Baltā kustība izveidojās kā dažādu pretlieliniecisku spēku reakcija uz lielinieku Oktobra apvērsumu un varas uzurpāciju. Tajā ietilpa militārie formējumi, politiskās, sabiedriskās kustības, kas iestājās par lielinieku vienpartijas diktatūras gāšanu un alternatīvas varas izveidi. Baltās kustības galvenās idejas bija cīņa pret lieliniekiem, nacionālas, “vienotas un nedalāmas” Krievijas koncepts, kā arī tradicionālo vērtību aizstāvēšana.
Jēdziens “Baltā kustība” radās Anglijas revolūcijas (1640–1660) kontekstā, lai apzīmētu monarhijas atbalstītājus cīņā pret “sarkanajiem” – parlamenta un Olivera Kromvela (Oliver Cromwell) atbalstītājiem, kuri iestājās par republikas izveidi.
Franču revolūcijas (1789–1799) laikā jēdziens tika lietots, lai apzīmētu monarhistu un aristokrātu kustību, kas bija vērsta pret revolucionāriem un iestājās par monarhiskās iekārtas atjaunošanu. Līdzīgi kā Anglijas revolūcijā monarhistu opozīcija par savu krāsu izvēlējās sarkano, taču atšķirība no Anglijas šie spēki bija krietni kreisāki un radikālāki.
Arī vēlākos politiskajos notikumos Francijā (Burbonu restaurācijas, Parīzes komūnas laikā u. c.) sarkanā krāsa arvien vairāk akcentēja piederību kreisajiem, radikāļiem, revolucionāriem, bet baltā – labējiem, konservatīviem, arī reakcionāriem spēkiem.
Pēc Februāra revolūcijas Krievijā (1917. gada martā) sabiedrībā tika plaši izmantota sarkanā krāsa, lai pasvītrotu savu piederību pārmaiņu atbalstītāju nometnei. Aprīlī rādās arī Sarkanās gvardes vienības, ko veidoja revolūcijas atbalstītāji kārtības uzturēšanai un padomju aizsardzībai.
Situācijai radikalizējoties, Sarkanās gvardes vienības arvien vairāk atbalstīja kreisos radikāļus – lieliniekus, piedaloties Oktobra apvērsuma īstenošanā 1917. gada 7. novembrī. Neilgi pēc tam, 9. novembrī, sākās Sarkanās gvardes pirmās sadursmes ar pretiniekiem, lielākoties studentu veidotajām bruņotajām vienībām, kas padomju presē ieguva nosaukumu “baltgvardi”. Sākoties Krievijas pilsoņu karam, lielinieku propaganda arvien vairāk akcentēja uzmanību uz līdzībām ar Angļu revolūciju un Franču revolūciju, kultivējot “baltā” un “sarkanā” pretstatu, lai gan paši “baltie” Krievijas pilsoņu kara sākumposmā sevi tā nedēvēja. Padomju propaganda arvien vairāk akcentēja ideoloģisko pretpolu, populistiski un nepatiesi apliecinot “balto” reakcijas un monarhijas restaurācijas mērķi, kas Krievijas pilsoņu karā bija raksturīgs vien nelielai daļai Baltās kustības atbalstītāju.
Atšķirībā no lielinieku vienpartijas diktatūras ar monolītu varas vertikāli un uzspiestu, bet skaidri definētu ideoloģiju, Baltās kustības ideoloģiskais spektrs bija daudzveidīgs un nosacīti apvienoja dažādu pilsonisko politisko spēku pārstāvjus. Kopumā tas bija centriski labējais spektrs, sākot no mēreniem sociālistiem, liberāļiem līdz mēreniem monarhistiem.
Daļēji tas bija skaidrojams ar kustības būtību, kas pretstatā lieliniekiem pauda nosacītu politisko plurālismu un pieļāva demokrātiska valstiskuma formu nākotnē. Daļēji tas bija saistīts ar Baltās kustības ģeogrāfisko izvietojumu, – bruņotie spēki un reģionālās valdības atradās bijušās impērijas perifērijā un reģionos, centru kontrolējot lieliniekiem. Līdz ar to pretēji lieliniekiem Baltās kustības struktūras faktiski darbojās autonomi ar vāju savstarpējo militāri politisko aktivitāšu koordināciju.
Kustības ideoloģijā var nosacīti izdalīt vairākus pamatelementus.
Lielinieku militārā sakāve. Pretēji domstarpībām citās jomās šajā jautājumā kustība bija vienota, balstoties stingrā, kategoriskā pozīcijā un nepieļaujot alternatīvus variantus. Atšķirībā no Baltās kustības pretlielinieciskie spēki kā pašā Krievijā (sociālisti, sociāldemokrāti un citi kreisie spēki), tā arī ārpus tās (nacionālie valstiskie formējumi) pieļāva mieru ar lieliniekiem un arī veiksmīgi slēdza miera līgumus.
