Aleksandra Kolčaka valdības bruņotie spēki 1919. gada pavasarī piedalījās sākotnēji veiksmīgā ofensīvā pret Strādnieku un zemnieku sarkano armiju, taču neilgi pēc tam bija spiesti atkāpties uz austrumiem un 1920. gadā faktiski beidza pastāvēt, atsevišķām bruņoto spēku daļām turpinot cīņu pret lieliniekiem citu armiju sastāvā Tālajos Austrumos līdz 1922. gada beigām.

Lai gan Krievijas pilsoņu karš sākās praktiski līdz ar Oktobra apvērsumu, līdz pat 1918. gada maijam tas norisinājās Krievijas dienvidos un Kaukāza ziemeļos. Pārējā Krievijas teritorijā notika epizodiskas sadursmes un neveiksmīgas īslaicīgas sacelšanās. Maija beigās pie Volgas, Urālos un Sibīrijā notika Čehoslovāku korpusa sacelšanās, kas tajā brīdī bija nosūtīts uz Vladivostoku tālākai sūtīšanai uz Franciju un aizņēma lielāko Transsibīrijas dzelzceļa maģistrāles daļu. Sacelšanās rezultātā tika gāzta padomju vara un ieņemtas lielākās maģistrāles savienotās pilsētas.

Čehoslovāku korpusa militāro panākumu izmantoja krievu politiķi, bijušie Viskrievijas Satversmes sapulces locekļi, kuri 8. jūnijā Samarā dibināja pagaidu valdību – Viskrievijas Satversmes sapulces biedru komiteju (Комитет членов Всероссийского Учредительного собрания, КОМУЧ), ko veidoja bijušie Krievijas Satversmes locekļi. Uzskatot Viskrievijas Satversmes sapulces biedru komiteju par likumīgo Krievijas Satversmes sapulces turpinātāju, valdības dibinātāji pretendēja uz pagaidu Viskrievijas valdības statusu. Izdevību izmantoja krievu pretlielinieku vienību komandieri, kuri ar čehoslovāku militāro atbalstu Samarā dibināja t. s. Tautas armiju (Народная армия) ģenerālmajora Nikolaja Galkina (Николай Александрович Галкин) vadībā.

1918. gada vasarā Tautas armijā bija ap 15 000 karavīru, mobilizācijas rezultātā karaspēku izdevās palielināt līdz 30 000 karavīriem no Orenburgas un Urālu kazaku karaspēkiem, kā arī ap 5000 strādniekiem no Iževskas un Votkinskas rūpnīcām, kas kopā ar reģionā esošajiem čehoslovākiem izveidoja jaunu pretlielinieku Volgas fronti. Vasaras gaitā Tautas armijai un Čehoslovāku korpusa karavīriem izdevās sasniegt vērā ņemamus panākumus, ieņemot stratēģiski svarīgas pilsētas, tajā skaitā Kazaņu, kur citu trofeju starpā tika saņemts arī Krievijas zelta krājums.

Bez Viskrievijas Satversmes sapulces biedru komitejas austrumos pastāvēja arī citas valdības. Gāžot lielinieku varu, tika atjaunota Sibīrijas valdība Omskā, kā arī Urālu valdība Jekaterinburgā, kuras līdz tam bija spiestas darboties pagrīdē. Līdztekus bija izveidota līdz 60 000 liela Rietumsibīrijas armija pulkveža Alekseja Grišina-Almazova (Алексей Николаевич Гришин-Алмазов) vadībā.

Tālajos Austrumos, Mandžūrijas un Vladivostokas reģionā, pastāvēja neatkarīgas bruņotas vienības atamana Grigorija Semjonova (Григорий Михайлович Семёнов) u. c. komandieru vadībā, kas kopumā veidoja ap 10 000 karavīru lielu karaspēku, taču tā nekoordinēja savu darbību ar citiem pretlielinieku spēkiem un nepakļāvās nevienai no valdībām.

Vasaras beigās Volgas frontē iniciatīva nonāca Strādnieku un zemnieku sarkanās armijas pusē un līdz rudens beigām pretlielinieku spēki cieta sakāvi, zaudējot lielāko daļu no ieņemtajām teritorijām un atkāpjoties aiz Kamas Urālu pakājē. Pēc Samaras krišanas Viskrievijas Satversmes sapulces biedru komitejas valdība nonāca Ufā, kur 8. septembrī bija panākts lēmums ievēlēt vienotu pagaidu valdību no Viskrievijas Satversmes sapulces biedru komitejas, Sibīrijas un Urālu valdību pārstāvjiem, kā arī no kazaku karaspēku delegātiem un citām reģionālām pārvaldēm un politiskām grupām. 23. septembrī tika dibināta mēreni kreisa pagaidu Viskrievijas valdība – Direktorija (Директория, Уфимская директория), kas, frontei tuvojoties, oktobrī pārcēlās uz Omsku.

18. novembrī Omskā notika apvērsums, Direktorija tika likvidēta un vara nonāca Krievijas augstākā valdnieka (верховный правитель) admirāļa A. Kolčaka vadītās valdības rokās. A. Kolčaks vienlaicīgi uzņēmās arī visu augstākminēto bruņoto spēku augstākā virspavēlnieka amatu.

1918. gada novembra beigās par galveno stratēģisko virzienu tika izvēlēts uzbrukums caur Permu un Vologdu uz Arhangeļsku. Tādā veidā tika plānots panākt vienotas frontes izveidi ar Krievijas Ziemeļu apgabala bruņotajiem spēkiem, kā arī iegūt krietni izdevīgāku apgādes maršrutu, saņemot palīdzību no Sabiedrotajiem caur Arhangeļskas un Murmanskas ostām.

