Padziļinoties politiskajai krīzei Krievijā, kā arī pieaugot lielinieku ietekmei, 20.10.1917. Petrogradā infantērijas ģenerāļa Mihaila Aleksejeva (Михаил Васильевич Алексеев) vadībā tika uzsākta virsnieku kaujas organizācijas veidošana, lai nepieļautu lielinieku nākšanu pie varas. Nelielā dalībnieku skaita dēļ mērķis netika sasniegts, un pēc Oktobra apvērsuma M. Aleksejevs kopā ar domubiedriem devās uz Donas karaspēka apgabalu (Область Войска Донского), kura valdība neatzina lielinieku nākšanu pie varas, pasludinot apgabala neatkarību un radot cerības par potenciālu bruņotās pretestības izveidošanas centru. 15.11. Novočerkaskā M. Aleksejevs publicēja uzsaukumu stāties topošā karaspēka rindās, faktiski uzsākot armijas formēšanu. Īsā laikā M. Aleksejeva iniciatīvai pievienojās infantērijas ģenerālis Lavrs Korņilovs (Лавр Георгиевич Корнилов), ģenerālleitnants Antons Deņikins (Антон Иванович Деникин) un citi kādreizējie Krievijas armijas komandieri. Ņemot vērā L. Korņilova lielo popularitāti pretlielinieku rindās, 06.01.1918. viņš stājās topošās armijas komandiera amatā, M. Aleksejevam pārņemot ārējo politisko attiecību, apgādes nodrošināšanas un citas jomas. 08.01. karaspēkam tika oficiāli piešķirts Brīvprātīgo armijas (Добровольческая армия) nosaukums. Ņemot vērā Pirmajā pasaules karā iesaistīto virsnieku skaitu, karaspēka iniciatori paredzēja izveidot sākotnēji vismaz 30 000 karavīru armiju, tomēr realitātē brīvprātīgo pieplūdums bija neliels, potenciālie karavīri izturējās vienaldzīgi, uzskatot armijas izveidi par avantūru, bet, pats galvenais, armijas izveidošanu neatbalstīja Donas kazaki, liedzot iespēju izveidot nodrošinātu aizmuguri un brīvprātīgo skaita palielināšanos. Ieņemot neitrālu pozīciju pret abām Pilsoņu karā iesaistītajām pusēm, kazaki uzskatīja, ka lielinieku interesēs ir pakļaut Krieviju, līdz ar to, Donas kazakiem ieturot neitrālu pozīciju, tie spēs vienoties ar lieliniekiem par Donas apgabala suverenitāti. Tādējādi Brīvprātīgo armijai kazaku skatījumā bija negatīva loma, provocējot lielinieku iebrukumu Donas apgabalā. Vienlaicīgi brīvprātīgo karaspēks kopā ar citām neatkarīgi veidotām vienībām kopš decembra sākuma piedalījās cīņās pret lokālajiem lielinieku formējumiem Rostovā pie Donas un tās apkaimē. 02.1918. armijas rindās bija ap 2000 kājnieku, 4000 karavīru kopskaitā, pie tam vismaz pusi veidoja karaskolu kadeti un līdz šim armijā nedienējuši brīvprātīgie, armijai trūka finansējuma, tā saskārās ar būtiskām problēmām apgādes jomā. Gada sākumā situācija saasinājās, apgabala pārvaldei pieprasot karaspēkam pamest viņu teritoriju.

23.02. armija devās uz Kubaņas kazaku galvaspilsētu Jekaterinodaru (tagad Krasnodara), kur bija paredzēts papildināt karavīru rindas ar Kubaņas kazakiem un, iespējams, izveidot stabilu aizmuguri. Tā sauktā Ledus karagājiena laikā armijai bija nemitīgas sadursmes ar ienaidnieku, ciešot būtiskus zaudējumus. 27.03. armija apvienojās ar Kubaņas kazaku vienībām, sasniedzot 6000 karavīru kopskaitu.

13.04. neveiksmīgā Jekaterinodaras ieņemšanas operācijā gāja bojā L. Korņilovs, un armijas komandiera amatā stājās A. Deņikins. Jaunais komandieris atkāpjoties faktiski glāba armiju no sakāves un virzīja karaspēku atpakaļ uz Donas apgabalu, kur tajā brīdī sākās plaša mēroga pretlielinieku sacelšanās un Donas karaspēku formēšana, kuru veidoja Donas armija (Донская армия), Jaunā armija (Молодая армия) un zemessardze kavalērijas ģenerāļa Pjotra Krasnova (Петр Николаевич Краснов) vadībā. 13.05. armija atgriezās Rostovas pie Donas apkaimē, kur nākamajos mēnešos bija pārformēta un būtiski papildināta, jūnijā sasniedzot 9000 karavīru skaitu. Aprīļa vidū pēc Brestļitovskas miera līguma nosacījumiem Donas apgabala daļu okupēja Vācijas karaspēks, izspiežot lieliniekus no reģiona un būtiski apgrūtinot to papildspēku pārsūtīšanu, kas veicināja pretlielinieku karaspēku formēšanu.

