1.–4. Saeimas deputāts, darbojies Saeimas vācu frakcijā. Viens no pazīstamākajiem Latvijas Republikas starpkaru perioda vācbaltiešu politiķiem.

Dzimis Rīgas Doma baznīcas virsmācītāja un pedagoga Vilhelma Kellera (Friedrich Heinrich Wilhelm Keller) un Līnas (dzimušas Šinkele, Lina Schinckel) ģimenē. Skolas pamatzinības apguva tēva vadītājā privātajā skolā Rīgā, vēlāk mācījās Rīgas pilsētas ģimnāzijā. Studēja teoloģiju Tērbatas Universitātē (mūsdienās Tartu Universitāte, Tartu Ülikool; 1890–1894).

1909. gadā K. Kellers salaulājās ar Katrīnu fon Daraganu (Katharina von Daragan), kura vācbaltiešu izceļošanas laikā 1939. gada nogalē devās uz Lielvāciju.

Pēc studiju beigšanas K. Kelleru uz pārbaudes laiku norīkoja draudzes darbā Smiltenē pie latviešu mācītāja un rakstnieka Kārļa Kundziņa, ar kuru visa mūžā garumā uzturēja draudzīgas attiecības.

Pateicoties saskarsmei ar K. Kundziņu un latviešu sabiedrību, K Kelleram veidojās laba izpratne par latviešu kultūru un nacionālajiem uzskatiem. 1896.–1913. gadā K. Kellers strādāja multinacionālā un sociāli ļoti raibā vidē – bija palīgmācītājs Kandavā, mācītājs Rīgas Centrālcietumā, Rīgas Doma baznīcā, mācītājs un rektors Rīgas Marijas diakonistu draudzes vadītajā māsu skolā un hospitālī (vēlākajā Vācu slimnīcā, tagadējā Rīgas Dzemdību nama vietā). 12.1897. K. Kellers Centrālcietumā laulāja no apcietinājuma atbrīvoto dzejnieku un politiķi Jāni Pliekšānu (Raini) un dzejnieci Aspaziju.

Pilnīgi jauns, aktīvas sabiedriskas darbības posms K. Kellera dzīvē sākās 1913. gadā, kad viņš kļuva par virsmācītāju Rīgas Svētā Pētera baznīcā. Šo amatu K. Kellers turpināja pildīt Pirmā pasaules kara un tam sekojošo militāri politisko juku laikā līdz pat 1920. gadam.

K. Kellers pieskaitāms tiem vācbaltiešu sabiedrības elites pārstāvjiem, kuri atbalstīja Latvijas neatkarības ideju. Viņš spēja uzturēt labas attiecības gan ar vācbaltiešiem, gan latviešiem un dažādu sociālu slāņu pārstāvjiem, bija veikls sarunu vedējs dažādu politisko spēku starpā. K. Kellers bija Tautas Padomes dalībnieks un Latvijas Pagaidu valdības izglītības ministra Kārļa Kasparsona vietnieks (1918–1920), vienlaicīgi pārstāvēja arī vācbaltiešu politiskos spēkus Baltiešu vācu nacionālajā komitejā (Der Baltische Deutusche Nationalausschuß).

Sākotnēji K. Kellers simpatizēja demokrātiskiem uzskatiem, bija labs paziņa politiķim un žurnālistam Paulam Šīmanim (Paul Schiemann). 1920. gadā iestājās P. Šīmaņa vadītajā Vācbaltiešu demokrātu partijā (Deutsch-baltische Demokratische Partei), bija ilggadējs tās valdes dalībnieks. 1920.–1922. gadā bija ievēlēts Satversmes Sapulcē, 1. un 2. Saeimā (1922–1928). Parlamentā K. Kellers darbojās izglītības komisijā. Par 4. Saeimas deputātu kļuva pēc tam, kad no mandāta veselības problēmu dēļ 19.10.1933. atteicās konservatīvais vācbaltiešu politiķis Vilhelms fon Firkss (Wilhelm von Fircks). Šajā laikā K. Kellers sāka atklāti apšaubīt partiju nozīmi vācbaltiešu turpmākajā sabiedriski politiskajā dzīvē, uzskatīja ka vairāku partiju eksistence nesaskan ar vācbaltiešu senajām politikas tradīcijām. Līdzīgi kā liela daļa citu vācbaltiešu politiķu, viņš tobrīd sliecās atbalstīt jaunu politikas metožu īstenošanu, kas konsolidētu vācu kopienu, kā rezultātā vācbaltiešu politiķu aprindās sākas visai asa polemika.

