Latvijas Satversmes sapulci ievēlēja 17.–18.04.1920. ar mērķi izstrādāt valsts pamatlikumu (Satversmi), uzsākt agrāro reformu, kā arī risināt citus būtiskus ar Latvijas Republikas izveidi un nostiprināšanu saistītus uzdevumus, pamatā likumdošanas jomā. Satversmes sapulce darbojās no 05.1920. līdz 11.1922.

Pirmā pasaules kara beigu posmā 1917.–1918. gadā sabruka Austroungārijas, Krievijas, Osmaņu un Vācu impērijas, bet to vietā kara beigās un jau pēc kara radās virkne jaunu valstu. Lai izveidotu šo jauno valstu leģitīmo pamatu, vairākos gadījumos tajās ievēlēja īpašas institūcijas (satversmes sapulces), kuru uzdevums bija izstrādāt attiecīgās valsts pamatlikumu (konstitūciju) un īstenot citus pasākumus ar mērķi noteikt tālāko valsts politisko, ekonomisko, sociālo un administratīvo attīstību, piemēram, Satversmes sapulce (Asutav kogu) Igaunijā 1919.–1920. gadā, Lietuvas Satversmes sapulce (Lietuvos Steigiamasis Seimas) 1920.–1922. gadā, Vācijas Nacionālā Satversmes sapulce (Verfassunggebende Deutsche Nationalversammlung) 1919.–1920. gadā, un citas, kas pieņēma šo valstu konstitūcijas un vismaz daļēji noteica to tālāko attīstību turpmākajos gados.

18.11.1918. Latvijas Tautas padome proklamēja neatkarīgu Latvijas Republiku. Jau valsts dibināšanas dokumentā – Latvijas Tautas padomes politiskajā platformā – bija noteikts, ka “Latvijas Satversmes sapulce sasaucama pēc iespējas drīzā laikā” un “Satversmes sapulces locekļu ievēlēšana notiek, abiem dzimumiem piedaloties, uz vispārīgo, vienlīdzīgo, tiešo, aizklāto un proporcionālo vēlēšanas tiesību pamata”. Tomēr neilgi pēc neatkarības proklamēšanas, 11.1918., Latvijā no Krievijas iebruka lielinieku karaspēks un sākās Latvijas Neatkarības karš. 19.08.1919. Latvijas Tautas padome pieņēma Satversmes sapulces vēlēšanu likumu. Tajā bija noteikts, ka Latvijas Satversmes sapulci ievēl vispārējās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās; vēlēšanu tiesības ir visiem 21 gada vecumu sasniegušiem Latvijas pilsoņiem; likumā bija reglamentēta vēlēšanu komisiju darbība, kandidātu sarakstu iesniegšanas un vēlēšanu norises kārtība, balsu skaitīšanas principi un noteikti sodi par vēlēšanu traucēšanu. 09.09.1919. Latvijas Tautas padome ievēlēja Satversmes sapulces Centrālo vēlēšanu komisiju, kā arī apgabalu vēlēšanu komisiju locekļus. Uz pirmo sēdi Centrālā vēlēšanu komisija sanāca 11.1919. un par komisijas priekšsēdētāju ievēlēja Ādolfu Klīvi. Tomēr karadarbības dēļ līdz pat 01.1920. Satversmes sapulces vēlēšanas notikt nevarēja, jo nebija atbrīvota visa Latvijas teritorija.

Saskaņā ar vēlēšanu likumu Latvija bija sadalīta piecos vēlēšanu apgabalos – Rīgas, Vidzemes, Kurzemes, Zemgales un Latgales apgabalā –, un katrā no tiem vēlēšanas organizēja un vadīja attiecīgā apgabala vēlēšanu komisija. Likumā bija noteikts šāds katrā apgabalā ievēlamo deputātu skaits: no Rīgas 22 deputāti, no Vidzemes 37 deputāti, no Kurzemes 26 deputāti, no Zemgales 26 deputāti, no Latgales 39 deputāti; kopā 150 deputāti. Vēlēšanu kandidātu saraksti bija jāiesniedz katrā apgabalā atsevišķi.

