1920.–1933. gadā bija Vācbaltiešu tautas partijas (Die Deutschbaltische Volkspartei) priekšsēdētājs un vienlaicīgi Satversmes sapulces, 1.–4. Saeimas deputāts, vācbaltiešu frakcijas vadītāja vietnieks, vadītājs (03.–10.1933.). Latvijas Republikas starpkaru perioda parlamentārisma posma pazīstamākais konservatīvais vācbaltiešu politiķis.

Dzimis senas Kurzemes vācbaltiešu muižnieku dzimtas pārstāvja, vācbaltiešu dzejnieka Karla Ferdinanda fon Firksa (Karl Ferdinand Friedrich Hubertus Baron von Fircks) un baroneses Lūcijas (Luīzes; dzimušas fon Grothusas, Louise Marie Friederike Betty von Fircks, Baronesse von Grotthuss) ģimenē.

Mācības uzsāka privātskolā, tās turpināja Jelgavas ģimnāzijā (1884–1891). Kā brīvprātīgais dienēja Krievijas Impērijas armijas Narvas dragūnu pulkā (1891–1892). Studēja (1892–1893) Drēzdenes Augstskolā (tagad Drēzdenes Tehniskā Augstskola, Technische Universität Dresden) augstceltņu būvi, kalnrūpniecību Freibergas kalnrūpniecības akadēmijā (Bergakademie Freiberg, 1893–1897).

1899. gadā salaulājās ar Mariju Adolfi (Emma Auguste Marie Adolphi), laulībā dzima viens dēls un trīs meitas. Pēc Pirmā pasaules kara sieva ar bērniem dzīvoja Vācijā.

1896. gadā V. fon Firkss piedalījās derīgo izrakteņu izpētes ekspedīcijā Vācu Austrumāfrikas kolonijas ziemeļdaļā. Pēc inženierģeologa eksāmenu nokārtošanas 1897. gadā, dažus mēnešus strādāja Freibergas kalnrūpniecības akadēmijā. 1898. gadā saņēma izdevīgu piedāvājumu kļūt par sudraba raktuvju vadītāju Serbijā. 1901. gadā pārcēlās uz Almerijas provinci Spānijā, kur arī vadīja sudraba raktuves darbu. 1903. gadā atgriezās Krievijas Impērijā. Franču akciju sabiedrības “Platīna industrijas sabiedrība” (Compagnie Industrielle du Platine) – Urālu kalnos nodarbojās ar zelta un platīna ieguvi – ģenerāldirektors (1903–1917). 1917. gada Oktobra apvērsuma rezultātā Krievijā raktuvju darbs Urālos apstājas. V. fon Firkss bija spiests steigā pamest darbu un bēgt no lielinieku represijām. Caur Somiju viņš atgriezās vācu okupētajā Kurzemē. Darbošanās dārgmetālu ieguves jomā V. fon Firksam nesa pārticību, bet liela daļa no tās zuda kara un politisko juku laikā. 1917. gadā V. fon Firkss iegādājās savu vecvecāku īpašumu – Vārves muižu.

Lielinieku ekspansijas rezultātā Vidzemē un Kurzemē V. fon Firkss nolēma iesaistīties politikā. 1919. gada sākumā Liepājā ievēlēts vācbaltiešu politiķus apvienojošās Baltiešu vācu nacionālās komitejas (Der Baltische Deutsche Nationalausschuß) sastāvā. Pēc Strazdumuižas pamiera noslēgšanas 03.07.1919. un tai sekojošā vācbaltiešu un valstsvāciešu kopīgo militāri politisko plānu apturēšanas, kļuva par Baltiešu vācu nacionālās komitejas priekšsēdētāju. V. fon Firkss kopā ar Artūru Reisneru (Arthur Eduard Reusner) un Voldemāru Pusulu (Woldemar Karl Pussul) 19.01.1920. izveidoja Vācbaltiešu tautas partiju, kurā apvienojās konservatīvi orientētie vācbaltieši, lielākoties no muižniecības aprindām. V. fon Firksu no šīs partijas saraksta ievēlēja Satversmes Sapulcē un 1.–4. Saeimā, kur viņš kļuva par vācbaltiešu frakcijas vadītāja Paula Šīmaņa (Paul Schiemann) vietnieku.

03.1933. pēc P. Šīmaņa slimības un došanās uz Austriju V. fon Firkss kļuva par vācbaltiešu frakcijas vadītāju Saeimā. Demokrāta P. Šīmaņa un konservatīvā V. fon Firksa polemika parlamentārisma gados kļuva par tipisku parādību vācbaltiešu politiskajā vidē, kas liecināja gan par kopdarbību, gan atšķirību viedokļos. Tomēr abu politiķu spēja sastrādāties veicināja vācbaltiešu kopienas saliedētu darbu.

