LPSR sociālistisko tiesību loka apstākļos valdošā bija tiesību izpratne, ka tiesības ir rakstīto (pozitīvo) valsts pieņemto vai izdoto tiesību normu kopums (juridiskais pozitīvisms) – ka likums un tiesības ir viens un tas pats, jo visas tiesības ir atrodamas tikai un vienīgi likumos plašākajā nozīmē (normatīvajos tiesību aktos); ka tiesības nav iespējams morāli novērtēt, tāpat kā nav nozīmes pētīt tiesību saturu un mērķus, jo tiesības ir spēkā un pastāv tāpēc, ka likumdevējs tās ir pieņēmis un neatkarīgi ne no kādiem taisnīguma apsvērumiem. Līdz ar to tika noliegta iespēja, ka tiesību norma var pastāvēt nerakstītā veidā neatkarīgi no esošās valsts varas institūciju gribas un šīs tiesību normas avots ir tieši un nepastarpināti pats cilvēks (tauta jeb suverēns).
Mūsdienu demokrātiskas tiesiskas valsts tiesiskās sistēmas funkcionēšana balstās uz dabisko tiesību doktrīnu. Tas nozīmē, ka Saeima nav absolūti brīva, ko un kā regulēt, proti, likumdevējs ir saistīts ar dabiskajām tiesībām, kas cilvēkam ir neatņemamas un pastāvējušas jau pirms likumdevēja, un mūsdienās tās tiek ietilpinātas jēdzienā “vispārējie tiesību principi”. Vispārējie tiesību principi noteic Saeimai to, kādām pēc satura tiesību normām jādarbojas konkrētajā tiesiskajā sistēmā. Piemēram, likumdevējam jāaizsargā cilvēka gods un cieņa, jāievēro cilvēka tiesības uz dzīvību, brīvību, vienlīdzību, taisnīgu tiesu, privātās dzīves neaizskaramību, īpašumu u. c. dabiskās tiesības. Regulācijas procesā likumdevējam nākas saskaņot dažādas suverēna intereses un līdz ar to arī savstarpējā kolīzijā nonākušās dabiskās tiesības, bet tas jādara saskaņā ar taisnīguma, tiesiskuma, tiesiskās paļāvības aizsardzību un samērīguma principiem. Tieši to, kā likumdevējam būs izdevies līdzsvarot suverēna intereses, varas dalīšanas principa ietvaros pārbaudīs tiesu varas atzars un īpaši Satversmes tiesa, kurai ir tiesības atzīt par spēkā neesošām tās rakstītās tiesību normas, kuras neatbilst suverēna pasludinātajai pamatnormai un no tās atvasinātajiem vispārējiem tiesību principiem.
Tas, ka mūsdienu demokrātiskas tiesiskas valsts tiesiskās sistēmas funkcionēšana balstās uz dabisko tiesību doktrīnu, nozīmē arī to, ka izpildvarai ar Ministru kabinetu (MK) jādarbojas saskaņā ar vispārējiem tiesību principiem, kad tiek nodrošināta likumdevēja pieņemto tiesību normu realizācija, ievērojot cilvēka dabiskās tiesības, varas dalīšanas, tiesību normu hierarhijas, labas pārvaldības principu u. c.
Vispārējo tiesību principu pārkāpšanas gadījumā pārkāpējam iestāsies nelabvēlīgas sekas, un tam subjektam, kura subjektīvā tiesība ir bijusi aizskarta, tā tiks atjaunota un to nodrošinās trešais valsts varas atzars – tiesu vara, iedarbinot piespiedu mehānismu un pielietojot vienotas juridiskās metodes, kas ir vispārējie tiesību principi demokrātiskā tiesiskā valstī.
Visas tiesiskās sistēmas, t. sk. tiesību sistēmas, avots ir suverēns, un likumdevējs nav “autoritāte” tiesību normu satura noteikšanā – tiesību normu avots ir tauta jeb suverēns, kas izvēlējies dzīvot noteiktā valsts iekārtā un politiskajā režīmā (demokrātiskā tiesiskā valstī) un līdz ar to atbilstoši varas dalīšanas principam sadalījis valsts varu starp likumdevēju, tiesu un izpildu varas atzariem, nosakot katram no tiem pildīt savus uzdevumus suverēna interesēs, lai tam būtu vieglāk, pārskatāmāk un paredzamāk organizēt savu dzīvi.