Krievijas nacionāli teritoriālā vienotība, “vienotas un nedalāmas” Krievijas jautājums. Viens no Baltās kustības nemainīgiem ideoloģijas principiem bija pārliecinoša nostāja par Krievijas teritoriālās nedalāmības saglabāšanu, noliedzot un nosodot “separātismu”, t. i., nacionālu valstu dibināšanu un līdzīgas tendences. Vienlaikus, ņemot vērā kustības ģeogrāfisko izvietojumu perifērijā, tās līderiem bija jāsadarbojas ar “nacionālo nomaļu” militāri politiskajām vadībām un jāvienojas par kompromisiem (suverenitātes atzīšana u. c.), lai nodrošinātu viņu atbalstu. Tomēr šie kompromisi būtiski neietekmēja viņu vispārējo uzticību “vienotas un nedalāmas” Krievijas principam, kas kļuva par vienu no Baltās kustības zaudējuma iemesliem.
“Nenoteiktības” princips. Ņemot vērā kustības politisko uzskatu plurālismu, kustības līderi nespēja vienoties par vienotu nostāju Krievijas nākotnes valstiskuma iekārtai. Līdz ar to, lai izvairītos no iekšējiem konfliktiem, kustības līderi vienojās par Krievijas nākotnes iekārtas formas noteikšanu tikai pēc lielinieku militārās sakāves ievēlētajā Krievijas Satversmes sapulcē. Kopumā “nenoteiktība” daļēji ļāva panākt iecerēto, novērst iekšējās politiskās pretrunas, taču vienlaikus kļuva par Baltās kustības ideoloģisko trūkumu, pretēji lielinieku populisma konstruktīvi definētai programmai, piedāvājot plašām tautas masām maz saprotamu, nenoteiktu politisko modeli, kas nespēja apmierināt cerības kā Krievijā, tā arī sadarbībā ar jaundibinātām valstīm.
Tiesiskuma kontinuitāte. Pretēji lieliniekiem, kuri pasvītroja padomju tiesiskuma un valstiskuma novatorismu, apzināti iznīcinot līdzšinējo kārtību, Baltās kustības militāri politiskie līderi centās uzsvērt tiesiskuma pēctecību, līdzšinējo saistību izpildi (piemēram, pret sabiedrotajiem Pirmajā pasaules karā u. c.), likumīgas varas un tiesiskās kārtības atjaunošanu. “Baltie” noraidīja padomju varas leģitimitāti, uzskatot to par vardarbīgas uzurpācijas rezultātu.
Privātīpašuma aizsardzība. Viens no Baltās kustības galvenajiem saukļiem bija privātīpašuma aizsardzība pretēji lielinieku īstenotajai nacionalizācijai. Kustības programmā tika postulēta īpašuma denacionalizācija, atdodot to likumīgajiem īpašniekiem, un tirgus ekonomikas atjaunošana. Vienlaikus privātīpašuma princips bija ne vien ekonomiska, bet arī ideoloģiska orientācija kā viens no tiesiska valstiskuma iekārtas pamatprincipiem. Agrārajā jautājumā kustības attieksme bija dalīta un laika gaitā piedzīvoja izmaiņas, pieļaujot neatgriezenisku zemes nodošanu zemnieku rokās.
Nacionālo interešu un tradicionālo vērtību aizsardzība. Viens no Baltās kustības pamatprincipiem bija nacionālās pozīcijas aizsardzība pretēji lielinieku internacionālajai būtībai. Kopš Pirmā pasaules kara nacionāli orientētajā krievu sabiedrībā lieliniekus turēja aizdomās par sadarbību ar Vācu Impērijas specdienestiem un nodevīgu darbību pret Krievijas nacionālajām interesēm. Šo nostāju ievērojami palielināja Brestļitovskas miera līguma rezultāts, kuru daudzi uzskatīja par Krievijas nodevību un apstiprinājumu minētajai tēzei. Baltās kustības līderi izteikti akcentēja uzticību krievu nacionālajām interesēm un vērtībām, kuru viens no galvenajiem elementiem bija kristietība un pareizticīgā baznīca, pret ko asi vērsās lielinieki, izvēršot teroru pret garīdzniecību, konfiscējot baznīcas īpašumus un uzspiežot jauno ideoloģiju. Tas bija nepieņemams daudziem Krievijas kristiešiem un tika izmantots kā Baltās kustības, tā arī lielinieku propagandas retorikā.
