Karaspēks cīnījās Arhangeļskas, Oloņeckas un Murmanskas reģionā pret Strādnieku un zemnieku sarkano armiju (SZSA; Рабоче-крестьянская красная армия, РККА) ar mērķi savienoties ar pretlielinieciskajām Austrumu frontes armijām, un nodrošināt tām jaunu maršrutu Sabiedroto piegādēm caur Krievijas ziemeļu ostām.

Krievijas Ziemeļu apgabala bruņotie spēki (KZABS) bija Sabiedroto (Lielbritānija, Francija) atbalstīts karaspēks, kas tika izveidots Krievijas armijas ģenerālleitnantu Vladimira Maruševska (Владимир Владимирович Марушевский) un Jevgēņija Millera (Евгeний-Людвиг Карлович Миллер) vadībā.

Pirmā pasaules karā lielākās Sabiedroto piegādes Krievijai notika caur Murmanskas un Arhangeļskas ostām, ko apsargāja Lielbritānijas karaspēks. Pēc Krievijas zaudējuma karā, militārās kravas plānoja sagrābt Vācijas karaspēks, ka arī tās sabiedrotā Somija, kas loloja arī reģiona aneksijas plānus. Kravu aizsardzībai sabiedrotie 1918. gadā sāka būtiski palielināt militāro klātbūtni reģionā.

Pēc Februāra revolūcijas Krievijas Ziemeļu apgabals nonāca lielinieku varā, kas ārkārtīgi sarežģītās militāri politiskās situācijas ietvaros pārvaldīja teritoriju tikai nosacīti, reģionā krustojoties Pirmā pasaules, Somijas un Krievijas pilsoņu karu norisēm. Vienlaicīgi katra no pusēm īstenoja duālu militāri politisko darbību:

1) padomju vara neuzticējās Sabiedrotajiem, bet bija spiesta sadarboties, lai nepieļautu reģiona vācu un somu okupāciju;

2) Sabiedrotie, sadarbojoties ar lielinieciskajām padomēm stratēģisko kravu aizsardzības nolūkā, atbalstīja “baltos” krievu bruņotos spēkus Krievijas pilsoņu karā un neuzticējās Maskavas lieliniekiem, kuri 1918. gada vasarā pieļāva sadarbību ar vācu karaspēku pret Sabiedrotajiem Pirmā pasaules kara norišu ietvaros;

3) pēc zaudējuma Somijas pilsoņu karā reģionā nonāca Somijas Sarkanās gvardes vienības, kurus vajāja Somijas armija, vienlaicīgi plānojot reģiona okupāciju. Somijas armijai pretī stājās Sabiedroto, Somijas Sarkanās gvardes daļas un vietējo karēļu vienības, atsitot uzbrukumu. Militārās sadarbības ietvaros katra puse īstenoja savas intereses – “sarkanie” somi turpināja Somijas pilsoņu karu, Sabiedrotie – Pirmo pasaules karu, savukārt karēļi loloja suverenā karēļu valstiskuma ideju, cīnoties pret somu interventiem;

1918. gada pavasarī Sabiedroto vadībā norisinājās jaunu, “jaukto” vienību formēšana piedaloties krievu, franču un britu karavīriem, britu ģenerāļu Frederika Pūla (Frederick Cuthbert Poole), vēlāk Viljama Aironsaida (William Edmund Ironside) vadībā, vasaras vidū veidojot ap 4500 cilvēku lielu karaspēku.

02.08. Arhangeļskā notika krievu virsnieku īstenots un Sabiedroto atbalstīts apvērsums, gāžot padomju varu un nodibinot Ziemeļu apgabala virspārvaldi (Верховное управление Северной области), ko oktobrī reorganizēja par Ziemeļu apgabala pagaidu valdību (Временное правительство северной области).

Pēc Vācijas kapitulācijas Pirmajā pasaules karā, Sabiedroto karaspēkā pieauga negatīvs noskaņojums sakarā ar klātbūtni reģionā, kas izpaudās nemieros un rosināja veicināt karaspēka evakuāciju.

19.11.1918. par Ziemeļu apgabala ģenerālgubernatoru kļuva ģenerālleitnants Vladimirs Maruševskis (Владимир Владимирович Марушевский), kura vadībā sākās KZABS veidošana, apvienojot visus krievu pretlielinieku militāros formējumus reģionā. 15.01.1919. ģenerālgubernatora amatā stājās ģenerālleitnants J. Millers.

