Voldemāra Pusula dzimtas izcelsme ir latviska un saistāma ar Vecgulbenes muižas Pusuļu mājām, kur 1803. gadā dzimis viņa vectēvs Georgs. Pusula senči vāciskojušies un pārcēlušies uz Pēterburgu, kur darbojušies ierēdniecībā. V. Pusula tēvs Emīls (Emil Leonhard Ferdinand Pussull) bija mācītājs un kalpoja gan Pēterburgā, gan Limbažu un Valmieras luterāņu draudzēs. V. Pusula mātei Olgai, dzimušai Ekai (Olga Eck), bija zviedriska izcelsme.

V. Pusuls mācījies Sv. Annas galvenajā vācu skolā Pēterburgā (Annenschule, arī St. Annenschule in St. Petersburg, Главное немецкое училище Святой Анны), kas jau 18. gs. bija speciāli dibināta vācu ieceļotājiem un uzskatāma par tā laika prestižāko vācu skolu Krievijas galvaspilsētā. Tēvs vēlējās, lai dēls ietu viņa pēdās, tādēļ V. Pusuls 1902. gada pavasarī sāka teoloģijas studijas Tērbatas Universitātē (mūsdienās Tartu Universitāte, Tartu Ülikool), kuras turpināja līdz 1905. gadam, 1906. gadā mainīja studiju virzienu uz jurisprudenci. Tērbatas Universitātē studējis ar pārtraukumiem līdz 1911. gadam. V. Pusuls vēlējies jurisprudenci studēt kādā no Iekškrievijas universitātēm, jo Tērbatas Universitāte viņam šķitusi provinciāla un studiju jomā vecmodīga. V. Pusuls nodomu realizējis – pārgājis studēt Maskavas Universitātē (Императорский Московский университет) un 1914. gadā ieguvis jurista kvalifikāciju. Studiju laikā Tērbatas Universitātē iestājies studentu korporācijā “Estonia”, kas lielākoties apvienoja Igaunijas guberņas vācbaltiešus.

V. Pusuls 24.04.1916. laulājās ar pazīstama Tērbatas ārsta otolaringaloga Riharda Oto, vēlāk Otova (Richard August Eduard Otto, Ottow), meitu Elizabeti Otovu (Elisabeth Bertha Marie Ottow). V. Pusula atraitne Elizabete jau vācbaltiešu izceļošanas laikā 11.1939. kopā ar abu laulībā 1921. gadā dzimušo dēlu Alfrēdu (Alfred Reihnhold Bruno) atteikusies no Latvijas pavalstniecības un devusies uz ārzemēm, visdrīzāk Zviedriju.

Drīz pēc studiju pabeigšanas V. Pusuls sāka darbu Tērbatas apriņķa zemesgrāmatu nodaļā. Pirmais pasaules karš mainīja V. Pusula profesionālās gaitas. 1915. gadā V. Pusuls saņēma izdevīgāku darba piedāvājumu un pārcēlās uz Rīgu, kur 1915.–1916. gadā strādāja Rīgas domes administrācijā. V. Pusuls tolaik nodarbojās ar frontes apdraudēto Rīgas uzņēmumu evakuācijas jautājumiem uz Iekškrieviju. 1916. gada vasarā viņu iesauca cariskās Krievijas karaspēkā. Kara gaitas V. Pusuls beidza pēc Krievijā notikušās Februāra revolūcijas un atgriezās darbā Rīgas administrācijā. 1918. gada nogalē iestājies Baltijas landesvērā un piedalījies Baltiešu vācu nacionālās komitejas (Der Baltische Deutsche Nationalausschuß) darbā. 22.05.1919. piedalījies Rīgas atbrīvošanā no lieliniekiem Hansa fon Manteifela-Cēges (Hans Joachim Paul Adolf von Manteuffel-Szoege) vadītās triecienvienības sastāvā. Tajā pašā dienā landesvēra komandieris Alfrēds Flečers (Alfred Fletcher) V. Pusulu iecēla par Rīgas pagaidu pārvaldes vadītāju. Rīgas pārvaldes vadītāja amatu pildīja līdz civilās pārvaldes nodibināšanai 06.1919. Amata pienākumu pildīšanu sācis, sankcionējot tautā nīsto lielinieku režīma simbolu novākšanu (piemēram, Kārļa Marksa bistes novākšana pie Rīgas apgabaltiesas un lielinieku aktīvistu kapavietu pārvietošana no Esplanādes). Vienlaicīgi ar darbu pilsētas administrācijā turpinājis militāro dienestu līdz 12.1919. Kopš 07.1919. tuvs Baltiešu vācu nacionālās komitejas priekšsēdētāja, advokāta Artūra Reisnera (Eduard Arthur von Reusner) un inženierģeologa Vilhelma fon Firksa (Wilhelm Friedrich Karl Baron von Fircks) līdzgaitnieks (vietnieks). 11.1919. atgriezās profesionālajā darbā advokatūrā, strādāja par palīgu A. Reisnera un Vilhelma fon Rīdigera (Wilhelm von Rüdiger) advokātu birojā, bet no 05.1929. bija Rīgas advokāta Georga-Oto Rīzenkampfa (Georg-Otto Riesenkampff) palīgs. Savu privāto advokāta praksi dibinājis Rīgā 08.05.1935.