Priekšdarbi Satversmes sapulces vēlēšanu praktiskai organizēšanai sākās 02.1920., kad tika izveidotas apriņķu un iecirkņu vēlēšanu komisijas. Šajā laikā Centrālā vēlēšanu komisija izstrādāja arī dažādas instrukcijas par kārtību kā organizēt vēlēšanas. Martā notika vēlētāju reģistrēšana pa vēlēšanu iecirkņiem, kā arī deputātu kandidātu sarakstu pieteikšana un iesniegšana apgabalu vēlēšanu komisijām. Šajā laikā sākās arī dažādi priekšvēlēšanu pasākumi – sanāksmes, sapulces un mītiņi, kurus dažādas politiskās partijas vai politisko organizāciju apvienības organizēja savu kandidātu atbalstam un kas turpinājās līdz pat vēlēšanām. Kopumā vēlēšanām visos apgabalos tika pieteikti 57 kandidātu saraksti (Rīgā, Latgalē un Zemgalē pa 13 sarakstiem, Kurzemē un Vidzemē pa deviņiem sarakstiem).

Vēlēšanās savus kandidātu sarakstus iesniedza gan abas tobrīd lielākās un vecākās Latvijas politiskās partijas – Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP) un Latviešu zemnieku savienība (LZS), gan vairākas jaunas un salīdzinoši nesen izveidotas partijas un politisko organizāciju apvienības (Bezpartejisko grupa, Demokrātu savienība, Latvijas Darba partija, Kristīgā nacionālā savienība u. c.), gan arī nacionālo minoritāšu partijas un vēlēšanu apvienības (Vācbaltiešu partiju saraksts, Apvienotais ebreju bloks, Krievu kandidātu saraksts u. c.). Lielākā daļa no partijām un vēlēšanu apvienībām bija iesniegušas savus kandidātu sarakstus visos vai vairākos vēlēšanu apgabalos (LSDSP, Demokrātu savienība, Latvijas Darba partija u. c.), taču bija arī vairāki reģionāla mēroga politiskie spēki (pārsvarā Latgalē), kas kandidēja tikai vienā vēlēšanu apgabalā (Latgales Kristīgo zemnieku savienība, Latgales ļaužu partija u. c.).

Nedaudz specifiska bija vēlēšanu sistēma un kārtība armijā, kurai bija izveidots atsevišķs Armijas vēlēšanu apgabals, taču tajā nebija atsevišķu kandidātu sarakstu un balsošana notika par teritoriālajos vēlēšanu apgabalos iesniegtajiem kandidātu sarakstiem. Bruņotajos spēkos vēlēšanas organizēja un vadīja Armijas vēlēšanu komisija (priekšsēdētājs pulkvedis-leitnants Arvīds Liberts), kurai bija padotas divīziju un garnizonu vēlēšanu komisijas (pielīdzinātas civilajām apriņķa līmeņa vēlēšanu komisijām), kā arī bataljonu vēlēšanu komisijas (pielīdzinātas civilajām iecirkņa līmeņa vēlēšanu komisijām). Karaspēka daļās bija izveidoti atsevišķi vēlēšanu iecirkņi. Vēlēšanās armijā varēja piedalīties tie karavīri, kas līdz 01.03.1920. bija sasnieguši 18 gadu vecumu.

Satversmes sapulces vēlēšanas notika 17.–18.04.1920. Dalībai tajās bija reģistrēts vairāk nekā 800 000 vēlētāju, no kuriem vēlēšanās piedalījās vairāk kā 700 000. Vidzemē balsis bija nodevuši 202 205 vēlētāji (87,86 % no reģistrētajiem vēlētājiem), Latgalē – 165 678 vēlētāji (78,17 %), Kurzemē – 128 808 vēlētāji (87,03 %), Zemgalē – 94 707 vēlētāji (88,12 %), Rīgā – 84 686 vēlētāji (84,11 %).