K. Kelleru aizrāva publicistiskais darbs. Viņš bija lielākā vācvalodīgā laikraksta Rigasche Rundschau redkolēģijā. Pēc ilggadējā avīzes galvenā redaktora P. Šīmaņa aizbraukšanas uz Austriju 1933. gada pirmajā pusgadā pildīja nozīmīgās avīzes galvenā redaktora funkcijas. Kopš šī laika arvien spilgtāk sāka iezīmēties Rigasche Rundschau simpātijas attiecībā pret Vācu Trešo reihu un nacionālsociālismu.

K. Kellers aktīvi līdzdarbojās Latvijas nacionālo minoritāšu kultūrautonomijas projektu īstenošanā, viņš bija atzīta autoritāte izglītības darba organizēšanas jomā; uzskatāms par jaunās autonomās vācu izglītības sistēmas pamatlicēju. Sistēmai bija jāaptver pilns izglītības spektrs, sākot no pirmsskolas izglītības un beidzot ar augstāko izglītību. Paralēli politiķa darbam bija Vācu izglītības pārvaldes vadītājs Latvijā (1920–1928).

Satversmes Sapulcē un Saeimā K. Kellers aktīvi atbalstīja autonomas vācu privātās augstskolas izveidi. 07.09.1921. kopā ar vācbaltiešu politiķiem Paulu Sokolovski (Paul Ernst Emil Sokolowski), Manfrēdu fon Fēgezaku (Manfred Balthasar Heinrich Theophil von Vegesack) un botāniķi Karlu Kupferu (Karl Reinhold Kupffer) nodibināja Herdera institūtu Rīgā (Herder-Institut in Riga). Institūta mērķis bija kalpot par vietējo Latvijas vāciešu augstskolu, kur izglītību varētu iegūt vācu valodā. 24.05.1927. Saeima pieņēma speciālu likumu par Herdera institūtu, kas tam noteica oficiāli atzītu augstskolas statusu. K. Kellers uzskatāms par šī likuma pieņemšanas neatlaidīgāko aizstāvi parlamentā.

K. Kellers bija vairāku vācbaltiešu kopienā nozīmīgu organizāciju aktīvs biedrs, piemēram, 1930.–1939. gadā Herdera biedrības (Herder-Gesellschaft) priekšsēdētājs (šī organizācija bija Herdera institūta Rīgā dibinātāja), Vācu vecāku savienības (Deutscher Elternverband) un labdarības organizācijas Literāri praktiskās pilsoņu savienības (Literärisch-Praktische Bürgerverbindung) vadītājs, kā arī Rīgas vācbaltiešu studentu korporācijas “Fraternitas Rigensis” biedrs. Lielo nopelnu dēļ vācbaltiešu kultūras (t. i., izglītības) autonomijas jomā K. Kelleru ievēlēja par vācbaltiešu virsorganizācijas Vācbaltiešu tautas apvienības (Deutsch-baltische Volksgemeinschaft in Lettland) prezidija locekli uz mūžu. Latvijas vācu presē K. Kellers sarakstījis daudz rakstu par aktuāliem izglītības jautājumiem.

Augstu atzinību K. Kellers saņēma 1927. gadā, kad kļuva par Leipcigas Universitātes (Universität Leipzig) teoloģijas goda doktoru un par nopelniem Latvijas izglītības jomā tika apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, III šķira. Pēdējos piecos savas dzīves gados, kas noritēja autoritārisma laikā, K. Kellers atturējās no sabiedriskām aktivitātēm. Viņš bija vīlies Kārļa Ulmaņa autoritārajā valsts pārvaldes formā, kas ierobežoja vācbaltiešu minoritātes autonomijas plašo spektru.