V. Pusuls kopā ar A. Reisneru un V. fon Firksu 19.01.1920. izveidoja Vācbaltiešu tautas partiju, kurā apvienojās konservatīvi orientētie vācbaltieši, lielākoties no muižniecības aprindām. V. Pusuls bija šīs partijas vadītāja vietnieks, tās deleģēts pārstāvis Latvijas Tautas Padomē 03.–05.1920., kā arī pārstāvēts vācbaltiešu partiju apvienības – Vācbaltiešu partiju komitejas (Der Ausschuß der deutsch-baltischen Parteien) – valdē. Līdzīgi kā citi Vācbaltiešu tautas partijas biedri, V. Pusuls bija pieskaitāms galēji konservatīvajai Latvijas politiskajai nometnei. Kopš 1922. gadā V. Pusuls bija ievēlēts Rīgas domē no vācbaltiešu partiju saraksta, vairākus gadus bija vācbaltiešu frakcijas vadītājs. Deputāta amatā kļuva par vienu no pazīstamākajiem Rīgas politiķiem, nodarbojās galvenokārt ar saimnieciskajiem jautājumiem, vēlējies panākt nacionālo minoritāšu koordinētu sadarbību Rīgā. Rīgas pašvaldības deputāta mandātu saglabājis līdz Kārļa Ulmaņa vadītajam 1934. gada 15. maija apvērsumam. 1924. gadā V. Pusuls atbalstīja savu partijas kolēģu V. fon Firksa un Manfrēda fon Fēgezaka (Manfred Balthasar Heinrich Theophil von Vegesack) asi noraidošo nostāju pret agrāro reformu Latvijā, kas paredzēja agrākai muižniecībai bez kompensācijas atsavināt privāto muižu zemi. 10.1928. ievēlēts 3. Saeimā un 10.1931. ievēlēts 4. Saeimā. Darbā parlamentā interesējies par juridiskajiem un finanšu jautājumiem.

Sabiedrībā V. Pusuls plašāku atpazīstamību ieguva 1923. un 1931. gadā, kad notika Sv. Jēkaba un Rīgas Doma baznīcas atsavināšana vācu draudzēm. V. Pusuls bija Sv. Jēkaba baznīcas draudzes padomes priekšnieks un iesaistījās juridiski tiesiskajos strīdos par baznīcu atsavināšanas jautājumiem. Plaši pazīstams V. Pusuls bija arī uzņēmēju un finansistu aprindās, bija Latvijas kokrūpniecības lieluzņēmuma, finiera fabrikas A/S “Lignum” valdes priekšsēdētājs un aizdevējsabiedrības “Rīgas Hipotēku biedrība” valdes loceklis. Pusuls bija ievēlēts vācbaltiešu virsorganizācijas – Vācbaltiešu tautas apvienības Latvijā (Deutsch-baltische Volksgemeinschaft in Lettland) – valdē, bija viens no nozīmīgākajiem biedriem Vācu juristu apvienībā Rīgā (Der Deutsche Juristen Verein in Riga) un Landesvēra biedrībā. 1934. gadā V. Pusuls plašas sabiedriskās aktivitātes pārtrauca.

Pārsniedzis 50 gadu vecumu, V. Pusuls ilgstoši smagi slimojis. Presē saglabājušās liecības, ka V. Pusula bēru ceremonija rīkota saskaņā ar korporāciju rituālu, un to organizēja vācbaltiešu studentu korporācija “Estonia”. Ar atvadu uzrunām kapos uzstājās vairākas vācbaltiešu prominences, tostarp Vācbaltiešu tautas apvienības prezidents Alfrēds Intelmans (Alfred Intelmann). V. Pusuls tika apglabāts Rīgas Jēkaba kapos, kapavieta zudusi Latvijas okupācijas laikā. Netālu no V. Pusula kapavietas 1944. gadā apglabāja viņa Saeimas kolēģi, pazīstamo vācbaltiešu žurnālistu un politiķi Paulu Šīmani (Carl Christian Theodor Paul Schieman). Pēc kara V. Pusula atraitne Elizabete dzīvoja Zviedrijas pilsētā Ševdē pie sava brāļa Johana Martina.

No 1918. gada līdz 1934. gada 15. maija apvērsumam V. Pusuls bija viens no redzamākajiem vācbaltiešu konservatīvajiem politiķiem, kas plaši iesaistījās vācbaltiešu sabiedriskajā dzīvē. Pretēji savas partijas biedriem V. Pusuls gan vienmēr atturējās no publiskas, atklātas konfrontācijas ar citiem politiskajiem spēkiem, tostarp latviešu sociāldemokrātiem, kas sistemātiski kritizēja vācbaltiešu konservatīvos spēkus. Laikabiedri V. Pusulu raksturojuši kā izteiktām politiķa dotībām apveltītu personu. Neskatoties uz to, ka V. Pusula politiķa karjera veidojās demokrātijas laikā, viņu mēdza uzskatīt nevis par demokrātiski liberālu, bet par drīzāk autoritāru vadības metožu piekritēju. Tomēr K. Ulmaņa autoritārās varas nacionālā politika V. Pusulu neapmierināja līdzīgi kā vairumu vācbaltiešu.