайгач) komandieri, piedalījās ekspedīcijā Tālajos Austrumos.

1910. gadā atgriezās Jūras ģenerālštābā, pildīja Baltijas nodaļas vadītāja pienākumus. Piedalījās jaunu kuģu tipu izstrādē un flotes modernizācijā. 1912. gadā iecelts par mīnu kuģa “Ussurijec” (Уссуриец), vēlāk mīnu kuģa “Pograņičņik” (Пограничник) komandieri.

A. Kolčaks 1909.–1912. gadā ar ģimeni dzīvoja Liepājas Karostā.

1913. gadā nogalē A. Kolčaks tika paaugstināts par 1. ranga kapteini, iecelts par Baltijas jūras flotes štāba flagkapteini (Operatīvās daļas priekšnieku).

Sākoties Pirmajam pasaules karam, darbojās stratēģiski svarīgu jūras ceļu minēšanā Baltijas jūrā. 1915. gada septembrī tika iecelts par Baltijas flotes mīnu divīzijas komandieri. Tā paša gada rudenī piedalījās koordinētās operācijās Rīgas līcī, atbalstot 12. armijas kaujas darbību ar kuģu artilēriju pie Ragaciema. Oktobrī īstenoja veiksmīgu desanta operāciju pie Kolkas.

1916. gada aprīlī paaugstināts par kontradmirāli. Tā paša gada jūnijā paaugstināts par viceadmirāli un iecelts par Melnās jūras flotes komandieri (jaunākais flotes komandieris Krievijā). Izstrādāja un veiksmīgi realizēja mīnēšanas operācijas, kas ļāva tehniski vājākai Krievijas flotei bloķēt Vācijas un Turcijas flotes kaujas darbību Melnajā jūrā.

Pēc Februāra revolūcijas atbalstīja Krievijas Pagaidu valdību un turpināja dienestu līdz 1917. gada 19. jūnijam, kad ar Sevastopoles Centrālās izpildkomitejas rīkojumu tika atstādināts no amata, jo atteicās turpināt dienestu valstī esošās situācijas apstākļos.

1917. gada jūlijā saņēma piedāvājumu piedalīties krievu jūras kara misijā Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) un tika iecelts par tās vadītāju. Pieredzes apmaiņas programmā devās uz Lielbritāniju un ASV, kur piedalījās flotes mācībās, lasīja lekcijas Jūras ministrijā, Jūras akadēmijā u. c.

Neatbalstīja 1917. gada Oktobra apvērsumu. Apzinoties Krievijas bruņoto spēku sabrukumu, nolēma iestāties Lielbritānijas karaspēkos un devās uz Mezopotāmijas fronti.

1918. gada martā saņēma aicinājumu atgriezties Krievijā un piedalīties pretlieliniecisko spēku organizācijā austrumos. 1918. gada aprīlī ieradās Harbinā, Mandžūrijā, kur tika iecelts par Krievijas kontrolētās Ķīnas Austrumu dzelzceļa bruņoto spēku komandieri. Vairāku konfliktu dēļ no amata atteicās un nolēma doties uz Krievijas dienvidiem, lai iestātos Antona Deņikina (Антон Иванович Деникин) Krievijas Dienvidu bruņotajos spēkos.

1918. gada oktobrī ieradās Omskā, kur stājās Direktorijas (Директория; vairāku partiju veidota pagaidu valdība, kas pretendēja uz Viskrievijas valdības statusu) Sauszemes un jūras spēku ministra amatā.

Naktī uz 18. novembri notika apvērsums (bez A. Kolčaka līdzdalības), Direktorija tika likvidēta, un A. Kolčaks tika pasludināts par Krievijas augstāko pavēlnieku, Krievijas karaspēku virspavēlnieku un paaugstināts par admirāli.

Pēc militāro neveiksmju sērijas armijas un valdības sabrukuma situācijā un Sabiedroto nodevības rezultātā A. Kolčaks 1920. gada 15. janvārī tika izdots sociālrevolucionāru un mazinieku vadītajam “Politcentram” (Политцентр).

1920. gada 7. februārī pēc lielinieku pavēles nošauts.