1919. gada pavasarī notika admirāļa Aleksandra Kolčaka (Александр Васильевич Колчак) Austrumu karaspēku uzbrukums, kas kopā ar KZABS ofensīvu pavēra iespēju savienoties Ziemeļu un Austrumu frontēm. Vasaras vidū A. Kolčaka armijas atkāpās, iznīcinot vienotas frontes un jaunā piegāžu maršruta izveides ieceres. 10.06.1919. J. Millers stājās KZABS komandiera amatā, nomainot V. Maruševski. Līdz 10.1919. Sabiedroto karaspēks pameta reģionu.

Lai gan Sabiedroto militāram kontingentam nebija lielākā nozīme kaujas operācijās, tā klātbūtne un apgāde stiprināja kaujas garu karaspēkos un civiliedzīvotājos. Pēc Sabiedroto evakuācijas sākās nemieri, kam pievienojās problēmas pašnoteikšanas jomā karēļu vidū, kuri bija negatīvi noskaņoti pret J. Millera administrāciju un karaspēku. Apgabala centros Arhangeļskā un Murmanskā sākās konfrontācijas starp sociālistiem un virsniecību, destabilizējot situāciju aizmugurē.

Pēc uzvaru sērijas pilsoņu karā 1919. gada nogalē SZSA atbrīvojās resursi sekundārām frontēm, Ziemeļu reģionā palielinot 6. armijas klātbūtni. Paredzot nelabvēlīgu karadarbības iznākumu, KZABS štābā tika izstrādāts atkāpšanās plāns no Arhangeļskas reģiona uz Murmansku. J. Millers šo plānu noraidīja un liedza veikt sagatavošanas darbus, nesaskatot tam pamatojumu.

02.1920. sākās 6. SZSA uzbrukums Arhangeļskas virzienā, ātri sabruka fronte un sākās dezorganizēta atkāpšanās. Ņemot vērā valdības nolaidību evakuācijas plāna īstenošanā, Arhangeļskā sākās panika, ko pastiprināja J. Millera, Pagaidu valdības locekļu un tuvu stāvošo ierēdņu (ap 750 cilvēku) slepena bēgšana naktī uz 19.02.

J. Millera valdība nebija parūpējusies arī par svarīgu dokumentu iznīcināšanu, kas nonāca ienaidnieku rokās un kļuva par papildu attaisnojumu masveida teroram, kas izvērsās pret reģionā palikušajiem pretlielinieku kustības atbalstītājiem. 03.1920. Ziemeļu apgabals pilnībā nonāca lielinieku kontrolē.

No 1918. gada pavasara ārzemju kontingentu Ziemeļu apgabalā veidoja Lielbritānijas, Francijas, Amerikas Savienoto Valstu (ASV), Kanādas, Itālijas, Serbijas, Polijas un Somijas karaspēki (kopā ap 16 000 cilvēku).

1918. gada pavasarī un vasarā Sabiedroto pakļautībā tika izveidotas poļu un serbu vienības (1000 cilvēku), kas bija paredzētas sūtīšanai Rietumu frontē. Apgabalā nonākot “sarkanajiem” somiem, sākās Somu leģiona izveide (ap 2000 cilvēku) ar mērķi turpināt Somijas pilsoņu karu pret “balto” somu un vācu karaspēku. Vasaras vidū tiem pievienojās tik pat liels Karēlijas pulks, kas cīnījās pret “baltajiem” somu interventiem Murmanskas reģionā. Sadarbībā ar krievu brīvprātīgajiem, bija izveidots Slāvu-britu (Slavo-British Legion, SBL) un franču Ārzemnieku leģiona (Légion étrangère) bataljons, kuru komandēja britu un franču virsnieki. 1919. gada sākumā pēc britu un apgabalā esošo latviešu virsnieku (viens no viņiem bija Augusts Misiņš) iniciatīvas bija paredzēta latviešu leģionā izveide, tomēr iecere netika īstenota.

Paralēli Sabiedroto pakļautībā izveidotajiem jauktajiem karaspēkiem 08.1918. sākās krievu karaspēku izveide, kas norisinājās abos Ziemeļu apgabala centros – Murmanskā un Arhangeļskā –, Sabiedroto jurisdikcijā:

01.08. sākās Krievu Murmanskas armijas (Русская Мурманская армия) formēšana (2000–2500 karavīru).

04.08. Arhangeļskā sākās Krievu tautas armijas (Русская народная армия, Русские войска Северной области) dibināšana (dažas rotas). 

KZABS bruņoto spēku veidošana pilnā apmērā sākās 1918. gada novembrī. KZABS apvienoja visus līdz šim izveidotos krievu pretlielinieku militāros formējumus Ziemeļu apgabalā (izņemot “jauktos”) krievu komandējuma jurisdikcijā.

KZABS sastāvā ietilpa: infantērija (18 pulki, vairākas rotas un bataljoni), kavalērija (1 divizions), artilērija (8 baterijas), tehniskie karaspēki (tanku, bruņu mašīnu divizioni, aviācijas vienības), bruņuvilcieni (5 bruņuvilcieni un 3 bruņotie vilcieni), inženieru daļas, zemessardzes vienības, partizānu formējumi.

