Jēdzienu “internacionālais stils” (no latīņu inter ‘starp’ un natio ‘tauta’; no angļu international ‘starptautisks’) lieto, lai apzīmētu racionālas ievirzes modernisma arhitektūras virzienu, kas ap 1922. gadu sāka attīstīties Vācijā, Francijā un Nīderlandē, 20. gs. 30. gados izplatījās citviet Eiropā un Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) un periodā pēc Otrā pasaules kara kļuva par dominējošo stilu arhitektūrā ne vien Eiropā un ASV, bet arī daudzās citās pasaules valstīs.
Arhitektūras stila apzīmēšanai internacionālā stila jēdziens pirmoreiz tika lietots 1932. gadā Ņujorkas Modernās mākslas muzeja (Museum of Modern Art, MoMA) rīkotās arhitektūras izstādes “Modernā arhitektūra: internacionāla izstāde” (Modern Architecture: International Exhibition) tapšanas laikā: izstādes kuratoru – amerikāņu mākslas vēsturnieka Henrija Rasela Hičkoka (Henry-Russell Hitchcock) un arhitekta Filipa Džonsona (Philip Johnson) – kopīgi izdotajā grāmatā “Internacionālais stils: arhitektūra kopš 1922. gada” (The International Style: Architecture Since 1922, 1932), un jēdziena autors bija amerikāņu mākslas vēsturnieks un MoMA pirmais direktors Alfreds Bārs (Alfred Barr). Stila nosaukuma formulējumu ietekmēja Eiropā viduslaikos aktuālā internacionālās gotikas stila koncepts, kā arī vācu arhitekta Valtera Gropiusa (Walter Gropius) sastādītais “Bauhaus grāmatas” (Bauhausbücher) pirmais laidiens – “Internacionālā arhitektūra” (International Architektur, 1925), kurā modernas bilžu grāmatas formā bez padziļinātas analīzes apkopoti vadošo arhitektu jaunākie modernie projekti. Ar līdzīgu nosaukumu pāris gadus vēlāk tika izdota arī vācu arhitekta Ludviga Hilbersaimera (Ludwig Hilberseimer) grāmata “Jaunā internacionālā būvmāksla” (Internationale Neue Baukunst, 1927). Lai gan V. Gropiuss u. c. modernisti noliedza internacionālās arhitektūras virziena iekļaušanu stilu kategorijā, jo stila konceptu saistīja ar retrospektīvas ievirzes vēsturiskajiem stiliem (historismu un tā virzieniem – neostiliem: neogotiku, neoromāniku, neorenesansi, neobaroku, neobizantisko stilu), tomēr 1932. gadā tas tika definēts kā “internacionālais stils”, kas tobrīd bija līdzīgi laikmetīgs, moderns, oriģināls, konsekvents un patstāvīgs kā viduslaikos gotikas stils. Kopš 1932. gada jēdziens plaši tiek lietots gan ASV, gan Eiropā.
Internacionālā stila un funkcionālisma jēdzieni dažkārt tiek lietoti kā sinonīmi, piemēram, Centrāleiropas, Austrumeiropas un Ziemeļeiropas valstīs kopš 20. gs. 20.–30. gadiem ar funkcionālisma jēdzienu apzīmē internacionālā stila parādības. Taču jānorāda arī uz atšķirībām šo jēdzienu nozīmes interpretācijā. Funkcionālisms kā ekonomiski pamatota antiestētiska doktrīna paredzēja, ka tehnoloģiju laikmetā arhitektūras estētikai nav nozīmes un ēku formai automātiski jāizriet no to funkcionālās loģikas un tehnoloģijām: par šādu galēju funkcionālismu iestājās šveiciešu arhitekts Hanness Meiers (Hannes Meyer); stingru nostāju, ka estētika ir sekundārs arhitektūras vērtēšanas kritērijs, pauda šveiciešu arhitektūras vēsturnieks un Starptautiskā modernās arhitektūras kongresa (Congrès international d'architecture moderne, CIAM, 1928–1959) sekretārs Zigfrīds Gīdions (Sigfried Giedion). Savukārt internacionālā stila arhitektūras raksturojuma pamatā bija formālajā analīzē balstīti estētiski kritēriji: H. R. Hičkoks norādīja, ka estētikas elementa izskaušana arhitektūrā bija funkcionālisma idejas pārspīlējums un ka funkcionālisma ideja tā vispārpieņemtajā izpratnē ir diezgan elastīga, ko apliecināja arī vadošie modernisti, kuri arhitektūras projektēšanā vienlaikus sekoja funkcionālisma principiem un arī internacionālā stila estētiskajiem principiem.