Artūrs Reisners dzimis jurista un Iļķenes muižas īpašnieka Roberta Reisnera (Robert Theodor Gottfried Reusner) un viņa sievas Annas, dzimušas Lindvartas (Anna Margaretha Lindwart), ģimenē kā trešais bērns. Zināms, ka ģimenē auguši pieci bērni. Kaut gan fon Reisneri Vidzemes bruņniecības matrikulā bija uzņemti jau 18. gs. beigās, A. Reisnera tēvs pirms sava uzvārda nelietoja ierasto apzīmējumu “fon”. 1901. gadā A. Reisners veica korekcijas savā dzimšanas reģistrā baznīcu grāmatā, kur ģimenei ierakstīja dižciltības prefiksu “fon”, un kopš tā brīža tas lietots līdz Pirmajam pasaules karam.

A. Reisnera vecāki vēlējās, lai dēls dotos tēva pēdās – kļūtu par advokātu. Skolas gaitas A. Reisners sācis pie privātskolotāja Kalsnavas mācītājmuižā, vēlāk mācījies Rīgas pilsētas ģimnāzijā. 1886. gadā uzsāka jurisprudences studijas Tērbatas Universitātē (mūsdienās Tartu Universitāte, Tartu Ülikool), kur 1890. gadā ieguva jurista diplomu. Tērbatā iestājies vācbaltiešu studentu korporācijā “Livonia”, kuras biedru vidū bija liela daļa redzamāko Vidzemes vācbaltiešu juristu. Tūlīt pēc studijām pieteicies dienestā cariskajā armijā, līdz 1891. gadam dienējis kājnieku pulkā Daugavpilī, ieguvis jaunākā virsnieka pakāpi.

A. Reisners laulājās 1902. gadā ar Maritu Štolceri (Marietta Olga Natalie Justine Stolzer), laulībā 1903. gadā dzimis dēls Eduards Roberts Georgs Oskars (Eduard Robert Georg Oscar). Sieva Marita ilgstoši slimoja ar tuberkulozi un mira 1908. gadā. 1909. gadā A. Reisners laulājies ar medicīnas māsu Frīdu Šmiti (Frieda Emilie Schmidt), abu laulībā 1914. gadā dzimis dēls Hermans Artūrs (Hermann Arthur). Dēli no abām laulībām miruši, mazi būdami.

Juridisko zinātņu kandidāta grāds ļāva A. Reisneram 1891. gadā uzsākt darbu Rīgas apgabaltiesas sekretariātā. Profesionālajā karjerā darbu apgabaltiesā sācis no zemākā amata. Izrādījis centību un līdz 1894. gadam ieguvis amata paaugstinājumus. Darbu pilsētas tiesā A. Reisners drīzāk vērtēja tikai kā starpposmu līdz savas privātās prakses izveidei. 1894. gadā darbu apgabaltiesā pameta un kļuva par advokāta palīgu, bet 1898. gadā nokārtoja nepieciešamās saistības, lai kļūtu par zvērināto advokātu. Tajā pašā gadā atvēra savu privātpraksi. A. Reisners specializējās tirdzniecības jautājumos, kļuva par Rīgas tā laika ietekmīgākās komersantu apvienības – Rīgas Biržas komitejas – juriskonsultu. Privātu advokāta praksi Rīgā ar pārtraukumiem kara un revolūciju apstākļos vadīja līdz 1920. gadam. Advokāta praksi vēlāk uzturēja kopā ar turpmāko Vācbaltiešu tautas apvienības prezidentu, baņķieri Vilhelmu fon Rīdigeru (Wilhelm von Rüdiger).

Kopš studiju laikiem A. Reisners interesējās par politiku, bija konservatīvi noskaņots. 1909. gadā kļuva par Rīgas pilsētas domes deputātu un, neskatoties uz varu maiņu, ar pārtraukumiem deputāta posteni ieņēma līdz 1920. gadam. Vācu okupācijas laikā, Pirmā pasaules kara gados, aktīvi iesaistījās sociālpolitiskajās norisēs, atbalstīja vācu aristokrātijas iedibinātās politiskās tradīcijas saglabāšanu, t. i., atjaunošanu Baltijas provincēs un teritorijas sasaisti ar Vācu Impēriju.