Neskatoties uz vienprātību cīņā pret lieliniekiem, Donas karaspēku un Brīvprātīgo pavēlniecības starpā pastāvēja būtiskas domstarpības, kazakiem ārpolitikā orientējoties uz Vāciju tajā laikā, kad Brīvprātīgo armija, uzskatīdama sevi par Krievijas armijas ideoloģijas un tradīciju turpinātāju, orientējās uz sabiedrotajiem, nepieļaujot sadarbību ar vācu karaspēku. Donas karaspēku pavēlniecība nevēlējās pilnība apvienoties ar Brīvprātīgo armiju un stāties A. Deņikina pakļautībā, pamatoti uzskatot savus militāros formējumus par lielākajiem reģionā; tie vasarā sasniedza vairāk nekā 50 000–55 000 karavīru, bet 1919. gada ziemā – līdz pat 87 000. Tomēr, atšķirībā no A. Deņikina armijas, Donas karaspēku kaujas spējas bija krietni zemākas, tie nevēlējās karot ārpus Donas apgabala un neuzticējās Brīvprātīgo armijas pavēlniecībai.

Minēto domstarpību rezultātā, kā arī tāpēc, lai atbrīvotu Kubaņu un Ziemeļkaukāza reģionu, izveidojot drošu aizmuguri turpmākas karadarbības izvēršanai, 22.06. Brīvprātīgo armija devās otrajā Kubaņas karagājienā. 16.08. Brīvprātīgo armija ieņēma Jekaterinodaru, bet rudens nogalē atbrīvoja lielāko Ziemeļkaukāza daļu un Melnās jūras piekrasti, gūstot iespēju īstenot no kazakiem neatkarīgu politiku un plānveida mobilizāciju, vienlaicīgi piesaistot arvien lielāku sabiedrotu uzmanību.

1918. gada nogalē pretlielinieku karaspēkus Krievijas dienvidos, Ziemeļaukāzā un Volgas apkaimē veidoja divu pamatvirzienu grupējumi: Brīvprātīgo armija un tās pakļautībā esošie Kubaņas bruņotie spēki un Donas karaspēks ar tam pakļautajām Astrahaņas un Krievu Tautas armijām, kā arī virkne mazāku militāru formējumu, kas laika gaitā iekļāvās armijās.

Pēc Vācijas kapitulācijas Pirmajā pasaules karā Donas karaspēks zaudēja aizbildniecību un nonāca Strādnieku un zemnieku sarkanās armijas (Sarkanā armija) ofensīvas draudu priekšā, arvien vairāk cenšoties apvienoties ar Brīvprātīgo armiju, ko politiski atbalstīja sabiedrotie un solīja nodrošināt regulāru militārās apgādes plūsmu, ja karaspēki konsolidēsies vienotā sabiedrotajiem lojālās pavēlniecības pakļautībā. Ilgstošu pārrunu rezultātā 08.01.1919. Torgovajas (tagad Saļska) stacijā notika apspriede starp Brīvprātīgo armijas un Donas karaspēku pavēlniecību, kuras rezultātā tika panākta vienošanās par visu Krievijas dienvidu sauszemes un jūras karaspēku konsolidāciju stratēģiski operatīvajā savienībā – Krievijas Dienvidu bruņotajos spēkos (KDBS) Brīvprātīgo armijas komandiera A. Deņikina vadībā.

Apvienotie bruņotie spēki ļāva veikt būtiskus soļus stratēģisku uzdevumu īstenošanā Krievijas mērogā, izvirzoties ārpus Donas apgabala robežām.

KDBS sastāvā ietilpa Brīvprātīgo, Donas, Kaukāza armija un mazākie militārie formējumi, ka arī flote. 04.1919. KDBS kopskaits bija 69 571 karavīri – 34 199 kājnieki un 35 332 karavīru kavalērija, 1430 ložmetēji, 386 lielgabali, 28 lidmašīnas, 14 bruņuvilcieni, 7 bruņumašīnas. Lielākais KDBS spēku karavīru skaits tika sasniegts 1919. gada septembra beigās Maskavas ofensīvas laikā: 153 082 karavīri (107 395 kājnieki un 45 687 karavīru kavalērija), ap 25 000 rezervē, 24 000 garnizonos, 23 000 štāba dienestā. Atkāpšanas laikā, 1920. gada sākumā, KDBS sastāvā ietilpa 47 458 karavīri (no tiem 36 470 Donas armijā), 860 ložmetēji, 200 lielgabali.

