Vācbaltiešu partiju komitejas mērķis bija politiski saliedēt Latvijas vācbaltiešu etnisko kopu, organizēt tai nozīmīgu politisku, kulturālu un saimniecisku jautājumu risināšanu. Ārēji komitejas darbs visuzskatāmāk izpaudās vēlēšanās un parlamentā, kur tā centās nodrošināt Latvijas vācu kopienai svarīgā kultūras mantojuma saglabāšanu jaunajos demokrātijas un līdztiesības apstākļos.

Pirmā publiskā informācija par Vācbaltiešu partiju komitejas izveides plāniem atrodama 1920. gada janvārī vācu laikrakstos Rigasche Rundschau un Libausche Zeitung. Līdz tam vācbaltiešu politiskās aktivitātes organizēja Baltiešu vācu nacionālā komiteja, kuras nozīme tobrīd strauji mazinājās. Pamudinājums partiju apvienības izveidei bija Rīgas domes vēlēšanas 18.01.1920., kas, no vienas puses, apliecināja etnisko minoritāšu lielo nozīmi Rīgas dzīvē, bet, no otras puses, iezīmēja vācbaltiešu politikas un kopējo etnisko minoritāšu politisko aktivitāšu sadrumstalotību un koordinācijas trūkumu.

Pieredzes bagātākā Vācbaltiešu partiju komitejas dibinātāja bija 23.04.1917. izveidotā Krievijas Vācu nacionalitātes pavalstnieku demokrātiskā partija Rīgā (Demokratische Partei russischer Bürger deutscher Nationalität in Riga). Partijas pirmais priekšsēdētājs bija veiklas runas dotībām apveltītais un liberāli noskaņotais vācbaltiešu skolotājs un žurnālists Johanness fon Ekarts (Johannes von Eckardt). Pēc Latvijas Republikas izveides 25.11.1918. tā atsāka darbu ar mainītu nosaukumu – kļuva par Vācbaltiešu demokrātisko partiju (Deutsch-baltische Demokratische Partei). Šī bija pilsoniski centriska partija. Kaut gan tobrīd partiju loma vācbaltiešu sabiedrībā vēl nebija nozīmīga, Vācbaltiešu demokrātiskā partija bija tā, kurai 1920. gada sākumā izveidojās vislielākā autoritāte. Pirms Vācbaltiešu partiju komitejas izveides Vācbaltiešu demokrātiskā partija ietilpa vācbaltiešu centrālās sociāli politiskās organizācijas – Baltiešu vācu nacionālās komitejas – sastāvā. Otrais un pēdējais šīs partijas priekšsēdis bija pazīstamākais vācbaltiešu politiķis Latvijā Pauls Šīmanis (Paul Schiemann). P. Šīmanis vadīja partiju kopš 20.08.1919. un bija vienīgais partijas pārstāvis Satversmes sapulcē. Viņš bija ievēlēts arī visās pirmskara Saeimās, kur viņam līdzās darbojās kāds no diviem šīs partijas pārējiem pazīstamajiem politiķiem – Karls Kellers (Karl Keller) vai Valters Sadovskis (Walter Sadowsky). Pēc aizvadītajiem trauksmainajiem militāri politisko juku gadiem Baltijā (1917–1920) vācbaltiešu kopienu bija pārņēmis spēku izsīkums un apātija. Jaunā politiskā situācija Latvijā spieda vācbaltiešus atteikties no līdzšinējiem politikas īstenošanas paņēmieniem sabiedrības slāņu (kārtu) pārstāvniecības veidā un pieskaņoties Latvijas jaunajai daudzpartiju politiskajai sistēmai, kas izraisīja uzskatu jucekli. P. Šīmanis un viņa vadītā partija tobrīd uzņēmās iniciatīvu Vācbaltiešu partiju komitejas izveidē, kas sākotnēji pat līdzinājās politiskās varas monopolizācijai vācu kopienā.

Vācbaltiešu partiju komitejas izveidē ar Vācbaltiešu demokrātisko partiju cieši sadarbojās 07.11.1918. dibinātā Vācbaltiešu progresīvā partija (Deutsch-baltische Fortschrittliche Partei). Tās vadītājs Eduards fon Rozenbergs (Eduard Viktor von Rosenberg) bija viens no nedaudzajiem vācbaltiešu politiķiem, kas jau 1918. gada rudenī atbalstīja Latvijas Republikas Pagaidu valdību. Pirms Vācbaltiešu partiju komitejas izveides šī partija iekļāvās Baltiešu vācu nacionālajā komitejā. Partijas līdera autoritāte vācbaltiešu kopienā tomēr bija maza, tāpēc tās pastāvēšanas laikā Satversmes sapulcē tikai vienu reizi par deputātu ievēlēja vienīgo partijas deputātu Pēteru Klugi (Peter Franz Ernst Kluge).

Nozīmīga loma Vācbaltiešu partiju komitejas izveidē bija 19.01.1920. dibinātajai Vācbaltiešu tautas partijai (Deutsch-baltische Volkspartei). Šī bija vienīgā partija, kas bija labēji konservatīvi orientēta, un to mēdza saistīt ar bijušo vācbaltiešu aristokrātiju. Satversmes sapulcē bija ievēlēti divi šīs partijas pārstāvji: Artūrs Reisners (Eduard Arthur von Reusner) un Vilhelms fon Firkss (Wilhelm von Fircks). V. fon Firkss turpmāk bija ievēlēts visās Saeimās, savukārt 3. un 4. Saeimā ievēlēja vēl vienu šīs partijas pārstāvi Voldemāru Pusulu (Woldemar Carl Pussull).

