Lai gan Pirmajā pasaules karā A. Deņikins kļuva pazīstams kā veiksmīgs pulkvedis, komandējot “dzelzs strēlnieku” triecienvienības, viņa biogrāfija līdz Februāra revolūcijai līdzinājās daudziem citiem Krievijas Impērijas armijas ģenerāļu dzīves gājumiem. Neierasta atšķirība bija vien A. Deņikina sociālā izcelsme, kā arī nosacīti liberālā noskaņa, kas politiskā spektra jomā tuvojās Konstitucionālo demokrātu partijas (t. s. kadetu) platformai. Neraugoties uz pārmaiņām armijā, kas norisinājās līdz ar monarhijas krišanu, Februāra revolūcijai bija tramplīna loma A. Deņikina karjerā, no korpusa komandiera virsnieka kļūstot par Krievijas armijas Virspavēlnieka štāba priekšnieku un frontes virspavēlnieku. Tomēr revolūcijas radītās pārmaiņas īsā laikā kļuva par nekontrolētu armijas degradācijas katalizatoru, liekot daudziem patriotiski noskaņotiem virsniekiem vilties un meklēt ceļu situācijas glābšanai, kas tajā brīdī, viņuprāt, bija iespējama, tikai ieviešot militāro diktatūru. Tādējādi 1917. gada vasarā A. Deņikins, viņa 8. armijas cīņu biedri un citi virsnieki kļuva par militārās opozīcijas kodolu, pēc Oktobra apvērsuma pāraugot bruņotā pretestībā. Lai gan A. Deņikinam nebija centrālā loma Brīvprātīgo armijas organizēšanā, pēc L. Korņilova bojāejas ģenerālis izvirzījās Dienvidu Baltās kustības priekšplānā, glābjot armiju no sagrāves, un, prasmīgi manevrējot, sagrāva pārāka pretinieka pretestību Ziemeļkaukāza reģionā. Savukārt kopš 1919. gada sākuma A. Deņikins kļuva par turpmāk noteicošo Baltās kustības spēku virspavēlnieku, sasniedzot lielus panākumus gada otrajā pusē, kas būtiski apdraudēja padomju varu un tās citadeli – Maskavu. Tieši A. Deņikina jūlijā pasludināta “Maskavas direktīva” izpelnījās vairāku viņa cīņas biedru un karavadoņu nosodījumu gan kara laikā, gan emigrācijā. P. Vrangelis un viņam pietuvinātie virsnieki uzskatīja A. Deņikina lēmumu par liktenīgu kļūdu, pretī piedāvājot nostiprināties Dienvidaustrumu virzienā un doties uzbrukumā Maskavai tikai pēc spēcīgas aizmugures nostiprināšanas, kas, iespējams, varētu sekmēt savienošanu ar admirāļa Aleksandra Kolčaka (Александр Васильевич Колчак) bruņotajiem spēkiem Austrumos. Ir grūti novērtēt, vai A. Deņikinam būtu izdevies ieņemt Maskavu, atbalstot citu plānu, taču dažas no skaidri saskatāmām virspavēlnieka kļūdām bija vāji nodrošināta aizmugure, katastrofiski izstiepta fronte, rezervju trūkums, virsniecības patvaļa un ierēdņu korupcija iekarotajās teritorijās, skaidri izstrādātas agrārās politikas neesamība, kā arī tuvredzība attiecībās ar jaundibinātām valstīm. Lai gan oficiāli A. Deņikins ievēroja “nenoteiktības“ politiku, paredzot Krievijas nākotni lemt Satversmes sapulcē pēc lielinieku sakāves, taču realitātē viņš piekopa “vienotas un nedalāmas” Krievijas politiku, strikti nostājoties pret t. s. “nomaļu” autonomijām vai neatkarības tieksmēm. Ņemot vērā A. Deņikina spēku atrašanos perifērijā, kur liela loma apgādē bija uz autonomiju orientētiem reģioniem (Kubaņas un Donas karaspēku reģioni), virspavēlnieka nostāja bija negatīvs faktors frontes apgādē un mobilizācijā. A. Deņikins nespēja panākt ilgtermiņa sadarbības rezultātus ar Gruzijas, Ukrainas, Polijas bruņotajiem spēkiem, kas piespiestu padomju pusi karot vairākās frontēs, atvieglojot Baltās kustības stāvokli. Attiecībā uz Baltijas valstīm A. Deņikins atzina to neatkarību sabiedroto spiedienā 1920. gada sākumā un tikai de facto, lai gan Krievijas Dienvidu bruņotajos spēkos dienēja tūkstošiem latviešu karavīru un virsnieku, daudzi no tiem ieņēma arī augstus amatus armijā, piedalījās karaspēka organizēšanā Ziemeļkaukāzā, dienēja štābos un piedalījās daudzās nozīmīgās kaujās. P. Vrangeļa valdībā darbojās arī Latvijas pārstāvniecība kapteiņa Bruno Baņeviča vadībā.
Par vienu no lielākajām A. Deņikina darbības nepilnībām pelnīti uzskata neprasmīgi organizētu Novorosijskas evakuāciju 03.1920., kad gāja bojā tūkstošiem cilvēku. Kopumā Krievijas Pilsoņu karā A. Deņikinam piemita citiem Baltās kustības līderiem raksturīgas iezīmes – augsta profesionalitāte militārajā jomā, kas mijās ar tuvredzību vitāli svarīgajos iekšējās un ārpolitikas jautājumos. Lai gan A. Deņikina darbība emigrācijā lielākoties izpaudās literārajā jomā, viņa noraidošā pozīcija pret militārās emigrācijas pretlielinieku aktivitātēm un nosacītas simpātijas pret atsevišķiem procesiem PSRS (armijas modernizācija, atgriešanās pie “krieviskuma” armijā un padomju karaspēka panākumu cildināšana Otrā pasaules kara laikā) izpelnījās nosodošu attieksmi noteiktās krievu trimdas grupās. Ģenerāļa pretnacistiskā nostāja 1941. gadā pat kļuva par iemeslu viņa sievas īslaicīgai apcietināšanai, taču A. Deņikins nemainīja savu pārliecību, vairākkārt atsakot nacistu sadarbības piedāvājumiem. A. Deņikina noliedzošā attieksme sadarbībai ar nacistiem tika pozitīvi novērtēta PSRS, vēlāk radot mītus par ģenerāļa organizētiem humanitāras palīdzības ešeloniem u. c. Realitātē ģenerālis neloloja cerības attiecībā uz PSRS politiskās iekārtas evolūciju, līdz ar to paredzot izdošanās iespēju padomju pusei, pēc kara beigām emigrēja uz ASV. Nosodot nacismu, ģenerālis uzstājās arī pret komunismu, publicējot vairākus rakstus un uzstājoties ar lekcijām, kurās akcentēja komunisma un nacisma līdzības un brīdināja par komunisma draudiem Rietumiem. Vairākas desmitgades pēc nāves, 10.2005., A. Deņikins tika vēlreiz pārapbedīts Maskavā, paverot iespēju diskusijām par ģenerāļa vārda izmantošanu Krievijas varas samērā strīdīgās “vēsturiskās samierināšanas” politikas īstenošanā.