24. decembrī Jekaterinburgas grupas ofensīvas rezultātā tika ieņemta Perma, svarīgs dzelzceļu mezgls, kā arī militārās rūpniecības reģionālais centrs.

Vienlaicīgi frontes dienvidos Strādnieku un zemnieku sarkanajai armijai izdevās lauzt Tautas armijas pretestību un 31. decembrī ieņemt Ufu. Tas pavēra ceļu uz vāji aizsargāto Orenburgu, kas krita 1919. gada 21. janvārī, savukārt 24. janvārī krita Uraļska.

Ņemot vērā augstākā valdnieka statusu, līdz ar A. Kolčaka pasludināšanu par augstāko pretlielinieku karaspēku virspavēlnieku, viņš izziņoja visu karaspēku apvienošanos t. s. Krievu armijā (Русская армия). Tajā nomināli ietilpa arī citu reģionu pretlielinieku armijas, it īpaši nozīmīgi tas kļuva 1919. gada vasarā, kad arī virspavēlnieki citās pretlielinieku frontēs atzina A. Kolčaka statusu. Tomēr faktiski A. Kolčakam tieši pakļāvās tikai Krievijas austrumu reģiona bruņotie spēki, ko dēvē gan par Aleksandra Kolčaka valdības bruņotajiem spēkiem, gan par Aleksandra Kolčaka armijām. Otrajā gadījumā termins nav korekts, jo tādā gadījumā netiek ietverta flote.

1918. gada 24. decembrī Omskā tika izveidota vienota militārā pārvalde karadarbības plānošanai un koordinācijai – Augstākās virspavēlniecības armijas štābs (Ставка Верховного Главнокомандования). Štāba priekšnieka pienākumus dažādos laika posmos pildīja Dmitrijs Ļebedevs (Дмитрий Антонович Лебедев), Mihails Diterihss (Михаил Константинович Дитерихс), Mihails Zankevičs (Михаил Ипполитович Занкевич). Karaspēku darbības nodrošināšanai tika izveidota Kara ministrija, kuru vadīja D. Ļebedevs, M. Diterihss, Mihails Hanžins (Михаил Васильевич Ханжин).

Līdzšinējie bruņotie spēki tika pārformēti, izveidojot jaunus formējumus Krievu armijas sastāvā:

• Rietumu armija tika saformēta uz Tautas armijas Kamas un Samaras bruņoto spēku grupu bāzes, par komandieri tika iecelts artilērijas ģenerālis M. Hanžins, vēlāk ģenerālleitnants Konstantīns Saharovs (Константин Вячеславович Сахаров);

• Sibīrijas armija tika izveidota, pārformējot un apvienojot Jekaterinburgas grupu un bijušo Sibīrijas armiju, par komandieri iecēla ģenerālmajoru Radolu Gajdu (Radola Gajda, Rūdolfs Geidls, Rudolf Geidl), vēlāk –  M. Diterihsu

• Orenburgas armija tika saformēta uz Orenburgas kazaku un baškīru karaspēku bāzes atamana ģenerālleitnanta Aleksandra Dutova (Александр Ильич Дутов) vadībā;

• 1919. gada 23. maijā Orenburgas armija tika apvienota ar Rietumu armijas Dienvidu grupas karaspēku un pārformēta par Dienvidu armiju ģenerālmajora Pjotra Belova (Пётр Андреевич Белов, īstajā vārdā Henrijs Vitenkopfs, Генрих Альфредович Виттенкопф) vadībā;

• Urālu armija bija Urālu kazaku (Uraļskas, Kaspijas un Arāla jūras reģionā) veidots karaspēks ģenerālleitnanta Nikolaja Saveļjeva (Николай Антонович Савельев), vēlāk Vladimira Tolstova (Владимир Сергеевич Толстов) vadībā. Kopš 1919. gada 22. jūlija ietilpa Krievijas Dienvidu bruņoto spēku sastāvā;

• 1919. gada otrajā pusē A. Kolčaka karaspēkos ietilpa arī Semirečenskas armija ģenerālmajora Borisa Aņņenkova (Борис Владимирович Анненков) vadībā un citi formējumi.

Kopumā Krievu armijā līdz 1919. gada jūnijam kopā ietilpa ap 450 000 karavīru. Ievērojamu pieplūdumu veicināja samērā veiksmīga mobilizācija un brīvprātīgie. Jūlijā tika apstiprināts jauns mobilizācijas plāns, kas paredzēja paplašināt bruņotu spēku skaitlisko sastāvu līdz 1,2 miljoniem karavīru.

Krievu armijā nomināli ietilpa Krievijas Dienvidu bruņotie spēki, Krievijas Ziemeļu apgabala bruņotie spēki, Krievijas Ziemeļrietumu armija un citi formējumi. Tomēr realitātē savstarpējā darbība netika koordinēta un Krievu armijas statusam lielākoties bija ideoloģiska “balto” karaspēku konsolidācijas nozīme.

Līdz ar armiju pārformēšanos Augstākās virspavēlniecības armijas štābs sāka pretuzbrukuma operācijas plānošanu. Jaunās operācijas ietvaros stratēģiski uzdevumi paredzēja kopējas frontes izveidi ar bruņotajiem spēkiem Krievijas ziemeļos un (vai) dienvidos ar mērķi ieņemt Maskavu. Līdz ar to ziemeļos bija paredzēts īstenot uzbrukumu Kazaņas–Vjatkas–Kotlasa virzienā, lai apvienotos ar Ziemeļu apgabala karaspēkiem un attīstītu turpmāko uzbrukumu. Vienlaicīgi plāns paredzēja īstenot uzbrukumu Samaras–Saratovas virzienā, lai apvienotos ar Krievijas Dienvidu bruņotajiem spēkiem un virzītos uz Maskavu.