Līdzīgi kā citos pretlielinieku formējumos Krievijas pilsoņu karā, arī KDBS dienēja ievērojams latviešu skaits, turklāt daudz latviešu iesaistījās Baltās kustības spēkos vēl pirms KDBS dibināšanas, kazaku un citu karaspēku veidošanās posmā 1918. gadā. KDBS karaspēkos dienēja latviešu ģenerālmajori Teodors Bernis, Jānis Ušaks, Jānis Buivids, kā arī virkne virsnieku kavalērijas un kājnieku daļās, aviācijā un flotē. Pēc aptuvenām aplēsēm, 01.1919. KDBS dienēja vairāk nekā 1000 latviešu. Ņemot vērā KDBS pieauguma dinamiku līdz 1919. gada rudenim, kā arī analizējot citu informāciju, var pieņemt, ka maksimālais latviešu kopskaits KDBS varēja būt vismaz 3000–5000. 

Pēc Amerikas Sarkanā krusta datiem, 1920. gada sākumā Melnās jūras ostu pilsētās dzīvoja aptuveni 10 000 latviešu. Kopš 1919. gada sākuma pie pretlielinieku spēkiem Krievijas dienvidos darbojās Latvijas Pagaidu valdības pārstāvniecība, jūlijā par Latvijas pārstāvi Krievijas dienvidos un Kaukāzā tika nozīmēts Rūdolfs Liepiņš. 1920. gadā sākumā R. Liepiņa pienākumus pārņēma Aleksandrs Kacens.

KDBS sastāvā ietilpa Melnās jūras flote, Kaspijas jūras flote, Donas flotile, Volgas flotile, kuģu formējumi Dņeprā un citi formējumi. KDBS Melnās jūras flote bija izveidota 01.1919. Novorosijskā, taču, attīstoties karadarbībai, bāze tika pārvietota uz Sevastopoli. 1920. gada sākumā flotē ietilpa 120 kuģi, to skaitā līnijkuģis “General Aļeksejev”, viens kreiseris, divi palīgkreiseri, astoņi mīnu kuģi, deviņas kanonierlaivas, trīs zemūdenes.

Kaspijas–Volgas flote bija izveidota 07.1919., un 1920. gada sākumā tajā ietilpa deviņi palīgkreiseri, septiņas kanonierlaivas, 10 hidrolidaparāti un divi bāzes kuģi, kā arī vairāki palīgkuģi. Donas flotile bija dibināta 1918. gada pavasarī. Tajā ietilpa 19 kuģi, no kuriem vismaz puse bija pārveidoti un apbruņoti tvaikoņi, vairāki kuteri un kanonierlaivas.

Pēc M. Aļeksejeva nāves 08.10.1918. A. Deņikina kompetencē pārgāja arī iekšpolitiskās un ārpolitiskās pārvaldes vadītāja funkcijas, ko ieņemtajās teritorijās bija uzticēts nodrošināt Īpašajai apspriedei (Особое совещание), t. i., likumdošanas un pagaidu virspārvaldes institūcijai, svarīgākus lēmums pieņemot tikai ar virspavēlnieka apstiprinājumu. Īpašās apspriedes struktūrā ietilpa armijas, flotes, iekšlietu, zemkopības, ārlietu, reliģijas, izglītības, pasta un telegrāfa, apgādes, satiksmes, tirdzniecības un rūpniecības, finanšu, tieslietu, valsts kontroles un citi departamenti. Apspriedes priekšsēdētāja pienākumus pildīja kavalērijas ģenerālis Abrams Dragomirovs (Абрам Михайлович Драгомиров). 1919. gada rudenī, KDBS nemitīgi atkāpjoties, Īpašā apspriede tika likvidēta, tās vieta izveidojot Virspavēlnieka valdību, kas 1920. gada pavasarī tika pārveidota par Dienvidkrievijas valdību. Politiskās orientācijas jomā Īpašās apspriedes locekļi, līdzīgi kā A. Deņikins, ievēroja nosacīti liberālo “nenoteiktības” pozīciju, Krievijas nākotni paredzot lemt Viskrievijas Satversmes sapulcē, kas tiktu sasaukta pēc lielinieku sakāves. Teritoriālo jaundibinātās valsts jautājumu ietvaros KDBS atbalstīja “vienotas un nedalāmas” Krievijas principu, provizoriski pieļaujot Polijas suverenitāti, taču apstrīdot Polijas valdības teritoriālās pretenzijas. Šī nostāja tika pārskatīta sabiedroto spiediena un militāro neveiksmju seku dēļ. 01.1920. sabiedroto ietekmes rezultātā A. Deņikins bija spiests atzīt Latvijas suverenitāti de facto.

