Pilsētplānošana kā teorētisks process veido priekšstatus, pieejas, instrumentus pilsētplānošanas praksei; kā tehnisks process – ietver praktiskas rīcības plānu izstrādē; kā politisks process – veido teritorijas pārvaldības praksi, ietverot sabiedriskās līdzdalības organizēšanu un lēmumu pieņemšanu. Jēdzienam “pilsētplānošana” ir vairāki sinonīmi – urbānisms, teritorijas attīstības plānošana, telpiskā plānošana, pilsētbūvniecība (novecojis) ar atšķirīgām izpratnēm daudzveidīgās plānošanas kultūrvidēs.

19.–20. gs. mijā līdz ar jaunu pilsētu plānošanas un sabiedrības sociālās organizācijas teoriju attīstību sāka lietot jēdzienu “pilsētplānošana” (sākotnēji – pilsētbūvniecība). 20. gs. sākumā tā bija arhitektūras nozare. 21. gs. pilsētplānošana ir izveidojusies kā atsevišķa starpdisciplināra joma, kas ietver arhitektūras, ģeogrāfijas, inženierzinātnes, ekonomikas, jurisprudences, socioloģijas, ainavu zinātnes, antropoloģijas, vides zinātnes, projektu vadības u. c. jomu zināšanas un prakses. Pilsētplānošanas procesā daudzu specialitāšu plānotāji strādā komandā publiskajā pārvaldē vai privātā sektorā.

Pilsētplānošanas process ietver pilsētu u. c. apdzīvoto vietu plānošanas jautājumus – zemes izmantošanas plānošanu, t. sk. apbūvi, publiskās telpas, transportu, komunikācijas, vides izmantošanu, attīstības jautājumus, t. sk. iedzīvotāju labklājības, ekonomiskās izaugsmes veicināšanu. Pilsētplānošana ietver reģionālo plānošanu (rajonālā plānošana – novecojis), ekonomisko plānošanu, teritorijas plānošanu, pilsētu plānošanu, lauku plānošanu, lietojot to dažādās kombinācijās atšķirīgās valstu plānošanas kultūrvidēs, kas saistītas ar attīstības programmu izstrādi (programmēšanu), būvniecību un projektēšanu. Dalījums starp zemes izmantošanas plānošanu (fizisko plānošanu) un attīstības plānošanu (ekonomisko plānošanu) bieži ir nosacīts. Izstrādājot zemes izmantošanas plānus, ievēro ekonomiskās attīstības tendences. Abi plānošanas veidi tiek izmantoti ilgtermiņa attīstības dokumentos.

Pilsētplānošanas dokumentu kopa – pilsētu, apdzīvoto vietu, valstu un to teritoriju attīstības stratēģijas, programmas, teritorijas plānojumi, ģenerālplāni (vācu masterplan) – dažādās kombinācijās veido katras valsts plānošanas sistēmu. Pilsētplānošana notiek dažādos teritoriālos mērogos – starptautiskā (piemēram, Eiropas, Baltijas jūras reģiona), nacionālā, reģionālā, vietējā; laika mērogos – ilgtermiņa, vidējtermiņa, īstermiņa; stratēģiskā, rīcību un operacionālā līmenī. 

Pilsētplānošanas prakse senvēsturē atsegta arheoloģiskajos izrakumos Ķīnā, Indijā, Ēģiptē, Mazāzijā, Vidusjūras piekrastē, Dienvidamerikā un Centrālamerikā, ko raksturo regulārs ielu plānojums, funkcionāls kvartālu dalījums, komunikāciju tīkls, centrālie laukumi, tempļi, sabiedriskās un aizsardzības būves. Viduslaikos Eiropā pilsētas attīstījās stihiski, bieži kā feodāļu mītnes, baznīcu un tirgus vietas, ko raksturo neregulārs ielu plānojums, zems sanitārais līmenis, pārapdzīvotība.