Satversmes sapulcē ievēlēja pārstāvjus no 16 vēlēšanu sarakstiem. Visvairāk balsu un lielāko pārstāvniecību Satversmes sapulcē guva LSDSP (274 877 balsis; 57 deputāti), LZS (126 434 balsis; 26 deputāti) un ar LZS cieši saistītā Latgales Zemnieku partija (72 961 balss; 17 deputāti). Desmit vēlēšanu saraksti Satversmes sapulces vēlēšanās ieguva divus līdz sešus deputātu mandātus (saņemto balsu skaits no 11 180 līdz 32 256), bet trīs vēlēšanu saraksti Satversmes sapulces vēlēšanās ieguva pa vienam mandātam (saņemto balsu skaits no 5525 līdz 8254). Deviņi kandidātu saraksti (astoņi no tiem kandidēja tikai vienā apgabalā) Satversmes sapulces vēlēšanās neieguva nevienu deputāta mandātu, un to saņemto balsu skaits nepārsniedza 2083.

1920. gada pavasarī, kad Latvijā notika Satversmes sapulces vēlēšanas, vēl nebija noregulēti robežjautājumi ar kaimiņvalstīm. Daļu no Valkas un Valmieras apriņķu pagastiem Latvijas Ziemeļdaļā vēl kontrolēja Igaunijas karaspēks, bet lielāko daļu no Ilūkstes apriņķa Latvijas Dienvidaustrumos kontrolēja Lietuvas un Polijas bruņotie spēki. Pēc Igaunijas karaspēka atvilkšanas no Latvijas teritorijas, tika izlemts Latvijas ziemeļdaļā organizēt papildu vēlēšanas. 14.09.1920. Latvijas Satversmes sapulce pieņēma Likumu par Satversmes sapulces locekļu vēlēšanām no igauņu okupācijas atsvabinātos Ziemeļlatvijas apvidos, kas paredzēja no šiem apvidiem ievēlēt vēl divus deputātus. Šo vēlēšanu organizēšanai tika izveidota īpaša Ziemeļlatvijas apgabala vēlēšanu komisija (priekšsēdētājs Oto Nonācs). Vēlēšanas Ziemeļlatvijā notika 20.–21.11.1920., tajās piedalījās pieci kandidātu saraksti, no kuriem mandātus ieguva viens LSDSP (Vilis Dermanis) un viens LZS pārstāvis (Augusts Līcis, taču viņš no mandāta atteicās un par deputātu kļuva Oto Hasmanis). Pēc šīm vēlēšanām Latvijas Satversmes sapulces deputātu kopskaits pieauga līdz 152. Latvijas Dienvidaustrumu daļā Ilūkstes apriņķa pagastos, kurus Lietuvas un Polijas armijas atstāja 07.–10.1920., papildu vēlēšanas nenotika.

Latvijas Satversmes sapulce darbību uzsāka 01.05.1920. Rīgā, bijušajā Rīgas bruņniecības (tagad Saeimas) ēkā. Šajā dienā par Satversmes sapulces prezidentu ievēlēja Jāni Čaksti. 03. un 05.05.1920. Satversmes sapulce ievēlēja pārējos prezidija locekļus: Andreju Petrevicu un Staņislavu Kambalu par prezidenta biedriem, Robertu Ivanovu par sekretāru, kā arī Mārtiņu Antonu un Erastu Biti par sekretāra biedriem. Turpmākajās sēdēs 05.1920. Satversmes sapulce ievēlēja 19 komisijas (06.1920.–10.1921. ievēlēja vēl trīs komisijas), kuru uzdevums bija izstrādāt un sagatavot likumprojektus, izskatīt pieprasījumus, jautājumus un sūdzības, organizēt parlamenta praktisko darbu u. tml.

Satversmes sapulces pamatmērķis bija izstrādāt Latvijas Republikas pamatlikumu (Satversmi), uzsākt agrāro reformu, kā arī īstenot likumdošanas un parlamenta darbu. Jau darbības sākumposmā Satversmes sapulce pieņēma pirmos konstitucionāla līmeņa pagaidu normatīvos aktus. 27.05.1920. pieņemtā Deklarācija par Latvijas valsti noteica, ka Latvija ir patstāvīga un neatkarīga republika ar demokrātisku valsts iekārtu un Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Savukārt 01.06.1920. pieņemtie Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumi formāli deva uzdevumu Satversmes sapulcei izstrādāt valsts pamata un agrārās reformas likumus, deleģēja Satversmes sapulcei likumdošanas tiesības, Ministru kabinetam izpildvaras tiesības, kā arī noteica, ka “savus uzdevumus izpildījuse, Satversmes sapulce noliek savas pilnvaras”.

