LBSV tika izveidota kā autonomā vienība Baltijas Landesvērā (Baltische Landeswehr). Militārais formējums tika apgādāts no Landesvēra līdzekļiem un operatīvi pakļauts Landesvēra virsštābam līdz laikam, kad rādīsies iespēja savienoties ar Ziemeļu armiju (Северная армия; tajā brīdī – Atsevišķais Ziemeļu armijas korpuss, Отдельный Псковский добровольческий корпус Северо-Западной армии; Igaunijas armijas operatīvajā pakļautībā). Pēc infantērijas ģenerāļa Nikolaja Judeņiča (Николай Николаевич Юденич) iecelšanas par visu krievu pretlielinieku karaspēku pavēlnieku Ziemeļrietumu reģionā (05.06), LBSV nonāca viņa pakļautībā. Jūnija beigās LBSV pārgāja Sabiedroto apgādē. Pēc ierašanās Narvas frontē un pārformēšanas, Viņa gaišības kņaza Līvena strēlnieku divīzija tika iekļauta ZRA sastāvā.

Straujās Latvijas padomju armijas ofensīvas rezultātā, 1919. gada janvāra 1. pusē pretlielinieku spēki bija spiesti atkāpties uz Liepāju. Sākot ar 30.12.1918. Liepājā norisinājās bijušās Krievijas armijas virsnieku sapulces, kuru ietvaros tika nolemts dibināt militāro vienību, kā autonomu t. s. Baltās kustības militāro formējumu ar oficiālu nosaukumu “Liepājas brīvprātīgo strēlnieku vienība”, plašāk pazīstama kā Līvena vienība, kas tika dibināta 15.01.1919. Lai gan vienība bija dibināta kā krievu militārais formējums, tajā piedalījās Baltijas izcelsmes vācu karavīri, latvieši, lietuvieši un citu tautību pārstāvji.

Ņemot vērā situāciju, ka vienīgais spēks, kas spētu šādu vienību apgādāt, bija Vācijas armijas virspavēlniecība, tika noslēgts līgums ar Landesvēra virsštābu par formējuma apgādi un kopīgu karadarbību pret lieliniekiem. Kopš vienības izveides rotmistrs, kņazs Anatols Līvens (krievu Анатолий Павлович Ливен, vācu Anatol Leonid von Lieven) saskārās ar politisko spriedzi un savstarpējo neuzticēšanos starp Sabiedrotajiem un latviešiem no vienas un Vācijas karaspēka vadību no otras puses, kas atspoguļojās attieksmē pret LBSV. Līdz ar to, veiksmīgas sadarbības nolūkos, kņazs izvēlējās politisko neitralitāti.

Uzsverot piederību pretlieliniekiem, vienība izmantoja Krievijas karogu, Krievijas armijas pakāpes, kā arī simboliku (tajā pašā laikā valkājot Vācijas armijas uniformu) un tika pasludināta par Krievijas Ziemeļu armijas autonomo vienību Latvijā, izmantojot šī karaspēka piederības zīmes – trīsstūris Krievijas karoga krāsās ar smaili uz augšu un balto krustu zem tā. Vienībā bija ļauts iestāties karavīriem, kuri līdz tam nebija dienējuši Vācijas armijā.

31. janvārī 65 durkļu liels karaspēks devās frontē. No februāra beigām karaspēks piedalījās Landesvēra operācijās Ventspils un citu Kurzemes pilsētu atbrīvošanā, galvenokārt pildot ne tik nozīmīgus uzdevumus. Veiksmīgas ofensīvas rezultātā LBSV paplašinājās, apvienojoties ar t. s. kapteiņa Didorova (Климент Иванович Дыдоров) Landesvēra krievu rotu (250 cilvēki) un pierādīja sevi Jelgavas aizsardzībā (20.–22.03.).

Vienojoties ar krievu emigrācijas politisko un sabiedrisko misiju pārstāvjiem Berlīnē un Vācijas armijas vadību, A. Līvens organizēja karagūstekņu vervēšanu nometnēs Vācijā un Polijā, kuri no maija otrās puses sāka ierasties Rīgā. 22.05. LBSV piedalījās Rīgas atbrīvošanā, nākamajās dienās atbrīvojot Rīgas Ziemeļu rajonus un ieņemot Daugavgrīvas cietoksni. 24.05., dodoties uzdevumā uzspridzināt dzelzceļu pie Ropažu (tagad Garkalnes) stacijas, LBSV daļa (ap 50 durkļu un zobenu) A. Līvena vadībā pie Alderu muižas (starp Ādažiem un Garkalni) iesaistījās kaujā, kuras rezultātā gāja bojā vairāki līvenieši un tika smagi ievainots kņazs. Palīgā vienībai devās latviešu jātnieku 3. eskadrons, rotmistra Arnolda Godkalna vadībā, kam bija izšķirošā nozīme kaujā. Atrodoties slimnīcā, turpmāko vienības vadību A. Līvens uzticēja kapteinim K. Didorovam.

Neraugoties uz vairākām Landesvēra virsštāba pavēlēm, vienība ieturēja neitralitāti un nepiedalījās kaujas darbībā Cēsu kauju laikā. 06.06. bija uzsākta Ziemeļu armijas Rietumu korpusa veidošana A. Līvena vadībā, paredzot izveidot karaspēku 18 000 cilvēku sastāvā, kura kodolu veidoja LBSV, ka arī pulkveža Pāvela Bermonta (krievu Павел Рафаилович (Михайлович) Бермонт-Авалов, vācu Pawel Michailowitsch Bermondt-Awalow) un Jevgēņija Virgoļiča (Евгений Павлович Вырголич) vienības.