01.–05.1919. KDBS bija nozīmēti divi svarīgākie stratēģiski virzieni – Doneckas baseins (Donbass), kur karoja daļa no Brīvprātīgo armijas 1918. gada nogalē, un Caricina (tagad Volgograda), kuras ieņemšanai bija virzīta Donas armija. Pēc virspavēlnieka plāniem Donbass kalpoja kā lielisks placdarms turpmākai ofensīvai Ukrainā un Krievijā, paverot ceļu karagājienam uz Maskavu. Vienlaicīgi, kontrolējot Doneckas baseina dabas un Ukrainas lauksaimniecības resursus, tiktu būtiski ietekmēta lielinieku ekonomika, KDBS sniedzot ievērojamu mobilizācijas potenciālu.

1919. gada ziemā norisinājās kaujas Donbasā, kur karoja ģenerālmajora Vladimira Maj-Majevska (Владимир Зенонович Май-Маевский) komandētie Brīvprātīgo armijas pulki. Prasmīgi izmantojot plašu dzelzceļu tīklu, ģenerālis guva būtiskus panākumus karadarbībā. Kaujās aprīlī un maijā V. Maj-Majevska karaspēki pārgāja veiksmīgā pretuzbrukumā, ieņemot Mariupoles rajonu. Vasaras sākumā KDBS spēkiem izdevās nostiprināties Donbasā, izveidojot placdarmu turpmākajai karadarbībai.

Neskatoties uz iespaidīgo skaitu, Donas apgabala ziemeļos un ziemeļaustrumu virzienā izvietotā Donas karaspēka kaujasspējas bija vājas, bet 01.1919. lielinieku propagandas iespaidā sāka parādīties frontes sabrukuma pazīmes. Prasmīgi izmantojot karaspēka nogurumu un neuzticēšanos KDBS pavēlniecībai, kā arī solot saglabāt kazaku privilēģijas, lielinieku propaganda guva ievērojamus rezultātus, vairākiem formējumiem pārejot ienaidnieka pusē. Atsevišķos reģionos kazaki noslēdza pamieru ar lieliniekiem, un februāra sākumā Ziemeļu un Ziemeļaustrumu frontē karaspēks atkāpās uz dienvidiem aiz Donas.

Apzinoties nespēju labot situāciju, kā arī iekšējo Donas armijas un KDBS pavēlniecības nesaskaņu dēļ 15.02. no amata atkāpās Donas karaspēku komandieris, atamans P. Krasnovs, pavēlniecību pārņemot ģenerālleitnantam Afrikanam Bogajevskim (Африкан Петрович Богаевский). Martā padomju karaspēka ieņemtajos apgabalos Sarkanās armijas aizmugurē sākās plaša kazaku sacelšanās, kas piespieda lieliniekus pārvietot karaspēku no frontes nemieru apspiešanai. Maijā Donas apgabalā padomju vara tika likvidēta, nostiprinājās kazaku pretlielinieciskā nostāja, pastiprinājās kaujas gars. Aprīļa beigās sākās KDBS ofensīva, kuras rezultātā tika sakauti Sarkanās armijas spēki Maničas frontē, atbrīvojot plašu teritoriju Volgas virzienā un paverot iespēju attīstīt uzbrukumu Caricinai, kuru līdz tam neveiksmīgi mēģināja iekarot Donas armija.

Arī karadarbībai Kaukāzā bija ievērojami panākumi, 10.02. bija atbrīvota Vladikaukāza, noslēdzot Ziemeļkaukāza atbrīvošanas operāciju. Maija beigās pēc Kaukāza brīvprātīgo armijas dibināšanas līdz šim Ziemeļkaukāzā un Donas–Volgas stepēs karojošā Kaukāza armija ģenerālleitnanta Pjotra Vrangeļa (Петр Николаевич Врангель) vadībā sāka gatavoties uzbrukumam Caricinai.

Maijā KDBS guva ievērojamus panākumus karadarbībā Donbasā, Volgas virzienā, kā arī pārņēma kontroli pār plašām teritorijām ārpus kazaku zemēm. Apzinoties konsolidēšanas nepieciešamību vienotas pavēlniecības ietvaros, 12.06. A. Deņikins pakļāvās Krievijas virspavēlniekam (Верховный правитель России), admirālim Aleksandram Kolčakam (Александр Васильевич Колчак), kurš komandēja karaspēku Krievijas austrumos. Taču realitātē šī pakļaušanās bija nomināla, starp karaspēkiem tika nodibināti vien epizodiski sakari, turklāt 1919. gada vasarā A. Kolčaka spēki lēnām atkāpās.

