Juridisko zinātņu kandidāta grāds ļāva A. Reisneram 1891. gadā uzsākt darbu Rīgas apgabaltiesas sekretariātā. Profesionālajā karjerā darbu apgabaltiesā sācis no zemākā amata. Izrādījis centību un līdz 1894. gadam ieguvis amata paaugstinājumus. Darbu pilsētas tiesā A. Reisners drīzāk vērtēja tikai kā starpposmu līdz savas privātās prakses izveidei. 1894. gadā darbu apgabaltiesā pameta un kļuva par advokāta palīgu, bet 1898. gadā nokārtoja nepieciešamās saistības, lai kļūtu par zvērināto advokātu. Tajā pašā gadā atvēra savu privātpraksi. A. Reisners specializējās tirdzniecības jautājumos, kļuva par Rīgas tā laika ietekmīgākās komersantu apvienības – Rīgas Biržas komitejas – juriskonsultu. Privātu advokāta praksi Rīgā ar pārtraukumiem kara un revolūciju apstākļos vadīja līdz 1920. gadam. Advokāta praksi vēlāk uzturēja kopā ar turpmāko Vācbaltiešu tautas apvienības prezidentu, baņķieri Vilhelmu fon Rīdigeru (Wilhelm von Rüdiger).
Kopš studiju laikiem A. Reisners interesējās par politiku, bija konservatīvi noskaņots. 1909. gadā kļuva par Rīgas pilsētas domes deputātu un, neskatoties uz varu maiņu, ar pārtraukumiem deputāta posteni ieņēma līdz 1920. gadam. Vācu okupācijas laikā, Pirmā pasaules kara gados, aktīvi iesaistījās sociālpolitiskajās norisēs, atbalstīja vācu aristokrātijas iedibinātās politiskās tradīcijas saglabāšanu, t. i., atjaunošanu Baltijas provincēs un teritorijas sasaisti ar Vācu Impēriju.
11.1918. no sava ilggadējā kolēģa Rīgas domē, Lielās ģildes vecākā Vilhelma Reimersa (Wilhelm Heinrich Martin Reimers) pārņēma Baltijas vācu kopienas politiskās pārstāvniecības – Baltiešu vācu nacionālās komitejas – vadītāja posteni. 19.12.1918. Pagaidu valdība A. Reisneru iecēla par augstākas tiesas Senāta locekli, bet A. Reisners no šī amata atteicās. Lielinieku uzbrukuma laikā Rīgai, 03.01.1919., ar kuģi caur Liepāju bēga uz Vācu Impēriju. 1919. gada ziemas izskaņā atgriezās Liepājā un atjaunoja Baltiešu vācu nacionālās komitejas darbu. 16. un 21.04.1919. vadīja nerezultatīvas sarunas ar Latvijas Tautas padomes pārstāvjiem par sadarbības iespējām. Pēc Cēsu kaujām, 06.1919., Baltiešu vācu nacionālās komitejas līdzšinējās vadības politika piedzīvoja sakāvi, un A. Reisners atkāpās no komitejas vadītāja amata. Kopš 21.06.1919. šo amatu no viņa pārņēma inženierģeologs Vilhelms fon Firkss (Wilhelm Friedrich Karl Baron von Fircks).
A. Reisners piedalījās Rīgas domes 18.01.1920. vēlēšanās, organizēja īpašu Vācbaltiešu vēlētāju komiteju (Deutsch-Baltische Wahlkomitee), kas vēlēšanās startēja ar vienotu vācbaltiešu sarakstu. Sarakstā bija 45 vācbaltiešu kandidāti, A. Reisners bija saraksta sākumā, viņam sekoja Pauls Šīmanis (Carl Christian Theodor Paul Schiemann). Gandrīz vienlaicīgi 19.01.1920. A. Reisners kopā ar V. fon Firksu un Voldemāru Pusulu (Woldemar Karl Pussul) dibināja Vācbaltiešu tautas partiju (Deutsch-baltische Volkspartei), kļuva par šīs partijas priekšsēdētāju. 17.–18.04.1920. notikušajās Satversmes sapulces vēlēšanās tika ievēlēts par deputātu no vienotā Baltijas vācu partiju kandidātu saraksta. Parlamenta pirmajās sēdēs, bet jo īpaši komisiju izveides laikā, pirmo reizi mūžā nonāca ciešā kontaktā ar latviešu politiķiem, tostarp ar kreisi noskaņotiem, kas neieredzēja A. Reisneru, uzskatīja viņu par Latvijas ienaidnieku. Visdrīzāk vācbaltiešu frakcijas un citu deputātu spiediena dēļ tikai dažas dienas pēc Satversmes sapulces sasaukšanas 06.05.1920. A. Reisners atteicās no Satversmes sapulces deputāta mandāta.
A. Reisners drīzumā pārcēlās uz Elbingu (mūsdienās Elblongu Polijā), kur kļuva par vācu uzņēmuma F. Schichau, Maschinen- und Lokomotivfabrik, Schiffswerft und Eisengießerei GmbH juridisko pārstāvi. Rūpnīcai tolaik draudēja bankrots, kura novēršanā iesaistījās A. Reisners. Turpmāk rūpnīcai izdevās iegūt valsts pasūtījumus lokomotīvju, torpēdlaivu un zemūdeņu būvei. Pēc aizbraukšanas uz Vāciju A. Reisners atbalstīja Vācbaltiešu tautas apvienību Latvijā ar iespaidīgiem naudas ziedojumiem. Bija vienīgais, kam bija izveidots īpašs privātais fonds Tautas apvienības budžetā. Bieži viesojās Latvijā. 1925. gadā kopā ar draugu un senu biznesa partneri, agrāko Vidzemes muižniecības delegātu, advokātu Frīdrihu Samsonu fon Himmelšeru (Friedrich Otto Eduard Samson von Himmelstjerna) un Vācbaltiešu tautas apvienības prezidentu, juristu un baņķieri V. fon Rīdigeru dibināja “Mīlgrāvja kuģu būvētavas un mašīnu fabrikas akciju sabiedrību”.