Parlamentā V. fon Firkss mēdza lietišķi diskutēt ar dažāda politiskā spektra deputātiem, viņa runas parasti nebija garas un apcerīgas. No parlamenta tribīnes parasti uzstājās vācu valodā. Asākie opozicionāri V. fon Firksam bija latviešu sociāldemokrāti. Pie lielākajiem V. fon Firksa nopelniem pieskaitāms agrārajā reformā panākto muižas centru (tostarp muižas ēku) un neatsavināmās zemes daļas 50 līdz 100 hektāru platībā saglabāšana bijušo muižnieku īpašumā.

Plaši atpazīstams V. fon Firkss kļuva no 1924. gada, kad Saeima apsprieda kompensāciju izmaksu agrākai muižniecībai par atsavināto muižu zemi un 14.04.1924. nolēma muižu zemi atsavināt bez kompensāciju izmaksas. Būdams muižniecības pārstāvis, tātad, ieinteresētā persona, V. fon Firkss aktīvi apstrīdēja agrāro reformu jau kopš 1920. gada un iestājās par taisnīgu atlīdzību izmaksu par atsavinātajiem īpašumiem bijušai muižniecībai. 18.06.1924. Saeimas sēdē V. fon Firkss paziņoja, ka muižniecība lūgs tā laika nozīmīgāko starptautisko organizāciju, Tautu Savienību, iesaistīties agrārā jautājuma risinājumā. V. fon Firksa un vācbaltiešu frakcijas deputāta, jurista Manfrēda fon Fēgezaka (Manfred Balthasar Heinrich Theophil von Vegesack) parakstītā sūdzība Tautu Savienības sekretariātā Ženēvā nonāca 26.05.1925. Sūdzībā bija uzsvērts, ka agrārā reforma ir vērsta pret vācu nacionālo minoritāti. Tautu Savienība uzdeva Latvijai atbildēt uz sūdzību. 03.11.1925. Latvijas valdība savā atbildē kategoriski noraidīja apsūdzību agrārās reformas pretvācu ievirzē un uzsvēra agrārās reformas sociālā taisnīguma raksturu, tostarp nepieciešamību likvidēt bezzemnieku plašo slāni laukos, kas bija labvēlīga augsne lielinieku idejām. 03.1927. Tautu Savienība paziņoja, ka Latvija nav pārkāpusi nacionālo minoritāšu tiesības un tādējādi V. fon Firksa un M. fon Fēgezaka sūdzība tika noraidīta.

30. gadu sākumā vācbaltiešu politiskajā vidē sevi pieteica jauns politisks spēks – nelegālā vācbaltiešu nacionālsociālistu “Kustība” (Bewegung). 1933. gadā V. fon Firkss pieļāva turpmāku sadarbību ar “Kustības” pārstāvjiem. Veselības stāvokļa straujas pasliktināšanās dēļ 19.10.1933. V. fon Firkss atteicās no Saeimas deputāta mandāta par labu Karlam Kelleram (Karl Alexander Keller). Dienu vēlāk no Vīnes atsūtītā telegrammā no deputāta mandāta atteicās arī bijušais frakcijas vadītājs P. Šīmanis, kura vietu ieņēma Helmuts Štegmans (Helmuth Stegman). V. fon Firksa un P. Šīmaņa vienlaicīgā aiziešana no politikas notika nacismam simpatizējošo vācbaltiešu spiediena rezultātā. Pēc abu aiziešanas no politikas vācbaltiešu politiskajā dzīvē noslēdzās tā laika vecākās paaudzes dominante un vācu nacionālsociālismam simpatizējoša tendence sāka iezīmēties daudz spilgtāk.

V. fon Firkss ir vairāku rakstu autors par nacionālo minoritāšu jautājumu, saimniecisko situāciju un agrāro jautājumu, publicējies galvenokārt vadošajā vācbaltiešu avīzē Rigasche Rundschau. Viņš bija sabiedriski aktīvs, komunikabls, ar labu humora izpratni. Deputātu izbraucienu gadījumos pa Kurzemi V. fon Firkss parasti laipni piedāvāja iegriezties arī Vārves muižas ēkā, kurā pats saimniekoja. Bija daudzu sabiedrisko organizāciju dalībnieks. Studiju laikos Freibergā iestājās vācu studentu korporācijā “Corps Montania”, starpkaru periodā kļuva par vācbaltiešu studentu korporācijas, kurzemniekus apvienojošās “Curonia” goda filistru. No 1919. gada bija Agrārreformas gaitā atsavināto muižu īpašnieku biedrības (Genossenschaft der Besitzer der durch das Agrargesetz enteigneten Güter) un no 1929. gada – Vācu lauksaimnieku biedrības (Bund Deutscher Landwirte in Lettland) vadītājs, viens no Vācbaltiešu tautas apvienības (Deutsch-baltische Volksgemeinschaft in Lettland) dibinātājiem un ilggadējs tās prezidija loceklis un citu vācbaltiešu organizāciju dalībnieks.

V. fon Firksa apbedīšanas ceremonijā galveno runu latviski teica Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Teodors Grīnbergs.