Funkcionālisms tika identificēts ar 20. gs. modernismu arhitektūras vēsturnieka Zigfrīda Gidiona (Sigfried Giedion) darbā “Būvniecība Francijā, metāla būvniecība, dzelzsbetona būvniecība” (Bauen in Frankreich, Bauen in Eisen, Bauen in Eisenbeton, 1928) un Nikolausa Pevsnera (Nikolaus Bernhard Leon Pevsner) darbā “Modernisma kustības pionieros. No Viljama Morisa līdz Valteram Gropiusam” (Pioneers of the Modern Movement: From William Morris to Walter Gropius, 1936). Tomēr ar funkcionālismu saistītie pirmie teorētiskie formulējumi rodami 19. gs., piemēram, angļu arhitekts un kritiķis Ogastuss Padžins (Augustus Welby Northmore Pugin) darbā “Smailloka jeb kristīgās arhitektūras patiesie principi” (The True Principles of Pointed or Christian Architecture, 1841) rakstīja, ka ēkas arhitektūras iezīmēm jābalstās konstrukcijas, ērtības vai iekštelpu dalījuma atspoguļojuma nepieciešamībā. Šī principa realizāciju O. Padžins saskatīja gotikā, bet tā izcelsmi var atvedināt no franču neoklasicisma, renesanses arhitektu uzskatiem un pat Senās Romas arhitekta Vitrūvija (Marcus Vitruvius Pollio) definētajām arhitektūras īpašībām – izturības, lietderības un skaistuma (latīņu firmitas, utilitas, venustas) –, kuras viņš aprakstīja desmit sējumu darbā “Par arhitektūru” (De architectura, 1. gs.). Amerikāņu tēlnieks un teorētiķis Horeišio Grīnass (Horatio Greenough) attīstīja organisku arhitektūras izpratni pēc analoģijas ar dzīvo būtņu funkcionālajām formām. H. Grīnasa 28.12.1851. rakstītajā vēstulē Ralfam Valdo Emersonam (Ralph Waldo Emerson) izteikta doma par telpu un formu zinātnisku pakārtošanu ēkas funkcijām un tās atrašanās vietai. Līdzīgu ideju, kas balstīta organisko formu funkcionālā izpratnē, turpināja amerikāņu arhitekts Lūiss Sallivans (Louis Henry Sullivan) rakstā “Augsta biroja ēka, mākslinieciski aplūkota” (The Tall Office Building Artistically Considered, publicēts Lipppincott's Magazine, 1896), kurā formulēja par funkcionālisma lozungu kļuvušo frāzi “forma vienmēr seko funkcijai” (form ever follows function), lai arī aizstāvēja funkcionālismam neraksturīgu ornamentālismu.

Funkcionālisma attīstībā nozīmīgi bija austriešu arhitekta Ādolfa Losa (Adolf Loos) un franču arhitekta Lekorbizjē (Le Corbusier; Charles-Édouard Jeanneret-Gris) raksti un projekti, kā arī vācu arhitekta Valtera Gropiusa (Walter Gropius) 1919. gadā Veimārā dibinātā Bauhauza (Staatliches Bauhaus) arhitektūras un mākslas skola, kas vēlāk darbojās Desavā un Berlīnē, līdz tika slēgta 1933. gadā, Vācijā pie varas nākot nacistiem. Funkcionālisma attīstībā Bauhauza skola ir svarīga, jo mācību procesā uzsvēra tehnoloģiju izmantošanu dizainā un arhitektūrā, bet Bauhauza skolas ēku komplekss Desavā, ko projektēja V. Gropiuss, bija organizēts saskaņā ar tā funkcijām un ir paradigmatisks funkcionālisma arhitektūras piemērs.  

Tradicionāli funkcionālisms aplūkots, uzsverot dažu nozīmīgāko arhitektu sasniegumus, taču modernisma arhitektūras rašanās 20. gs. sākumā ir plašāka un neviendabīga parādība, kas saistīta ar līdzīgām norisēm mākslā u. c. kultūras jomās. Bauhauza arhitektūras skola, tāpat kā 1917. gadā dibinātā Nīderlandes mākslinieku un arhitektu apvienība De Stijl un 20. gadu konstruktīvisma virziens Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS), bija svarīgi ne tikai kā centri, kuros veidojās funkcionālisma teorija, bet arī modernisma mākslas un dizaina attīstībā. Z. Gidiona darbs “Telpa, laiks un arhitektūra” (Space, Time and Architecture, 1941) kļuva par vienu no ietekmīgākajām grāmatām, kas uzsvēra modernisma arhitektūras (funkcionālisma) un mākslas saistību, balstot to no speciālās relativitātes teorijas aizgūtajā laiktelpas jēdzienā.