Ņemot vērā politisko un sociālo situāciju 1917. gadā, kā arī Krievijas dalību Pirmajā pasaules karā pēc Februāra revolūcijas, valsts strauji grima iekšējā krīzē, arvien vairāk popularitāti gūstot populistiski radikāliem spēkiem. Vasarā to vadībā izvirzījās lielinieki un anarhisti, kuri jūlijā veica neveiksmīgu valsts apvērsuma mēģinājumu. Pēc tā apslāpēšanas sabiedrībā krasi padziļinājās šķelšanās, bet Krievijas virsniecībā sākās militāri politisku organizāciju izveide un konsolidācija virspavēlnieka Lavra Korņilova (Лавр Георгиевич Корнилов) vadībā ar mērķi veikt radikālas pārmaiņas valsts pārvaldē un armijā kara turpināšanai. Šis posms ar kulmināciju septembra sākumā (t. s. Korņilova sacelšanās) tiek uzskatīts par Baltās kustības aizsākumu.
Neraugoties uz L. Korņilova un viņa līdzgaitnieku apcietināšanu, kustība vērsās plašumā, kur lūzuma punkts bija lielinieku īstenotais Oktobra apvērsums, veicinot pretlielinieciskās Brīvprātīgo armijas izveidi Donas karaspēka apgabalā. Lielinieku Krievijas Satversmes sapulces izkliedēšana, varas uzurpācija, Brestļitovskas miera līgums, kas tika uzskatīts par Krievijas nacionālo interešu nodevību, veicināja pretlielinieku spēku organizāciju citos Krievijas reģionos.
Šo posmu raksturo Baltās kustības centra izveide Krievijas dienvidos, kur sākotnēji L. Korņilova, bet pēc viņa nāves Antona Deņikina (Антон Иванович Деникин) komandēta Brīvprātīgo armija kļuva par Baltās kustības militāri politisko kodolu un veiksmīgi cīnījās pret Strādnieku un zemnieku sarkanās armijas karaspēku Ziemeļkaukāzā.
Pēc Čehoslovāku korpusa sacelšanās 1918. gada maijā Baltā kustība izplatījās arī Volgas reģionā un austrumos. Atšķirībā no Krievijas dienvidiem kopējā cīņā pret lieliniekiem ievērojama politiska loma Volgas reģionā un austrumos bija pretlielinieciskajiem mēreni kreisajiem spēkiem (labējie eseri, “trudoviki” u. c), kuru izveidotā Direktorija nomināli pārstāvēja Krievijas Satversmes sapulces pēctecību, taču realitātē atradās izolācijā, negūstot atbalstu bruņotajos spēkos, kuru lielākā daļa atbalstīja Balto kustību.
1918. gada 18. novembrī Omskā notika Baltās kustības virsniecības organizēts apvērsums, pie varas nākot admirālim Aleksandram Kolčakam (Александр Васильевич Колчак), kurš tika iecelts par Krievijas augstāko pavēlnieku un Krievijas karaspēku virspavēlnieku. Līdz 1919. gada vasarai viņa statusu atzina pārējo Baltās kustības bruņoto spēku un fronšu virspavēlnieki, iezīmējot nominālo karaspēku un reģionālo valdību konsolidāciju kustības apvienošanai. Šajā posmā nostiprinājās Baltās kustības programma, Krievijas nākotnes valstiskuma jautājums (Krievijas Satversmes sapulce), agrārais, “strādnieku” jautājums, t. s. “vienotās un nedalāmās” Krievijas princips u. c.
Vienlaicīgi izteikti konservatīvais kurss un pret kreisajiem spēkiem vērsta politika liedza plašu mēreni kreiso sabiedriski politisko spēku atbalstu, kas daļēji pievienojās lieliniekiem. Ārpolitikā A. Kolčaka emisāri centās panākt pretlielinieciskās Krievijas pārstāvniecību Parīzes miera konferencē, atsakoties atzīt jaundibināto valstu suverenitātes leģitimitātes jautājumu un reizē atzīstot visus Krievijas Impērijas līgumus, kas tika noslēgti ar sabiedrotajiem.
Tajā pašā laikā 1919. gada nogalē militāro neveiksmju rezultātā tika izlemta Krievijas pilsoņu kara gaita par labu lieliniekiem, Baltās kustības spēkiem atkāpjoties visās frontēs.
1920. gada sākumā tika likvidēta Krievijas Ziemeļrietumu armija, februārī tika nošauts A. Kolčaks, sabruka viņa valdība un Austrumu fronte. Martā atkāpšanās un evakuācijas rezultātā beidza pastāvēt Krievijas Dienvidu bruņotie spēki, cīņai turpinoties Aizbaikālā, Krievijas Tālajos Austrumos, Ukrainas dienvidos un Krimā. Šajā posmā Baltās kustības militāri politiskais centrs bija Pjotra Vrangeļa (Петр Николаевич Врангель) valdība Krimā. Tās darbības rezultātā tika manāmi koriģēts Baltās kustības politiskais kurss demokratizācijas virzienā, atzīstot jaundibinātās valstis, veicinot agrārā jautājuma risināšanu, zemnieku pašpārvalžu izveidi un citas reformas ar mērķi panākt plašu atbalstu masās. 1921.–1922. gadā Pieamūras apgabalā tieši pretēji tika proklamēta monarhijas atjaunošana, kam faktiski bija vien nomināla nozīme. Lai gan atsevišķās vietās Krievijas austrumos karadarbība turpinājās arī 1923. gadā, Baltās kustības bruņoto vienību evakuācija no Vladivostokas 1922. gada novembrī tiek uzskatīta par Krievijas pilsoņu kara beigām un Baltās kustības pastāvēšanas beigām Krievijā.