1919. gada marta sākumā Sibīrijas armijā ietilpa vairāk nekā 62 000 karavīru, karaspēkam izvietojoties uz Rietumiem no Permas. Rietumu armijā kaujas gatavībā bija 63 000 karavīru. Armija tika izvērsta Birskas–Ufas frontē. Dienvidos Orenburgas un Urālu kazaku spēkos ietilpa ap 12 000 karavīru. Savukārt Urālu armijā bija aptuveni 14 000 karavīru. Kopā marta sākumā A. Kolčaka bruņotajos spēkos frontē bija aptuveni 120 000 karavīru.

Strādnieku un zemnieku sarkanās armijas bruņotos spēkus veidoja 1. un 4. Turkestānas armija (frontē no Kaspijas jūras līdz Orskai). Uz ziemeļrietumiem tika dislocēta 5. armija, uz ziemeļaustrumiem no Sarapulas koncentrējās 2. armija, Permas–Vjatkas virzienā tika dislocēta 27 000 karavīru liela 3. armija. Kopā ap 85 000 karavīru.

4. martā sākās A. Kolčaka armiju uzbrukums. Sibīrijas armijai nākamo nedēļu laikā izdevās gūt operatīvā līmeņa panākumus, nonākot pie Vjatkas upes. 17. martā Sibīrijas armijas Ziemeļu grupas izlūki izvirzījās Arhangeļskas guberņas Pečoras apkaimē, Ustjcilmā satiekoties ar Ziemeļu apgabala bruņoto spēku vienībām, kam gan lielākoties bija simboliska, nevis praktiska nozīme. Maija sākumā Sibīrijas armijas kreisā flanga karaspēka daļas nonāca Vjatkas upes krastos 100 km attālumā no Kazaņas.

6. martā uzbrukumu sāka Rietumu armija, īsā laikā pārraujot fronti uz ziemeļiem no Ufas. Strauji attīstot uzbrukumu, karaspēka daļas grāva pretinieka aizmuguri, dezorganizējot Strādnieku un zemnieku sarkanās armijas darbību. 13. martā tika ieņemta Ufa, praktiski ielencot 5. armiju (atsevišķi avoti liecina, ka no sagūstīšanas izdevās izvairīties padomju bruņoto spēku tautas komisāram Ļevam Trockim, Лев Давидович Троцкий) un turpināja virzīties uz Orenburgu. Aprīlī Rietumu armijas daļas ieņema Čistopoli, nonākot 50 km attālumā no Volgas un 100 km attālumā no Samaras.

Orenburgas un Urālu armiju karaspēki aprīlī ieņēma vairākas apdzīvotas vietas dienvidos un ielenca Uraļsku. Rezultātā aprīļa otrajā pusē Strādnieku un zemnieku sarkanās armijas Austrumu frontē izveidojās krīze, turklāt situāciju pasliktināja zemnieku sacelšanās tās aizmugurē.

Rietumu armijas uzbrukuma temps bija ārkārtīgi liels, – uzbrukuma laikā ar kaujām pieveicot 250–300 km distanci, graujot aizmuguri un demoralizējot pretinieku, kā arī saņemot vairāk nekā 3000 gūstekņu un daudz trofeju. Tomēr, neraugoties uz iecerēto, A. Kolčaka spēkiem neizdevās īstenot pretinieka operatīvo ielenkumu un iznīcināt 5. armiju.

Uzbrukuma straujā norise kļuva par iemeslu neoficiālajam operācijas nosaukumam “Lidojums uz Volgu” (Полет к Волге) vai “Skrējiens uz Volgu” (Бег к Волге). Turpmāku A. Kolčaka armiju virzību aizkavēja objektīvi un subjektīvi faktori, – sākās pavasara atkusnis un plūdi, pie kam, karaspēkam strauji virzoties, stipri kavējās apgāde, kas negatīvi ietekmēja uzbrukuma attīstību un sniedza iespēju Strādnieku un zemnieku sarkanajai armijai sagatavoties pretuzbrukumam.

1919. gada 10. aprīlī M. Frunzes vadībā tika reorganizēta Strādnieku un zemnieku sarkanās armijas Austrumu frontes Dienvidu grupa, iekļaujot 1., 4. un 5. Turkestānas armiju, izveidojot spēcīgu 42 000 karavīru lielu Dienvidu grupu. Uz ziemeļiem no papildinātajām 2. un 3. armijas daļām tika izveidota Ziemeļu grupa.

28. aprīlī sākās Dienvidu grupas uzbrukums, kas īsā laikā piespieda Rietumu armiju atkāpties no Volgas, maija garumā zaudējot svarīgas pozīcijas Čistopolē, Buguļmā, bet 9. jūnijā zaudējot arī Ufu, savukārt 13. jūlijā tika atstāta Zlatousta. Līdzīgs liktenis piemeklēja arī Sibīrijas armiju, Ziemeļu grupas uzbrukuma dēļ zaudējot Iževsku, Votkinsku, 1. jūlijā krita Perma, bet 14. jūlijā – Jekaterinburga. Līdz vasaras sākumam Strādnieku un zemnieku sarkanās armijas vadībai izdevās gūt arī karaspēku skaitlisko pārākumu, – 1. jūnijā Strādnieku un zemnieku sarkanās armijas Austrumu frontes sastāvs pārsniedza 130 000 karavīru tajā laikā, kad A. Kolčaka armijas cieta milzīgus zaudējumus bez atbilstoša papildinājuma.

Līdz jūlijam A. Kolčaka bruņotie spēki zaudēja visas pavasara operācijas gaitā gūtos panākumus un nemitīgi turpināja atkāpties, jūlija otrajā pusē nonākot Urālu kalnu pakājē.