A. Loss 20. gs. sākumā Vīnē bija pazīstams gan kā arhitekts, gan kā polemisks kritiķis. 1908. gadā sarakstītajā priekšlasījuma tekstā “Ornaments un noziegums” (Ornament und Verbrechen, publicēts Frankfurter Zeitung, 1929) viņš vērsās pret ornamenta izmantojumu ikdienā lietojamos priekšmetos. To var uzskatīt par arhitektūras manifestu, jo 1909. gadā aizsākās diskusija par viņa komerciālās un dzīvojamās mājas projektu, kurā ēkas augšējie stāvi bija plānoti bez jebkādas ornamentālas apdares. To pamatoja A. Losa raksts “Arhitektūra” (Architektur, publicēts Der Sturm, 1910), kurā viņš apgalvoja, ka mājai nav nekā kopīga ar mākslu un ka arhitektūru nevar uzskatīt par mākslu. A. Losa uzskati ir nozīmīgi, jo ļauj saistīt funkcionālisma rašanos ar kritikas tendenci, kas 20. gs. pirmajā pusē aizsākās Vīnē un vērsās pret eklektisku, ornamentālu un pārmērīgu izteiksmes līdzekļu lietojumu dažādos mākslas veidos. Literatūras jomā to pārstāvēja Karla Krausa (Karl Kraus) izdotais satīriskais žurnāls Die Fackel (1899–1936), mūzikā – Arnolda Šēnberga (Arnold Schoenberg) radītā divpadsmit toņu kompozīcijas tehnika, bet filozofijā valodas kritiku vispārīgos terminos īstenoja Ludviga Vitgenšteina (Ludwig Wittgenstein) “Loģiski filozofisks traktāts” (Logisch-philosophische Abhandlung, 1921).

Lekorbizjē arhitektūrai veltītus rakstus, kas sākotnēji tika publicēti žurnālā L'Esprit Nouveau un bija parakstīti ar viņa un Amedē Ozanfāna (Amédée Ozenfant) kopīgo pseidonīmu Le Corbusier-Saugnier, publicēja grāmatā “Arhitektūras virzienā” (Vers une architecture, 1923; kopš otrā izdevuma tiek izlaists A. Ozanfāna pseidonīms Saugnier). Tas ir viens no pazīstamākajiem 20. gs. arhitektūras manifestiem, kurā uzsvērta arhitektūras un mašīnas līdzība (“Māja – tā ir mašīna dzīvošanai”). 20. gadu sākumā šāda aizrautīga industriālo modeļu un tehnoloģijas atzīšana bija jaunums Rietumeiropā. Pilsētplānošanai veltīts Lekorbizjē darbs “Urbānisms” (Urbanisme, 1925), un, pateicoties viņam, tas bija arī darba kārtībā 1928. gadā Šveicē, dibinot Starptautisko modernās arhitektūras kongresu (Congrès international d'architecture moderne, CIAM). Kongresa deklarācijā urbānisms definēts kā funkcionāls pēc savas dabas un tā trīs galvenās funkcijas ir: dzīvošana, strādāšana un atpūta. Lekorbizjē darbā “Atēnu harta” (Charte d'Athènes, nosaukts pēc 1933. gada CIAM kongresa Atēnās, izdots 1943. gadā) definējis ceturto funkciju – pārvietošanos. Funkcionālai pilsētas struktūrai jānošķir dzīvojamie rajoni, rūpniecības teritorijas, atpūtas zonas un transporta infrastruktūra.

Konstruktīvisms PSRS, izveidojies 20. gs. 20. gados, turpinājās līdz 30. gadu sākumam, kad par oficiālo stilu kļuva tā sauktais “Staļina neoklasicisms”. Tā laika sarežģītajos politiski ekonomiskajos apstākļos bija zema būvniecības aktivitāte, kas sekmēja arhitektu pievēršanos teorijai. Moisejs Ginzburgs (Моисей Яковлевич Гинзбург), kurš bija studējis gan Tulūzas arhitektūras skolā, gan Parīzes un Milānas mākslas akadēmijās, bet 1917. gadā ieguvis inženiera grādu Rīgas Politehniskajā institūtā, darbā “Stils un laikmets” (Стиль и эпоха, 1924) līdzīgi kā Lekorbizjē izmantoja mašīnas metaforu, uzsverot tās dinamismu. Evolucionārajā arhitektūras attīstības shēmā M. Ginzburgs konstruktīvismu skatīja kā radikāli jaunas modernisma ēras pirmo “konstruktīvo” posmu, kurā tai jābūt zinātniskai un virzītai uz noteiktu mērķi.