No Vācbaltiešu partiju komitejas dibinātajām vismazākā politiskā pieredze bija 25.01.1920. izveidotajai centriskajai Vācbaltiešu reformu partijai (Deutsch-baltische Reform-Partei). Latvijas Satversmes sapulcē to pārstāvēja deputāts Edvīns Magnuss (Edwin Magnus), bet 3. un 4. Saeimā šo partiju pārstāvēja Lotārs Šēlers (Lothar Hans Schoeler), kurš no 1933. gada oktobra vadīja vācbaltiešu frakciju Saeimā.

Jau pēc Vācbaltiešu partiju komitejas izveides tai pieslējās 25.02.1920. Liepājā dibinātā centriski orientētā Vācbaltiešu vienības partija (Deutsch-baltische Einigungspartei). Tās pirmais vadītājs bija Egons Knops (Egon Knopp), kuru ievēlēja Satversmes sapulcē un 1. Saeimā. Visās Saeimās ievēlēts bija arī šīs partijas pārstāvis – labi pamanāmais vācbaltiešu politiskais līderis un uzņēmējs Džons Hāns (John Hahn). Pēdējā komitejai pievienojās 1924. gada maijā veidotā centriski orientētā Jelgavas vēlētāju apvienība (Wählerverband Mitau). Jelgavas vēlētāju apvienību dibināja pilsētas veterinārārsts Ernsts Lilienblums (Ernst Lilienblum) un Jelgavas jurists Verners Vestermans (Werner Robert Westermann). Jelgavas vēlētāju apvienība parasti sadarbojās ar radniecīgo reģionālo Vācbaltiešu vienības partiju, Vācbaltiešu demokrātisko partiju un Vācbaltiešu tautas partiju. 3. un 4. Saeimā bija pārstāvēts tikai viens šīs partijas biedrs – V. Vestermans. Divu reģionālo partiju izveide un uzņemšana Vācbaltiešu partiju komitejā ir skaidrojama ar Kurzemē tobrīd koncentrēto vācbaltiešu vēlētāju lielo skaitu. Jauno reģionālo politisko organizāciju mērķis bija saliedēt Kurzemes vācu politiskās aktivitātes.

Kopš 17.–18.04.1920. notikušajām Satversmes sapulces vēlēšanām Vācbaltiešu partiju komitejas pārziņā nonāca visi vācbaltiešu etniskās minoritātes dzīves jautājumi, savukārt 07.11.1923. sociālos, kultūras un izglītības jautājumus Vācbaltiešu partiju komiteja deleģēja Vācbaltiešu darba centrālei – vēlākajai Vācbaltiešu tautas apvienībai.

Vācu politiķu un to pārstāvēto partiju sadarbība Vācbaltiešu partiju komitejā nodrošināja optimālu pārstāvniecību parlamentā, kas pārsniedza vācu tautības pavalstnieku īpatsvaru Latvijas sabiedrībā. Tādējādi Satversmes sapulces vēlēšanās 1920. gadā vācbaltieši ieguva sešas no 150 deputātu vietām. Vēl labākus rezultātus vācbaltieši spēja sasniegt Saeimu vēlēšanās. Tā, piemēram, 1922. gada 1. Saeimas vēlēšanās no 100 Latvijas parlamenta vietām vācbaltieši ieguva sešas deputātu vietas, 1925. gada 2. Saeimas vēlēšanās – četras, 1928. gada 3. Saeimas vēlēšanās – sešas, 1931. gada 4. Saeimas vēlēšanās – piecas.

Par spīti pastāvošajai politiskajai sadrumstalotībai centristos un konservatīvajos, Satversmes sapulcē un Saeimās vācbaltieši panāca vienotu interešu pārstāvniecību. Vācbaltiešu frakcija parlamentā oficiāli tika dēvēta par “Latvijas vācu-baltiešu partiju”, kas norādīja, ka šo apvienību valstī atzina un respektēja. Visi vācbaltiešu frakcijas deputāti labi pārvaldīja latviešu valodu, tomēr saskaņā ar vācbaltiešu politikas etniskajām vadlīnijām no parlamenta tribīnes uzstājās tikai vācu valodā.

Vācbaltiešu autori akcentējuši, ka Vācbaltiešu partiju komitejas darbība līdz Kārļa Ulmaņa 1934. gada 15. maija apvērsumam un visas politiskās darbības aizliegumam iezīmēja fundamentālu izmaiņu sākumu vācbaltiešu politiskajā darbībā. Proti, vācbaltiešu līderi un viņu vadītās organizācijas atteicās no pretenzijām uz visas valsts politikas vadīšanu un sāka īstenot tādu politiku, kas primāri skāra tikai vācbaltiešu kopienu. Satversmes sapulcē un Saeimā vācbaltiešu frakcija bija vadošais spēks, kas konsekventi iestājās par kulturālās autonomijas nodrošināšanu etniskajām minoritātēm konstitucionālā līmenī. Tādējādi frakcija daudzkārt nonāca konfliktā ar latviešu priekšstatiem par nacionālu valsti. Arī pēc Satversmes pieņemšanas vācbaltiešu deputāti neatlaidīgi centās panākt iespējami plašas etnisko minoritāšu tiesības – pat tādas, kurām nebija analoga nekur citur pasaulē. 1923.–1925. gadā viņi izstrādāja likuma projektu, kas garantētu vācbaltiešiem plašu kulturālu, sociālu un pat saimniecisku autonomiju. Šo ideju Saeimā tomēr noraidīja, jo tā bija pretrunā ar Satversmē noteikto valsts nedalāmo (unitāro) raksturu un latviešu politiķu ideju par latvisku valsti.