Dzimis kā piektais bērns Jelgavas sīkpilsoņu Oto Vestermana (Otto Ernst Westermann) un Elizabetes Vilhelmīnes, dzimušas Unferhauas (Elisabeth Wilhelmine Westermann Unverhau), ģimenē. Vernera Vestermana tēvs bija Jelgavas privātbankas “Otto Westermann” īpašnieks, māte bija cēlusies no Jelgavas tirgotāju ģimenes. V. Vestermana vecāku ģimene, netipiski tā laika vācbaltiešiem, bija ļoti kupla, ir ziņas par kopumā 11 bērniem, no kuriem daļa mira bērnībā. Neskatoties uz lielo bērnu skaitu, ģimene bija labi nodrošināta, pārtikusi.

Skolas gaitas V. Vestermans sāka privātskolā Jelgavā, vidējo izglītību ieguva 1911. gadā Jelgavas vācu skolā. 1911.–1915. gadā studējis tiesības Tērbatas Universitātē (mūsdienās Tartu Universitāte, Tartu Ülikool), tostarp dažus semestrus studējis arī Berlīnes Universitātē (Humboldt-Universität zu Berlin) un Greifsvaldes Universitātē (Königliche Universität zu Greifswald). 1917. gadā Greifsvaldes Universitātē ieguvis jurista diplomu. Studiju laikā Tērbatā kļuva par vācbaltiešu studentu korporācijas “Curonia” biedru.

31.08.1919. laulājies ar Bauskas aptiekāra meitu, jauno mākslinieci Ellenu Vilhelmīni Ekerti (Ellen Wilhelmine Eckert). Gadu vēlāk Vācijā dzima viņu dēls Hāgens-Oto.

Pastāvīgas darba gaitas sācis Vācu Impērijā 1918. gadā. Strādājis Štutgartē, bankā “Dresdener Bank”. 1919. gadā V. Vestermans atgriezās dzimtenē, bija brīvprātīgais vācbaltiešu veidotajā Baltiešu landesvērā (Baltische Landeswehr), piedalījies Rīgas atbrīvošanā no lieliniekiem 22.05.1919. un ar Igaunijas armiju jūnija Cēsu kaujās. Tūlīt pēc kauju noslēguma aizbraucis uz Vāciju, kur strādājis savā iepriekšējā darba vietā “Dresdener Bank”. 1921. gadā atgriezies Jelgavā, tur bankā strādājis par prokūristu un kļuvis par pilsētas domes deputātu. Šajā laikā V. Vestermans atzina jaunos demokrātiskos pārkārtojumus Baltijā un pamattautu tiesības uz nacionālu valsti, izrādīja gatavību strādāt Latvijas Republikas izveidošanas darbā.

05.1924. bija viens no centriski orientētās politiskās partijas Jelgavas Vēlētāju apvienības (Wählerverband Mitau) veidotājiem. Jelgavas Vēlētāju apvienība sadarbojās ar Liepājas radniecīgo reģionālo Vācbaltiešu apvienošanās partiju, Vācbaltiešu demokrātisko partiju un Vācbaltiešu tautas partiju. V. Vestermana dibinātā Jelgavas Vēlētāju apvienība bija pēdējā politiskā partija, kas pievienojās Vācbaltiešu partiju komitejai. 1928. gadā Vācbaltiešu partiju komiteja iekļāva V. Vestermanu savā apvienotajā sarakstā. 3. un 4. Saeimā V. Vestermans bija vienīgais Jelgavas Vēlētāju apvienības biedrs, kas bija ievēlēts Saeimā un pārstāvēts vācu frakcijā. Jelgavas reģionālās partijas izveide un vēlākā uzņemšana Vācbaltiešu partiju komitejā bija saistīta ar tobrīd Kurzemē koncentrēto vācbaltiešu vēlētāju lielo skaitu. Jaunās reģionālās politiskās organizācijas mērķis bija saliedēt Kurzemes vāciešu politiskās aktivitātes.