Šis solis sadalīja KDBS pavēlniecību divu stratēģisku ofensīvas virzienu piekritēju grupās. Pirmās grupas līderi bija Kaukāza armijas komandieris P. Vrangelis un Donas armijas komandieris, ģenerālleitnants Vladimirs Sidorins (Владимир Ильич Сидорин), kuri kopš pavasara rosināja primāro ofensīvas virzienu vērst ziemeļaustrumu virzienā, lai, šķērsojot Volgu, savienotos ar A. Kolčaka spēkiem, ko šajā reģionā pārstāvēja Orenburgas un Urālu kazaku formējumi. Galvenais taktiskais uzdevums mērķa realizēšanai bija spēcīgi nocietinātās Caricinas ieņemšana, kam Volgas reģionā bija primāri stratēģiska lomu. Pēc P. Vrangeļa plāna apvienošanās ar A. Kolčaka spēkiem ļautu izveidot nepārtrauktu fronti, liedzot Sarkanajai armijai izolēt nošķirtos karaspēkus, un pēc frontes nostiprināšanas doties kopējā uzbrukumā Maskavai. Tomēr šādai direktīvai bija vairāki būtiski trūkumi: 1) ierobežotā karaspēka apjoma dēļ būtu nepieciešams pārvietot karaspēkus no Donbasa, kuru visdrīzāk ieņemtu Sarkanā armija un apdraudētu KDBA aizmuguri Donas apgabalā; 2) mazapdzīvotās Volgas stepes nespētu nodrošināt karaspēka papildinājumus; 3) A. Kolčaka spēki atkāpās un, pat teorētiski savienojoties ar tiem, fronte būtu vāja, kritiski izstiepta, ar būtiskām problēmām apgādes un komunikācijas jomā.

Vienlaicīgi P. Vrangelis nenoliedza Donbasa izmantošanas iespēju, bet ieteica nevirzīties tālāk par Jekaterinoslavu (tagad Dnipro), nostiprināties ieņemtajās teritorijās un, ņemot vērā Sarkanās armijas trūkumus kavalērijas jomā, sakoncentrēt Harkivas virzienā vairākus kavalērijas korpusus, pārraut fronti un dziļā reidā dezorganizēt pretinieka komunikācijas, vienlaicīgi organizējot sacelšanās. Tomēr šajā gadījumā KDBS būtu spiesta karot vairākos virzienos un operācijai pietrūktu karaspēka, nerunājot par to, ka Maskavu nebūtu iespējams ieņemt tikai ar kavalēriju.

Otra stratēģiskā virziena piekritēju grupas vadībā bija pats KDBS virspavēlnieks A. Deņikins, kurš uzskatīja, ka galveno triecienu ir jāveic no tikko ieņemtā Donbasa placdarma, izvēloties īsāku ceļu virzienu uz Maskavu caur Harkivu, Orjolu un Tulu. Šim virzienam bija liela praktiskā un morālā nozīme, kas veiksmes gadījumā: 1) ļautu nodrošināt pienācīgu apgādi un mobilizācijas resursus, ieņemot attīstītus un apdzīvotus lauksaimniecības reģionus Ukrainā un Krievijas dienvidos; 2) Maskavas atbrīvošana spētu konsolidēt un iedrošināt karaspēku, it īpaši kazakus, kas negribīgi karoja ārpus Donas apgabala robežām. Zibenīgs karagājiens uz Maskavu spētu graut Sarkanās armijas kaujas garu, kas būtu īpaši iedragāts pēc Maskavas ieņemšanas. Vienlaicīgi A. Deņikins pamatoti cerēja uz brīvprātīgo skaita pieaugumu reģionos, kur līdz šim nenotika karadarbība un iedzīvotāji vīlās padomju varas būtībā, kas izpaudās rekvizīcijās un represijās kara komunisma politikas ietvaros. Šī plāna realizācijas galvenā panākumu atslēga bija nemitīga ofensīva, kas praktiski garantēja problēmas ar apgādi virzīšanās tempa dēļ. Strauja virzīšanās plašajā teritorijā nemitīgi novestu pie apgādes līniju izstiepšanas un frontes vājināšanas ierobežotu cilvēkresursu dēļ. Ievērojot šo principu, A. Deņikins neparedzēja pienācīgu aizmugures nostiprināšanu, kas bija nepieciešama 1919. gada vasarā un rudenī, ņemot vērā lielus draudus no “zaļajiem” un anarhokomunistiskajiem spēkiem Ukrainā (Revolucionārā nemiernieku armija u. c.). Vienlaicīgi A. Deņikins neplānoja apstādināt uzbrukumu Caricinai, taču šim virzienam piešķīra sekundāru nozīmi, galvenos spēkus koncentrējot Harkivas virzienā. Šis lēmums likās īpaši pareizs pēc Caricinas ieņemšanas, ko veica P. Vrangeļa komandētais karaspēks 30.06.1919. Ironiski, ka tieši Caricinā 03.07. A. Deņikins parakstīja “Maskavas direktīvu”, pieliekot punktu turpmākajai galvenās ofensīvas virziena apspriedei.