Lai gan jau Pirmā pasaules kara laikā A. Kolčaks izveidoja strauju militāro karjeru, kļūstot par Melnās jūras flotes komandieri, kuram piemita novatorisms un neierasta pieeja militāro operāciju plānošanā, viņš bija samērā apolitisks un ievēroja principu “armija ārpus politikas”. Attiecīgi Februāra revolūcijas laikā A. Kolčaks nepievienojās augstāko militāro pavēlnieku kvorumam, kuri ieteica Nikolajam II (Николай II Александрович Романов) atteikties no troņa, kā dēļ arī nekļuva par kvēlu Krievijas Pagaidu valdības atbalstītāju, par savu mērķi uzskatot komandiera pienākumu pildīšanu kara apstākļos. Līdz ar to pēc pretlikumīgas atstādināšanas no flotes komandiera amata viņš vīlās Krievijas Pagaidu valdības kompetencē, uzskatīdams, ka nespēs turpināt cīņu progresējošās politiskās un ekonomiskās krīzes ietvaros.

Atšķirībā no citiem Baltās kustības līderiem A. Kolčaks neplānoja iesaistīties pretlielinieciskajā darbībā un nolēma distancēties no tās. Atrodoties ASV, viņš piekrita piedalīties Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanās no Konstitucionāli demokrātiskās partijas. Varas uzurpācija, Brestļitovskas miera līgums un citas lielinieku politiskās darbības izpausmes mainīja viņa lēmumu par labu dalībai Krievijas pilsoņu karā.

Lai gan nonācis Mandžūrijā, A. Kolčaks nespēja pienācīgi sadarboties ar Japānas kontrolētajiem vietējās nozīmes komandieriem, A. Kolčaka popularitāte kļuva par izšķirošo faktoru 1918. gada rudenī, kad viņš Omskā piekrita kļūt par Direktorijas sauszemes un jūras spēku ministru.

Savukārt, redzēdams, kā pasliktinās situācijas frontē un krītas Direktorijas ietekme, A. Kolčaks piekrita stāties jaunās valdības, faktiski diktatūras, vadībā, kas tika izveidota pēc Direktorijas likvidācijas 1918. gada 18. novembrī apvērsuma rezultātā. A. Kolčaks nepiedalījās apvērsuma plānošanā un īstenošanā, lai gan zināja par to un uzskatīja militāro diktatūru par vienīgo veiksmīgo varas struktūru Krievijas pilsoņu kara ietvaros.

Pēc Direktorijas Ministru padomes ierosinājuma A. Kolčaku ievēlēja par Krievijas augstāko valdnieku, lai gan sākotnēji A. Kolčaks piekrita tikai virspavēlnieka amatam.

Militārajam apvērsumam Omskā sekoja Satversmes sapulces deputātu sanāksmes padzīšana Jekaterinburgā. Tas pielika punktu bijušo Satversmes sapulces deputātu veidoto politisko spēku idejai, šoreiz padzīšanā piedaloties labējiem spēkiem. Vienlaicīgi šis notikums kļuva par pagrieziena momentu, kas nošķēla no pretlielinieciskās kustības mēreni kreisos spēkus, labējos eserus (sociālistus revolucionārus) un maziniekus (labējos sociāldemokrātus), kuri līdz tam neveiksmīgi mēģināja veidot kopējo politisko fronti ar Direktoriju, taču pēc minētajiem notikumiem uzsāka tuvošanos ar lieliniekiem.

Sākotnēji A. Kolčaka valdību neatzina ne tikai kreisie politiskie spēki, bet arī pretlielinieki (piemēram atamans Grigorijs Semjonovs, Григорий Михайлович Семёнов, u. c.) un arī Sabiedrotie, tomēr pakāpeniski viņu sāka atzīt bijušie krievu diplomāti, kas darbojās Parīzē, vēlāk arī Baltās kustības līderi citos reģionos. Neraugoties uz A. Kolčaka valdības pretimnākšanu, atzīstot savu valdību par Krievijas valdības pēcteci un līdz ar to uzņemoties arī parādsaistības un piekrītot citām Sabiedroto prasībām, de jure atzīšana tika saņemta tikai no Serbu, horvātu un slovēņu karalistes, kam bija vien nomināla nozīme.

