Pirmā pasaules kara priekšvakarā Rigasche Zeitung bija Rīgas un visu Krievijas Impērijas Baltijas provinču senākā, pieredzes bagātākā un populārākā rīta avīze, kuras atsevišķa numura apjoms ar tematiskajiem pielikumiem pārsniedza desmit lappuses. Rigasche Zeitung sniedza vispārīgas ziņas par Rīgas, Baltijas, Krievijas Impērijas un pasaules notikumiem politikā, ekonomikā, informēja par tendencēm biržās un tirgos. Pirms un pēc Pirmā pasaules kara Rigasche Zeitung saskaņojās ar vācbaltiešu sabiedrības virsslāņa tipiskiem konservatīviem uzskatiem.

Rigasche Zeitung pastāvēšanas vēsture sākās ar laikraksta Rigische politische Zeitung (“Rīgas Politiskā Avīze”) izdošanu 1777. un 1778. gada mijā. Ar šādu nosaukumu avīze ar pārtraukumiem tika izdota līdz 1797. gadam, kad nosaukums tika saīsināts, atmetot uzsvaru uz politiku. Sākotnēji avīze tika izdota divas reizes nedēļā, tai bija neliela auditorija, kas nepārsniedza dažus simtus lasītāju. Pastāvēšanas sākumposmā avīzes nosaukumam ir nekonsekvence vietvārda “Rīga” rakstībā vācu valodā. Piemēram, Rigische Zeitung (1797) un Rigaische Zeitung (1798–1801), kas skaidrojams ar tolaik Baltijā sastopamām arhaiskām vācu valodas iezīmēm. Vienotu modernu vācu ortogrāfijas principu ieviešanas rezultātā kopš 1801. gada nostabilizējās nosaukums Rigasche Zeitung.

Avīzes redakcijas izveide 1777. gadā saistāma ar tā laika sabiedrības intelektuālās elites (apgaismotāju) aktivitātēm. Šādu Rīgas avīzes izveidi atbalstījis pazīstamais vācu humānisma filozofs Johans Gotfrīds Herders (Johann Gottfried von Herder), kurš no 1764. līdz 1769. gadam uzturējās Rīgā. Tāpat Rigasche Zeitung izveide saistāma ar Rīgas grāmatu spiestuvi un tirgotavu, ko sākotnēji vadīja Gotlībs Frēlihs (Gottlieb Christian Frölich). 18. gs. beigās šis uzņēmums nonāca valdības pārziņā, un to vadīja kroņa grāmatiespiedējs Jūliuss Millers (Julius Conrad Daniel Müller). Ar viņa vārdu saistītā “Millera izdevniecība” (Müllersche Buchdruckerei), kuras pēdējā mājvieta atradās iepretim Rīgas Doma baznīcai, tagadējā Herdera laukumā 1, bija Rigasche Zeitung vienīgā izdevēja. Līdztekus Rigasche Zeitung šī izdevniecība no 1889. līdz 1909. gadam izdeva arī populāro dienas laikrakstu Düna Zeitung (“Daugavas Avīze”) un bija Baltijā pazīstama arī kā nozīmīga grāmatu izdevēja.

Rigasche Zeitung saturs sākumā drīzāk bija trūcīgs, kopš 1781. gada to papildināja ekonomikas, tirdzniecības un kuģniecības ziņas, kā arī izglītojoši raksti. 19. gs. pirmajā trešdaļā Rigasche Zeitung sacentās par auditoriju un izdzīvošanu ar citām Rīgā izdotām nelielām avīzēm, piemēram, Rigasche Stadtblätter (“Rīgas Pilsētas Lapas”), Rigische Anzeigen (“Rīgas Sludinājumi”) u. c. Konkurences apstākļos 1829. gadā redakcija avīzi laida klajā jau trīs reizes nedēļā.

Būtiskas izmaiņas avīzes redakcijas darbā notika 11.1843. – Rigasche Zeitung sāka izdot sešas reizes nedēļā, izņemot svētdienās un svētku dienās. Šajā gadā avīze kļuva par visas Baltijas lielāko dienas izdevumu. Tajā publicēja aktuālākās ziņas no visas Eiropas. Plašākas auditorijas iegūšanai līdz Pirmajam pasaules karam Rigasche Zeitung palīdzēja dažādi laikmetīgi tematiskie pielikumi, kuri pievērsās lauksaimniecības jautājumiem, sportam, mūzikai un literatūrai. 19. gs. 60. gados Rigasche Zeitung arvien vairāk ieguva mūsdienīga preses izdevuma veidolu. Sludinājumu un korespondences ziņu saņemšanai par norisēm Eiropā un pasaulē Rigasche Zeitung izveidoja redakcijas kantorus Baltijas pilsētās, Maskavā, Pēterburgā, Berlīnē, Londonā, Parīzē un citviet.

