Plaši atpazīstams V. fon Firkss kļuva no 1924. gada, kad Saeima apsprieda kompensāciju izmaksu agrākai muižniecībai par atsavināto muižu zemi un 14.04.1924. nolēma muižu zemi atsavināt bez kompensāciju izmaksas. Būdams muižniecības pārstāvis, tātad, ieinteresētā persona, V. fon Firkss aktīvi apstrīdēja agrāro reformu jau kopš 1920. gada un iestājās par taisnīgu atlīdzību izmaksu par atsavinātajiem īpašumiem bijušai muižniecībai. 18.06.1924. Saeimas sēdē V. fon Firkss paziņoja, ka muižniecība lūgs tā laika nozīmīgāko starptautisko organizāciju, Tautu Savienību, iesaistīties agrārā jautājuma risinājumā. V. fon Firksa un vācbaltiešu frakcijas deputāta, jurista Manfrēda fon Fēgezaka (Manfred Balthasar Heinrich Theophil von Vegesack) parakstītā sūdzība Tautu Savienības sekretariātā Ženēvā nonāca 26.05.1925. Sūdzībā bija uzsvērts, ka agrārā reforma ir vērsta pret vācu nacionālo minoritāti. Tautu Savienība uzdeva Latvijai atbildēt uz sūdzību. 03.11.1925. Latvijas valdība savā atbildē kategoriski noraidīja apsūdzību agrārās reformas pretvācu ievirzē un uzsvēra agrārās reformas sociālā taisnīguma raksturu, tostarp nepieciešamību likvidēt bezzemnieku plašo slāni laukos, kas bija labvēlīga augsne lielinieku idejām. 03.1927. Tautu Savienība paziņoja, ka Latvija nav pārkāpusi nacionālo minoritāšu tiesības un tādējādi V. fon Firksa un M. fon Fēgezaka sūdzība tika noraidīta.
30. gadu sākumā vācbaltiešu politiskajā vidē sevi pieteica jauns politisks spēks – nelegālā vācbaltiešu nacionālsociālistu “Kustība” (Bewegung). 1933. gadā V. fon Firkss pieļāva turpmāku sadarbību ar “Kustības” pārstāvjiem. Veselības stāvokļa straujas pasliktināšanās dēļ 19.10.1933. V. fon Firkss atteicās no Saeimas deputāta mandāta par labu Karlam Kelleram (Karl Alexander Keller). Dienu vēlāk no Vīnes atsūtītā telegrammā no deputāta mandāta atteicās arī bijušais frakcijas vadītājs P. Šīmanis, kura vietu ieņēma Helmuts Štegmans (Helmuth Stegman). V. fon Firksa un P. Šīmaņa vienlaicīgā aiziešana no politikas notika nacismam simpatizējošo vācbaltiešu spiediena rezultātā. Pēc abu aiziešanas no politikas vācbaltiešu politiskajā dzīvē noslēdzās tā laika vecākās paaudzes dominante un vācu nacionālsociālismam simpatizējoša tendence sāka iezīmēties daudz spilgtāk.
V. fon Firkss ir vairāku rakstu autors par nacionālo minoritāšu jautājumu, saimniecisko situāciju un agrāro jautājumu, publicējies galvenokārt vadošajā vācbaltiešu avīzē Rigasche Rundschau. Viņš bija sabiedriski aktīvs, komunikabls, ar labu humora izpratni. Deputātu izbraucienu gadījumos pa Kurzemi V. fon Firkss parasti laipni piedāvāja iegriezties arī Vārves muižas ēkā, kurā pats saimniekoja. Bija daudzu sabiedrisko organizāciju dalībnieks. Studiju laikos Freibergā iestājās vācu studentu korporācijā “Corps Montania”, starpkaru periodā kļuva par vācbaltiešu studentu korporācijas, kurzemniekus apvienojošās “Curonia” goda filistru. No 1919. gada bija Agrārreformas gaitā atsavināto muižu īpašnieku biedrības (Genossenschaft der Besitzer der durch das Agrargesetz enteigneten Güter) un no 1929. gada – Vācu lauksaimnieku biedrības (Bund Deutscher Landwirte in Lettland) vadītājs, viens no Vācbaltiešu tautas apvienības (Deutsch-baltische Volksgemeinschaft in Lettland) dibinātājiem un ilggadējs tās prezidija loceklis un citu vācbaltiešu organizāciju dalībnieks.
V. fon Firksa apbedīšanas ceremonijā galveno runu latviski teica Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Teodors Grīnbergs.