Atšķirībā no lieliniekiem, kuri ieņēma Krievijas lielākās ieroču noliktavas un rūpnīcas, A. Kolčaka galvenie militārā nodrošinājuma piegādātāji bija Sabiedrotie. Piegādes veicināja Krievijas zelta krājums, kas bija ieņemts vēl 1918. gada vasarā un vēlāk nonāca A. Kolčaka pārziņā. Tomēr vāji attīstītas satiksmes, attālumu un citu problēmu dēļ, frontē pastāvīgi bija manāms ieroču un munīcijas trūkums.

Kopš diktatūras pirmajām dienām A. Kolčaka valdība uzsāka karaspēku pārformēšanu un jaunu karavīru apmācību plānotajam pretuzbrukumam, ko 1918. gadā izdevās īstenot tikai ar mainīgiem panākumiem. Plašus militāros panākumus izdevās sasniegt 1919. gada martā, kad radās iespēja savienoties ar A. Deņikina Krievijas Dienvidu bruņotajiem spēkiem un izveidot kopējo fronti. Strādnieku un zemnieku sarkanās armijas pretuzbrukuma dēļ neizdevās sasniegt ofensīvas nosprausto mērķi, un līdz pat gada beigām A. Kolčaka bruņotie spēki cieta sakāvi, kam pievienojās sacelšanās aizmugurē un partizānu darbība, ekonomiskās situācijas pasliktināšanas, kaujas gara pagrimums frontē un morālā degradācija aizmugurē. Vasaras gaitā bija zaudēti visas pavasara ofensīvas iekarojumi, līdz 14. novembrī krita A. Kolčaka valdības galvaspilsēta Omska. 1920. gada 3. janvārī A. Kolčaks bija spiests atteikties no ieņemtā amata.

Ņemot vērā, ka Transsibīrijas dzelzceļu kontrolēja Sabiedrotie (Francijas pakļautībā esošais čehoslovāku korpuss, poļu, latviešu, serbu u. c. formējumi), A. Kolčaks kļuva par viņu ķīlnieku. Sabiedrotajiem atkāpjoties, Irkutskā Sabiedroto misijas vadītājs ģenerālis Moriss Žanēns (Pierre Thiébaut Charles Maurice Janin) saņēma nemiernieku ultimātu izdot A. Kolčaku. Neraugoties uz to, ka Sabiedroto karaspēki bija krietni pārāki, M. Žanens piekrita ultimātam un, pārkāpjot virsnieka sniegto solījumu, 15. janvārī izdeva A. Kolčaku eseru un mazinieku vadītajam “Politcentram”.

23. janvārī vara Irkutskā nonāca lielinieku rokās. Pēc vairāku nedēļu pratināšanām, izpildot slepenu Vladimira Ļeņina (Владuмир Ильuч Лeнин) rīkojumu, 7. februārī A. Kolčaks un viņa valdības vadītājs Viktors Pepeļajevs (Виктор Николаевич Пепеляев) bez tiesas tika nošauti, un līķi noslīcināti Ušakovkas (Idas) upē, Angaras upes ietekā, slēpjot slepkavības vietu, lai izvairītos no piemiņas godināšanas.

Atšķirībā no citiem nozīmīgiem Baltās kustības līderiem, A. Kolčaka personība joprojām tiek vērtēta vispretrunīgāk. A. Kolčaka pretinieku atbalstītāji joprojām uzskata, ka viņš bija Lielbritānijas, ASV vai vienlaicīgi abu valstu specdienestu aģents un (vai) marionete. Viņa valdībai pārmet izteikti asinskāru būtību, kas izpaudās “zvērīgajā baltajā terorā”. Tomēr neviens no apgalvojumiem nav pamatots, un tie abi tika atspēkoti jau krievu emigrācijas historiogrāfijā starpkaru laikā. Neskatoties uz to, strīdi, it īpaši mūsdienu Krievijā, nav rimušies, A. Kolčaks joprojām nav reabilitēts, un viņam par godu uzstādītie objekti tiek regulāri demolēti.