Eiropā renesanses laikā sāka attīstīties pilsētu plānošanas, arhitektūras un projektēšanas teorētiskie jautājumi. Itāliešu arhitekts Leons Batista Alberti (Leon Battista Alberti) darbā “Par būvmākslu” (De Re Aedificatoria, 1452) aprakstīja ēku plānojumus un materiālus. Vēlās renesanses arhitekts un arhitektūras teorētiķis Andrea Palladio (Andrea Palladio) darbā “Četras grāmatas par arhitektūru” (I quattro libri dell’architettura, 1570) raksturoja klasisko arhitektūru, kas līdz pat 18. gs. atstāja ietekmi Eiropā. Itāļu arhitekts Vinčenco Skamoci (Vincenzo Scamozzi) darbā “Universālās arhitektūras ideja” (L’Idea dell’Architettura Universale, 1615) raksturoja ēku un pilsētu plānošanu, uzsverot attīstāmās idejas lomu un pilsētplānošanas prakses dažādās ģeogrāfiskās vietās. 17. gs. tika attīstītas ideālās arhitektūras un pilsētplānošanas formas, pakļaujot arhitektūru plānam. Rūpnieciskās revolūcijas, centralizētu valstu izveides un pilsētplānošanas teorētisko nostādņu ietekmē viduslaiku pilsētas 17.–19. gs. pakāpeniski tika pārbūvētas, veidojot plašus laukumus, taisnas ielas, parkus un reprezentatīvas ēkas (piemēram, franču ainavu arhitekts Andrē Lenotrs, André Le Nôtre, – Elizejas lauki, Versaļas pils parks un citi objekti).

Jaunās pasaules pilsētplānošana 17.–19. gs. pārņēma Eiropas absolūtisma tradīcijas, piemēram, režģa plānojums (angļu iron grid) Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) un franču izcelsmes amerikāņu arhitekta Pjēra Lanfāna (Pierre Charles L’Enfant) 1791. gadā projektētais Vašingtonas pilsētas plāns.

Rūpnieciskās ražošanas uzplaukums 19. gs. veidoja privātā biznesa diktētu neregulētu ekonomiku (franču Laissez-faire), kas ietekmēja pilsētplānošanu. Līdz Pirmajam pasaules karam jomas praktiķi un teorētiķi – angļu arhitekts Ebenīzers Hovards (Ebenezer Howard), skotu arhitekts Patriks Gedess (Patrick Geddes), amerikāņu arhitekts Daniels Bernems (Daniel Hudson Burnham) u. c. – sevi nesauca par plānotājiem. Jaunais liberālisms 20. gs. sākumā veidojās kā reakcija pret rūpniecisko pilsētu haotisko attīstību. Mērķis bija sociāli vienlīdzīgāka, veselīgāka dzīves vide. Starpkaru periodā veidojās pilsētplānošanas jomas apzināšanās un tās institūti. Izveidojās divi pretēji pilsētplānošanas teorētiskie virzieni. Dezurbānisms paredzēja pilsētu telpisko dekoncentrāciju. Tas balstās E. Hovarda 1898. gada aizsāktajā dārzu pilsētu kustības (garden city movement) idejās, kas aprakstītas darbā “Nākotnes dārzu pilsētas” (Garden Cities of To-morrow, 1902), un amerikāņu arhitekta Franka Loida Raita (Frank Lloyd Wright) piepilsētas attīstības idejās (Broadacre city), kas aprakstītas darbā “Izzūdošā pilsēta” (The Disappearing City, 1932). F. Raita ideja bija ģimenes kopienas veidošana, kas balstās uz 1 akru (4000 m²) zemes, kas paredz minimālu pārvietošanos, ir pretrunā ar transporta orientētas pilsētas attīstību un izteikto suburbanizāciju. Dārzu pilsētas plānošanas pieeja paredzēja patstāvīgas kopienas, ko aptvēra “zaļās jostas” ar proporcionālu dzīvojamo, ražošanas un lauksaimniecības teritoriju. Dārzu pilsētas idejas atstāja ietekmi uz daudzu pilsētu un to daļu plānošanu visā pasaulē.

Urbānisms paredzēja telpisko koncentrēšanu. Franču arhitekts Lekorbizjē (Le Corbusier) darbā “Ceļā uz arhitektūru” (Vers une architecture, 1923) formulēja modernās arhitektūras pamatprincipus, kuru ietekme jūtama arī 21. gs. Meklējot ideālu pilsētas modeli, Lekorbizjē attīstīja radiālās pilsētas projektu (Cité radieuse), kas tika daļēji īstenots Marseļā 20. gs. 40.–50. gados. Tam raksturīgas lielas daudzstāvu betona ēku grupas, izkārtotas līnijveidā, plašas brīvās teritorijas un cirkulācija. Balstoties uz šiem principiem tika būvētas jaunās pilsētas: Brazīlijas galvaspilsēta Brazilja, Indijas galvaspilsēta Ņūdeli, Čandigarha Indijas ziemeļos un citas.

