Aizsargu Nopelnu krustu piešķīra par pašaizliedzīgu darbību Latvijas Aizsargu organizācijā un nopelniem kārtības un drošības sargāšanā un uzturēšanā valstī. Vēl bez Aizsargu organizācijas dalībniekiem ar to varēja apbalvot arī valsts amatpersonas, privātpersonas un ārzemniekus, kā arī karavīrus.

Aizsargu Nopelnu krusts bija balts emaljas ugunskrusts ar zeltītu apmali, kas novietots uz zaļas emaljas ozollapu vainaga. Krusta centrā atrodas rombveidīgs sarkanas emaljas medaljons, uz kura – zeltīta roka, kas satvērusi zobenu.

Aizsargu Nopelnu krusts nēsājams ripsa auduma lentē – baltā ar sarkanbaltsarkanu vidusjoslu un dzeltenām malu joslām. Aizsargu Nopelnu krusts nēsājams aizsargiem tikai pie formas tērpa tikai svētkos un svinīgos gadījumos. Tas nēsājams pēc Lāčplēša Kara ordeņa un Triju Zvaigžņu ordeņa. Ikdienas dzīvē bija jālieto lentes atgriezums Aizsargu Nopelnu krusta lentes krāsās.

Aizsargu Nopelnu krusta dizaina autors ir mākslinieks Reinholds Kasparsons. Pēc ziņām Latvijas presē, apbalvojumus izgatavot bija apņēmies juvelieris Stefans Bercs. Varētu būt, ka meistars gatavojis tos Aizsargu Nopelnu krustus, uz kuriem reversā nav autora zīmes, taču daļa šo apbalvojuma gatavota uzņēmumā ordeņu un medaļu rūpnīcā “V. F. Müller”, par ko liecina uzraksts reversā “V. Millers”.

Aizsargu Nopelnu krustu piešķīra kā atzinības zīmi par pašaizliedzīgu darbību Latvijas Aizsargu organizācijā un nopelniem kārtības un drošības sargāšanā un uzturēšanā valstī. Par nopelnu uzskatāms katra atsevišķa gadījuma izcils darbs un varonība, kā arī sava pienākuma apzinīga izpildīšana, Latvijas Aizsargu organizācijas mērķu sekmēšana, tās labklājības celšana.

Doma par Latvijas Aizsargu organizācijas apbalvojuma – īpašas goda zīmes – izveidi radās jau 20. gs. 20. gadu sākumā. Līdz tam aizsargus apbalvoja ar naudas balvu, kas parasti nepārsniedza 10 latus. Vēl par sekmīgu noziedzības apkarošanu un kārtības nodrošināšanu aizsargus apbalvoja ar Latvijas Aizsardzības biedrības sudraba un bronzas medaļām. 1924. gadā Iekšlietu ministrija izstrādāja noteikumus par Latvijas Aizsargu organizācijas Goda krustu. Tas bija paredzēts ugunskrusta formā ar baltu emalju. Apbalvojumu būtu apstiprinājis un pasniedzis iekšlietu ministrs. Minētie noteikumi tomēr netika apstiprināti. Tikai 1927. gadā tika izlemts jautājums par aizsargu apbalvojumu – Aizsargu Nopelnu krustu. Jaunos noteikumus apstiprināja 1927. gada 16. decembrī. 1938. gada 30. aprīlī Valsts prezidenta amata izpildītājs Kārlis Ulmanis parakstīja jaunus Latvijas Aizsargu organizācijas goda zīmes “Nopelnu krusts” statūtus.

Aizsargu Nopelnu krustu piešķīra Apbalvošanas komisija, kas sākotnēji sastāvēja no Latvijas Aizsargu organizācijas priekšnieka un pa vienam vēlētam priekšstāvim no Vidzemes, Kurzemes un Latgales aizsargiem. Pēc jaunajiem statūtiem Apbalvošanas komisijas sastāvs nedaudz mainījās: tajā ietilpa sabiedrisko lietu ministrs kā priekšsēdētājs, aizsargu priekšnieks kā priekšsēdētāja biedrs un četri pulku komandieri, kurus iecēla Valsts prezidents.

Apbalvojumu sarakstus līdz 1938. gadam apstiprināja iekšlietu ministrs, bet vēlāk Apbalvošanas komisijas lēmumus apstiprināja Valsts prezidents.