11.1918. no sava ilggadējā kolēģa Rīgas domē, Lielās ģildes vecākā Vilhelma Reimersa (Wilhelm Heinrich Martin Reimers) pārņēma Baltijas vācu kopienas politiskās pārstāvniecības – Baltiešu vācu nacionālās komitejas – vadītāja posteni. 19.12.1918. Pagaidu valdība A. Reisneru iecēla par augstākas tiesas Senāta locekli, bet A. Reisners no šī amata atteicās. Lielinieku uzbrukuma laikā Rīgai, 03.01.1919., ar kuģi caur Liepāju bēga uz Vācu Impēriju. 1919. gada ziemas izskaņā atgriezās Liepājā un atjaunoja Baltiešu vācu nacionālās komitejas darbu. 16. un 21.04.1919. vadīja nerezultatīvas sarunas ar Latvijas Tautas padomes pārstāvjiem par sadarbības iespējām. Pēc Cēsu kaujām, 06.1919., Baltiešu vācu nacionālās komitejas līdzšinējās vadības politika piedzīvoja sakāvi, un A. Reisners atkāpās no komitejas vadītāja amata. Kopš 21.06.1919. šo amatu no viņa pārņēma inženierģeologs Vilhelms fon Firkss (Wilhelm Friedrich Karl Baron von Fircks).

A. Reisners piedalījās Rīgas domes 18.01.1920. vēlēšanās, organizēja īpašu Vācbaltiešu vēlētāju komiteju (Deutsch-Baltische Wahlkomitee), kas vēlēšanās startēja ar vienotu vācbaltiešu sarakstu. Sarakstā bija 45 vācbaltiešu kandidāti, A. Reisners bija saraksta sākumā, viņam sekoja Pauls Šīmanis (Carl Christian Theodor Paul Schiemann). Gandrīz vienlaicīgi 19.01.1920. A. Reisners kopā ar V. fon Firksu un Voldemāru Pusulu (Woldemar Karl Pussul) dibināja Vācbaltiešu tautas partiju (Deutsch-baltische Volkspartei), kļuva par šīs partijas priekšsēdētāju. 17.–18.04.1920. notikušajās Satversmes sapulces vēlēšanās tika ievēlēts par deputātu no vienotā Baltijas vācu partiju kandidātu saraksta. Parlamenta pirmajās sēdēs, bet jo īpaši komisiju izveides laikā, pirmo reizi mūžā nonāca ciešā kontaktā ar latviešu politiķiem, tostarp ar kreisi noskaņotiem, kas neieredzēja A. Reisneru, uzskatīja viņu par Latvijas ienaidnieku. Visdrīzāk vācbaltiešu frakcijas un citu deputātu spiediena dēļ tikai dažas dienas pēc Satversmes sapulces sasaukšanas 06.05.1920. A. Reisners atteicās no Satversmes sapulces deputāta mandāta.

A. Reisners drīzumā pārcēlās uz Elbingu (mūsdienās Elblongu Polijā), kur kļuva par vācu uzņēmuma F. Schichau, Maschinen- und Lokomotivfabrik, Schiffswerft und Eisengießerei GmbH juridisko pārstāvi. Rūpnīcai tolaik draudēja bankrots, kura novēršanā iesaistījās A. Reisners. Turpmāk rūpnīcai izdevās iegūt valsts pasūtījumus lokomotīvju, torpēdlaivu un zemūdeņu būvei. Pēc aizbraukšanas uz Vāciju A. Reisners atbalstīja Vācbaltiešu tautas apvienību Latvijā ar iespaidīgiem naudas ziedojumiem. Bija vienīgais, kam bija izveidots īpašs privātais fonds Tautas apvienības budžetā. Bieži viesojās Latvijā. 1925. gadā kopā ar draugu un senu biznesa partneri, agrāko Vidzemes muižniecības delegātu, advokātu Frīdrihu Samsonu fon Himmelšeru (Friedrich Otto Eduard Samson von Himmelstjerna) un Vācbaltiešu tautas apvienības prezidentu, juristu un baņķieri V. fon Rīdigeru dibināja “Mīlgrāvja kuģu būvētavas un mašīnu fabrikas akciju sabiedrību”.