Pēc panākumiem Donbasa atbrīvošanas operācijā un Sarkanās armijas Dienvidu spēku sagrāves KDBS jūnijā ieņēma Harkivu un Jekaterinoslavu, jūlijā – Poltavu, augusta beigās – Kijivu. Attīstot KDBS uzbrukumu, tika ieņemta Krima, augusta beigās ar sabiedroto flotes palīdzību – Odesa un tās reģions. 21.09. ģenerālleitnanta Aleksandra Kutepova (Александр Павлович Кутепов) komandētais 1. armijas korpuss ieņēma Kursku, 14.10. – Orlu, izlūku vienības sasniedza Mcenskas pilsētu, nonākot ap 330 km attālumā no Maskavas.

30.06. Kaukāza armija ieņēma pilsētu, nodrošinot kontroli pār svarīgu rūpniecisku un loģistisku centru reģionā. Lai attīstītu turpmāku uzbrukumu Saratovai, jūlija beigās tika ieņemta Kamišina, tomēr gūt panākumus, ieņemot Saratovu, nebija izdevies.

Pēc Donas armijas veiksmīga pretuzbrukuma padomju spēki bija atsviesti uz ziemeļiem no Donas apgabala. Sarkanajai armijai pārgrupējoties, sākās cīņas, kuru rezultātā fronte ziemeļos līdz oktobrim palika bez būtiskām izmaiņām. Līdztekus notikumiem frontē jūlijā Donas armijā bija izveidots 4. atsevišķais kavalērijas korpuss ģenerālleitnanta Konstantīna Mamantova (Константин Константинович Мамантов) vadībā, kas augustā pārrāva Sarkanās armijas Dienvidu fronti un veica dziļu reidu ienaidnieka aizmugurē, dezorganizējot apgādi un sakarus, veicot diversijas un piespiežot Sarkanās armijas Dienvidu frontes pavēlniecību atvilkt karaspēku no frontes. Veiksmīga reida rezultātā augustā bija ieņemta Tambova, Jeļeca, septembrī Voroņeža un izveidotas partizānu vienības darbībai ienaidnieka aizmugurē. K. Mamantova reida panākumus mazināja kazaku veiktās laupīšanas, kurās gūtās “trofejas” kavēja ofensīvu un konsolidāciju ar citiem KDBS spēkiem, nespējot sabrucināt Sarkanās armijas Dienvidu fronti, lai gan būtiski aizkavēja pilna apmēra pretuzbrukuma īstenošanu. Septembra beigās K. Mamantova spēki bija spiesti pārtraukt reidu un atgriezties.

KDBS panākumi 06.–10.1919. radīja Sarkanās armijas pavēlniecībai kritisku situāciju, mazinoties karaspēka kaujas garam un ciešot zaudējumu virkni. Lielinieku līderis Vladimirs Ļeņins (Владимир Ильич Ленин) uzskatīja, ka tas bija “viens no kritiskākajiem, bet, iespējams, arī pats kritiskākais sociālistiskās revolūcijas moments”. Apzinoties katastrofālo situāciju, lielinieki konsolidēja visus spēkus, nevilcinoties pielietot teroru. KDBS pietuvojoties Maskavai, padomju varas apdraudējuma līmenis bija vislielākais visa Pilsoņu kara laikā, padomju varas iestādes sāka gatavoties evakuācijai Vologdā un apsvēra iespēju zaudējumu gadījumā pāriet pagrīdes darbībā. Tomēr, neraugoties uz ievērojamajiem panākumiem, KDBS trūka cilvēkresursu un rezervju, lai turpināt uzbrukumu vairāk nekā 1000 km garajā frontē. Tajā pašā laikā, lieliniekiem kontrolējot blīvi apdzīvotu reģionu, mobilizācijas resursi bija krietni plašāki, kas kopā ar lieliski īstenotu mobilizāciju īsā laikā ļāva izveidot vairāk nekā trīskārtēju pārākumu Dienvidu frontē (270 000 karavīru pret 87 000 KDBS). KDBS pavēlniecības tuvredzīgā politika iekarotajās teritorijās, agrārā jautājuma neprasmīga risināšana, laupīšana, antisemītiskie grautiņi un korupcija aizmugurē kļuva par faktoriem, kas atturēja iekaroto zemju iedzīvotājus atbalstīt pretlieliniekus.

Neraugoties uz mēģinājumiem izveidot produktīvu sadarbību ar Polijas armiju, tas nebija izdevies KDBS pavēlniecības politiskās tuvredzības dēļ. Sadarbības trūkums ar Poliju ļāva Sarkanajai armijai pārvietot karaspēku no Polijas frontes pret KDBS. Situāciju pasliktināja notikumi pretlielinieku aizmugurē – vairāk nekā 55 000 anarhokomunistu un “zaļo” karaspēku reidi Ukrainā, iznīcinot apgādi un apgrūtinot rezervju, kas tika nosūtītas pret nemierniekiem, izmantošanu frontē.