20. gs. 20.–30. gados attīstījās telpas ekonomiskās struktūras pētījumi. Centrālo vietu teorijas pamatlicējs, vācu ģeogrāfs Valters Kristallers (Walter Christaller) to apraksta darbā “Centrālās vietas Dienvidvācijā” (Die zentralen Orte in Süddeutschland, 1933), bet vācu ekonomists Augusts Lešs (August Lösch) to attīstīja tālāk darbā “Saimniecības telpiskā organizācija” (Die räumliche Ordnung der Wirtschaft, 1940), kas ietekmēja ekonomiskās rajonēšanas attīstību. 20. gs. 20. gados izveidojās jauna pilsētplānošanas nozare – teritorijas/reģionālā plānošana: ogļu baseinu, satelītpilsētu, pilsētreģionu plānošana, kas paplašināja pilsētu plānošanu ar apkārtējām funkcionāli saistītajām teritorijām, piemēram, angļu arhitekta Leslija Patrika Aberkrombi (Leslie Patrick Abercrombie) radītais Lielās Londonas plāns (Greater London Plan, 1944).

Pēc Otrā pasaules kara pilsētplānošanā aktuāla bija izpostīto pilsētu atjaunošana un rekonstrukcija. Veidojās divas pieejas – veidot jaunu apbūvi (Drēzdenes piemērs) vai rekonstruēt sagrauto apbūvi, kāda tā bijusi iepriekš (Varšavas piemērs). Paralēli tika risinātas mājokļu problēmas, veidojot jaunu dzīvojamo rajonu apbūvi pilsētu nomalēs, aglomerāciju jeb pilsētkopu atslogošanu, veidojot jaunas pilsētas, piemēram, Miltonkīnsu Anglijā, Naberežnije Čelni un Toljati Krievijā.

20. gs. 50.–60. gados attīstījās jaunas avangarda pilsētplānošanas pieejas. Ekistikas teorijas pamatlicējs, grieķu arhitekts Konstantīns Doksiadis (Κωνσταντίνος Αποστόλου Δοξιάδης) apdzīvojumu uzskatīja par dzīvu organismu, meklējot līdzsvaru starp iedzīvotājiem un fizisko un sociāli kulturālo vidi. Teorija paredzēja lineāru pilsētu aglomerāciju (konurbāciju) veidošanos, apdzīvojuma hierarhisko gradāciju no indivīda (Anthropos) līdz Globālajai pilsētai jeb Ekumenopolei (Ecumenopolis). Japāņu metabolisti integrēja tradicionālo arhitektūru modernismā, piemēram, arhitekts Kenzo Tange (Kenzō Tange). Virziens skatīja pilsētu kā dzīvu organismu nepārtrauktā mainīgā pārvērtībā, piedāvājot papildinošu “kapsulu” pieeju jūras pilsētām, vertikālas torņu struktūras pilsētās, mākslīgās zemes izmantošanu okeānā. Eiropā attīstījās mobilā un telpiskā arhitektūra, kuru pārstāvēja ungāru izcelsmes franču arhitekts Jona Frīdmans (Yona Friedman) un citi. Mobilā arhitektūra mobiliem cilvēkiem, pēc J. Frīdmana viedokļa, aizņem maz vietas, var tikt pārvietota un pielāgota indivīdam. Teorija paredzēja veidot vertikālas maināmas dažādu funkciju režģa pilsētas telpiskās struktūras (Ville Spatiale).

20. gs. 60.–70. gados plānošanas pieejas iezīmējās ar procesu kompleksitāti, kas īstenojās sistēmpieejas un racionālisma teorijās. To noteica tehnoloģiju attīstība, pēckara ražošanas izaugsme, zinātnē – kibernētika. Sistēmpieeja radās no objektu teorijas un vērsta uz atšķirīgu plānošanas daļu integrēšanu, multidisciplinārām pieejām, plānošanu kā vadības un uzraudzības instrumentu. 20. gs. pēdējā ceturksnī notiek pāreja no obligātajiem ģenerālplāniem uz struktūrplāniem un vadlīnijām. Nozīmīgākie pārstāvji bija angļu un austrāliešu plānotājs un zinātnieks Džons Braiens Makloulins (John Brian McLoughlin), angļu pilsētplānotājs un teorētiķis Džordžs Čedviks (George Fletcher Chadwick), angļu matemātiķis un sociālais zinātnieks Alans Vilsons (Alan Wilson). Racionālisms paredzēja zinātniski pamatotu ekspertu darbu virzītu uz lēmumu pieņemšanu, ko attīstīja ungāru izcelsmes holandiešu arhitekts un plānošanas teorētiķis Andreass Faludi (Andreas Faludi) grāmatās “Plānošanas teorija” (Planning Theory, 1973) un “Lasāmgrāmata plānošanas teorijā” (A Reader in Planning Theory, 1973). Pieejas tika kritizētas par atrautību no reālām vajadzībām, ko noteica lielā unifikācija un kvantitatīvo metožu izmantošana. Pilsētplānošanā dominēja kontrole – “kibernētiskā” plānošana un politika. Šajā laikā pastāvēja uzskats, ka attīstības procesus nosaka plānošana.