Lai gan A. Kolčaks kļuva par nozīmīgāko bruņoto spēku komandieri un Krievijas pilsoņu karā plašākās teritorijas diktatoru, viņš ievērojami atšķiras no citiem pretlielinieku līderiem vairākos pamata jautājumos. No tiem būtiskākie:

1. Augstākā valdnieka statuss. Tika gaidīts, ka šis amats veicinās “balto” spēku konsolidāciju, it īpaši pēc tam, kad A. Kolčaku 1919. gada vasaras sākumā atzina citi Baltās kustības līderi. Realitātē, izvietojot Baltās kustības karaspēku milzīgajā teritorijā bijušās impērijas perifērijā, nebija iespējams izveidot vienotu fronti. Augstākā valdnieka statuss un A. Kolčaka valdības atrašanās attālā reģionā austrumos kļuva par traucēkli ārpolitikas jautājumos, it īpaši Somijas atzīšanas jautājumā. Atrodoties vairāku tūkstošu kilometru attālumā, A. Kolčaka bija jāpaļaujas tikai uz savu emisāru sniegto informāciju (pat ne uz frontes virspavēlnieku ziņojumiem), kas bija subjektīva, un, neatzīstot Somijas neatkarību, primāri cieta Ziemeļaustrumu armijas vadības īstenotā Petrogradas ieņemšanas operācija, kas zaudēja potenciālo Somijas armijas atbalstu.

A. Kolčaka valdībai nebija jāsadarbojas ar “nacionālām nomalēm”, viņa militārās operācijas nebija no tām atkarīgās, kā, piemēram A. Deņikina gadījumā no Polijas armijas vai Nikolaja Judeņiča (Николай Николаевич Юденич) – no Igaunijas, Somijas, mazāk Latvijas armijas. Tam biju papildu faktora loma A. Kolčaka noliedzošajā attieksmē pret šo valstu atzīšanu, atzīstot tikai Polijas suverenitāti, bet ne tādās robežās kā to vēlējās Polijas puse.

2. Teritoriālās un vietējās sociāli politiskās īpatnības. Lai gan A. Kolčaka valdība nomināli kontrolēja ārkārtīgi plašu teritoriju, realitātē vairākos apgabalos gan civilā gan militārā vara un loģistika koncentrējās dažādu atamanu rokās. Bieži vien viņi ignorēja A. Kolčaka pavēles un rīkojās pēc savas iniciatīvas, nereti asinskāri un savtīgos nolūkos. A. Kolčaks laicīgi tam nepievērsa uzmanību, ilgtermiņā negatīvi noskaņojot vietējos iedzīvotājus kā pret atamaniem, tā arī pret A. Kolčaku. Savukārt, ņemot vērā, ka Urālu, Sibīrijas un Tālo Austrumu zemnieki reizē bija arī bruņoti mednieki, viņi veidoja partizānu vienības, kas uzbruka, A. Kolčaka karaspēkam atkāpjoties.

Turklāt, tā kā Krievijas austrumos vēsturiski nebija izveidojusies dzimtbūšana, sākoties rekvizīcijām vai citām vietējās varas piespiedu aktivitātēm, zemnieki nevilcinoties pretojās. Savukārt, ņemot vērā Krievijas pilsoņu kara īslaicīgo raksturu un austrumu reģionu ģeogrāfiju, līdz pat 1920. gadam lielinieki nespēja nostiprināties un īstenot kā “kara komunisma” politiku, tā arī izvērst Sarkano teroru, kas kopumā būtu krietni sliktāka alternatīva “baltajiem” un veicinātu sacelšanās, kā, piemēram, Krievijas Donas reģionā u. c. Ārkārtīgi plaši zemnieku nemieri austrumos izcēlās tikai 1920. gadā, laikā, kad regulārie pretlielinieciski karaspēki jau bija sakauti.

