20. gs. 30. gados kapulaukā bija reģistrēti ap 30 dažādu izmēru kapu uzkalniņi. 20. gs. 60.–80. gados zemes apstrādes un meliorācijas darbu gaitā daļa uzkalniņu (īpaši mazākie) tika nopostīti. 1929. gadā Eduards Šturms izpētīja 1. uzkalniņu, 1930. gadā Valdemārs Ģinters 2., 3. un 4. uzkalniņu, bet 1965. gadā Jānis Graudonis – 4-A un 17. uzkalniņu.

Neraugoties uz postījumiem, kapulauks ir viens no retajiem Latvijā, kurā tik daudz vēlā bronzas un senākā dzelzs laikmeta kapu uzkalniņu koncentrējas samērā nelielā (ap 20 ha) teritorijā. Daļa uzkalniņu atrodas tīrumā un labi izceļas uz apkārtnes ainavas fona. Daži turpretī atrodas mežā un ir apauguši ar kokiem un krūmiem. Kapulauka ziemeļaustrumos ir ieleja, pa kuru tek upīte, kas savieno Sārumezeru ar Limbažu Lielezeru. Mūsdienās upīte ir uzpludināta, un esošās ūdenskrātuves sauc par Paldažu dīķiem.

Uzkalniņu diametrs bija no 2–3 m līdz 30 m, bet augstums – 0,2–3 m. Uzkalniņus būvējot, tika izveidots akmeņu riņķis, kura iekšpusē no akmeņiem salika 2–3 m garu centrālo šķirstu, orientētu ziemeļu–dienvidu vai tam tuvā virzienā. Apkārt centrālajam šķirstam tika būvēti vēl citi, parasti gan ne tik rūpīgi veidoti. Akmeņu šķirsti celti no lieliem ar plakano pusi uz šķirsta iekšpusi liktiem lielākiem vai arī no vairākās kārtās krautiem mazākiem akmeņiem. Šķirsta grīdu nobruģēja ar sīkākiem akmentiņiem. Šķirstos virs grīdas atrada 0,1–0,2 cm biezu zemes kārtu, bet augstāk – akmeņu pildījumu. Dažkārt uz apbedījumu vietām norādīja tikai sīko akmeņu grīdas bruģējums bez lielajiem šķirsta sienas veidojošajiem akmeņiem. Visas šīs akmeņu konstrukcijas pārklāja ar sfērisku gaišo smilšu uzbērumu, ko nosedza ar blīvu akmeņu segu. Atklātajos šķirstos atrada sadegušu kaulu drumstalas, kas liecina par mirušo kremāciju. Taču bija šķirsti, kuros nebija saglabājušās nekādas kaulu paliekas, tāpēc var domāt, ka mirušie tika apbedīti arī nesadedzināti, bet skeletu kauli laika gaitā iznīkuši, neatstājot nekādas pēdas. Kapu piedevas bija ļoti trūcīgas – trauku lauskas, dažu bronzas priekšmetu sīki fragmenti, dzelzs rotadata, šķēpa gals un nazītis. J. Graudonis kapulauku datē ar 1. gadu tūkstoti p. m. ē. 2016. gadā ar radioaktīvā oglekļa (¹⁴C) metodi datēja apbedījumus akmeņu šķirstos 1., 3. un 4. uzkalniņā, kas attiecīgi uzrādīja vecumu 10.–9., 8.–6. un 8.–5. gs. p. m. ē.

Senkapi viegli sasniedzami, braucot no Limbažiem pa P9 šoseju Raganas virzienā. 8 km no Limbažiem kreisajā pusē ir Dravnieku mājas, no kurām austrumu virzienā tīrumā un tālāk esošajā mežā izvietojušies kapu uzkalniņi. Tīrumā esošos viegli pamanīt, jo tie apauguši ar kokiem un krūmiem.