Padziļinoties politiskajai krīzei Krievijā, kā arī pieaugot lielinieku ietekmei, 20.10.1917. Petrogradā infantērijas ģenerāļa Mihaila Aleksejeva (Михаил Васильевич Алексеев) vadībā tika uzsākta virsnieku kaujas organizācijas veidošana, lai nepieļautu lielinieku nākšanu pie varas. Nelielā dalībnieku skaita dēļ mērķis netika sasniegts, un pēc Oktobra apvērsuma M. Aleksejevs kopā ar domubiedriem devās uz Donas karaspēka apgabalu (Область Войска Донского), kura valdība neatzina lielinieku nākšanu pie varas, pasludinot apgabala neatkarību un radot cerības par potenciālu bruņotās pretestības izveidošanas centru. 15.11. Novočerkaskā M. Aleksejevs publicēja uzsaukumu stāties topošā karaspēka rindās, faktiski uzsākot armijas formēšanu. Īsā laikā M. Aleksejeva iniciatīvai pievienojās infantērijas ģenerālis Lavrs Korņilovs (Лавр Георгиевич Корнилов), ģenerālleitnants Antons Deņikins (Антон Иванович Деникин) un citi kādreizējie Krievijas armijas komandieri. Ņemot vērā L. Korņilova lielo popularitāti pretlielinieku rindās, 06.01.1918. viņš stājās topošās armijas komandiera amatā, M. Aleksejevam pārņemot ārējo politisko attiecību, apgādes nodrošināšanas un citas jomas. 08.01. karaspēkam tika oficiāli piešķirts Brīvprātīgo armijas (Добровольческая армия) nosaukums. Ņemot vērā Pirmajā pasaules karā iesaistīto virsnieku skaitu, karaspēka iniciatori paredzēja izveidot sākotnēji vismaz 30 000 karavīru armiju, tomēr realitātē brīvprātīgo pieplūdums bija neliels, potenciālie karavīri izturējās vienaldzīgi, uzskatot armijas izveidi par avantūru, bet, pats galvenais, armijas izveidošanu neatbalstīja Donas kazaki, liedzot iespēju izveidot nodrošinātu aizmuguri un brīvprātīgo skaita palielināšanos. Ieņemot neitrālu pozīciju pret abām Pilsoņu karā iesaistītajām pusēm, kazaki uzskatīja, ka lielinieku interesēs ir pakļaut Krieviju, līdz ar to, Donas kazakiem ieturot neitrālu pozīciju, tie spēs vienoties ar lieliniekiem par Donas apgabala suverenitāti. Tādējādi Brīvprātīgo armijai kazaku skatījumā bija negatīva loma, provocējot lielinieku iebrukumu Donas apgabalā. Vienlaicīgi brīvprātīgo karaspēks kopā ar citām neatkarīgi veidotām vienībām kopš decembra sākuma piedalījās cīņās pret lokālajiem lielinieku formējumiem Rostovā pie Donas un tās apkaimē. 02.1918. armijas rindās bija ap 2000 kājnieku, 4000 karavīru kopskaitā, pie tam vismaz pusi veidoja karaskolu kadeti un līdz šim armijā nedienējuši brīvprātīgie, armijai trūka finansējuma, tā saskārās ar būtiskām problēmām apgādes jomā. Gada sākumā situācija saasinājās, apgabala pārvaldei pieprasot karaspēkam pamest viņu teritoriju.
23.02. armija devās uz Kubaņas kazaku galvaspilsētu Jekaterinodaru (tagad Krasnodara), kur bija paredzēts papildināt karavīru rindas ar Kubaņas kazakiem un, iespējams, izveidot stabilu aizmuguri. Tā sauktā Ledus karagājiena laikā armijai bija nemitīgas sadursmes ar ienaidnieku, ciešot būtiskus zaudējumus. 27.03. armija apvienojās ar Kubaņas kazaku vienībām, sasniedzot 6000 karavīru kopskaitu.
13.04. neveiksmīgā Jekaterinodaras ieņemšanas operācijā gāja bojā L. Korņilovs, un armijas komandiera amatā stājās A. Deņikins. Jaunais komandieris atkāpjoties faktiski glāba armiju no sakāves un virzīja karaspēku atpakaļ uz Donas apgabalu, kur tajā brīdī sākās plaša mēroga pretlielinieku sacelšanās un Donas karaspēku formēšana, kuru veidoja Donas armija (Донская армия), Jaunā armija (Молодая армия) un zemessardze kavalērijas ģenerāļa Pjotra Krasnova (Петр Николаевич Краснов) vadībā. 13.05. armija atgriezās Rostovas pie Donas apkaimē, kur nākamajos mēnešos bija pārformēta un būtiski papildināta, jūnijā sasniedzot 9000 karavīru skaitu. Aprīļa vidū pēc Brestļitovskas miera līguma nosacījumiem Donas apgabala daļu okupēja Vācijas karaspēks, izspiežot lieliniekus no reģiona un būtiski apgrūtinot to papildspēku pārsūtīšanu, kas veicināja pretlielinieku karaspēku formēšanu.
Neskatoties uz vienprātību cīņā pret lieliniekiem, Donas karaspēku un Brīvprātīgo pavēlniecības starpā pastāvēja būtiskas domstarpības, kazakiem ārpolitikā orientējoties uz Vāciju tajā laikā, kad Brīvprātīgo armija, uzskatīdama sevi par Krievijas armijas ideoloģijas un tradīciju turpinātāju, orientējās uz sabiedrotajiem, nepieļaujot sadarbību ar vācu karaspēku. Donas karaspēku pavēlniecība nevēlējās pilnība apvienoties ar Brīvprātīgo armiju un stāties A. Deņikina pakļautībā, pamatoti uzskatot savus militāros formējumus par lielākajiem reģionā; tie vasarā sasniedza vairāk nekā 50 000–55 000 karavīru, bet 1919. gada ziemā – līdz pat 87 000. Tomēr, atšķirībā no A. Deņikina armijas, Donas karaspēku kaujas spējas bija krietni zemākas, tie nevēlējās karot ārpus Donas apgabala un neuzticējās Brīvprātīgo armijas pavēlniecībai.
Minēto domstarpību rezultātā, kā arī tāpēc, lai atbrīvotu Kubaņu un Ziemeļkaukāza reģionu, izveidojot drošu aizmuguri turpmākas karadarbības izvēršanai, 22.06. Brīvprātīgo armija devās otrajā Kubaņas karagājienā. 16.08. Brīvprātīgo armija ieņēma Jekaterinodaru, bet rudens nogalē atbrīvoja lielāko Ziemeļkaukāza daļu un Melnās jūras piekrasti, gūstot iespēju īstenot no kazakiem neatkarīgu politiku un plānveida mobilizāciju, vienlaicīgi piesaistot arvien lielāku sabiedrotu uzmanību.