3. Profesionālā pieredze. A. Kolčaks bija jūrnieks, un tas būtiski un ne vienmēr pozitīvi atspoguļojās viņa karadarbībā uz sauszemes. Turklāt atšķirībā no armijas Krievijas flotei Pirmajā pasaules karā bija otršķirīga nozīme, un tā nepiedalījās izšķirošās jūras kaujās, līdz ar to A. Kolčaka pieredze lielākoties bija mīnēšanas un citu jūras aizsardzības pasākumu jomā, ko nevarēja izmantot kaujās uz sauszemes. Pastāv uzskats, ka admirālis, savulaik būdams Jūras ģenerālštāba Baltijas nodaļas priekšnieks un flotes modernizācijas īstenotājs, lai veicinātu flotes reformas, deva priekšroku jaunajiem speciālistiem. Tas iezīmējās arī Krievijas pilsoņu karā, kad militāro operāciju plānošanā tika atstumti pieredzējušie ģenerālštāba virsnieki, un rezultātā kļuva par iemesliem neveiksmēm.

Profesionālā pieredze Baltijas jūras reģionā reizē kļuva par iemeslu A. Kolčaka kategoriski noliedzošai attieksmei Baltijas valstu atzīšanas jautājumā. Admirālis uzskatīja, ka Krievijas Impērijas izbūvētas ostas un piekrastes nocietinājumu sistēma nevar tikt atdota jaundibinātiem valstiskajiem formējumiem, kas, viņaprāt, nespētu ilgstoši pastāvēt, un nocietinājumus ātri varētu ieņemt pretinieks (t. i., Vācija).

Īpašu uzmanību A. Kolčaks pievērsa Latvijai, Rīgas, Liepājas un Ventspils ostām, kas atšķirībā no Petrogradas un Tallinas ziemā pilnībā neaizsala, kas apvienojumā ar labi attīstītu dzelzceļa tīklu bija stratēģiski svarīgi Krievijai.

4. Atpazīstamība. A. Kolčaks nebija tik populārs, kā, piemēram, Lavrs Korņilovs (Лавр Георгиевич Корнилов) vai N. Judeņičs. Ņemot vērā flotes sekundāro lomu karā, viņš bija plaši pazīstams galvenokārt jūras spēkos. Faktiski A. Kolčaku iesaistīties pretlielinieku pusē austrumos aicināja kā populārāko un pieejamāko personu Krievijas austrumos.

5. Iesaistīšanās Krievijas pilsoņu karā. Topošais admirālis pretlielinieciskajā kustībā iesaistījās samērā vēlu, 1918. gada nogalē, turklāt atšķirībā no L. Korņilova un A. Deņikina A. Kolčaks ieradās Omskā laikā, kad tika nodibināta sadarbība ar Sabiedrotajiem, eksistēja karaspēki un viņa rīcībā atradās Krievijas zelta rezerves, kas netika pilnībā iztērētas pat līdz viņa valdības krišanai.

6. Bruņoto spēku apmērs. A. Kolčaka vadītie bruņotie spēki bija vienīgā armiju grupa, kas īslaicīgi (1919. gada pavasarī) skaitliski pārspēja Strādnieku un zemnieku sarkano armiju, tam par iemeslu bija veiksmīgi īstenota mobilizācija. Tās organizēšana reģionā ar zemu iedzīvotāju blīvumu bija viens no A. Kolčaka veiksmīgi īstenotajiem pasākumiem, ko nespēja realizēt citu “balto” armiju virspavēlnieki pat blīvāk apdzīvotos reģionos.

7. Sabiedroto nodevība. Atšķirībā no citām “balto” armijām, kur Sabiedrotajiem bija ievērojama loma evakuācijā un tie pat sniedza atbalstu emigrācijā, A. Kolčaks kļuva par Sabiedroto nodevības upuri.

Vienlaikus A. Kolčakam un viņa vadītajai valdībai piemita īpašības, kas bija kopīgas visai Baltajai kustībai:

1) orientācija tikai uz Sabiedrotajiem; 2) Krievijas nākotnes politiskā vīzija, Krievijas nākotnes politisko formu uzticot Krievijas Satversmes sapulcei (A. Kolčaka interpretācijā – Nacionālajai sapulcei); 3) tuvākie politiskie līdzgaitnieki – kadeti (Konstitucionāli demokrātiskajai partijai piederīgie valstsvīri); 4) neatrisināts agrārais jautājums; 5) “nedalāmās Krievijas” politika u. c.