Tā kā Urālu kā dabiskās barjeras, rūpniecības un loģistikas centra zaudējums perspektīvā nozīmētu visas militārās kampaņas sabrukumu, lai glābtu stāvokli frontē 1919. gada jūlijā tika pieņemts lēmums pārformēt Sibīrijas un Rietumu armijas un uz to bāzes saformēt jaunās armijas, kā arī jaunu militāro pārvaldi. 21. jūlijā tika izveidota Austrumu fronte ģenerālleitnanta M. Diterihsa vadībā, kā arī karaspēku grupas. Sākot ar 1. augustu Austrumu frontē ietilpa:

• 1. armija, kurā ietilpa daļa Sibīrijas armijas karaspēku (komandieris ģenerālleitnants Anatolijs Pepeļajevs, Анатолий Николаевич Пепеляев);

• 2. armija, kas arī tika izveidota uz Sibīrijas armijas karaspēku bāzes (komandieris ģenerālmajors Nikolajs Lohvickis, Николай Александрович Лохвицкий);

• 3. armija, kas tika izveidota uz spēcīgi cietušās Rietumu armijas bāzes (komandieris ģenerālleitnants K. Saharovs);

• atsevišķa Dienvidu armija (komandieris ģenerālmajors P. Belovs);

• atsevišķa stepes grupa (komandieris ģenerālmajors D. Ļebedevs);

• atsevišķais Sibīrijas korpuss (komandieris ģenerālleitnants Pāvels Ivanovs-Rinovs, Павел Павлович Иванов-Ринов).

Austrumu frontes karaspēku uzdevums bija apturēt Strādnieku un zemnieku sarkanās armijas uzbrukumu, ielenkt un iznīcināt ienaidnieka karaspēku Čeļabinskas rajonā, pēc tam doties pretuzbrukumā.

Strādnieku un zemnieku sarkanās armijas karaspēkā Čeļabinskas rajonā ietilpa 5. armija, 3. armijas daļas un vietējās brīvprātīgās strādnieku bruņotās vienības. Galveno triecienu veica 5. armija (aptuveni 35 000 karavīru sastāvā), kurai pretī stājās 3. armija (aptuveni 30 000 karavīru sastāvā).

24. jūlijā Strādnieku un zemnieku sarkanās armijas karaspēks ieņēma Čeļabinsku, taču, virzoties tālāk, saskārās ar spēcīgu pretestību un atkāpās. Īslaicīgi Austrumu frontes karaspēkiem izdevās pārņemt iniciatīvu, taču vairāku pulku nodevības dēļ labvēlīgs moments tika zaudēts un, saņemot papildspēkus, Strādnieku un zemnieku sarkanā armija atguva Čeļabinsku un piespieda A. Kolčaka armijas atkāpties. Tam sekoja liels dezertieru vilnis, – Strādnieku un zemnieku sarkanajā armijā pārgāja vairāk nekā 3500 karavīru. Tomēr arī Strādnieku un zemnieku sarkanā armija cieta zaudējumus un nespēja tik aktīvi turpināt vajāšanu, un Austrumu frontes armijām izdevās organizēti atkāpties.

Turpmākā Strādnieku un zemnieku sarkanās armijas virzīšanās pa Transsibīrijas maģistrāli pēc Čeļabinskas ieņemšanas faktiski sašķēla A. Kolčaka karaspēku divās daļās, – atsevišķas Urālu un Dienvidu armijas tika praktiski izolētas no galvenā karaspēka, virspavēlniecības štāba un no apgādes piegādēm, kas tika nodrošinātas pa dzelzceļu no Sibīrijas.

Situāciju pasliktināja sarkano partizānu reidi, kas uzbruka, pretlielinieku karaspēkam atkāpjoties. Lai gan zaudējums Čeļabinskas operācijā padziļināja krīzi, Austrumu frontes militārā vadība neatmeta cerības vismaz aizkavēt uzbrukumu Sibīrijā un iegūt laiku karaspēku pārformēšanai un papildināšanai.

1919. gada augusta nogalē bija pieņemts lēmums aizturēt pretinieku starp Tobolas un Išimas upēm, lai nepieļautu Strādnieku un zemnieku sarkanās armijas virzīšanos uz Petropavlovsku. Militārajai operācijai bija izšķiroša nozīme visā turpmākajā karadarbības norisē pilsoņu karā austrumos.

Ziemeļos 3. Strādnieku un zemnieku sarkanajai armijai pretī stājās 1. un 2. Austrumu frontes armijas. Frontes dienvidu flangā pretī 5. armijai stājās Austrumu frontes 3. armija un Sibīrijas kazaku korpuss. Kopā Krievu armijas karaspēka sastāvs frontē nepārsniedza 40 000 karavīru skaitu pretī pusotras reizes skaitliski pārākam pretiniekam.

2. septembrī Austrumu frontes dienvidu flanga karaspēki pārgāja veiksmīgā pretuzbrukumā un, pārraujot fronti, piespieda abas Strādnieku un zemnieku sarkanās armijas atkāpties. Tomēr rezervju trūkuma dēļ nebija iespējams attīstīt turpmāku pretuzbrukumu. Taktiskā līmeņa militārie panākumi bija saistīti ar milzīgiem zaudējumiem, 3. armijai zaudējot ap 18 500 karavīru.

Atkāpjoties aiz Tobolas upes, Strādnieku un zemnieku sarkanās armijas 5. armija īsā laikā spēja papildināt karaspēku līdz 75 000, bet novembrī – līdz aptuveni 100 000 karavīru pret aptuveni 55 000 Austrumu frontes karavīru. Ziemeļos atkārtotā uzbrukumā devās 3. Strādnieku un zemnieku sarkanās armijas Austrumu frontes armija. Rezultātā 30. oktobrī krita Petropavlovska un 5. novembrī Išima, kas nozīmēja neatgriezenisku Krievu armijas sakāvi.