20. gs. 80.–90. gadu postmodernisms iespaidojās no kritiskās sociālās teorijas. Tika atzīts, ka racionalitāte plānošanā nevar piedāvāt vienādus risinājumus visiem gadījumiem. Tiek apšaubīta plānotāja kā eksperta loma, paplašinot procesā iesaistītās puses. Notika virzība no racionālām izvēlēm un sistēmpieejas uz vispārējām ģenerālām līnijām, telpas fragmentāciju, politiku, maz piedāvāja risinājumus praktiskai plānošanai. Virzienu attīstīja amerikāņu pilsētplānošanas teorētiķis Roberts Boregards (Robert A. Beauregard), amerikāņu ģeogrāfs un pilsētplānošanas teorētiķis Edvards Viljams Sodža (arī Soja) (Edward William Soja), kanādiešu pilsētplānotāja Leonija Sanderkoka (Leonie Sandercock), dāņu ekonomģeogrāfs Bents Flivbjergs (Bent Flyvbjerg), angļu pilsētplānošanas teorētiķis Filips Ollmendingers (Philip Allmendinger) un citi.

Pilsētu izplešanās, suburbanizācija, saimniecības restrukturizācija, pieaugot pakalpojumiem, mainīja telpisko sociālo raksturu. Urbānās sociālās kustības piedāvāja ieviest pilsētu plānošanas dažādību, vides humanizāciju, sociālo grupu vajadzību respektēšanu. Kanādiešu–amerikāņu rakstniece un žurnāliste, viena no “jaunā urbānisma” dibinātājām Džeina Džeikobsa (Jane Jacobs) savā grāmatā “Lielo Amerikas pilsētu nāve un dzīve” (The Death and Life of Great American Cities, 1961) kritizēja modernismu, akcentēja iedzīvotāju vajadzību respektēšanu, ieviesa jēdzienu “sociālais kapitāls”, aktīvi veidoja sociālās kustības, kas aizstāvēja publiskās telpas transformācijas.

20. gs. 80.–90. gados attīstījās pilsētplānošanas sadarbības pieejas (arī komunikatīvā, diskursīvā plānošana), kas saistīja modernisma plānošanas metodes ar postmodernisma pasaules uzskatiem, paplašinot plānošanas dalībnieku skaitu. Plānošanas process kļuva interaktīvs – vērsts uz zināšanu radīšanu un nodošanu. Pieeja tika kritizēta par plānošanas risinājumu vispārinājumu trūkumu un plānošanas dalībnieku atlasi. Virzienu attīstīja amerikāņu plānošanas teorētiķi Džons Foresters (John F. Forester), Pols Deividofs (Paul Davidoff) un Džudita Innesa (Judith N. Innes), britu pilsētplānotāja un teorētiķe Petsija Hīlija (Patsy Healey), norvēģu plānošanas teorētiķis Ture Sagers (Tore Sager) un citi.

20. gs. 60.–90. gados notika pakāpeniska pāreja no pilsētplānotāja–eksperta darba birojā uz sociālo partneru aktīvu iesaisti plānošanas procesā, savstarpējo komunikāciju, respektējot konkrētu vietu vajadzības. Reģionālā plānošana balstījās uz attīstības centru, teritoriju specializācijas, ekonomikas klasteru modeļiem, kas bija pamats turpmākajām attīstības investīcijām. Nozīmīgs pavērsiens pilsētplānošanā bija 1992. gadā Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Riodežaneiro konference “Vide un attīstība” (United Nations Organisation, UNO, Conference on Environment and Development, Rio de Janiero), kurā tika definēti ilgtspējīgas attīstības principi, veidojot pamatu ilgtermiņa telpiskajai plānošanai.