Lai gan A. Kolčaka pakļautībā atradās lielākie “balto” bruņotie spēki, viņš nespēja gūt militāro iniciatīvu ilgtermiņā un pēc īslaicīgiem panākumiem bija spiests atkāpties. Vērā ņemamus ilgtermiņa panākumus A. Kolčaks būtu spējis sasniegt tikai, koordinējot uzbrukumu ar bruņotajiem spēkiem citos reģionos, kas A. Kolčaka militāro panākumu zenītā vēl neguva pārliecinošus panākumus cīņas laukā un sāka plašu ofensīvu laikā, kad A. Kolčaka armijas atkāpās.

A. Kolčaka augstākā Krievijas valdnieka amats Sabiedroto skatījumā lika pieprasīt krietni plašākus soļus un garantijas demokrātiskā valstiskuma izveidei nākotnē. Lai gan līdzīgi kā citi “balto” līderi, A. Kolčaks solīja sasaukt Satversmes sapulci, realitātē viņš atbalstīja militāro diktatūru. Tas nebija reakcionārs solis, bet gan nepieciešams pasākums valdības darbībai un karadarbības veicināšanai pilsoņu kara apstākļos. Pretēji populāram mītam A. Kolčaks nebija izteikts monarhijas atbalstītājs, bet gan stingras varas piekritējs, vismaz kara un sekojošā pārejas periodā.

Ņemot vērā, ka diktatūrā lielākais svarīgu jautājumu slogs tiek uzticēts vienai personai, tai jābūt izteikti kompetentai, bet A. Kolčaka gadījumā rezultātu spēcīgi ietekmēja subjektīvie faktori un pat rakstura un veselības īpatnības. Līdzīgi kā citi Baltās kustības līderi (iespējams, izņemot Pjotru Vrangeli, Петр Николаевич Врангель) A. Kolčaks bija ļoti vājš politiķis, kas apvienojumā ar nelīdzsvarota rakstura epizodēm un izvēlēto pārstāvju darbību kļuva par iemesliem viņa neveiksmēm gan iekšpolitikā, gan ārpolitikā.

Savukārt A. Kolčaka “nedalāmās Krievijas” politikai apvienojumā ar augstākā valdnieka statusu bija negatīva loma politiskās un militārās darbības gaitā citos reģionos, kurus kontrolēja citas pretlielinieku valdības un komandieri. Spilgtākais piemērs – 1919. gada pirmajā pusē vilcināšanās atzīt Somijas neatkarību liedza Krievijas Ziemeļrietumu armijai gūt Somijas armijas atbalstu Petrogradas ieņemšanā, kas spētu būtiski ietekmēt kara gaitu, tai skaitā arī A. Kolčaka bruņoto spēku stāvokli, piespiežot Strādnieku un zemnieku sarkanās armijas vadību dalīt spēkus Petrogradas aizsardzībai un cīņai pret A. Kolčaka karaspēku. Savukārt A. Kolčaka un viņa emisāru nelokāmā nostāja Parīzes miera konferencē, neatzīstot valstu suverenitāti, kas bija izveidotas pēc Krievijas Impērijas sabrukuma (izņemot Poliju), kļuva par iemeslu tam, ka mazinājās atbalsts krievu karaspēkiem tajos reģionos, kur sadarbība ar jaundibināto valstu karaspēkiem bija vitāli svarīga, tai skaitā arī Baltijas reģionā.

Neraugoties uz rakstura un profesionālajām īpašībām, kā arī politiskajām kļūdām, pat A. Kolčaka oponenti augstu vērtēja viņa pašaizliedzīgo godīgumu, savtīgu mērķu noliegšanu, augstu apzinīgumu un piekrišanu uzņemties ārkārtīgi sarežģītus pienākumus juku laikos, kam, visdrīzāk, viņš nebija piemērots.

