Kopš 17.–18.04.1920. notikušajām Satversmes sapulces vēlēšanām Vācbaltiešu partiju komitejas pārziņā nonāca visi vācbaltiešu etniskās minoritātes dzīves jautājumi, savukārt 07.11.1923. sociālos, kultūras un izglītības jautājumus Vācbaltiešu partiju komiteja deleģēja Vācbaltiešu darba centrālei – vēlākajai Vācbaltiešu tautas apvienībai.
Vācu politiķu un to pārstāvēto partiju sadarbība Vācbaltiešu partiju komitejā nodrošināja optimālu pārstāvniecību parlamentā, kas pārsniedza vācu tautības pavalstnieku īpatsvaru Latvijas sabiedrībā. Tādējādi Satversmes sapulces vēlēšanās 1920. gadā vācbaltieši ieguva sešas no 150 deputātu vietām. Vēl labākus rezultātus vācbaltieši spēja sasniegt Saeimu vēlēšanās. Tā, piemēram, 1922. gada 1. Saeimas vēlēšanās no 100 Latvijas parlamenta vietām vācbaltieši ieguva sešas deputātu vietas, 1925. gada 2. Saeimas vēlēšanās – četras, 1928. gada 3. Saeimas vēlēšanās – sešas, 1931. gada 4. Saeimas vēlēšanās – piecas.
Par spīti pastāvošajai politiskajai sadrumstalotībai centristos un konservatīvajos, Satversmes sapulcē un Saeimās vācbaltieši panāca vienotu interešu pārstāvniecību. Vācbaltiešu frakcija parlamentā oficiāli tika dēvēta par “Latvijas vācu-baltiešu partiju”, kas norādīja, ka šo apvienību valstī atzina un respektēja. Visi vācbaltiešu frakcijas deputāti labi pārvaldīja latviešu valodu, tomēr saskaņā ar vācbaltiešu politikas etniskajām vadlīnijām no parlamenta tribīnes uzstājās tikai vācu valodā.
Vācbaltiešu autori akcentējuši, ka Vācbaltiešu partiju komitejas darbība līdz Kārļa Ulmaņa 1934. gada 15. maija apvērsumam un visas politiskās darbības aizliegumam iezīmēja fundamentālu izmaiņu sākumu vācbaltiešu politiskajā darbībā. Proti, vācbaltiešu līderi un viņu vadītās organizācijas atteicās no pretenzijām uz visas valsts politikas vadīšanu un sāka īstenot tādu politiku, kas primāri skāra tikai vācbaltiešu kopienu. Satversmes sapulcē un Saeimā vācbaltiešu frakcija bija vadošais spēks, kas konsekventi iestājās par kulturālās autonomijas nodrošināšanu etniskajām minoritātēm konstitucionālā līmenī. Tādējādi frakcija daudzkārt nonāca konfliktā ar latviešu priekšstatiem par nacionālu valsti. Arī pēc Satversmes pieņemšanas vācbaltiešu deputāti neatlaidīgi centās panākt iespējami plašas etnisko minoritāšu tiesības – pat tādas, kurām nebija analoga nekur citur pasaulē. 1923.–1925. gadā viņi izstrādāja likuma projektu, kas garantētu vācbaltiešiem plašu kulturālu, sociālu un pat saimniecisku autonomiju. Šo ideju Saeimā tomēr noraidīja, jo tā bija pretrunā ar Satversmē noteikto valsts nedalāmo (unitāro) raksturu un latviešu politiķu ideju par latvisku valsti.