Militārajā jomā kustību veidoja bruņoto spēku koalīcija, kas darbojās dažādos valsts reģionos. Baltās armijas saņēma atbalstu no Antantes un iekšējām pretlielinieciskām grupām, tomēr tās nespēja panākt vienotu stratēģiju un koordinētu darbību. Krievijas pilsoņu karā dažādos laika posmos bija vairāki lielākie militārās darbības centri:
Pretēji padomju klišejai, apgalvojot, ka Balto kustību veidoja virsnieki, aristokrāti, muižnieki, garīdznieki, uzņēmēji un buržuāziskie politiķi, kustībā piedalījās visu bijušās Krievijas Impērijas sociālo kārtu pārstāvji. Tomēr virsniecības, inteliģences, turīgu zemnieku, kazaku, uzņēmēju, politiķu, ierēdņu un it īpaši aristokrātijas, muižniecības un garīdzniecības procentuālais īpatsvars salīdzinājumā ar lielinieku nometni bija ievērojami lielāks.
Etniski kustības lielāko grupu veidoja krievi, lai gan kopumā kustībā bija pārstāvētas visas Krievijas Impērijā dzīvojošās tautas.
Kustības politisko spēku kopainu lielākoties veidoja labējie, centriskie un mēreni kreisie, sociālistiskie spēki, atsevišķos gadījumos Baltās kustības politiskajā spektrā iezīmējās radikāli labējie spēki, tomēr to iespaids nebija ievērojams.
Partiju ietvaros lielākā ietekme Baltās kustības valdībās bija konservatīvi liberālajiem spēkiem, Konstitucionāli demokrātiskās partijas (t. s. kadetu) politiķiem, kuru politiskā programma nākotnes Krievijā paredzēja konstitucionālās monarhijas vai republikas dibināšanu.
Ievērojama ietekme atsevišķās valdības bija 17. oktobra savienības (t. s. oktobristu) partijas pārstāvjiem, kuru politiskā platforma bija mēreni labēja, atbalstot konstitucionālās monarhijas ideju.
Atsevišķos posmos (it īpaši Volgas reģionā 1918. gada otrajā pusē) spēcīga ietekme bija labējo Sociālistu revolucionāru (t. s. eseru) partijai, kuri uzstājās par federalizāciju un agrāro socializāciju (pilnīgu zemes nodošanu zemniekiem).
Labējie monarhisti (t. s. melnsimtnieki u. c.) lielākoties pārstāvēja absolūtas monarhijas konceptu, taču to iespaids pretēji padomju propagandas klišejām bija niecīgs. Lielākoties tas bija skaidrojams ar vilšanos monarhijas spējās Krievijas Impērijas norieta fāzē.
Atsevišķos Krievijas reģionos bija ievērojams tādu nacionālo un (vai) reģionālo kustību iespaids, kuras uzstājās par plašu autonomiju nākotnes Krievijā (piemēram, Donas un Kubaņas kazaki, Krimas tatāri).
Baltās kustības klātbūtne bija konstatējama arī Baltijas valstīs, kur galvenā loma bija Krievijas Ziemeļrietumu armijai. Visplašāk tas izpaudās Igaunijā, taču atšķirībā no citiem bijušās Krievijas Impērijas reģioniem Latvijā tam bija tikai militārā ietekme, lai gan atsevišķās izpausmēs – arī noteikta politiskā loma.
Latvijā Baltās kustības bruņotie spēki sāka veidoties 1918. gada nogalē kā topošā Pleskavas Atsevišķā brīvprātīgo korpusa (kopš 1919. gada 1. jūlija – Krievijas Ziemeļrietumu armija) vienības un kļuva par pirmo karaspēku, kas piedalījās bruņotajās sadursmēs ar Strādnieku un zemnieku sarkanās armijas avangardu Latvijā 1918. gada novembra nogalē.