Septembra beigās Sarkanās armijas pavēlniecība sāka veidot trieciengrupu pretuzbrukuma organizācijai, kurā ietilpa Latviešu strēlnieku divīzija, Sarkano kazaku kavalērijas brigāde un Atsevišķā strēlnieku brigāde. Papildu trieciengrupai Dienvidu frontē tika pārvietota 13. un 14. pretinieka armija.

11.10. sākās Sarkanās trieciengrupas uzbrukums Dienvidu frontē virzienā uz Kromiem, 60 km no Orlas. 15.10. tika ieņemti Kromi, kas apstādināja KDBS virzību Tulas virzienā, 02.11. tika atstāta Orla un sākās atkāpšanās. Lai gan Sarkanās armijas pavēlniecība plānoja ielenkt un nošķirt Brīvprātīgo armiju no Donas armijas, lai atsevišķi iznīcinātu katru no tām, tas nebija izdevies. Prasmīgi manevrējot un dodoties pretuzbrukumos, Brīvprātīgo armija atkāpās uz Donas apgabalu, decembra beigās savienojoties ar Donas armiju un turpinot atkāpšanās uz Kubaņu.

01.1920., KDBS ciešot lielus zaudējumus, Brīvprātīgo armija tika pārformēta par korpusu, Kaukāza armija izformēta, to karaspēks ieskaitīts 13.01. izveidotajā Kubaņas armijā. Neveiksmju dēļ KDBS kaujas gars bija spēcīgi iedragāts, būtiski palielinājās dezertēšana, situāciju pasliktināja tīfa epidēmija, pienācīgas apgādes un aprūpes trūkums. 01.1920. Ukrainā esošie karaspēki atkāpās Odesā, daļēji evakuējoties uz Krimu, kas tika noturēta, pateicoties ģenerālmajora Jakova Slaščova (Яков Александрович Слащов) komandēto bruņoto spēku panākumiem. Martā situācija Kubaņā kļuva kritiska un KDBS pavēlniecība pieņēma lēmumu evakuēt karaspēku no Novorosijskas uz Krimu. Lēmums bija pieņemts novēloti, 20.–26.03. veiktā evakuācija tika īstenota nepārdomāti un haotiski, nespējot izvest visu karaspēku, kā arī pametot milzīgus munīcijas, pārtikas, ieroču, tehnisko līdzekļu un citus krājumus. Rezultātā no Novorosijskas evakuējās ap 45 000 karavīru, neskaitot civilos bēgļus. Lielākā Kubaņas armijas daļa un Donas armijas 4. korpuss nespēja evakuēties un nonāca gūstā, citas vienības evakuējās aprīlī. Nonākot Krimā, A. Deņikins 04.04.1920. atkāpās no virspavēlnieka amata. Militārās padomes balsošanas rezultātā par KDBS jauno komandieri tika nozīmēts P. Vrangelis, kura vadībā karaspēks tika kardināli pārformēts, atgūstot kaujasspēju un spēcinot kaujas garu. 11.05.1920. KDBS tika pārdēvēta par Krievu armiju (Русская армия). Virspavēlnieka veikto reformu dēļ militārajā un civilajā jomā, kā arī izmantojot starptautisko politisko situāciju Padomju Krievijas–Polijas karā, Krievu armija (25 000–30 000 karavīru frontē) spēja sasniegt ievērojamus panākumus cīņās pret Sarkano armiju (oktobrī līdz 77 000–87 000 karavīru frontē). Pamiera noslēgšana Padomju Krievijas–Polijas karā 10.1920. ļāva novirzīt Sarkanās armijas karaspēku pret Krievu armiju, piespiežot to atkāpties un evakuēties. Atšķirībā no Novorosijskas katastrofas, Krievu armijas atkāpšanās un evakuācija 11.1920. tika īstenota nesalīdzināmi augstākā līmenī, evakuējot pa jūru vairāk nekā 146 000 cilvēku.

