Pēc Aleksandra karaskolas beigšanas no 03.1917. bija virsnieks (praporščiks) 95. kājnieku rezerves pulkā Kazaņā, no 07.1917. – Latviešu strēlnieku rezerves pulkā. No 09.1917. – darba komandas tiesas priekšsēdētājs, no 11.1917. – pulka tiesas darbvedis. 23.02.1918. Tērbatā atvaļināts, ienākot vācu karaspēkam, 24.02. saņemts gūstā, 04.03.1918. atbrīvots. Dzīvoja Tērbatā, pēc tam Iecavā bez nodarbošanās, no 01.05.1918. – Iecavas, Grīnvaldes, Misas pagasta rakstvedis, no 09.1918. –vācu valodas skolotājs Būvtehniskās sabiedrības tehnikumā Rīgā.
18.12.1918. Rīgā brīvprātīgi iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos (leitnants), Atsevišķajā (Studentu) rotā. 13.02.1919. iecelts par Kara tiesas sekretāru, 15.–27.02. piedalījies kaujās pret Padomju Latvijas armiju, būdams Atsevišķās rotas ierindas karavīrs 1. Latviešu atsevišķā bataljona sastāvā. No 30.06.1919. – Kara tiesas prokurora palīgs. 1. Studentu bataljona sastāvā 08.–27.10. piedalījies Rīgas aizstāvēšanā pret Bermonta armiju. No 12.1919. – Kara tiesas prokurors. Virsleitnants (30.12.1919., par nopelniem Latvijas labā), kapteinis (10.12.1920., par nopelniem Latvijas labā), pulkvedis leitnants (22.06.1925.), pulkvedis (18.11.1927.), ģenerālis (18.11.1937.). No 09.05.1921. – kara virsprokurora palīgs. No 28.02.1922. – Kara tiesu pārvaldes priekšnieks (līdz pārvaldes likvidācijai 01.05.1933.) un kara virsprokurors. 1939. gadā iecelts par Kara ministrijas Tieslietu dienesta priekšnieku. 17.09.1934. iecelts arī par Kara muzeja padomes priekšsēdētāju (amatā līdz 25.07.1940.), no 1936. gada – arī Latvijas Vēstures institūta loceklis. 20. gs. 20.–30. gados daudzkārt dienesta komandējumos uzturējies ārzemēs, 25.08.–06.09. bijis Latvijas pārstāvis starptautiskā vēsturnieku kongresā Šveicē un Vācijā. Bijis arī Latvju-zviedru un Latvju-itāļu tuvināšanās biedrību priekšsēdētājs, Tiesnešu biedrības padomes loceklis. Studentu vienības “Austrums” vecbiedrs.
Pēc valsts okupācijas 31.07.1940. ar kara ministra pavēli kara tiesu iestādes likvidētas, 01.10.1940. atvaļināts. Dzīvoja Rīgā, strādāja Valsts vēsturiskajā muzejā. Vācu okupācijas laikā, 1941.–1944. gadā, bija Pieminekļu valdes priekšnieks. No 1943. gada darbojies Latvijas Centrālajā padomē (pēc Konstantīna Čakstes apcietināšanas no 07.1944. līdz 1946. gadam – padomes priekšsēdētājs). 17.03.1944. parakstīja Latvijas Centrālās padomes memorandu Latviešu leģiona ģenerālinspektoram par prasību par Latvijas neatkarības atjaunošanu. No 11.1944. bēgļu gaitās Zviedrijā. Dzīvoja Stokholmā. Strādāja Zviedrijas armijas muzeja arhīvā, kādu laikā arī armijas štābā. Pēc kara darbojās Zviedrijas latviešu palīdzības komitejā un citās latviešu organizācijās. Miris slimnīcā pēc tromba operācijas kājā.