1919. gada janvārī Liepājā kņaza Anatola Līvena (krievu Анатолий Павлович Ливен, vācu Anatol Leonid von Lieven) vadībā tika dibināta Liepājas brīvprātīgo strēlnieku vienība, kas nomināli skaitījās Krievijas Ziemeļrietumu armijas pakļautībā, operatīvi pakļaujoties Baltijas Landesvēra (Baltische Landeswehr) komandierim. A. Līvens tīšām un konsekventi izvairījās no dalības politiskajos notikumos un atteicās piedalīties pēc 16. aprīļa apvērsuma izveidotajā valdībā. Vasaras sākumā vienība būtiski paplašinājās brīvprātīgo pieplūduma dēļ, kas tika savervēti karagūstekņu nometnēs Polijā un Vācijā. Atsevišķu vienību pamatsastāvs tika saformēts jau Vācijā, to skaitā pulkveža Pāvela Bermonta (krievu Павел Рафаилович Бермондт-Авалов, vācu Pavel Bermondt-Avalov) un Jevgēņija Virgoļiča (Евгений Павлович Вырголич) vienības, kas nomināli bija pakļautas A. Līvenam un tika iekļautas jaunizveidotajā Krievijas Ziemeļrietumu armijas Rietumu korpusā.
Jūlija nogalē A. Līvenam tieši pakļautie karavīri tika nosūtīti uz Ziemeļrietumu fronti Krievijā, bet P. Bermonta un J. Virgoļiča vienības, kā arī citi karavīri atteicās pakļauties pavēlei un palika Latvijā. Vēlāk tie tika iekļauti provāciskajā Rietumu brīvprātīgo armijā, kas uzbruka Rīgai 1919. gada oktobrī bermontiādes laikā.
Atšķirībā no Krievijas Ziemeļrietumu armijas un A. Līvena, kurš, lai gan pauda simpātijas monarhijai, bet oficiāli nesludināja monarhiskus vai Igaunijai un Latvijai naidīgus lozungus, P. Bermonta valdība (Rietumkrievijas sevišķā padome, Особое совещание Западной России) pieturējās pie izteikti radikālas, monarhiskas programmas, nepieļaujot pat nacionālu autonomiju. Viņam nomināli pakļauto armiju P. Bermonts uzskatīja par Baltās kustības karaspēku, lai gan citi kustības karavadoņi izvairījās ar viņu kontaktēties un atzīt par lokālo līderi.
Atšķirībā no Latvijas un Igaunijas attiecībās ar Lietuvu P. Bermonts pauda krietni draudzīgāku attieksmi, uzskatot Lietuvu par valsti ar valstiskuma pieredzi Žečpospoļitas kontekstā. Tam bija arī praktisks iemesls – aizmugures un loģistikas nodrošināšana, jo ievērojami Rietumu brīvprātīgo armijas spēki tika dislocēti Ziemeļlietuvā.
1. Strādnieku un zemnieku sarkanās armijas pārākums skaitliskajā un organizatoriskajā jomā. Krievijas pilsoņu kara aktīvākajā fāzē visu Baltās kustības bruņoto spēku apmērs tuvojās apmēram 700 000 cilvēku. Savukārt Strādnieku un zemnieku sarkanās armijas rindās tajā laikā karoja aptuveni 3–4 miljoni cilvēku. Lai gan Strādnieku un zemnieku sarkanās armijas skaitliskais pārākums tik tiešām bija viens no galvenajiem uzvaras nosacījumiem, uzskatīt to par noteicošo Strādnieku un zemnieku sarkanās armijas panākumos nav korekti.
2. Striktā militārās un politiskās varas centralizācija lielinieku nometnē. Padomju politiskās un militāras organizācijas konsolidācija bija soli priekšā pretrunu plosītajā “balto” nometnē, kas nebija vienota arī ģeogrāfiski. Lielāko “balto” armiju karavadoņiem A. Deņikinam un A. Kolčakam neizdevās savienoties, izveidojot vienotu valdību un fronti. Strādnieku un zemnieku sarkanajā armijā uz represijām balstīta, stingra varas vertikāle ar vienotu ideoloģiju liedza jebkādas plurālisma izpausmes kā armijā, tā arī aizmugurē, ko nevarēja teikt par “baltajām” armijām un valdībām.
“Balto” armijās karavadoņiem bieži vien bija jārisina arī administratīvas problēmas un vienlaicīgi arī politiskās domstarpības, kuras lielinieku gadījumā risināja centrs. Tieši strikta centralizācija, “kara komunisma” politika, stingra disciplīna un sodu sistēma kļuva par noteicošajiem faktoriem, kad no demoralizētas un degradētas Krievijas armijas atliekām 1918. gada sākumā, tā kļuva par 1 miljona cilvēku armiju 1919. gada februārī, 1920. gada janvārī sasniedzot 3 miljonus, bet tā paša gada beigās – gandrīz 5,5 miljonus cilvēku. Tajā pašā laikā pēc “balto” karaspēka augsti stāvošo virsnieku atziņām veiksmīgākajam A. Deņikina vadītajam karaspēkam tā arī neizdevās izveidot stabilus regulārās armijas pamatus ar rezervju sistēmu un pienācīgi izveidotu mobilizācijas tīklu.