Saasinoties situācijai Parīzes Miera konferencē, palielinājās Vācijas un Antantes kara iespējamība, līdz ar to 22.06. vācu garnizons atstāja Liepāju, kuru apdraudēja Sabiedroto kuģi. Tā vietā 23.06. ierādās 1. un 3. Līvena bataljoni, kas veica garnizona dienesta pienākumus pulkveža Eduarda Kanepa (David Eduard Kanep) vadībā. Jūlijā LBSV sastāvā jau bija 3500 cilvēki (P. Bermonta un J. Virgoliča vienību kopējais sastāvs – ap 3000–3900 cilvēku).

02.06. A. Līvens oficiāli stājās korpusa komandiera amatā. 09.06. Sabiedroto spiediena rezultātā Krievijas Ziemeļrietumu rajona karaspēku pavēlnieks N. Judeņičs deva rīkojumu nekavējoties pārvest Rietumu korpusu uz Narvas fronti. Rīkojumu izpildīja A. Līvens, jūlijā pārvietojot LBSV uz fronti. P. Bermonts un J. Virgoličs atteicās to īstenot un palika Latvijā.

Ierodoties Narvas frontē, karaspēks (3090 cilvēku sastāvā) praktiski uzreiz iesaistījās karadarbībā, kļūstot par elitāro Ziemeļrietumu armijas (Северо-Западная армия; t. i. parformētā Ziemeļu armija) militāro formējumu. Augusta pirmajā dekādē LBSV tika pārformēts, papildināts un pārveidots par Viņa gaišības kņaza Līvena strēlnieku divīziju (ap 1350 durkļu) apakšpulkveža K. Didorova vadībā. Uz 1., 2. un 3. LBSV bataljonu bāzes tika izveidoti trīs strēlnieku pulki, papildus strēlnieku divizions (trīs eskadronu lielumā), inženieru rota, ložmetēju rota un baterija. Līdz oktobrim divīzijā bija arī bruņuautomobiļu vads (viens bruņuautomobilis) un formāli lidaparātu vienība (divi iznīcinātāji), kas faktiski nonāca armijas aviācijas nodaļas jurisdikcijā. Ziemeļrietumu armijas pārformēšanas ietvaros 24.08. karaspēks tika pārdēvēts par 5. divīziju.

Sākot ar 10. oktobri 5. divīzija piedalījās Ziemeļrietumu armijas rudens karagājienā uz Petrogradu.

14.10. divīzija tika papildināta un pārformēta par 5. kājnieku divīziju, četru kājnieku pulku (7. Libavas, 18. Rīgas, 19. Poltavas pulki, kam vēlāk pievienoja arī 20. Čudas pulku), divu bateriju, strēlnieku diviziona, inženieru rotas, ložmetēju komandas, izlūku komandas, komandantu rotas, sakaru komandas, pārsēju vienības sastāvā. 16.10. divīzija ieņēma Krasnoje Selo, 20.10. nonākot Streļnas tuvumā, 25 km attālumā no Petrogradas. Zemnieku un strādnieku sarkanās armijas 7. armijas ofensīvas rezultātā 5. kājnieku divīzija ar cīņām atkāpās, nonākot Igaunijas teritorijā 16.11. Nesaskaņu rezultātā ar armijas vadību 20.11. no divīzijas komandiera amata atkāpās K. Didorovs, viņa vietā stājoties ģenerālmajoram Borisam Permikinam (Борис Сергеевич Пермикин). 30.11. B. Permikinu nomainīja pulkvedis Ļevs Boboško (Лев Александрович Бобошко), kurš komandēja divīziju tās pēdējās cīņās līdz 17.12. Narvas upes kreisajā krastā, aizsargājot Ustjžerdjanskas placdarmu. 25. decembrī 5. kājnieku divīzija tika izformēta. 22.01.1920. tika likvidēta ZRA.

Līdz 05.1919. LBSV loma Latvijas Neatkarības karā lielākoties bija otršķirīga, lai gan karaspēks vienmēr konsekventi sekoja pavēlēm un sarežģītos apstākļos neiesaistījās politiski divdomīgā rīcībā. Jūlijā karaspēka sastāvs ievērojami pieauga (vairāk nekā septiņas reizes); to papildināja bijušie karagūstekņi. Pateicoties A. Līvena neitralitātei Latvijas iekšpolitikas jautājumos (arī pēc 16.04. apvērsuma viņš atteicās stāties jaunās valdības (direktorāta) vadītāju rindās), LBSV nepiedalījās Cēsu kaujās pret Igaunijas armiju un Ziemeļlatvijas brigādi, kas ļāva izvairīties no krietni lielākā upuru skaita, kā arī Igaunijas armijas un Ziemeļrietumu armijas savstarpējo attiecību pasliktināšanās. Ziemeļrietumu armijas karagājienā uz Petrogradu 5. divīzija pierādīja sevi kā karaspēku ar augstām kaujas spējām. Neraugoties uz to, 5. kājnieku divīzija bija spiesta atkāpties kopā ar pārējo ZRA karaspēku. Starpkaru periodā bijušie LBSV karavīri kļuva par vairāku Latvijas pagrīdes pretlielinieku organizāciju kodolu, savukārt A. Līvens – par vienu no starptautiskās krievu pretlielinieku kustības līderi.

Ziemeļrietumu armijas karavīrs un vēlākais A. Līvena līdzgaitnieks Leonīds Zurovs (Леонид Федорович Зуров) savā darbā “Kadets. Stāsti” (Кадет. Рассказы, 1928) sniedz ieskatu vienības gaitās Rīgas atbrīvošanā un pēc tās, 1919. gada vasarā. Tas ir vienīgais daiļliteratūras darbs, kurā attēlota vienība Latvijā.