Valsts pamatlikuma (Satversmes) izstrādāšanai tika ievēlēta īpaša Satversmes komisija (priekšsēdētājs Marģers Skujenieks), kura līdz 05.1921. izstrādāja Satversmes sākotnējo projektu, bet no 20.09.1921. to sāka izskatīt Satversmes sapulces plenārsēdēs. Satversmes pirmo daļu, kas deklarēja valsts neatkarību, demokrātisko iekārtu un reglamentēja likumdošanas, izpildvaras, tiesu, Valsts prezidenta un Valsts kontroles darbību, kā arī to tiesību un kompetences robežas, Satversmes sapulce pieņēma 15.02.1922., taču Satversmes otro daļu, kurā bija noteikti pilsoņu pienākumi un tiesības, 05.04.1922. negaidīti noraidīja.

Agrārās reformas likuma 1. un 4. daļu, kas paredzēja Valsts zemes fonda nodibināšanu un zemes ierīcības komiteju izveidošanu, Satversmes sapulce pieņēma attiecīgi 16. un 17.09.1920. Šī likuma 2. daļu, kas reglamentēja Valsts zemes fonda izlietošanu, pieņēma 21.12.1920. Agrārās reformas likuma 3. daļa, kurā bija formulēti agrārās iekārtas nostiprināšanas principi, izraisīja lielas domstarpības dažādu frakciju starpā, tādēļ šo likuma daļu Satversmes sapulce pēc garām debatēm pieņēma tikai 03.05.1922.

Latvijas tālāko attīstību būtiski ietekmēja arī Satversmes sapulces pieņemtie likumi par metriskās mēru sistēmas ieviešanu Latvijā, likumi par apriņķu un pagastu pašvaldībām un to vēlēšanām, dažādu nodokļu un muitas likumi, grozījumi vairākos vēl Krievijas Impērijas laikā pieņemtajos likumos (kriminālprocesa, civilprocesa u. tml.), kas tika pielāgoti Latvijas vajadzībām.

Satversmes sapulce ratificēja arī vairākus starpvalstu līgumus un konvencijas, piemēram, Pagaidu līgumu par sakaru atjaunošanu starp Latviju un Vāciju, Latvijas–Krievijas miera līgumu, līgumus ar Igauniju un Lietuvu par robežjautājumiem, savstarpēju noziedznieku izdošanu, konsulāro palīdzību u. c.

Cita starpā Satversmes sapulce izmeklēja atsevišķus ekscesus par nelikumībām un vardarbību Daugavgrīvas mācību bataljonā, kā arī piecu cilvēku nošaušanu Latvijas–Krievijas piefrontes joslā, 8. Daugavpils kājnieku pulka atbildības rajonā. Šim nolūkam Satversmes sapulcē bija izveidota Sevišķās izmeklēšanas komisija, kuras materiālus pēc izmeklēšanas beigām un konstatētajām nelikumībām nodeva Kara tiesas prokuratūrai tālāku procesuālo darbību veikšanai.

Pēc Satversmes sapulces sanākšanas pilnvaras nolika Latvijas Tautas padomes apstiprinātā Kārļa Ulmaņa vadītā Latvijas Pagaidu valdība. 06.1920. Satversmes sapulce apstiprināja jaunu labēji centrisku K. Ulmaņa vadītu valdību. 02.06.1921. šī valdība demisionēja un 18.06.1921. Satversmes sapulce apstiprināja jaunu Zigfrīda Annas Meierovica vadītu valdību. Šī valdība atkāpās 07.1922. pēc tam, kad Satversmes sapulce noraidīja Zemkopības ministrijas budžetu. 19.07.1922. Satversmes sapulce formāli apstiprināja jaunu Z. A. Meierovica vadītu valdību, kuras sastāvs bija gandrīz identisks iepriekšējai (izņemot zemkopības ministru) un kas darbojās līdz pat 01.1923., kad jaunu valdību apstiprināja 10.1922. ievēlētā 1. Saeima.