3. Padomju Krievijas kontrolēto teritoriju ģeogrāfiskais stāvoklis, centrālo apgabalu sociālās īpatnības un loģistikas tīkls. Lielinieku valdība kontrolēja blīvi apdzīvotu, rūpnieciski attīstītu centru, tajā skaitā arī ar ieroču un munīcijas rūpnīcām. Agrārā jautājuma akūtais raksturs, t. s. “zemes bads” impērijas laikā visvairāk bija jūtams tieši centrālajās guberņās. Pārapdzīvotība un zemes trūkums primāri skāra šajā reģionā dzīvojošos zemniekus, veidojot labvēlīgu augsni kreiso ideju izplatīšanai. Turklāt lielinieki kontrolēja arī vitāli svarīgas loģistikas artērijas – attīstītu dzelzceļu tīklu, kas ļāva ārkārtīgi ātri pārvietot karaspēka daļas problemātiskajos frontes posmos, risināt karaspēka apgādes problēmas, kā arī apspiest zemnieku sacelšanās. Atsevišķos Krievijas pilsoņu kara periodos dzelzceļu posmu un staciju pārņemšana bija noteicošais faktors milzīgo teritoriju kontrolē. Padomju varas rokās atradās arī vitāli svarīga kanālu sistēma, kas ļāva operatīvi pārvietot karakuģus un zemūdenes no Baltijas jūras uz Kaspijas jūru. Tajā pašā laikā pretlielinieku armijas lielākoties karoja atsevišķi, atrodoties Krievijas perifērijā, ar vāji attīstīto dzelzceļu tīklu, kuru kontrolētie reģioni būtiski atpalika kā rūpniecības attīstībā (it īpaši militārajā rūpniecībā), tā arī iedzīvotāju blīvuma ziņā.
4. Disciplīna. Decimācija (katra desmitā sodīšana), ķīlnieku sagūstīšana, soda vienības, kas neļāva atkāpties, un publiski nāvessodi kļuva par noteicošajiem elementiem striktas disciplīnas izveidošanai un dezertēšanas samazināšanai. 1920. gadā Strādnieku un zemnieku sarkanās armijas rindās dienēja līdz pat 75 000 bijušo Krievijas Impērijas armijas virsnieku, kas gan bija neuzticami un potenciāli ienaidnieki, taču veica milzīgu ieguldījumu armijas izveidošanā, karadarbības plānošanā un īstenošanā, tiesa gan striktā komisāru uzraudzībā.
Lai gan Krievijas pilsoņu karā disciplīnas trūkumi, marodierisms un citas noziedzīgas izpausmes bija raksturīgas visām karojošām pusēm, Strādnieku un zemnieku sarkanā armija pret to aktīvi cīnījās (kā pret disciplīnu graujošu parādību) un guva ievērojamus panākumus. Savukārt, neraugoties uz to, ka Baltā kustība veidoja publisko tēlu kā kārtības atjaunošanas kustība, noziedzīgu rīcību, antisemītisku grautiņu, laupīšanu un citu kriminālu izpausmju īpatsvars, ko īstenoja Baltās kustības dalībnieki, bija plašāks par Strādnieku un zemnieku sarkanās armijas īstenoto.
5. Izdzīvošanas jautājums “kara komunisma” politikas ietvaros. Ņemot vērā lielākās iedzīvotāju daļas vienaldzīgo attieksmi pret notiekošo un konstantu ekonomiskās situācijas pasliktināšanos, izmisušie zemnieki mēdza izvēlēties dienestu Strādnieku un zemnieku sarkanajā armijā elementāras izdzīvošanas nolūkos, turklāt lielinieku veiktās propagandas un sociālās piederības jomā padomju vara bieži vien tiem šķita tuvāka. Neraugoties uz īpaši smagu stāvokli apgādes jomā, 1919. gadā “balto” karaspēkiem kontrolējot auglīgus dienvidu apgabalus, lielinieki ieviesa brutālu rekvizīcijas sistēmu “kara komunisma” politikas ietvaros, kas padarīja dienestu armijā par vienīgo glābiņu no bada nāves, maz rūpējoties par armijā nedienējošo zemnieku likteņiem.
6. Krievijas pilsoņu kara īslaicīgs raksturs. Ņemot vērā faktu, ka kara aktīvā, frontālā fāze turpinājās 1,5 gada garumā, “kara komunisma” politika nepaguva radikalizēt visu Krievijas sabiedrību tādā mērā, kā tas notika 1921. gadā ar Kronštates sacelšanos un plaša apmēra stihiskajiem zemnieku dumpjiem. Ja minētās kolīzijas uzliesmotu Krievijas pilsoņu kara aktīvajā posmā un būtu koordinētas ar “baltajām” armijām, lieliniekiem būtu ārkārtīgi grūti izturēt spiedienu ne tikai no perifērijas, bet arī no aizmugures, kas piedevām izraisītu milzīgas armijas apgādes problēmas.
