Libausche Zeitung uzskatāma par senāko preses izdevumu vācu valodā Latvijas teritorijā. Kopš 19. gs. 80. gadiem avīze bija plaši pazīstama ārpus Liepājas un Kurzemes guberņas, to abonēja arī Rīgā, tai bija lasītāji ārpus Baltijas un Krievijas Impērijas.

Jau kopš pastāvēšanas sākuma avīze koncentrēja uzmanību uz svarīgiem politiskiem notikumiem pasaulē, kā arī sniedza informāciju par norisēm Liepājā, Kurzemes guberņā, publicēja vietvaras rīkojumus un policijas ziņas. Kopš 1880. gada avīzē tika ieviesta pārskatāma struktūra, pirmajā lapā tā parasti pievērsās politiski svarīgām norisēm pasaulē, līdztekus pirmajā lapā bija lasāma aktuāla informācija par vietējiem notikumiem. 20. gs. 20.–30. gados pirmajās slejās mainīgā secībā tika publicēta informācija par svarīgākajiem Latvijas un ārzemju politiskajiem notikumiem. Katrā numurā neiztrūkstošas bija ziņas par saimnieciskās dzīves aktualitātēm – ikdienas tendencēm biržās un tirgos. Avīzes pielikumos tika iekļauti literāri darbi (Baltijā tā bija pirmā avīze, kurā sāka publicēt romānus turpinājumos), populārzinātniski ekskursi un plašs sludinājumu klāsts.

Avīzes pastāvēšanas vēsture sākās ar nedēļas izdevuma Libausche Wochenblatt (“Liepājas Nedēļas Lapa”) pirmā numura iznākšanu 27.09.1824. Jau visai agri 19. gs. pirmajā pusē Liepājā un Liepājas apriņķī pastāvēja augsts izglītības līmenis, lasītnepratēju skaits bija neliels. Līdzās pilsētas aktīvai saimnieciskajai dzīvei tas radīja labvēlīgus apstākļus, lai šāda avīze rastos samērā agri un turpinātu veiksmīgi darboties.

Sākotnēji avīzi izdeva grāmatizdevējs Daniels Zēgers (Daniel Friedrich Säger), 1827. gadā izdevniecību nopirka avīzes līdzstrādnieks Karls Fēge (Carl Heinrich Foege). 1851. gadā izdevniecība kopā ar avīzi nonāca Gotlība Meijera (Gottlieb Dietrich Meyer) īpašumā. 01.1858. avīze ieguva savu turpmāko nosaukumu – Libausche Zeitung. Turpmākos pastāvēšanas gadus Meijera grāmatu izdevniecība, litogrāfija un spiestuve Liepājā un Meijeru dzimtas pārstāvji ir vienīgie avīzes īpašnieki un tās atbildīgie redaktori. Pēdējais izdevniecības vadītājs un vienlaikus avīzes galvenais redaktors bija Liepājas vācu kopienā sabiedriski aktīvais Arno Meijers (Arno Meyer).

Līdz 01.1858. un nosaukuma maiņai avīze tika izdota divas reizes nedēļā, turpmāk – trīs reizes, kopš 1872. gada vidus – četras reizes nedēļā (otrdienās, trešdienās, ceturtdienās un sestdienās), bet no 1880. gada – sešas reizes nedēļā, izņemot svētdienas un svētku dienas. Avīzes abonements ar piegādi 1880. gadam maksāja 4 rubļus, 1939. gadam – 2 latus.

Libausche Zeitung bija visai prāva lasītāju auditorija ārzemēs, īpaši Vācu Impērijā, kas saistīts ar ostas pilsētas Liepājas starptautisko nozīmi. 19.–20. gs. mijā Libausche Zeitung bija pārstāvniecības Rīgā, Pēterburgā, Maskavā, Varšavā, Berlīnē, Hamburgā un Frankfurtē pie Mainas. Libausche Zeitung ikdienas numuru izdeva pusdienlaikā, un kioskos tas bija nopērkams pēcpusdienā. Laikraksta tirāža tā pastāvēšanas pirmajos gados bija ap 300 eksemplāru, turpmāk tā pastāvīgi pieauga. Tirāža īsi pirms Pirmā pasaules kara lēšama ap 6000–7000 eksemplāru. Saistībā ar vācbaltiešu skaita samazināšanos 20. gs. 20. gadu nogalē tirāža bija nokritusies līdz apmēram 5000 eksemplāru, bet 20. gs. 30. gadu otrajā pusē vairs nesasniedza pat 3000 eksemplāru.