Uzsākot bruņoto pretestību 1917. gada nogalē, Brīvprātīgo armija un KDBS spēja ne tikai saglabāt karaspēku, pretojoties vairākas reizes pārāka pretinieka uzbrukumiem, bet arī būtiski paplašināties no 2000 karavīriem 02.1918. līdz vairāk nekā 153 000 karavīriem 09.1919. Lai gan KDBS nebija lielākā stratēģiskā militāro formējumu apvienība, tā kļuva par nopietnāko padomju varas apdraudējumu visa Krievijas pilsoņu kara laikā, ārkārtīgi pietuvojoties galvaspilsētai, kurā pat sākās padomju varas institūciju evakuācija. Lai gan 06.1919. KDBS virspavēlnieks A. Deņikins pakļāvās A. Kolčakam kā Krievijas augstākajm pavēlniekam, taču faktiski par ietekmīgāko militāri politisko spēku 1919. gada otrajā pusē Krievijas pilsoņu karā kļuva A. Deņikins un viņam pakļautā Īpaša apspriede. Tādējādi, līdzīgi kā citās pretlielinieku spēku kontrolētajās teritorijās pagaidu pārvaldes orgānos, arī KDBS kontekstā politiskie un aktuālie sociālie un saimnieciskie jautājumi tika risināti militāro personu konservatīvajā vai pat reakcionārajā ietekmē, kam bija tālejošas, bieži vien negatīvās sekas. Īpašā apspriede virspavēlnieka ietekmes un citu iemeslu dēļ izvairījās risināt būtiskus, ar agrāru un ar rūpniecības problemātiku saistītus jautājumus iekarotajās teritorijās, veidot iedzīvotāju pārstāvētus pārvaldes orgānus, risināt nacionālus jautājumus, ierobežot virsniecības patvaļu, patvaļīgas rekvizīcijas, ierēdniecības korupciju un īstenot kardinālus pasākumus karaspēka disciplīnas uzlabošanai un iedzīvotāju aizsardzībai.

Šīs un citas problēmas kopā ar KDBS pavēlniecības izvēlēto “nenoteiktības” nākotnes politiku atgrūda ievērojamu, sākotnēji pretlieliniekiem simpatizējošu iedzīvotāju daļu, kas negatīvi ietekmēja mobilizācijas un apgādes resursus. Savukārt “vienotās un nedalāmās” Krievijas diskursa ievērošana savienojumā ar vāju diplomātiju nespēja izveidot pilnvērtīgu sadarbību ar būtiskāko sabiedroto 1919. gada otrajā pusē – Polijas armiju, kas ļautu sasaistīt būtiskus Sarkanās armijas spēkus Polijas–Padomju Krievijas frontē, atvieglojot KDBS stāvokli Maskavas karagājiena laikā. Līdzīga situācija pastāvēja iespējamās sadarbības ietvaros ar Ukrainas Tautas Republikas karaspēku. Ievērojamas domstarpības pastāvēja arī Donas armiju un Kubaņas kazaku spēku kontekstā, kas gan nebija būtiskas panākumu laikā, bet kļuva par noteicošām karaspēku degradācijā 1920. gada sākumā. Lai gan padomju vara kontrolēja plašas, blīvi apdzīvotas teritorijas ar lielu mobilizācijas potenciālu un labi attīstītu satiksmes tīklu, iepriekšminēto problēmu novēršana KDBS militārajā, sociālajā, saimnieciskajā un politiskajā sektorā spētu sniegt ievērojamus un, iespējams, pat izšķirošus panākumus Sarkanās armijas 1919. gada militārajā kampaņā.

KDBS atspoguļoti Venjamina Korsaka (Вениамин Валерианович Заваский-Корсак) darbā “Pie Baltajiem” (У белых, 1931), Antona Turkula (Антон Васильевич Туркул) grāmatā “Drozdovieši ugunī” (Дроздовцы в огне, 1937), vairākās Mihaila Šolohova (Михаил Александрович Шолохов) romāna “Klusā Dona” (Тихий Дон, 1925–1932, 1940) epizodēs, Alekseja Tolstoja (Алексей Николаевич Толстой) triloģijā “Sāpju ceļi” (Хождение по мукам, 1922, 1928, 1941), Aleksandra Bondara (Алексaндр Викторович Бондарь) darbā “Melnie atriebēji” (Черные мстители, 2004), Anatolija Dombrovska (Анатолий Иванович Домбровский) darbā “Sarkanā Taurija” (Красная Таврида, 1987), Igora Bolgarina (Игорь Яковлевич Болгарин) un Georgija Severska (Геoргий Леонидович Северский) romānā “Viņa majestātes adjutants” (Адъютант его превосходительства, 1979), Aleksandra Solžeņicina (Александр Исаакиевич Солженицын) romānā “Sarkanais rats” (Красное колесо, 1993) un citos darbos.

KDBS atspoguļoti arī kino tādās spēlfilmās kā “Dzelzs plūsma” (Железный поток, režisors Jefims Dzigans, Ефим Львович Дзиган, 1967), “Viņa majestātes adjutants” (Адъютант его превосходительства, režisors Jevgenijs Taškovs, Евгений Ивановоч Ташков, 1969), “Sāpju ceļi” (Хождение по мукам, režisors Vasilijs Ordinskis, Василий Сергеевич Ордынский, 1977), daudzsēriju filmā “Impērijas bojāeja” (Гибель Империи, režisors Vladimira Hotiņenko, Владимир Иванович Хотиненко, 2005) un seriālā “Nestora Mahno deviņas dzīvības” (Девять жизней Нестора Махно, režisors Nikolajs Kaptans, Николай Каптан, 2006).