7. Baltās kustības karaspēku un valdību konfrontācija ar jaunizveidotajām valstīm. Ņemot vērā kustības karaspēku atrašanos perifērijā, tie bieži vien bija spiesti sadarboties ar jaunizveidotajām valstīm apgādes un militārās kopdarbības jomā. Atsakoties atzīt jaunizveidoto valstu suverenitāti vai izturoties naidīgi pret tām kā pret “separātistiem” un “nodevējiem”, nevarēja paļauties uz to atbalstu, turklāt negatīva loma bija arī “balto” šovinistiski nicinošajai attieksme pret jaundibināto valstu valstiskumu.
8. Lielinieku skaidri definēta populistiskā politiskā programma. Vāji izglītotajiem zemniekiem, bieži vien analfabētiem, kas veidoja bijušās impērijas lielāko demogrāfisko īpatsvaru, bija ārkārtīgi grūti izprast “nenoteiktības” platformas nianses, kuras ietvaros aktuālu zemes jautājumu risinātu tiem mazsaprotamā Satversmes sapulce.
Šajā ziņā lielinieku lozungi tiem bija krietni tuvāki. Arī strādniecības ietvaros lielinieku solītā strādnieku pašpārvalde nacionalizētajās rūpnīcās lielā mērā spēja apmierināt to intereses. Pretēji tiem “baltie”, aizstāvot privātīpašuma institūtu, uzstājās pret patvaļīgu zemes sadali un nelikumīgu uzņēmumu atsavināšanu. Turklāt, neraugoties uz sistemātisku rekvizīciju, mobilizācijas un represīvo politiku, lielinieki, tiem radnieciski anarhisti un citi spēki bija zemniekiem tuvāki par “balto” armiju virsniecību, kas zemniekiem asociējās ar dienesta laikā piedzīvoto virsnieku patvaļu un veicināja pārliecību par “balto” plānoto vecās iekārtas atjaunošanu.
9. Padomju propagandas aparāta pārākums. Minētos un citus faktorus nevilcinājās izmantot lielinieki teicami izveidotā propagandas aparāta darbībā. Paradoksāli, taču par spīti augstai radošās inteliģences koncentrācijai Baltās kustības rindās, tie nespēja radīt tik masīvu, saprotamas un populistiskās propagandas apmēru, kā tas izdevās lieliniekiem. Ņemot vērā augsto populisma līmeni un masām rūpīgi pielāgotu pieeju, lielinieku propagandai, balstītai uz mazizglītotai tautai aktuāliem lozungiem, bija nesamērojami labāki rezultāti. Turklāt arī pati Strādnieku un zemnieku sarkanā armija kļuva par milzīgu propagandas mašīnu, bez apstājas ideoloģiski apstrādājot miljoniem karavīru.
Ņemot vērā Baltās kustības karaspēku un valdību sadrumstalotību, katrā reģionā tās vadībā izvirzījās noteikti līderi, kas kopš 1919. gada vidus nomināli pakļāvās Krievijas augstākajam valdniekam admirālim A. Kolčakam. Faktiski A. Kolčaks daļēji kontrolēja Pievolgas un Krievijas Austrumu reģionu. Lai gan A. Kolčaka valdību neatzina Sabiedrotie, Parīzes miera konferencē to nomināli pārstāvēja viņa diplomātiski emisāri. Citi Baltās kustības militāri politiski līderi bija: A. Deņikins, L. Korņilovs, M. Aleksejevs, J. Millers, N. Judeņičs, G. Semjonovs, A. Līvens u. c.
Kustības valdību darbība lielā mērā tika pakārtota notikumiem frontē un bija tieši atkarīga no militārās vadības, turklāt nereti militārās un administratīvas funkcijas nebija pienācīgi nodalītas. Tomēr kustības politiskajā jomā ievērojama nozīme bija politiķiem, kuru daļa bija pieredzējuši Krievijas Impērijas politiķi. Starp tiem ievērojamākie: Pāvels Miļukovs (Павел Николаевич Милюков), Aleksandrs Krivošejins (Александр Васильевич Кривошеин), Pāvels Strūve (Павел Александрович Струве), Dmitrijs Sazonovs (Дмитрий Петрович Сазонов), Mihails Girs (Михаил Николаевич Гир), Viktors Pepeļajevs (Виктор Николаевич Пепеляев) u. c.
Pakāpeniski zaudējot Krievijas pilsoņu karā, Baltās kustības militāri politiskie spēki, kā arī tiem simpatizējošie bijušās Krievijas Impērijas iedzīvotāji devās emigrācijā, kopumā izveidojot vairāk kā 1,5 miljonu lielu diasporu pasaulē.