Turpmāk armija strauji atkāpās, nespējot nostiprināties jaunajās aizsardzības robežās un organizēt vērā ņemamas pretuzbrukuma operācijas, iesaistoties vien epizodiskās kaujās. 14. novembrī krita A. Kolčaka valdības galvaspilsēta Omska. Pēc Omskas atstāšanas A. Kolčaka valdība vairs nespēja koordinēt un kontrolēt situāciju, haoss izveidojās arī militārajā vadībā.

Situāciju pasliktināja arī Sabiedroto izturēšanās. Strādnieku un zemnieku sarkanajā armijā straujā uzbrukuma dēļ sākās haotiska čehoslovāku karavīru evakuācija uz austrumiem. Savukārt, ņemot vērā, ka 1919. gadā čehoslovāki un citas Sabiedroto pakļautībā esošās vienības (poļu, igauņu, latviešu u. c.) veica dzelzceļa aizsardzību, viņu rīcībā atradās arī dzelzceļa ešeloni, kurus primāri izmantoja savu karavīru evakuācijai. Vienlaicīgi sākās sacelšanās, turklāt ne tikai kreiso ietekmētajā karaspēkā vai pilsētās, bet arī ģenerāļu vidē.

17. novembrī Vladivostokā sacelšanos iniciēja bijušais Sibīrijas armijas komandieris R. Gajda. Nepakļaušanās un dumpji pārņēma Novonikolajevskas (tagad Novosibirska), Tomskas, Krasnojarskas garnizonus, pēc tiem sekoja Strādnieku un zemnieku sarkanās armijas uzbrukums. 1919. gada 21. decembrī krita Tomska, 1920. gada 4.–7. janvārī Krasnojarska un citas apdzīvotas vietas. 1919. gada 27. decembrī Irkutskā izcēlās sacelšanās, varai pārejot mazinieku un eseru vadītajam “Politcentram” (Политцентр).

Virzīšanās uz austrumiem gar Transsibīrijas maģistrāli Sibīrijas ziemas apstākļos ieguva nosaukumu “Lielais Sibīrijas ledus gājiens” (Великий Сибирский ледяной поход) un norisinājās divos galvenajos virzienos – uz ziemeļiem un uz dienvidiem no maģistrāles. Atkāpšanās turpinājās vairākus mēnešus ārkārtīgi nelabvēlīgos laikapstākļos – stiprā salā. Karaspēkam uzbruka partizāni, ievērojama karavīru daļa dezertēja, liela daļa mira slimību rezultātā. Krasnojarskas krišana nozīmēja arī A. Kolčaka valdības krišanu, kurš par Krievijas austrumu karaspēku virspavēlnieku iecēla G. Semjonovu, bet rietumos – Antonu Deņikinu (Антон Иванович Деникин).

Evakuējoties uz austrumiem, A. Kolčaka ešelons nonāca Irkutskā, kur Sabiedroto nodevības rezultātā 1920. gada 15. janvārī viņš tika izdots mazinieku un eseru “Politcentram”. 22. janvārī varu Irkutskā pārņēma lielinieki. 1920. gada 7. februārī A. Kolčaks tika nošauts.

Bijušās Austrumu frontes karaspēka daļas (aptuveni 27 000 karavīru sastāvā) februārī nonāca Čitā, tās tika pārformētas un kopā ar atamana G. Semjonova karaspēku aprīlī apvienotas Tālo austrumu (Baltajā) armijā (Дальневосточная (Белая) армия), ģenerālleitnantu N. Lohvicka (27.04.–22.08.1920.) un G. Veržbicka (22.08.1920.–01.06.1922.) vadībā. Armija ietilpa Tālo Austrumu karaspēka formējumos, kurus komandēja atamans G. Semjonovs.

Nonākot aiz Baikāla, bijušās Austrumu frontes karaspēks tika pārformēts par Atsevišķo Aizbaikāla karaspēku grupu (Отдельная Забайкальская группа войск) 2. un 3. Sibīrijas strēlnieku korpusa sastāvā un veidoja divas trešdaļas no Tālo Austrumu armijas. Kopumā Tālo Austrumu armijā ietilpa ap 40 000 karavīru, taču reālais kaujas gatavībā esošo karavīru skaits bija krietni mazāks. Neraugoties uz Strādnieku un zemnieku sarkanās armijas un to Sabiedroto spēku pārākumu, Tālo Austrumu armijai kopā ar Japānas armiju maijā izdevās gūt īslaicīgus panākumus kaujās Aizbaikālā, apturēt pretinieka uzbrukumu un pat pāriet pretuzbrukumā.

1920. gada jūlijā Japānas karaspēks tika evakuēts uz Piejūras apgabalu. Gada nogalē ienaidnieka spiediena rezultātā Tālo Austrumu armija bija spiesta atkāpties, daļēji nonākot Mandžūrijā. Epizodiskas vietēja rakstura kaujas turpinājās līdz 1922. gada nogalei, līdz Krievijas Tālajos Austrumos pilnībā nostiprinājās padomju vara, bet atlikušais karaspēks izklīda vai tika evakuēts uz Japānu, Ķīnu vai Filipīnām.

1918. gada Čehoslovāku korpusa sacelšanās un padomju varas sabrukuma rezultātā pretlielinieku rīcībā nonāca Volgas un citu upju kuģi, kas 1918. gada vasarā tika apvienoti flotilē un piedalījās karadarbībā Volgas, Kamas, Belajas un citu upju baseinos kontradmirāļa Georgija Starka (Георг Карлович Старк) vadībā. Rudenī atkāpjoties, Kamas flotile tika pamesta, bet kuģu ekipāžas evakuētas.