Ziemeļu Ledus okeāna, Severodvinskas, Oņegas, Pečoru, Oņegas un Ladogas ezera flotīlijas ar mīnu kuģiem, mīnu traleriem, vienu zemūdens kuģi, kuteriem-iznīcinātājiem, peldošām baterijām, ledlaužiem un peldošām darbnīcām.

Maksimālais KZABS dalībnieku skaits bija 54 700 cilvēku, reālā kaujas gatavībā – mazāk par 20 000 karavīriem. KZABS karavīri valkāja Sabiedroto uniformu, ar Krievijas armijas galvassegām, un (vai) kokardēm un uzplečiem. Ieroči lielākoties bija Lielbritānijas un Francijas, arī Krievijas ražojuma. KZABS rindās piedalījās ap 300 latviešu, 40 latvieši pildīja tulku un sakaru virsnieku amatus J. Millera valdībā un “jauktajās” daļās.

Reģiona ģeogrāfiskās īpatnības ilgstoši liedza izveidot vienotu fronti un turpmākā karadarbība norisinājās vairākos stratēģiskajos virzienos, frontes nogriežņos.

Būtiskākie:

1. Murmanskas fronte, kuras taktisko uzdevumu ietvaros bija lielinieku kontrolētā dzelzceļa (Petrograda–Vjatka) pārņemšana, kas spētu ietekmēt satiksmi ar Petrogradu un ierobežotu SZSA papildspēku pārvietošanu. 

2. Severodvinskas fronte, kas apdraudēja sarkano karaspēku bāzi Kotlasas pilsētā un citur.

3. Oņegas fronte, kas aizsargāja vienīgo sauszemes satiksmi starp Murmansku un Arhangeļsku.         

No 1919. gada sākuma par stratēģisko mērķi kļuva savienošanās ar A. Kolčaka karaspēku. 04.1919. izvērtās veiksmīgs Sabiedroto un KZABS uzbrukums Murmanskas frontē, nonākot Petrozavodskas apkaimē, kur tas tika apslāpēts. Jūnijā sākās SZSA uzbrukums, Sibīrijas armijai atkāpjoties un zaudējot iespēju savienoties ar KZABS. Septembrī, jau bez Sabiedroto atbalsta, KZABS izdevās gūt panākumus Vologdas virzienā, atkarojot Oņegas rajonu un savienojoties Murmanskas un Arhangeļskas frontēm. Tomēr sagraut 6. SZSA armijas pretestību neizdevās, līdz 1920. gada sākumam karadarbībai pārvēršoties pozīciju karā.

Naktī uz 04.02.1920. sākās 6. SZSA uzbrukums, kura galvenais trieciens bija vērsts Arhangeļskas virzienā, starp Ziemeļdvinu un Oņegas ezeru. Februāra otrajā pusē KZABS fronte sabruka, marta vidū reģionam nonākot lielinieku varā. Daļai KZABS karavīru un civiliedzīvotāju (ap 1000 cilvēku) no Murmanskas reģiona izdevās emigrēt uz Somiju. Aptuveni 400 KZABS karavīru ar Sabiedroto atbalstu vēlāk nonāca Krimā ģenerālleitnanta Pjotra Vrangeļa (Петр Николаевич Врангель) Krievu armijā (Русская армия).

Krievijas pilsoņu karā Ziemeļu reģions bija ģeogrāfiski īpaši nošķirts un bija atkarīgs no Sabiedrotajiem. Tādējādi Ziemeļu reģionam bija otršķirīga nozīme visā kara gaitā. Neveiksme vienotās frontes izveidē ar Sibīrijas armijām liedza jaunā Sabiedroto apgādes kanāla izveides iespēju Austrumu frontes armiju sagādei (apgādāta no Tālo Austrumu ostām pa vāji attīstītu Transsibīrijas dzelzceļu), kas spētu būtiski atbalstīt A. Kolčaka 1919. gada ofensīvu.

Zaudējot Sabiedroto atbalstu, KZABS un J. Millera valdības krišana bija nenovēršama. Lai gan J. Milleram bija pietiekami ietilpīgi resursi reģiona evakuācijai, neizdarības dēļ iespēja tika zaudēta. J. Millera un viņa līdzgaitnieku bēgšana nakts aizsegā kļuva par bezprecedenta gadījumu Krievijas pilsoņu karā un traģēdiju daudziem likteņa varā pamestajiem.

Militārā darbība attēlota rakstnieka Valentīna Pikuļa (Валентин Саввич Пикуль) darbā “No strupceļa” (Из тупика, 1968).