E. Laube 1907. gadā izveidoja savu biroju paša būvētajā t. s. Romanova bazārā Lāčplēša ielā 70 a, un tajā pat gadā tika ievēlēts par Rīgas Politehniskā institūta docentu. 1915. gadā E. Laube evakuējās uz Maskavu, bet pēc atgriešanās Rīgā 1919. gadā piedalījās Latvijas Augstskolas (kopš 1920. gada Latvijas Universitāte) dibināšanā, kur 1920. gadā viņu ievēlēja par profesoru un 1930. gadā piešķīra arhitektūras goda doktora grādu. E. Laube bija Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātes dekāns (1919–22, 1932–34, 1938–40), 1924. gadā viens no Latvijas Arhitektu biedrības dibinātājiem, un vadīja to līdz 1926. gadam. E. Laube bija Nacionālās celtniecības komitejas Arhitektonisko jautājumu komisijas vadītājs (1936–40), piedalījās žurnāla “Latvijas Architektūra” (1938–40) izveidošanā. Viņš bija viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem, kara beigās devās uz Vāciju, kur tika ievēlēts par Baltijas Universitātes Arhitektūras un inženierzinātņu fakultātes profesoru un dekānu (1948–50), bet 1950. gadā pārcēlās uz ASV.
E. Laubes radošā darbība sākās agri – viņa pirmais projekts – Kaminciusa nams Tallinas ielā 23 (1901) – ir spilgts dekoratīvā jūgendstila piemērs, tam seko paša K. Pēkšēna nams Alberta ielā 12 romantizētā jūgendstila formās (1903), Ata Ķēniņa ģimnāzija Tērbatas ielā 15/17 (1905) – skaistākā nacionālā romantisma ēka Rīgā, un īres nami: A. Čaka ielā 26 (1905), pazīstams ar devīzi “Mans nams – mana pils” fasādē, A. Čaka ielā 83/85 (1905), Tērbatas ielā 33/35 (1906) un Kronvalda bulvārī 10 (1907). Visas pieminētās ēkas ir radītas K. Pēkšena birojā un kopā ar viņu pašu.
Patstāvīgo praksi E. Laube sāka ar vairākiem īres namiem nacionālā romantisma stilā, kuru siluetos var saskatīt senlatviešu pils motīvus: Alberta ielā 11, Brīvības ielā 47 un 62 (visi 1908. gadā), Brīvības ielā 37, Kr. Valdemāra ielā 67, Ģertrūdes ielā 23/25, Tērbatas ielā 49/51, Lāčplēša ielā 51, 70, 70 a un 70 b (visi 1909. gadā), Ģertrūdes ielā 32 un Igauņu izglītības biedrības nams Nometņu ielā 62 (abi 1910. gadā); īres nami: A. Čaka ielā 35, Avotu ielā 7, Lapu ielā 17, Kuģu ielā 11/13 (kopā ar Augustu Malvesu), Brīvības ielā 91, Kr. Barona ielā 49 (visi 1911. gadā), īres nami stateniskā jūgendstila stilā Brīvības ielā 85, Kr. Valdemāra ielā 37, E. Birznieka Upīša ielā 6 un Tirgotāju un rūpnieku savstarpējās kredītbiedrības bankas ēka Brīvības ielā 33 (visi 1912. gadā).

Īres nams Rīgā, Brīvības ielā 47. Fotogrāfija 2011. gads.
Fotogrāfs Aivars Gulbis.
Sabiedrības interese par jūgendstilu, arī tā nacionāli romantiskajā formā, apdzisa, un arhitekti atgriezās pie klasiskajām ordera arhitektūras formām. Tāds bija projekts Rīgas hipotēku biedrības bankai (1911. gadā, mūsdienās Ārlietu ministrija) Kr. Valdemāra ielā 5, kas E. Laubem nesa arī uzvaru konkursā. Neoklasicisma stilā ir arī īres nami Marijas ielā 25 un A. Čaka ielā 37 (abi 1913. gadā).
Pēc Pirmā pasaules kara arhitekts bija nodarbināts ar atjaunošanas darbiem: Vidzemes bruņniecības nama pārbūve par Saeimas namu Jēkaba ielā 11 (1920. un 1922. gadā – pēc ugunsgrēka), Latvijas Universitātes svētku zāle (1928) u. c. E. Laube projektēja pieminekli Nāves salas kauju vietā un brāļu kapu pieminekļus Ķemeros un Slokā. Arhitekta savrupmāja Baložu ielā 20 a (1924) ir raksturīgs neoeklektisma darbs, tāpat kā nams Blaumaņa ielā 10 (1925). Kontekstuāls Vecrīgai ir Sv. Jāņa baznīcas draudzes nams Jāņa ielā (1930–33). Jelgavas pilī izbūvējot zaudēto rietumu spārnu, arhitekts atkārtoja Bartolomeo Frančesko Rastrelli (Bartolomeo Francesco Rastrelli) barokālās formas, vienlaikus radot plašas logailas atbilstoši Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas prasībām (1937. gadā, nav saglabājies).
E. Laubes deklarēto plurālismu apliecina dažādie turpat vai vienlaikus tapušie viņa darbi – funkcionālisma stila Sniķera nams Brīvības ielā 39 (1931) un neoeklektisma stila Ķemeru viesnīca (1933–35), sava laika Latvijas valsts reprezentācijas etalons. Rīgas Latviešu biedrības nama Merķeļa ielā 13 piebūves (1935–39) ārējo veidolu arhitekts meistarīgi pakļāvis viņa paša 1909. gadā celtās ēkas stilam, bet iekštelpu bagātīgajam dekoram piešķirts latvisks raksturs. E. Laubes talanta augstākā pacēluma un vienlaikus radošā mūža nogales darbs ir Rīgas pils pārbūve, uzbūvējot Triju zvaigžņu torni, kas iekļaujas Vecrīgas baznīcu baroka smaiļu ansamblī, un jaunā Svētku zāle (1935–39) ir spilgtākais oficiālā latviskuma un vēsturisko stilu sakausējuma piemērs.

Rīgas pils Svētku zāle. 20. gs. 30. gadi.
Fotogrāfs nezināms. Avots: Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes Latvijas Arhitektūras muzejs.