Kopumā savas darbības laikā no 01.05.1920. līdz 03.11.1922. Satversmes sapulce noturēja 213 plenārsēdes, kā arī divas svinīgās kopsēdes, izstrādāja un pieņēma vairāk nekā 200 dažādu likumu vai to grozījumu, uzsāka ap 360 jaunu likumprojektu vai iniciēja esošo grozījumus, izskatīja ap 50 dažādu pieprasījumu un jautājumu, kā arī apstiprināja trīs valdības.

Formāli Satversmes sapulces pilnvaras izbeidzās 07.11.1922., kad uz pirmo sēdi sanāca 10.1922. ievēlētā 1. Saeima.

Sākumā Satversmes sapulcē darbojās 150 deputāti, taču pēc 11.1920. vēlēšanām Ziemeļlatvijā to kopskaits pieauga līdz 152. Deputātu starpā bija daudzi ievērojami sava laika Latvijas sabiedriskie, zinātnes, izglītības, kultūras un citu nozaru darbinieki (Artūrs Alberings, Arveds Bergs, Zelma Cēsniece-Freidenfelde, Gustavs Reinhards, Valērija Seile, Pauls Šīmanis, Arveds Švābe, Francis Trasuns, Voldemārs Zāmuels u. c.).

Neilgi pēc Satversmes sapulces darbības uzsākšanas jau 05.1920. trīs deputāti (Krišjānis Berķis, Roberts Pasils, Artūrs Reisners) paziņoja, ka atsakās no mandāta. Vēlāk, laika posmā starp 07.1920. un 04.1921., dažādu iemeslu dēļ mandātus nolika vēl septiņi deputāti (Jānis Bankavs, Ruvins Cvi, Jānis Goliass, Jānis Lībietis, Pauls Mincs, Aleksandrs Neibergs, Eduards Tomass). Savukārt viens deputāts – Vilis Tode – 06.12.1920. nomira. Viņu vietā mandātus ieguva citi kandidāti no attiecīgajiem vēlēšanu sarakstiem (Ernests Bauers, Krišs Birznieks, Miķelis Bružis, Jānis Cālītis, Ruvins Cvi, Nikolajs Kalniņš, Karls Kellers, Jakovs Landaus, Kārlis Skalbe, Fricis Venevics, Berta Vesmane). Šo pārmaiņu dēļ kopumā Satversmes sapulcē visā tās darbības laikā darbojās 163 deputāti.

Daži no Satversmes sapulcē ievēlētajiem deputātiem, piemēram, J. Čakste, Kārlis Kasparsons, Jānis Pliekšāns (Rainis), jau kopš 19.–20. gs. mijas bija pazīstami latviešu sabiedriskajā dzīvē. Daudzi bija iesaistījušies 1905. gada revolūcijā. 1917.–1918. gadā vismaz 18 vēlākie Satversmes sapulces deputāti darbojās Latviešu pagaidu nacionālajā padomē, ap 10 darbojās vai iesaistījās Demokrātiskā bloka aktivitātēs. 18.11.1918. Latvijas Republikas proklamēšanā piedalījās 19 vēlākie Satversmes sapulces deputāti, bet vēl 70 iesaistījās Latvijas Tautas padomes darbā.