Pēc Permas atkārtotas ieņemšanas 1918. gada nogalē daļa jūrnieku atgriezās un piedalījās jaunās Kamas flotes izveidē. 1919. gada ziemā kravas un pasažieru kuģi tika pārbūvēti un apbruņoti militāru uzdevumu veikšanai. 1919. gada sākumā flotiles apbruņojumu papildināja Sabiedroto jūras lielgabali no Lielbritānijas kara flotes bāzes “Suffolk”, papildus tika izveidotas arī divas peldošās artilērijas baterijas, kā arī jūras desanta vienības 300–400 karavīru sastāvā.

1919. gada pavasarī Kamas upes flotilē ietilpa 24 karakuģi trīs divizionu apmērā. 1. un 3. divizions bāzējās Permā, 2. – Ufā. Bez karakuģiem flotilē ietilpa vēl aptuveni 140 dažādu peldošo palīglīdzekļu (pasažieru kuģi, buksieri, remonta bāzes kuģi, baržas u. c.). Flotile piedalījās pavasara ofensīvā, sniedzot artilērijas atbalstu, izsēdinot desantu un mīnējot fārvateru. Par flotiles komandieri bija iecelts savulaik А. Kolčaka komandētās Melnās jūras karaflotes štāba priekšnieks kontradmirālis Mihails Smirnovs (Михаил Иванович Смирнов), kurš vienlaikus pildīja arī A. Kolčaka valdības Jūras ministrijas vadītāja pienākumus.

Strādnieku un zemnieku sarkanās armijas pretuzbrukuma laikā 1919. gada vasarā kuģi tika nodedzināti, aptuveni 100 virsnieki un 3000 matroži tika evakuēti, un tie turpināja cīņu Sibīrijas upju flotilē, kurā ietilpa divi divizioni. Aptuveni 1500 karavīri un 70 virsnieki tika iekļauti Jūras mācību bataljonā, kas cīnījās frontē armijas sastāvā.

Citi Kamas flotes virsnieki piedalījās Obas-Irtišas flotiles izveidē, kurā ietilpa divi karakuģu divizioni un virkne citu kuģu un palīglīdzekļu. Flotile atbalstīja armijas karadarbību, kā arī piedalījās desanta operācijās Toboļskas apkaimē. Pēc Tomskas zaudējuma pretinieka rokās nonāca arī Obas-Irtišas flote.

1918. gada nogalē tika uzsākta Sibīrijas flotiles izveide Vladivostokā, kurā ietilpa ap 30 karakuģu un virkne citu peldlīdzekļu. Jūras spēku komandiera amatā Tālajos Austrumos tika iecelts kontradmirālis Sergejs Timirevs (Сергей Николаевич Тимирев). Vienlaikus Vladivostokā tika atjaunota jūrniecības mācību iestāžu darbība. Flotile piedalījās epizodiskās kaujas operācijās, bet pēc “balto” karaspēku sagrāves nodrošināja karavīru un bēgļu evakuāciju 1922. gada 23. oktobrī uz Japānu, Ķīnu un Filipīnām.

Līdzīgi kā flotei arī aviācijai Krievijas pilsoņu karā austrumos bija otršķirīga nozīme, galvenokārt tai bija doti izlūkošanas uzdevumi. Lai gan aviācija regulāri bombardēja un apšaudīja pretinieku, tam, lielākoties, bija morāla, iebiedējoša nozīme.

Pirmie lidaparāti (franču ražojuma) bija Čehoslovāku korpusa trofejas, kas tika iegūtas ieņemot Samaru 1918. gada jūnijā. Neilgi pēc tam dažu lidaparātu liela vienība, ko pilotēja krievu lidotāji, piedalījās kaujās frontē. Ar čehoslovāku palīdzību arī Tautas armijas vadība sāka savu gaisa spēku izveidi, saformējot divizionu, kas sastāvēja no četrām vienībām, katrā no trim līdz sešiem lidaparātiem.

Pēc Kazaņas ieņemšanas 1918. gada 7. augustā pretlielinieku rokās nonāca 46 lidaparāti, kuru lielākā daļa bija neapmierinošā tehniskajā stāvoklī. Darba kārtībā esošās trofejas kļuva par pamatu 2. diviziona izveidei, kurā ietilpa četras vienības, katrā no trim līdz sešiem lidaparātiem. Abu divizionu lidaparāti piedalījās izlūkošanas lidojumos, bombardēja ienaidnieka spēkus, kā arī izkaisīja propagandas proklamācijas. Strādnieku un zemnieku sarkanās armijas 1918. gada rudens uzbrukuma laikā daļa lidaparātu tika evakuēta, daļa nonāca pretinieka rīcībā. Vasaras un rudens karadarbības laikā praktiski ceturtā daļa lidotāju no Strādnieku un zemnieku sarkanās armijas pārlidoja un iestājās pretlielinieku spēkos.

Kurgānā 1918. gada rudenī tika izveidota lidotāju skola, kā arī aviobāze un 13 vienību liela gaisa flote aviācijas komandiera apakšpulkveža Sergeja Boino-Rodzeviča (Сергей Аркадьевич Бойно-Родзевич) vadībā. Augstākā virspavēlnieka štāba jurisdikcijā tika izveidota arī Gaisa flotes nodaļa (Отдел воздушного флота) pulkveža Dmitrija Boreiko (Дмитрий Александрович Борейко) vadībā. 1919. gada pirmajā pusē Gaisa flotes nodaļā ietilpa 50 lidaparāti 15 vienību ietvaros. Strādnieku un zemnieku sarkanās armijas rīcībā Austrumu frontē tajā brīdī bija ap 100 lidaparātiem. Abu pušu gaisa spēku lidaparātu lielākā daļa bija neapmierinošā tehniskajā stāvoklī, bieži notika lidotāju pāriešana ienaidnieka pusē.