A. Reisners bija viena no spilgtākajām un pazīstamākajām vācbaltiešu personībām Latvijas valsts tapšanas laikā, bet viņa nozīme sabiedrības vēsturiskajā atmiņā jau izdzisusi. A. Reisnera personība labi ilustrē spraigo pārmaiņu laiku Baltijā 20. gs. pirmajā trešdaļā, vācbaltiešu sabiedrības uzbūves īpatnības, ciešo ekonomisko interešu sasaisti ar politiku, kā arī politikas konservatīvās tradīcijas.

Pirms kara A. Reisners bija aizrāvies ar ienesīgiem spekulatīviem nekustamo īpašumu darījumiem, kas tobrīd uzplauka Rīgā. Nodarbe viņu padarīja bagātu un saveda kopā ar tolaik Rīgas saimnieciskajā dzīvē nozīmīgo personu V. Reimersu un Vidzemes muižniecības delegātu, advokātu Frīdrihu Samsonu fon Himmelšernu (Friedrich Otto Eduard Samson von Himmelstjerna). Trijotne kopā darbojās Vidzemes nekustamo īpašumu ieguves un mājokļu būvniecības paju sabiedrībā (Livländische Anteilsgenossenschaft für Jmmobilienerwerb und Hausbau). Kopš 1917. gada A. Reisners kopā ar V. Reimersu un F. Samsonu fon Himmelšernu bija iesaistīts arī Baltijas politiskajā procesā. Visi trīs kopš 11.1918. darbojās Baltiešu vācu nacionālajā komitejā.

A. Reisnera personības piemērs ataino vācbaltiešu elites noslēgto raksturu, kur svarīgu lomu ieņēma novadniecības un savstarpējo radniecības saišu principi. Nozīmīgi bija kontakti Tērbatas Universitātes korporācijas “Livonia” biedru starpā, kuri bieži ieņēma augstus administratīvus amatus Baltijas provincēs. Šīs korporācijas biedri bija gan A. Reisners, gan F. Samsons fon Himmelšerns, gan, piemēram, arī Vidzemes bruņniecības landmaršali (priekšnieki) 1908.–1919. gadā Ādolfs Pilars fon Pilhaus (Adolf (Alf) Konstantin Jakob Baron Pilar von Pilchau) un Heinrihs fon Strīks (Heinrich Eduard Karl von Stryk), kuri bija galvenās personas 1918. gadā vācbaltiešu elites veidotajā un Vācu Impērijas atbalstītajā apvienotās Baltijas valsts (Baltenland) projektā.

A. Reisneru latviešu laikabiedri mēdza uzskatīt par nelojālu neatkarīgas Latvijas idejai. Viņa vadībā Baltiešu vācu nacionālā komiteja ieturēja konservatīvu nostādni, pauda vācbaltiešu tradicionālās elites politiskos priekšstatus, kas bieži nonāca pretrunā ar latviešu uzskatiem par nacionālu valsti. A. Reisners bija pretinieks Latvijā īstenotajai agrārajai reformai, uzskatīja, ka tā prettiesiski atņem īpašumus muižniekiem. Kopā ar kolēģi, vācbaltiešu advokātu Rihardu Minksu (Albert Georg Richard Münx) 1923. gadā izdeva brošūru, kurā izklāstīja reformas prettiesisko raksturu un to asi kritizēja. A. Reisnera pārliecība bija, ka neviens no Satversmes sapulcē izskanējušajiem argumentiem tiesiskā valstī nevar kalpot par pamatu vispārējai īpašumu (privātmuižu) atsavināšanai.