Jau drīz pēc darbības uzsākšanas, 08.1920., divi deputāti (Fricis Jansons un Fricis Venevics) paziņoja par izstāšanos no savas sākotnējās frakcijas (Bezzemnieku agrārās savienības) un jaunas frakcijas (Neatkarīgās bezzemnieku grupas) izveidi. Vēlāk frakciju maiņa daļai deputātu kļuva par ierastu parādību. Nozīmīgākā šķelšanās notika 15.06.1921., kad LSDSP frakcijas 17 deputāti paziņoja, ka viņi organizē atsevišķu Latviešu sociāldemokrātu strādnieku partijas mazākuma frakciju un vēlāk arī partiju. Daži politiskie spēki Satversmes sapulces laikā faktiski pārstāja eksistēt, kā, piemēram, Demokrātu savienība, kas 1920. gada vēlēšanās Satversmes sapulcē ieguva sešus mandātus; 1922. gada rudenī tās frakcijā bija atlicis viens deputāts. Citas frakcijas (Latvijas Tautas partija, Latgaliešu bezpartejiskā grupa u. c.) izveidojās no jauna. Savukārt četri deputāti pēc izstāšanās no sākotnējās frakcijas turpināja darboties Satversmes sapulcē ārpus frakcijām. Kopumā Satversmes sapulcē 38 deputāti vismaz vienu reizi izstājās no tās frakcijas, no kuras viņi bija ievēlēti, pārgāja uz citu frakciju vai arī izveidoja jaunu.

Satversmes sapulces darbība – tās pieņemtā Satversme un nostiprinātās demokrātiskās tradīcijas būtiski ietekmēja Latvijas tālāko attīstību gan īstermiņā, gan arī ilgtermiņā. Līdz K. Ulmaņa organizētajam 1934. gada 15. maija apvērsumam, 1922. gadā pieņemtā Satversme bija valsts pamatlikums, un 1.–4. Saeimas darbība lielā mērā turpināja Satversmes sapulces nostiprinātos parlamenta darbības principus (69 bijušie Satversmes sapulces deputāti vēlāk tika ievēlēti Saeimā). Šajā laikā Saeimas sadrumstalotais sastāvs, daudzo partiju savstarpējās ķildas un biežās valdības maiņas ļāva atsevišķiem Latvijas politiķiem izvirzīt tēzi, ka “Satversme neiet”. Pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma K. Ulmanis solīja jaunas Satversmes izstrādi, taču tāda netika izstrādāta.

Pēc Latvijas okupācijas un Otrā pasaules kara Latvijas diplomātisko pārstāvniecību ārzemēs, latviešu Rietumu trimdas pārstāvju un organizāciju (to starpā bija arī vairāki agrākie Satversmes sapulces deputāti) uzturētā koncepcija par Satversmes de jure spēkā esamību bija ļoti būtisks arguments, lai ilgtermiņā starptautiskajā politikā saglabātu Latvijas Republikas valstiskuma ideju.

Satversmes darbības de facto atjaunošana 1990.–1993. gadā un arī vismaz daļēja 1918.–1934. gada Latvijas demokrātisko tradīciju un parlamenta darbības principu atjaunošana apliecina, ka tēze “Satversme neiet” bija kļūdaina. Latvijas 1922.–1934. gada iekšpolitiskās problēmas bija vairāk saistītas ar ilgtermiņa demokrātiskās pieredzes trūkumu Latvijā tajā laikā, atsevišķu politiķu pārspīlētajām ambīcijām, kā arī nepilnībām vēlēšanu sistēmā, kuru dēļ parlaments bija pārāk sadrumstalots. Satversmes sapulces izstrādātās un 1922. gadā pieņemtās Satversmes darbība un tās izveidotās demokrātiskās sistēmas vismaz daļēja izmantošana mūsdienās apliecina Satversmes sapulces darba vēsturisko un ilgtermiņa nozīmi Latvijas vēsturē.

1920. gadā tika izdota pastmarku sērija Satversmes sapulces piemiņai, kuru dizainu zīmējis grafiķis Rihards Zariņš.

03.11.1922. Satversmes sapulce apstiprināja piemiņas zīmi (R. Zariņa dizains), kuru bija tiesības nēsāt Satversmes sapulces deputātiem.

1922. gadā izdota bijušā Satversmes sapulces deputāta un literāta Valda Grēviņa grāmata “Satversmes sapulce feļetonos”.

1. maijs Latvijā tiek atzīmēts kā Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas diena.

2020. gadā Pedvāles Brīvdabas mākslas parkā atklāts Satversmes sapulcei veltīts tēlnieka Ojāra Feldberga vides mākslas objekts “Sapulce”.

2022. gadā par godu Satversmes pieņemšanas simtgadei tika veidotas izstādes un īstenoti citi piemiņas pasākumi.