1919. gada otrajā pusē Sibīrijas armijas karadarbību atbalstīja Sabiedroto (Francijas) aviācijas vienība, kurā ietilpa 17 “Sopwith” lidaparāti un atbalsta dienests. 1919. gada vasarā A. Kolčaka valdība pasūtīja Francijā 84 lidaparātus, pirmie 25 tika piegādāti Vladivostokā decembrī, bet vairs nespēja sniegt karadarbībai vērā ņemamu atbalstu. Papildus tika iegādāti 18 lidaparāti, kurus pārdeva Čehoslovāku korpusa vadība. Septembrī A. Kolčaka valdība iegādājas arī Francijas aviovienības lidaparātus.

Kopā Austrumu frontes gaisa spēkos 1919. gada otrajā pusē bija 45 lidaparāti, no tiem darba kārtībā 28. Atkāpjoties darba kārtībā esošie lidaparāti tika evakuēti uz Novonikolajevsku, kur kopā ar vietējiem lidaparātiem izveidoja 58 lidaparātu grupu. Tuvojoties Strādnieku un zemnieku sarkanajai armijai, daļa lidotāju izklīda, daži aizlidoja uz Ķīnu, lielākā daļa padevās gūstā.

Vladivostokā nonākušās lidmašīnas 1920. gadā kļuva par pamatu gaisa spēkiem Aizbaikālā un Tālajos Austrumos, kuros ietilpa trīs vienības. Gada beigās tajos skaitījās 13 lidaparāti, kuri tika pamesti atkāpšanās un evakuācijas rezultātā.

Austrumu frontes armijas Krievijas pilsoņu karā bija lielākie “balto” bruņotie spēki Krievijas pilsoņu karā. Atšķirībā no citām frontēm, kur Sabiedroto palīdzības un (vai) intervences faktors iezīmējās, karadarbībai attīstoties, austrumos kopš paša sākuma pretlieliniecisko spēku izveidi iniciēja ārējais faktors – Čehoslovāku korpuss –, un arī turpmāk Sabiedroto līdzdalības faktors bija viens no noteicošajiem apgādes jomā.

Politiski Volgas un vēlāk austrumu reģionu valdības institūcijas pretendēja uz Viskrievijas valdības statusu. Šo tendenci iesāka bijušo Satversmes sapulces locekļu komiteja, turpināja Direktorija, līdz beidzot pēc apvērsuma vara nonāca A. Kolčaka valdības rokās. Šī Viskrievijas valdības izveides pieredze arī kļuva par pamatu ambīcijām apvienot Baltās kustības spēkus vienas augstākās valdības jurisdikcijā. Centralizācijas mēģinājumi atspoguļojās arī Krievu armijas izveidē, kurā tika iekļauti kā A. Kolčakam tieši pakļautie bruņotie spēki, tā arī formāli bruņotie spēki, kas cīnījās citās Krievijas pilsoņu kara frontēs. Tomēr praksē tas sniedza vien nosacītu simbolisku konsolidācijas efektu.

1919. gada pavasara uzbrukums kļuva par vienīgo plaša apmēra pretlieliniecisko spēku militāro operāciju, kurā “balto” pusē karavīru īpatsvars bija lielāks par Strādnieku un zemnieku sarkanās armijas karavīru skaitu. Daļēji tas ir skaidrojams ar samērā veiksmīgu mobilizācijas īstenošanu 1919. gada pirmajā pusē, kas bija veiksmīgākais no visiem mobilizācijas centieniem, ko veica citos “balto” kontrolētajos reģionos. Tomēr arī tas neattaisnoja A. Kolčaka valdības cerības un ilgtermiņā nesniedza plānoto mobilizēto skaitu. Mobilizēto apmācības līmenis un motivācija bija zema, kas negatīvi atspoguļojās darbībā kaujas laukā un biežajos dezertēšanas gadījumos.

Atsevišķu problēmu veidoja arī šķietami “baltajiem” draudzīgais kazaku faktors. Neraugoties uz samērā lielu kazaku īpatsvaru Sibīrijā, Aizbaikālā un Tālajos Austrumos, ievērojama daļa izvairījās no dienesta A. Kolčaka karaspēkā, kas liedza iespēju izveidot plašu kavalērijas trieciengrupu. Savukārt tiem, kuri piedalījās ofensīvās, zuda motivācija turpināt karadarbību ārpus viņu apdzīvotā reģiona. Kopumā, neraugoties uz samērā labi organizēto drošības dienestu darbību, A. Kolčaka valdībai nebija tāda represīvā aparāta, kādu izveidoja lielinieki, piespiežot karot karavīrus un ar teroru veicinot mobilizāciju. Arī ideoloģiskās cīņas frontē A. Kolčaka valdība neizprata propagandas nozīmi, kas bija ļoti svarīga Krievijas pilsoņu karā, it īpaši mazizglītoto iedzīvotāju vidū. Šajā ziņā viņi ārkārtīgi atpalika no lielinieku populisma un trāpīgi orientētas propagandas.

Atšķirībā no citām “baltajām” valdībām, kuru saimnieciskais stāvoklis bija ārkārtīgi sarežģīts, A. Kolčaka valdības rīcībā bija Krievijas zelta rezerves, kas nonāca Satversmes sapulces locekļu komitejas rīcībā pēc Kazaņas ieņemšanas un vēlāk pārgāja arī A. Kolčaka valdības rīcībā. Tomēr arī tas nespēja būtiski uzlabot armijas apgādes problēmu ārkārtīgi attālināta reģiona un vājas loģistikas dēļ, kā arī sarežģīto attiecību dēļ ar Sabiedrotajiem.