Bauhauza skolā nozīmīgākie ir V. Gropiusa teorētiskie darbi. V. Gropiuss sastādīja dažādu autoru projektu un ēku fotogrāfiju albumu “Internacionālā arhitektūra” (Die Internationale Architektur, 1925), priekšvārdā formulējot savu funkcionālisma izpratni. Celtnes ārējais veidols nav pašvērtība, bet izriet no tajā paredzētajām funkcijām. Kopā ar ekonomisku laika, telpas, materiālu un naudas izmantošanu tas ved pie ierobežota skaita tipisku pamatformu atkārtojuma. Albuma nosaukums līdz ar 1932. gada izstādi Ņujorkas Modernās mākslas muzejā (Museum of Modern Art, MoMA) un to pavadošo grāmatu “Internacionālais stils. Arhitektūra kopš 1922. gada” (International Style: Architecture since 1922) ir pamatā apzīmējumam “internacionālais stils”. Šveicietis Hanness Meiers (Hannes Meyer), otrais Bauhauza skolas vadītājs, rakstā “Būvniecība” (Bauen, 1928) aktualizēja arhitektūras internacionālo raksturu, ko nosaka jaunos materiālos un konstrukcijās balstīta funkcionāla būvniecības izpratne (“konstruktīvo formu pasaulei nav tēvzemes”).

Viens no visietekmīgākajiem funkcionālisma pārstāvjiem ir trešais Bauhauza skolas vadītājs Ludvigs Mīss van der Roe (Ludwig Mies van der Rohe), kura apgalvojums “mazāk ir vairāk” (less is more) kļuvis par vienu no funkcionālisma lozungiem. Lai arī L. M. van der Roe nav plašāku teorētisku darbu, vairāki viņa projekti uzskatāmi par programmatiskiem arhitekta uzskatu paudējiem, piemēram, viņa projektētais Vācijas paviljons Barselonas starptautiskajā izstādē (Exposició Internacional de Barcelona, 1929) un pēc emigrēšanas uz Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV) – Ilinoisas Tehnoloģiju institūta komplekss, ITI (Illinois Institute of Technology, IIT, pabeigts 20. gs. 50. gadu beigās). L. M. van der Roes celtnēm raksturīgs brīvais plānojums; Amerikas perioda celtnēs – nesadalīts taisnstūrveida apjoms, moduļveidīgs plānojuma tīkls, kas ļauj ēkā realizēt dažādas funkcijas (it īpaši tas redzams viņa projektētajās augstceltnēs).

L. M. Mīsa van der Roes arhitektūra kļuva par galveno funkcionālisma kritiķu mērķi. Amerikāņu teorētiķis, kas padarīja pazīstamu postmodernisma jēdzienu, Čārlzs Dženkss (Charles Jencks) modernisma kritikai izmantoja 20. gs. 70. gados arhitektūras interpretācijā populāro semiotiku, kas arhitektūras formas ļāva saprast kā noteiktu komunikācijas veidu. Darbā “Postmodernisma arhitektūras valoda” (The Language of Post-Modern Architecture, 1977) Č. Dženkss rakstīja, ka L. M. van der Roes un viņa sekotāju T-veida metāla profilu, ķieģeļu un stikla “universālā gramatika” tiek lietota, lai runātu par ļoti dažādām funkcijām. Č. Dženkss uzskatīja, ka tā ir nozīmes ziņā nabadzīga un pat rada kļūdainu komunikāciju – pretēji šķietamajam ITI arhitektūras formas stāstījumam kompleksa centrālā būve ar plašām ieejas kāpnēm, kam vajadzētu būt rektorātam, izskatās kā vienkāršas mācību telpas, ēka ar vertikālu akcentu, kas šķita katedrāle, ir katlu māja, bet necilā katlu māja – kapela, un tā tālāk.

Č. Dženkss mēģināja precīzi datēt modernisma arhitektūras beigas – 15.07.1972., kad Sentluisā, Misūri pavalstī, ASV, tika uzspridzināti atsevišķi Prūitas-Aigo (Pruitt-Igoe) rajona dzīvojamo māju bloki. Dzīvojamais rajons iemiesoja CIAM pilsētplānošanas ideālus un bija saņēmis Amerikas Arhitektu institūta (American Institute of Architects) godalgu 1951. gadā, kad tas tika projektēts. Lai arī šim notikumam ir simboliska nozīme, funkcionālisma ideju kritika aizsākās jau 20. gs. 60. gados. ASV kā viens no pirmajiem šādas ievirzes darbiem bija amerikāņu un kanādiešu žurnālistes un aktīvistes Dženetas Džeikobsas (Jane Jackobs) urbānās socioloģijas pētījums “Lielo Amerikas pilsētu nāve un dzīve” (The Death and Life of Great American Cities, 1961). Tomēr funkcionālisms kā arhitektūras virziens nebeidza pastāvēt. Neskatoties uz postmodernisma rašanos un modernisma kritiku, 20. gs. 70. gados funkcionālisma tipizētā un vienkārši atkārtojamā ēku formu valoda turpināja realizēties arhitektu praksēs. To ietekmēja arī 1973. gada naftas krīze un tai sekojošā ekonomikas recesija Rietumos. Atbildot uz kritiku, funkcionālisma teorētiskās nostājas modificējās un turpināja attīstīties 80. gadu kritiskajā reģionālismā, kā arī 80. gadu beigu un 90. gadu minimālismā, kas, saglabājot uzticību ģeometriskām formām, padarīja tās par elementiem, kas ir relatīvi neatkarīgi no funkcijas līdz ar uzsvaru uz krāsu un materiālu.