Saskaņā ar Apbalvošanas komisijas ieteikumu, apbalvošanas kandidātam bija jābūt Latvijas Aizsargu organizācijā ne mazāk kā piecus gadus. Tie, kuri bija apbalvoti ar Latvijas Aizsargu organizācijas medaļu “Par centību”, Aizsargu Nopelnu krustu varēja saņemt pēc četriem gadiem. Parasti komisijai iesūtīja kandidātu sarakstus, ievērojot, ka vienu Aizsargu Nopelnu krustu un divas medaļas piešķīra uz katru vienu tūkstoti aizsargu. Vairāk apbalvoto bija aizsargu pulku jubilejās. Ar Aizsargu Nopelnu krustu par nopelniem vēl bez Latvijas Aizsargu organizācijas dalībniekiem varēja apbalvot arī valsts amatpersonas, privātpersonas un ārzemniekus, kā arī karavīrus.

Kopā ar Aizsargu Nopelnu krustu apbalvotais saņēma arī dokumentu. Sākumā tas bija salīdzinoši vienkāršs, bet 20. gs. 30. gadu beigās jau visai krāšņs, grafiski detalizēti izstrādāts, ar tekstu “Latvijas Valsts prezidenta uzdevumā par nopelniem Aizsargu labā apbalvo...”. To parakstīja sabiedrisko lietu ministrs, aizsargu priekšnieks un apbalvošanas komisijas sekretārs.

Par piešķirto apbalvojumu tā saņēmējam vajadzēja maksāt izgatavošanas izdevumus, valsts sedza tikai mazturīgo aizsargu samaksu par Aizsargu Nopelnu krustu izgatavošanu, izņēmums bija arī ārvalstu pilsoņiem piešķirtie apbalvojumi. Dažādu iemeslu dēļ neizņemtos vai neapmaksātos Aizsargu Nopelnu krustus uzglabāja tikai sešus mēnešus, pēc tam tos uzskatīja par anulētiem. Sabojāto vai nozaudēto Aizsargu Nopelnu krustu zīmju vietā pret samaksu varēja saņemt dublikātu.

1938. gada 12. jūlijā pieņemtais Likums par ordeņiem un goda zīmēm noteica, ka Aizsargu Nopelnu krusta un medaļas piešķiršanu jāizbeidz 1939. gada 20. martā. Bija nolemts par nopelniem aizsargus turpmāk apbalvot ar Viestura ordeni.

Aizsargu Nopelnu krustam ir viena šķira.

Ar Latvijas Aizsargu organizācijas Aizsargu Nopelnu krustu tika apbalvots daudz aizsargu, organizācijas atbalstītāju un labvēļu. Pirmā aizsargu Apbalvošanas komisijas sēde notika 1927. gada 22. decembrī, tā apstiprināja apbalvošanai 28 Aizsargu Nopelnu krustus. Bez tam valdes sēdē nolēma lūgt aizsargu goda šefu ģenerāli Jāni Balodi, iekšlietu ministru Marģeru Skujenieku un bijušos ministrus Eduardu Laimiņu un Alfrēdu Birznieku pieņemt Aizsargu Nopelnu krustu par Latvijas Aizsargu organizācijas darbības veicināšanu. Nākamajā 1928. gada 2. novembra komisijas sēdē nolēma apbalvot 44 aizsargus un apbalvojumu lūdza pieņemt bijušo Ministru prezidentu K. Ulmani, bijušo iekšlietu ministru Albertu Kviesi un Arvedu Bergu, aizsargu priekšnieku pulkvedi Augustu Toni, Latvijas sūtni Somijā Oļģerdu Grosvaldu, Latvijas sūtni Igaunijā Jāni Sesku un Latgales divīzijas komandieri Krišjāni Berķi. Skaitliski vislielākā apbalvošana notika 1939. gada 20. martā sakarā ar Latvijas Aizsargu organizācijas 20 gadu jubileju. Bez Latvijas aizsargiem Aizsargu Nopelnu krustu saņēma 196 ārvalstnieki, 245 sabiedriskie darbinieki un 205 Latvijas armijas karavīri. Kopējais apbalvoto skaits lēšams uz dažiem simtiem.