Laika gaitā Rigasche Zeitung pārņēmusi vai integrējusi citu laikrakstu redakcijas vai to elementus. Piemēram, 1882. gadā Rigasche Zeitung pārņēma sešus gadus iznākušo Neue Zeitung für Stadt und Land (“Jaunā Avīze Pilsētai un Laukiem”). No 1889. līdz 1907. gadam avīzei bija krievu politiskā spiediena un cenzūras izraisīta pārtraukuma posms. Atjaunotā Rigasche Zeitung sāka iznākt no 02.01.1907., vizuāli un saturiski tā maz atšķīrās no iepriekš izdotajiem numuriem, arī numura cena bija saglabājusies līdzīga – kioskā Rigasche Zeitung maksāja desmit kapeikas, gada abonements Rīgā maksāja astoņus rubļus, ar piegādi mājās pa pastu – desmit rubļus. Saistībā ar Pirmā pasaules kara sākšanos un Krievijas Impērijā izvērsto vispārējo pretvācu politiku, tostarp vācu valodas aizliegumu, 30.08.1915. Rigasche Zeitung darbība atkal tika pārtraukta. Avīzes redakcijas darbiniekus sāka pastiprināti uzraudzīt policija, turot tos aizdomās par simpātijām pret Vācu Impēriju.

Avīzi atsāka izdot 08.10.1917., pēc tam, kad Rīga bija nonākusi vācu okupācijas varas kontrolē un bija atjaunota informācijas aprite vācu valodā. Darbības atsākšanas brīdī Rigasche Zeitung pārņēma kopš 1877. gada klajā laistā konkurenta Rigaer Tageblatt (“Rīgas Dienas Lapa”) redakcijas darbiniekus, iekārtas un iestrādes.

Par Rigasche Zeitung tirāžu tās pastāvēšanas laikā trūkst pārbaudāmu ziņu, jo Baltijas teritorijā 19. un 20. gs. preses izdevumu ikdienas metienu mēdza uzskatīt par komercnoslēpumu. Lēšams, ka 19. gs. sākumā Rigasche Zeitung izdota vien dažu simtu eksemplāru tirāžā. Ziņas avotos liecina, ka 1875. gadā Rigasche Zeitung tirāža bija augusi līdz 4600 eksemplāriem. Starp Baltijā vācu valodā izdotajiem preses izdevumiem Rigasche Zeitung bija lielākā tirāža. Turpmākā ikdienas tirāža bija svārstīga (ikdienas laidieni ar tematiskajiem pielikumiem bija populārāki preses kioskos), īsi pirms Pirmā pasaules kara vidēji tā sasniedza no 8000 līdz 10 000 eksemplāru. Pusi no tirāžas parasti izplatīja ārpus Rīgas, tostarp citās Baltijas pilsētās, kā arī Iekškrievijā un Vācu Impērijā.

19. gs. 60. gados Rigasche Zeitung pieslējās Eiropas liberālajam politiskajam strāvojumam. Izteikti novērojams tas bija no 1860. līdz 1869. gadam, kad Rigasche Zeitung vadīja divi liberāli noskaņoti publicisti Jūliuss fon Ekarts (Julius Wilhelm Albert von Eckardt) un Džons Bērenss (John Baerens). 19. gs. pēdējā trešdaļā Rigasche Zeitung deklaratīvi atbalstīja politiski un ekonomiski progresīvas pārvērtības un jūsmoja par laikmetīgām norisēm mākslā un zinātnē. Vienlaicīgi avīze sāka konsekventi iestāties par vienotas “baltiešu sabiedrības” izveidi (konsolidāciju) Krievijas Impērijas Baltijas provincēs un neatbalstīja latviešu un igauņu nacionālos un pašnoteikšanās centienus.