Līdztekus politiskajai darbībai V. Vestermans īstenoja arī uzņēmējdarbību un sabiedrisko darbību, atradās vadošos amatos. Pēc tēva nāves 1927. gadā V. Vestermans vadīja vēl pirms Pirmā pasaules kara izveidoto, līdz tam brīdim Latvijā vienīgo privātbanku “Otto Westermann”. 1930.–1939. gadā V. Vestermans bija vācbaltiešu tekstiluzņēmuma “Juglas manufaktūra” (“Jegelmanufaktur”) direktors, 1936.–1939. gadā – Rīgas Pirmās savstarpējās kredītsabiedrības direktors. 1921.–1929. gadā viņš bija krājumu glabātājs Kurzemes provinces muzejā un Kurzemes literatūras un mākslas biedrībā (Kurländische Gesellschaft für Literatur und Kunst). 1930. gadā V. Vestermans kļuva par Vācbaltiešu tautas apvienības sociālās aprūpes centrāles vadītāju.

Vācbaltiešu izceļošanas laikā, 1939. gada rudenī, V. Vestermans atteicās no Latvijas pavalstniecības un decembrī izceļoja uz Lielvāciju, uz kurieni nedēļu iepriekš jau bija pārcēlusies viņa sieva Ellena kopā ar dēlu. 1941. gadā V. Vestermans strādāja Lielvācijas sastāvā iekļautajā industriāli nozīmīgajā Silēzijas reģionā par Katovices cementa ražotnes tirdzniecības pārzini. 1942. gadā vācu okupācijas vara norīkoja V. Vestermanu strādāt par tirdzniecības direktoru bijušajā Rīgas Cementfabrikā, uz kuras bāzes okupācijas vara bija izveidojusi Rīgas apvienoto būvmateriālu ražotni (“Rigaer vereinigte Portlandzement- und Baustoffwerke G.m.b.H.”). 1944. gadā V. Vestermans bija viens no dažiem Latvijas demokrātijas perioda politiķiem, kas piedalījās Paula Šīmaņa (Paul Schiemann) bērēs Rīgā, Jēkaba kapos. Līdz ar sarkanarmiešu tuvošanos Rīgai 1944. gadā rudenī V. Vestermans devās uz Pozeni (mūsdienās Poznaņa Polijā) un vēlāk uz Rietumvāciju. Bodenverderē uzsāka darbu būvmateriālu ražotnē, kur turpināja strādāt arī pēc Otrā pasaules kara. Iesaistījās vācbaltiešu sabiedriskajā dzīvē VFR, daudzkārt ievēlēts mūsdienu Vācbaltiešu biedrības priekšteces Vācbaltiešu novadnieku apvienības (Deutsch-Baltische Landsmannschaft im Bundesgebiet) prezidijā, nodarbojies ar sociālo pabalstu jautājumiem vācbaltiešu kopienā Rietumvācijā.

Latvijas Republikas 3. un 4. Saeimā V. Vestermans iesaistījās saimnieciskās likumdošanas izveides darbā. Pēc laikabiedru ziņām, bijis orientēts uz izlīgumu ar latviešu politiskajiem spēkiem, tostarp latviešu sociāldemokrātiem, kas savā politiskajā retorikā bieži izmantoja pretvācu lozungus. Pirms Otrā pasaules kara V. Vestermans bija pazīstams Latvijas rūpnieku aprindās, bijis autoritāte starptautiskās tirdzniecības jautājumos. Pēc Otrā pasaules kara V. Vestermans bija plaši pazīstams Baltijas trimdā Rietumvācijā. Bijis aktīvs sadarbības veicinātājs starp Baltijas trimdiniekiem VFR, iestājies par ciešu sadarbību starp vācbaltiešiem, latviešiem, igauņiem un lietuviešiem. Pēc V. Vestermana iniciatīvas 26.09.1954. Augsburgā izveidota vācu-latviešu apvienība. Šī organizācija, kā arī līdzīgas vācbaltiešu apvienības ar igauņiem un lietuviešiem veicināja Baltijas okupācijas jautājuma starptautisko aktualizāciju Aukstā kara gados.