20. gs. beigas iezīmējas ar deregulāciju, plānošanas nozīmes mazināšanu (neoliberālisms). To noteica globalizācijas tendences. 20. gs. 90. gados jaunais urbānisms (arī gudrā izaugsme, neotradicionālisms) definēja plānošanas principus, kas paredz mājokļu, darba un pakalpojumu izvietošanu kājām sasniedzamā attālumā, veicinot attīstību pie sabiedriskā transporta, jauktu zemes izmantošanu, sabiedrības iesaisti pārvaldībā. Šādu plānošanas virzienu attīstīja amerikāņu arhitekti un pilsētplānotāji Pīters Kaltorps (Peter Calthorpe), Andrē Duanī (Andrés Duany), Elizabete Plātere-Zīberka (Elizabeth Plater-Zyberk) un citi.

Pilsētplānošanas principi ir atšķirīgo teoriju nosacīti un laika gaitā bijuši mainīgi. 21. gs. sākuma tendences – jaunais plurālisms, kas paredz dažādu pieeju lietošanu atšķirīgu teritoriju attīstībai, atteikšanos no vienveidīgiem risinājumiem, konkrētu vietu un esošās attīstības situācijas un vajadzību respektēšanu, tirgus instrumentu izmantošanu attīstības problēmu risināšanā. 21. gs. pilsētplānošanas tendences – palielinās pārnacionālais plānošanas mērogs, pieaug lokālās un reģionu plānošanas loma, virzība uz vispārīgiem, neobligātiem, ieteikuma rakstura plānošanas dokumentiem.

Teritorijas plānošana paplašinās telpiski – aptverot jūras akvatorijas (jūras telpiskā/teritorijas plānošana). Mainās pilsētplānošanas procesa raksturs un profesijas loma no individuālu arhitektu–ekspertu komandas uz daudznozaru starpdisciplināru, komunikatīvu procesu. Plānotājiem jābūt kompetentiem veikt pētījumus un analīzes, viņiem jāpiemīt stratēģiskās domāšanas, arhitektūras un pilsētu projektēšanas, sabiedrības konsultēšanas, iesaistes, reprezentācijas, politikas rekomendāciju sniegšanas, ieviešanas un uzraudzības prasmēm. Pilsētplānotāju profesijas dažādās valstīs ir atšķirīgas.

Pilsētplānošanas izglītība Eiropā ir arhitektūras un pilsētplānošanas zinātņu, Japānā – inženierzinātņu, ASV un Kanādā – pielietojamās sociālās un politiskās analīzes zinātņu joma, Dienvidāfrikā – uzņēmējdarbības plānošanas zinātņu joma. Pilsētplānošanas teorija attīstās zinātnes institūcijās, kas bieži balstās starptautiskos izpētes projektos, sniedzot ieteikumus politikas veidotājiem un plānošanas praksei.

Pilsētplānošanas process ir ciklisks un ietver problēmu apzināšanos, mērķu definēšanu, datu savākšanu, plāna izveidi, ieviešanas plāna izveidi, alternatīvu izvērtējumu, plāna apstiprināšanu, ieviešanu un uzraudzību. Izmantotās metodes atkarīgas no plānošanas dokumentu veida, pilsētplānošanas tradīcijām. 

Zonēšana fiziskajā plānošanā nodala atšķirīgas zemes izmantošanas teritorijas. Tiek lietota, piemēram, teritorijas plānojumu, ģenerālplānu, māsterplānu izstrāde. Zonējumi tiek attēloti kartē un teksta aprakstā. Zonējumam ir normatīvi regulēts raksturs – t. i., obligāts. Dažāda līmeņa plānošanas dokumentu statusu regulē attiecīgas valsts normatīvi. Saistošs raksturs parasti ir zemāka līmeņa plāniem.

Izstrādājot attīstības vīziju, mērķus, prioritātes, uzdevumus, ekonomiskajā plānošanā lieto SVID analīzi un PEST analīzi, nākotnes scenāriju u. c. metodes, ko izmanto, piemēram, ilgtermiņa attīstības stratēģiju un programmu izstrādei. Ilgtermiņa plānošanas dokumentu ievērošana notiek hierarhiski – augstāka plānošanas līmeņa dokumenti ir jārespektē zemākam plānošanas līmenim. Hierarhiju nosaka katra valsts. Pilsētplānošanā plaši lieto socioloģiskas un statistikas metodes – aptaujas, intervijas, darba grupu, analīzes un prognozēšanas metodes.

Pilsētplānošanas process ir normatīvi regulēts un politiski nosacīts. Plānošanas procesu, dokumentus, to saturu un izstrādes kārtību, sabiedrības iesaistes un informēšanas kārtību regulē speciāli likumi un noteikumi. Pilsētplānošanas darbu veic valsts un pašvaldību institūcijas vai arī privātas kompānijas kā ārpakalpojumu.