Nonākot emigrācijā kā Baltās kustības dalībniekiem, tā arī ārkārtīgi lielam pretlielinieciski noskaņotam emigrantu skaitam, sākās kustības ideoloģijas pārvērtēšana, jauno pretlielinieciskās cīņas veidu meklēšana kā ideoloģiskajā jomā, tā arī politiskā “aktīvisma” ietvaros, aktīvi iesaistoties Krievijas filozofiem, publicistiem, politiķiem un laika gaitā arī jaunajai paaudzei. Līdz ar to starpkaru laikā rādās jaunas kustības un citas pretlielinieciskās darbības organizācijas formas, tai skaitā arī Latvijā. Kopumā Baltā kustība kļuva par balstu krievu pretlielinieciskajā kustībā ar krietni plašāku politisko spektru, kas dažādās formās eksistē arī mūsdienās.
Baltajai kustībai veltītās daiļliteratūras klāsts ir visai plašs; Baltijas un Latvijas kontekstā atzīmējams starpkaru Latvijas rakstnieka Leonīda Zurova (Леонид Михаилович Зуров) darbs “Kadets” (Кадет, 1928), kā arī Rīgā izdotais krievu emigrācijas rakstnieka Aleksandra Kuprina (Александр Иванович Куприн) autobiogrāfisks stāsts “Svētā Dalmācijas Izaka kupols” (Купол святого Исаакия Долмацкого, 1928).
No citiem daiļliteratūras darbiem ievērojamākie: A. Deņikins “Krievu juku laiku apcerējumi” (Очерки русской смуты, 1921–1926), Ivans Šmeļovs (Иван Сергеевич Шмелёв) “Mirušo saule” (Солнце мертвых, 1923), Mihails Bulgakovs (Михаил Афанасьевич Булгаков) “Baltā gvarde” (Белая гвардия, 1924), Ivans Buņins (Иван Александрович Бунин) “Nolādētas dienas” (Окаянные дни, 1926), P. Vrangelis “Pieraksti” (Записки, 1928), Antons Turkuls (Антон Васильевич Туркул) “Drozdovieši ugunī” (Дроздовцы в огне, 1937), Aleksejs Tolstojs (Алексей Николаевич Толстой) “Ejot cauri mokām” (Хождение по мукам, 1920–1941), Vladimira Maksimova (Владимир Емельянович Максимов) romāns “Ielūkoties bezdibenī” (Заглянуть в бездну, 1986), Aleksandrs Solžeņicins (Александр Исаевич Солженицын) “Sarkanais rats” (Красное Колесо, 1971–1991), Marka Judaļeviča (Марк Иосифович Юдалевеич) romāns “Admirāļa stunda” (Адмиральский час, 2000), Jeļena Čudinova (Елена Петровна Чудинова) “Uzvarētāji” (Победители, 2016) un daudzi citi.
Dzeja: Sergejs Behtejevs (Сергей Сергеевич Бехтеев) “Lūgšana” (Молитва, 1917) u. c., Aleksandrs Kuprins (Александр Иванович Курпин) “Asiņainie lauri. Nekrologs A. V. Kolčakam” (Кровавые лавры. Некролог А. В. Колчаку, 1920), Nikolajs Turoverovs (Николай Никоаевич Туроверов) “Mēs braucām prom no Krimas” (Уходили мы из Крыма, 20. gadu sākums) u. c., Marina Cvetajeva (Марина Ивановна Цветаева) “Gulbju bars”, (Лебединый стан, 1920–1921), kā arī daudzi citi šī un citu autoru darbi.
Spēlfilmas: seriāls “Impērijas spārni” (Крылья империи, režisors Igors Kopilovs, Игорь Владимирович Копылов, 2017), “Admirālis” (Адмирал, režisors Andrejs Kravčuks, Андрей Юрьевич Кравчук, 2008) un 2009. gadā šī paša režisora seriāls “Admirālis”, “Baltā gvarde” (Белая гвардия, režisors Sergejs Sņežkins, Сергей Олегович Снежкин, 2012), “Ejot cauri mokām” (Хождение по мукам, režisors Vasīlijs Ordinskis, Василий Сергеевич Ордынский, 1977), “Bēgšana” (Бег, režisors Aleksandrs Alovs, Александр Александрович Алов, 1970), “Viņa Ekselences adjutants” (Адъютант его превосходительства, režisors Jevgēņijs Taškovs, Евгений Иванович Ташков, 1969), “Dienēja divi draugi” (Служили два товарища, režisors Jevgēņijs Karelovs, Евгений Ефимович Карелов, 1968), “Dakteris Živago” (Доктор Живаго, režisors Deivids Līns, David Lean, 1965) un daudzi citi.
Andrejs Gusačenko "Baltā kustība". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/257755-Balt%C4%81-kust%C4%ABba (skatīts 26.09.2025)