1942. gada sākumā Okupēto austrumu apgabalu reiha ministrijā (Reichsministerim für die besetzten Ostgebiete) bija izstrādāts Austrumzemes (Ostland) pārvaldes plāns, kurā bija paredzēts Lietuvas, Latvijas un Igaunijas ģenerālapgabalos izveidot vietējās pārvaldes (landeseigene Verwaltung), ko Latvijā nosauca par Zemes pašpārvaldi. To apstiprināja 09.05.1942. un tajā ietilpa seši ģenerāldirektori. 1944. gadā Zemes pašpārvaldei pievienoja Lauksaimniecības ģenerāldirekciju.
Zemes pašpārvaldes sastāvs (09.05.1942.–20.01.1945.): Iekšējās pārvaldes un personāllietu ģenerāldirektors O. Dankers (1942–1945; sākot ar 02.1944. viņa amata apzīmējums bija pirmais ģenerāldirektors), saimniecības ģenerāldirektori Voldemārs Zāgars (1942–1943; no 1944. gada – ģenerāldirektora vietas izpildītājs) un O. Leimanis (1944–1945), finanšu ģenerāldirektori J. Skujevics (1942–1944) un Jānis Miezis (1944–1945), tieslietu ģenerāldirektori A. Valdmanis (1942–1943), Alberts Kviesis (1943–1944) un T. Zvejnieks (1944–1945), izglītības un kultūras ģenerāldirektori Mārtiņš Prīmanis (1942–1944) un Vilhelms Burkevics (1944–1945), tehnikas un satiksmes ģenerāldirektors O. Leimanis (1942–1945; no 1944. gada vienlaicīgi arī saimniecības ģenerāldirektora vietas izpildītājs), lauksaimniecības ģenerāldirektors Jānis Andersons (1944–1945).
Austrumzemes reihskomisārs Hinrihs Loze (Hinrich Lohse) uzskatīja (18.11.1943.), ka Zemes pašpārvaldei nepienākas vārds “pašpārvalde”, “jo visus svarīgos uzdevumus, sevišķi likumdošanā, veicot vācu iestādes. Bez tam Zemes pašpārvalde līdz pēdējam sīkumam saņemot vācu pārvaldes norādījumus”. Savukārt ģenerālkomisārs Rīgā O. Drekslers uzskatīja (19.06.1943.), ka Latvijā nav iedzīvināts 03.1942. izdotais Austrumzemes pārvaldes dekrēts Nr. 2, jo ģenerālkomisāram Rīgā nav bijušas iespējas konstruktīvi sadarboties ar pašpārvaldi, ko radījis apstāklis, ka visas galvenās pārvaldes funkcijas pārņēmušas virs ģenerālkomisāra stāvošās varas iestādes, t. i., Austrumzemes reihskomisariāts un Okupēto austrumu apgabalu reiha ministrija. Kad 1944. gada sākumā Latvijas ģenerālapgabalā tika īstenota pārvaldes reforma, tas Zemes pašpārvaldi maz ietekmēja. Iekšējās pārvaldes un personāllietu ģenerāldirektora O. Dankera amatu pārdēvēja par pirmā ģenerāldirektora amatu, pašpārvalde turpmāk drīkstēja savu budžetu pati apspriest, izdevumu posteņiem līdz 50 000 reihsmarku neprasot vācu iestāžu piekrišanu. Pašpārvaldes pārziņā pārgāja arī kārtības policijas savrupdienesta administratīvās funkcijas. Redzot savu bezspēcību, kas īpaši izpaudās krīzes situācijā pēc Sarkanās armijas iebrukuma Latvijā, Zemes pašpārvalde 03.08.1944. iesniedza atlūgumu. Šo atlūgumu nepieņēma, bet 1944. gada septembra beigās visiem ģenerāldirektoriem pavēlēja doties uz Vāciju. Latvijā līdz 27.09.1944. Zemes pašpārvalde bija noturējusi 214 sēdes. Berlīnē Zemes pašpārvalde no 11.10.1944. līdz 10.02.1945. vēl sanāca uz 18 sēdēm.