Valsts un pašvaldību institūciju vadība lemj par izstrādes uzsākšanu, plānošanas darba uzdevumu, izstrādāto projektu publisko apspriešanu, plānošanas dokumentu projektu apstiprināšanu. Pilsētplānotāji veic plānošanas procesu, izmantojot daudzveidīgas plānošanas pieejas un metodes, sagatavo plānošanas dokumenta projektu, organizē projekta publisko apspriešanu, veido sabiedrisko komunikāciju. Plānošanas procesa dalībnieki – valsts un pašvaldību institūciju darbinieki, politiķi, biznesa, sabiedrības pārstāvji, jomu eksperti – var atšķirties atkarībā no izvēlētās plānošanas pieejas, dokumenta veida un valstī izplatītajām plānošanas tradīcijām. Mērķis ir iegūt informāciju, saskaņot viedokļus, radīt pamatu plāna ieviešanai. Plānošanas process paredz plānu uzraudzību, ieviešanas progresa ziņojumus, nepieciešamās izmaiņas vai jaunu plānu izstrādi. Atbildība par plānošanas procesu ir valsts un pašvaldību institūcijām.

Pilsētplānotāji izmanto daudzveidīgas digitālās tehnoloģijas. Strauji attīstās plānošanas informācijas sistēmas, kas nodrošina plānošanas dokumentu izstrādes procesu: politisko lēmumu publicēšanu, sabiedriskās apspriešanas procedūru, dokumentu sabiedrisku pieejamību. Dažādas valsts informācijas sistēmas aptver topogrāfiju, kadastra informāciju, adresāciju, datus par iedzīvotājiem, saimniecību, apbūvi un citus. Veidojot grafisko informāciju, izmanto ģeogrāfiskās informācijas sistēmas (ĢIS), grafiskās dizaina programmas; datu bāzu piedāvātie servisi ļauj izmantot ģeotelpisko datu tiešsaites vai lejuplādēšanas iespējas.

Pilsētplānošana ļauj veidot dažādu interešu sabalansētu, demokrātiskā procedūrā akceptētu skatījumu uz noteiktu vietu un teritoriju attīstību. Dažādās sabiedrībās pilsētplānošana ir atstājusi atšķirīgu ietekmi uz attīstības procesiem. Tirgus regulētā sabiedrībā pilsētplānošana veido teritoriālu satvaru attīstības investīcijām.

Pilsētplānošanas kritika balstās uz plānošanas lomas maiņu globalizācijas kontekstā, dokumentu izstrādes procesu, ieviešanas un uzraudzības jautājumiem. Pilsētplānošana ir resursietilpīga – pieņemtie normatīvi bieži nosaka plānošanas dokumentu “ražošanu”, kas visur nav nepieciešama. Plānošanas dokumentu izstrāde kavē projektu uzsākšanu vai nepieciešamās izmaiņas, kas prasa papildus laiku dokumentu pārskatīšanai. Detālplānošanu bieži apmaksā privātpersonas, teritoriju attīstītāji, kas ietekmē ilgtspējīgas plānošanas procesu. Plānošanas politiskais process sašaurina plānotāja iespējas paust savu profesionālo redzējumu uz teritorijas attīstību. Attīstības plānošanas dokumenti bieži kalpo kā reference naudas līdzekļu piesaistes pamatojumam. Plānošanas ārpakalpojumu plašā izmantošana samazina publisko institūciju spēju plānot un saskaņot publiskās un privātās intereses.

Teorijā un praksē aktuālas diskusijas par pilsētplānošanas procesa lomu: process kā līdzeklis vai kā rezultāts; plānošanas loma jauktas ekonomikas apstākļos; procesa loma attiecību regulēšanā starp publisko un privāto; plānošanas procesa paustās vērtības.

Starptautiskie zinātniskie pilsētplānošanas izdevumi: Urban Studies (kopš 1964, izdevējs SAGE Publishing); Town Planning Review (kopš 1910, izdevējs Liverpool University Press); European Urban and Regional Studies (kopš 1994, izdevējs SAGE Publishing); Environment and Planning A,B,C,D (kopš 1969, izdevējs SAGE Publishing); Cities. The International Journal of Urban Policy and Planning (kopš 1983, izdevējs Elsevier); Journal of Regional Science (kopš 1958, izdevējs Wiley-Blackwell).