Lai gan sākotnēji A. Kolčaka spēkiem izdevās gūt ievērojamus panākumus, pārsvarā tie bija operatīvā un taktiskā līmeņa panākumi, nesasniedzot sākotnēji nospraustos rezultātus, t. i., neieņemot stratēģiski svarīgas pilsētas Volgas krastos un pat nesasniedzot Volgu. Daļēji neveiksmes bija skaidrojamas tieši ar “Lidojuma uz Volgu” būtību, – ofensīva notika ārkārtīgi straujā tempā, kam nespēja sekot līdzi vājā apgāde. Lielas problēmas radīja arī salīdzinoši zemā štāba virsnieku un armijas komandieru kompetence, kas atspoguļojās kā militārajā plānošanā, tā arī karadarbības frontē. Atšķirībā no Krievijas Dienvidu bruņotajiem spēkiem vai Krievijas Ziemeļrietumu armijas, austrumos katastrofāli trūka militāro profesionāļu (piemēram, Sibīrijas armijas komandieris čehs R. Gajda, karam sākoties bija bijis feldšeris). Situāciju pasliktināja armiju komandieru ambīcijas, vāja komunikācija, pienācīgas savstarpējās sadarbības un rezervju trūkums, kas kopā ar objektīviem iemesliem (pavasara atkusnis, plūdi) neļāva turpināt uzbrukumu un tieši otrādi – sniedza Strādnieku un zemnieku sarkanajai armijai iespēju pārformēt karaspēku, dodoties labi organizētā pretuzbrukumā.

Arī neraugoties uz šķietami daudzsološo stratēģisko plānu par Sibīrijas armijas un Ziemeļu apgabala bruņoto spēku apvienošanu, kas veicinātu jauna īsāka apgādes maršruta izveidi, realitātē tas bija maz iespējams vietējo dabas īpatnību un loģistikas dēļ, taču vienlaicīgi tas nevajadzīgi noslogoja Sibīrijas armiju.

Lai gan A. Kolčaka valdības bruņotajiem spēkiem neizdevās sasniegt operatīvos uzdevumus, “Lidojums uz Volgu” Strādnieku un zemnieku sarkanās armijas komandējumam lika ātri pārvērtēt fronšu stratēģisko nozīmīgumu, piešķirot galveno nozīmi Austrumu frontei. Tas lika mazināt spiedienu Dienvidu frontei, būtiski atvieglojot Krievijas Dienvidu bruņoto spēku stāvokli, kas spēja attīstīt uzbrukumu Maskavai 1919. gada vasaras otrajā pusē un rudenī. Šķietami iespējamai kopējās frontes izveidei ar Krievijas Dienvidu bruņotajiem spēkiem nebija izredžu, jo laikā, kad Krievijas Dienvidu bruņotie spēki ieņēma Caricinu (tagad Volgograda), 1919. gada jūlijā A. Kolčaka armijas strauji atkāpās uz austrumiem. Īstenot stratēģisko mērķi (Maskavas ieņemšanu) bija iespējams, tikai konsolidējot Krievijas Dienvidu bruņotos spēkus un A. Kolčaka bruņotos spēkus, kam, iespējams, spētu pievienoties arī Strādnieku un zemnieku sarkanā armija un Krievijas Ziemeļu apgabala bruņotie spēki.

Aleksandra Kolčaka valdības bruņotie spēki atspoguļoti daiļliteratūras un kino darbos, kas veltīti Krievijas pilsoņu karam un A. Kolčaka darbībai. Populārākie romāni ir: Borisa Lavreņova (Борис Андреевич Лавренев) “Četrdesmit pirmais” (Сорок первый, 1924), Vladimira Maksimova (Владимир Емельянович Максимов) “Ielūkoties bezdibenī” (Заглянуть в бездну, 1986), Marka Judaļeviča (Марк Иосифович Юдалевеич) “Admirāļa stunda” (Адмиральский час, 2000), Valērija Povoļajeva (Валерий Дмитриевич Поволяев) “Kolčaks. Augstākais valdnieks” (Колчак. Верховный правитель, 2001), Jeļenas Čudinovas (Елена Петровна Чудинова) “Uzvarētāji” (Победители, 2016) u. c.

Spēlfilmas: “Sarkanā gāze” (Красный газ, režisors Ivans Kalabuhovs, Иван Григорьевич Калабухов, 1924), “Četrdesmit pirmais” (Сорок первый, režisors Grigorijs Čhuhrajs, Григорий Наумович Чухрай, 1956), “Zelta ešelons” (Золотой Эшелон, režisors Iļja Gurins, Илья Яковлевич Гурин, 1959), “Pērkons virs Belajas” (Гроза над белой, režisors Jevgēņijs Ņemčenko, Евгений Константинович Немченко, 1968); “Klejojošā fronte” (Кочующий фронт, režisors Barass Halzanovs, Барас Цыретарович Халзанов, 1971), “Monzunda” (Моонзунд, režisors Aleksandrs Muratovs, Александр Александрович Муратов, 1987), “Baltais zirgs” (Конь белый, režisors Gelijs Rjabovs, Гелий Трофимович Рябов, 1993), “Admirālis” (Адмирал, režisors Andrejs Kravčuks, Андрей Юрьевич Кравчук, 2008) un 2009. gadā šī paša režisora seriāls “Admirālis”, “Matilda” (Матильда, režisors Aleksejs Učiteļs, Алексей Ефимович Учитель, 2017) u. c.