Avīzes pastāvēšanas vēsture sākās ar nedēļas izdevuma Libausche Wochenblatt (“Liepājas Nedēļas Lapa”) pirmā numura iznākšanu 27.09.1824. Jau visai agri 19. gs. pirmajā pusē Liepājā un Liepājas apriņķī pastāvēja augsts izglītības līmenis, lasītnepratēju skaits bija neliels. Līdzās pilsētas aktīvai saimnieciskajai dzīvei tas radīja labvēlīgus apstākļus, lai šāda avīze rastos samērā agri un turpinātu veiksmīgi darboties.
Sākotnēji avīzi izdeva grāmatizdevējs Daniels Zēgers (Daniel Friedrich Säger), 1827. gadā izdevniecību nopirka avīzes līdzstrādnieks Karls Fēge (Carl Heinrich Foege). 1851. gadā izdevniecība kopā ar avīzi nonāca Gotlība Meijera (Gottlieb Dietrich Meyer) īpašumā. 01.1858. avīze ieguva savu turpmāko nosaukumu – Libausche Zeitung. Turpmākos pastāvēšanas gadus Meijera grāmatu izdevniecība, litogrāfija un spiestuve Liepājā un Meijeru dzimtas pārstāvji ir vienīgie avīzes īpašnieki un tās atbildīgie redaktori. Pēdējais izdevniecības vadītājs un vienlaikus avīzes galvenais redaktors bija Liepājas vācu kopienā sabiedriski aktīvais Arno Meijers (Arno Meyer).
Līdz 01.1858. un nosaukuma maiņai avīze tika izdota divas reizes nedēļā, turpmāk – trīs reizes, kopš 1872. gada vidus – četras reizes nedēļā (otrdienās, trešdienās, ceturtdienās un sestdienās), bet no 1880. gada – sešas reizes nedēļā, izņemot svētdienas un svētku dienas. Avīzes abonements ar piegādi 1880. gadam maksāja 4 rubļus, 1939. gadam – 2 latus.
Libausche Zeitung bija visai prāva lasītāju auditorija ārzemēs, īpaši Vācu Impērijā, kas saistīts ar ostas pilsētas Liepājas starptautisko nozīmi. 19.–20. gs. mijā Libausche Zeitung bija pārstāvniecības Rīgā, Pēterburgā, Maskavā, Varšavā, Berlīnē, Hamburgā un Frankfurtē pie Mainas. Libausche Zeitung ikdienas numuru izdeva pusdienlaikā, un kioskos tas bija nopērkams pēcpusdienā. Laikraksta tirāža tā pastāvēšanas pirmajos gados bija ap 300 eksemplāru, turpmāk tā pastāvīgi pieauga. Tirāža īsi pirms Pirmā pasaules kara lēšama ap 6000–7000 eksemplāru. Saistībā ar vācbaltiešu skaita samazināšanos 20. gs. 20. gadu nogalē tirāža bija nokritusies līdz apmēram 5000 eksemplāru, bet 20. gs. 30. gadu otrajā pusē vairs nesasniedza pat 3000 eksemplāru.
Atšķirībā no citiem Baltijas izdevumiem vācu valodā, Libausche Zeitung bija raksturīga stabilitāte un darbības nepārtrauktība. Avīzes veiksmes stāsts saistāms ar Meijera grāmatu izdevniecības, litogrāfijas un spiestuves pārdomāto komerciālo praksi. Līdztekus Libausche Zeitung tā sagatavoja un izdeva arī dažādas grāmatas, kalendārus, pastmarkas un akcīzes markas, bet 19. gs. otrajā pusē paplašināja savu darba lauku un atvēra fotogrāfijas salonu Liepājā, kas bija ienesīgs un sabiedrībā pieprasīts pakalpojums. Atšķirībā no citiem Baltijas vācu preses izdevumiem, piemēram, Rigasche Zeitung (“Rīgas Avīze”), Libausche Zeitung tikai neilgi cieta no vācu preses aizlieguma Krievijas Impērijā Pirmā pasaules kara laikā. Vācu Impērijas okupācijas vara atjaunoja Libausche Zeitung izdošanu jau 09.1915. Vācu okupācijas laikā avīze bija oficiālais Liepājas un apkārtnes pārvaldes preses izdevums, tai īslaicīgi bija pat pielikums latviešu valodā. Kopš 1919. gada Libausche Zeitung zaudēja varas oficiāla preses izdevuma statusu un turpināja iznākt pirmskara formātā kā bezpartejisks privāts preses izdevums. Libausche Zeitung izdošana tika pārtraukta 22.06.1939.