Iekšpolitiskās situācijas saspīlējums saistībā ar Baltijas kulturālās un tiesiskās autonomijas jautājumu 19. gs. pēdējā trešdaļā padarīja Rigasche Zeitung saturu izteikti konservatīvu. Rigasche Zeitung kļuva par nozīmīgu pretinieku slavofiliem un Krievijas Impērijas centrālās varas politikai, kuras mērķis bija likvidēt Baltijas autonomiju un aristokrātijas privilēģijas. Īpaši spilgti šīs iezīmes kļuva novērojamas 19. gs. 70. gadu beigās, kad Vidzemes landtāga konservatīvās aprindas piespieda no Rigasche Zeitung galvenā redaktora amata atkāpties liberāli noskaņoto, latviešiem un igauņiem draudzīgāko redaktoru, žurnālistu un gleznotāju Leopoldu fon Pecoldu (Leopold Dietrich Ernst von Pezold), kas avīzi bija vadījis no 1869. līdz 1879. gadam. Turpmākā galvenā redaktora Aleksandra Buholca (Alexander Buchholtz) laikā (1880–1889) avīzes redakcija pretojās rusifikācijas tendencēm un vienlaicīgi kļuva par asu ideoloģisku oponentu jaunlatviešu kustībai. Krievu šovinistisko aprindu draudu un kūdīšanas rezultātā redakciju slēdza, un 01.1889. Rigasche Zeitung vairs neiznāca, A. Buholcs devās emigrācijā uz Vācu Impēriju. Iespēja atjaunot Rigasche Zeitung radās tikai pēc 1905. gada revolūcijas radītajām politiskajām pārmaiņām Krievijas Impērijā, kuru rezultātā Krievijas Impērijas konservatīvās aprindas konsolidējās pret kreiso revolucionāru un anarhistu kustību.

Pēc kārtējās darbības atjaunošanas Pirmā pasaules kara laikā, 10.1917., Rigasche Zeitung turpināja paust konservatīvas idejas, atbalstīja Baltijas teritorijas aneksiju – iekļaušanu Vācu Impērijā. 1918. gada vasarā un rudenī Rigasche Zeitung propagandēja vācu iecerētās apvienotās Baltijas valsts (Baltenland) izveides iniciatīvu, publicēja vācu okupācijas varas organizēto Kurzemes, Vidzemes, Igaunijas un tās salu tautas pārstāvniecību sēžu protokolus un lēmumus. No Rigasche Zeitung publikācijām secināms, ka tā neatbalstīja uz vairākuma demokrātijas principu balstītas Latvijas neatkarības ideju. Tā baidījās, ka tādējādi no politikas tiks atstumta vācbaltiešu kopiena, īpaši – politikā pieredzējusī muižniecība, kas iepriekš bija vadījusi politikas procesu Baltijas provincēs.

Avīzes pastāvēšanas noslēdzošo posmu no 11.1918. iespaidoja plaši pazīstamā un konservatīvajās aprindās respektētā Rigasche Zeitung galvenā redaktora (bijušā Rigaer Tageblatt galvenā redaktora), vēsturnieka un žurnālista Ernesta Serafima (August Ernst Wilhelm Seraphim) uzskati. Viņš iestājās par tūlītēju un neatliekamu vācbaltiešu kopienas dažādu kārtu un grupu politiskās apvienošanas nepieciešamību, kā rezultātā izveidojās Baltiešu vācu nacionālā komiteja (Der Baltische Deutsche Nationalausschuß). Neatkarīgas Latvijas Republikas izveide Rigasche Zeitung nešķita atraktīva, bet tā nepārprotami izrādīja vēlmi līdzdarboties un ietekmēt šīs jaunās valsts attīstību. Līdzīgi kā daudzi citi vācbaltiešu intelektuālās elites pārstāvji, E. Serafims bija cietis lielinieku represijās un uzskatīja lieliniekus par civilizētās pasaules bīstamākajiem ienaidniekiem. Nākamajā dienā pēc Rīgas atbrīvošanas no lieliniekiem (23.05.1919.) Rigasche Zeitung redakcija atjaunoja darbu un atbalstīja Baltiešu vācu nacionālās komitejas virzīto nozīmīgo iniciatīvu lielinieku pilnīgai sakāvei Baltijas teritorijā.

Strazdumuižas pamiera rezultātā 03.07.1919. Rigasche Zeitung konservatīvās vācbaltiešu aprindas piedzīvoja norietu, tostarp galvenā redaktora amatu steidzīgi pameta E. Serafims. Rigasche Zeitung redakcija pārtrauca darbu 08.1919., tās pēdējais numurs iznāca 05.08.1919. Turpmākajos gados Rigasche Zeitung ieņemto galvenās vācu avīzes nišu un daļēji tās uzturēto redakcijas infrastruktūru Vecrīgā pārņēma liberāli demokrātiski noskaņotā avīze Rigasche Rundschau (“Rīgas Apskats”).