A. Kolčakam piešķirts Svētā Vladimira ordenis (IV šķira; III šķira, ar zobeniem), Svētās Annas ordenis (IV šķira; II šķira; I šķira, ar zobeniem), Zelta zobens “Par panākumiem cīņā pret ienaidnieku pie Portarturas”, Svētā Staņislava ordenis (II šķira; I šķira, ar zobeniem), Krievijas Impērijas Ģeogrāfijas biedrības Konstantīna medaļa, Francijas Goda Leģiona Virsnieku krusts, Svētā Jura ordenis (IV šķira; III šķira), Lielbritānijas Virsnieku Kristīšanas krusts (III šķira), Armijas un flotes virsnieku savienības zelta ierocis (duncis).

1917. gada 6./19. jūnijā, atstādinot A. Kolčaku no Melnās jūras flotes komandiera amata, padomju Sevastopoles Centrālās izpildkomitejas delegāti pavēlēja nodot viņa zelta ieroci (zobenu), un kontradmirālis to izmeta jūrā. Neilgi pēc tam Armijas un flotes virsnieku savienība Petrogradā viņu godināja ar savu apbalvojumu – zelta dunci.

Literatūrā A. Kolčaks dažādos tēlos atspoguļots Vladimira Obručeva (Владимир Афанасьевич Обручев) romānā “Saņņikova zeme” (Земля Санникова, 1926), Aleksandra Stepanova (Александр Никоаевич Степанов) romānā “Portartura” (Порт-Артур, 1942), Pāvela Severnija (Павел Александрович Северный) romānā “Ledus smiekli” (Ледяной смех, 1981), Rīgā tapušajos Valentīna Pikuļa (Валентин Саввич Пикуль) romānos “Monzunda” (Моонзунд, 1970) un “Trīs Okinisan vecumi”(Три возраста Окини-сан, 1981), Vladimira Maksimova (Владимир Емельянович Максимов) romānā “Ielūkoties bezdibenī” (Заглянуть в бездну, 1986), Marka Judaļeviča (Марк Иосифович Юдалевеич) romānā “Admirāļa stunda” (Адмиральский час, 2000), Valērija Povoļajeva (Валерий Дмитриевич Поволяев) romānā “Kolčaks. Augstākais valdnieks” (Колчак. Верховный правитель, 2001), Jeļenas Čudinovas (Елена Петровна Чудинова) romānā “Uzvarētāji” (Победители, 2016) u. c.

Rakstnieks Aleksandrs Kuprins (Александр Иванович Курпин) 1920. gadā A. Kolčakam uzrakstījis nekrologu “Asiņainie lauri” (Кровавые лавры). A. Kolčaka piemiņai veltīti dzejoļi: Sergejs Behtejevs (Сергей Сергевич Бехтеев) “Kolčaks. Augstākais Krievijas valdnieks” (Колчак. Верховный правитель России, 1927), A. Kolčaka ārpuslaulības romantiskā partnere un pielūdzēja Anna Timereva (Анна Васильевна Тимерева) “Nekad tu neraudāji tā...” (Никогда не рыдал ты так..., 1939), “Pusgadsimtu es nevaru to pieņemt” (Полвека не могу принять, 1970) u. c.

Kino A. Kolčaks atspoguļots šādās spēlfilmās: “Sarkanā gāze” (Красный газ, režisors Ivans Kalabuhovs, Иван Григорьевич Калабухов, 1924), “Zelta ešelons” (Золотой Эшелон, režisors Iļja Gurins, Илья Яковлевич Гурин, 1959), “Sevastopole” (Севастополь, režisors Valērijs Isakovs, Валерий Трофимович Исаков, 1970), “Monzunda” (Моонзунд, režisors Aleksandrs Muratovs, Александр Александрович Муратов, 1987), “Baltais zirgs” (Конь белый, režisors Gelijs Rjabovs, Гелий Трофимович Рябов, 1993), “Admirālis” (Адмирал, režisors Andrejs Kravčuks, Андрей Юрьевич Кравчук, 2008) un 2009. gadā šī paša režisora seriālā “Admirālis”, “Matilda” (Матильда, režisors Aleksejs Učiteļs, Алексей Ефимович Учитель, 2017) u. c.