Atšķirībā no citiem Baltijas izdevumiem vācu valodā, Libausche Zeitung bija raksturīga stabilitāte un darbības nepārtrauktība. Avīzes veiksmes stāsts saistāms ar Meijera grāmatu izdevniecības, litogrāfijas un spiestuves pārdomāto komerciālo praksi. Līdztekus Libausche Zeitung tā sagatavoja un izdeva arī dažādas grāmatas, kalendārus, pastmarkas un akcīzes markas, bet 19. gs. otrajā pusē paplašināja savu darba lauku un atvēra fotogrāfijas salonu Liepājā, kas bija ienesīgs un sabiedrībā pieprasīts pakalpojums. Atšķirībā no citiem Baltijas vācu preses izdevumiem, piemēram, Rigasche Zeitung (“Rīgas Avīze”), Libausche Zeitung tikai neilgi cieta no vācu preses aizlieguma Krievijas Impērijā Pirmā pasaules kara laikā. Vācu Impērijas okupācijas vara atjaunoja Libausche Zeitung izdošanu jau 09.1915. Vācu okupācijas laikā avīze bija oficiālais Liepājas un apkārtnes pārvaldes preses izdevums, tai īslaicīgi bija pat pielikums latviešu valodā. Kopš 1919. gada Libausche Zeitung zaudēja varas oficiāla preses izdevuma statusu un turpināja iznākt pirmskara formātā kā bezpartejisks privāts preses izdevums. Libausche Zeitung izdošana tika pārtraukta 22.06.1939.

Libausche Zeitung pazīstāko līdzstrādnieku un redaktoru vidū 19. gs. 60. gados minams vācbaltiešu dzejnieks, dramaturgs un teātra kritiķis Nikolajs fon Rēbinders (Ludwig Nikolai von Rehbinder). No 1884. līdz 1894. gadam Libausche Zeitung redakciju vadīja Eberhards Krauss (Eberhard Kraus), kurš sarakstījis romantiskus stāstus par Baltijas senatni, tostarp Kurzemi. Pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas avīzi no 1920. līdz 1926. gadam vadīja senas dižciltīgas vācbaltiešu dzimtas atzara pārstāvis Ferdinands fon Ikskils-Gildenbands (Ferdinand Wilhelm von Uexküll-Güldenband), kurš ieņēma redzamu vietu Eiropas nacionālo minoritāšu kustībā un kopš 1927. gada bija galvenais redaktors pasaulē vienīgajam nacionālo minoritāšu jautājumiem veltītajam žurnālam Nation und Staat (“Nācija un Valsts”), bet 1933. gadā viņš īslaicīgi vadīja lielāko vācbaltiešu laikrakstu Rigasche Rundschau (“Rīgas Apskats”).

Libausche Zeitung laika gaitā mainīja savu politisko ievirzi, un vērtējums par to nav viendabīgs. Vācbaltiešu vidē bija pieņemts Libausche Zeitung uzskatīt par liberāli orientētu, jo kopš 19. gs. vidus tā veidoja politiski līdzsvarotāku saturu. Turpretim latviešu sabiedrībā Libausche Zeitung drīzāk mēdza saistīt ar vācu sabiedrības konservatīvajām un nacionālistiskajām aprindām, kuras aizstāvēja vācu virsslāņa bijušās ietekmes saglabāšanu Baltijā. Kopumā Libausche Zeitung bija raksturīga pielāgošanās tendence (konformisms) valdošajam politiskajam režīmam, to var attiecināt gan uz Krievijas Impērijas laiku, Vācu Impērijas okupāciju Pirmā pasaules kara laikā un starpkaru neatkarīgo Latviju. Libausche Zeitung attieksme pret Latvijas Republikas izveidi 1918. gadā bija atturīga, bet ne tik skeptiska kā tā laika lielākajai vācu avīzei Rigasche Zeitung.

Izdevējs A. Meijers Libausche Zeitung slēgšanu tās pēdējā numurā 22.06.1939. pamatoja ar Liepājas vāciešu skaita ievērojamo samazināšanos, kas avīzes turpmāku izdošanu padarījusi nerentablu. Tobrīd ar līdzīgām problēmām saskārās visa Latvijas vācu prese, taču slēgšanas cēlonis drīzāk ir saistāms ar Libausche Zeitung izdevēju vēlmi būt finansiāli un politiski neatkarīgiem. Libausche Zeitung nebija iespēju iegūt finansējumu no Trešā reiha, kas koncentrēja atbalstu vienam centrālajam vācu preses izdevumam Baltijā – dienas avīzei Rigasche Rundschau, kura 20. gs. 30. gadu nogalē ievēroja nacionālsociālistu režīma informācijas vadlīnijas. Latvijā periodā starp pasaules kariem Libausche Zeitung bija uzskatāms par otru ietekmīgāko vācu dienas laikrakstu aiz Rigasche Rundschau. Libausche Zeitung ir nozīmīgs 19. un 20. gs. Liepājas un Kurzemes sociālās, politiskās un saimnieciskās dzīves avots.