Baltische Briefe sniedz informāciju par Baltiju un vācbaltiešiem visā pasaulē, koncentrējoties uz politiskajām norisēm, ziņām par vācbaltiešu ģimenēm, atsevišķu vācbaltiešu organizāciju rakstiem un informatīviem tematiskajiem pielikumiem (tostarp par Baltijas vēsturi, vācbaltiešu kopienu, draudzēm, kultūras dzīvi).

Mēnešraksta nosaukumā akcentēts etnonīms “baltieši”, tādējādi Baltische Briefe uzsver saistību ar vācbaltiešu vēsturiskajām saknēm Latvijas un Igaunijas teritorijā, kas mēnešraksta dibināšanas brīdī bija okupēta un atradās aiz Aukstā kara laikā tapušā dzelzs priekškara. Līdz 1963. gadam Baltische Briefe apakšvirsraksts bija Das Heimatblatt der Deutschbalten (“Vācbaltiešu Dzimtenes Lapa”), no 1964. gada – Das unabhängige Nachrichtenblatt des Baltentums in der freien Welt (“Neatkarīgā Baltiešu Ziņu Lapa Brīvajā Pasaulē”), no 2004. gada – Das unabhängige Nachrichtenblatt des Baltentums (“Neatkarīgā Baltiešu Ziņu Lapa”).

Baltische Briefe izveide un pastāvēšana skatāma kontekstā ar Otrā pasaules kara laikā notikušo vācbaltiešu izceļošanu no Latvijas un Igaunijas. Pēc Otrā pasaules kara vācbaltieši bija spiesti pamest nacistu režīma piešķirtās dzīvesvietas un īpašumus Lielvācijā, viņu sabiedriskās aktivitātes bija minimālas un līdzinājās latviešu un igauņu trimdinieku situācijai bēgļu gaitu laikā, turklāt sabiedroto okupācijas režīms vācbaltiešu sabiedriskās aktivitātes pirmajos pēckara gados aizliedza vai stipri ierobežoja.

Vairākums vācbaltiešu apmetās Rietumvācijā, tur tie dzīvoja izkliedēti. Novadnieku apzināšana un savstarpēju kontaktu uzturēšana bija apgrūtināta, tādēļ organizētai informācijas apmaiņai bija liela loma. Šī iemesla dēļ radās vairākas iniciatīvas, kuru mērķis bija informācijas izplatīšana par Baltiju un vācbaltiešiem. Baltische Briefe ir viena no šādām iniciatīvām, kas izrādījās dzīvotspējīga un laika gaitā pārņēma citus informatīvus izdevumus. Piemēram, 1954. gadā Baltische Briefe pārņēma informatīvās lapas Baltische Rundschau (“Baltijas Apskats”) iestrādes (minētais izdevums nav saistāms ar 1994. gadā klajā laisto vācvalodīgo mēnešrakstu Baltische Rundschau un tā uzturēto interneta resursu, kas daļēji atradies Krievijas ziņu aģentūru un propagandas ietekmē).

Baltische Briefe dibinātājs bija latviski runājošs vācbaltietis, Vidzemes muižnieku dzimtas atvase Volfs fon Kleists (Wolf Harald Jaroslaw von Kleist). V. fon Kleista dzimtā bija ar presi saistītas tradīcijas. Viņa vecaistēvs no mātes puses, notārs Kristofs Švarcs (Christoph Schwartz), bija lielā Rīgas laikraksta Rigasche Zeitung (“Rīgas Avīze”) viens no izdevējiem līdz tā pagaidu slēgšanai 1889. gadā. Baltische Briefe izdošanu sekmēja 1948. gadā V. fon Kleista sāktās profesionālās redaktora gaitas Hamburgā izdotajā evaņģēliskās baznīcas lielajā nedēļas avīzē Deutsches Allgemeines Sonntagsblatt (“Vācu Vispārējā Svētdienas Lapa”), kuru 1946. gadā līdzdibināja un līdz 1972. gadam vadīja žurnālists Aksels Zēbergs (Axel Seeberg). A. Zēbergs, kurš ir vācbaltiešu izcelsmes, labi izprata vācbaltiešu un Baltijas problēmas, tādēļ šīs avīzes redakcijas paspārnē V. fon Kleists varēja vienu dienu nedēļā veltīt Baltische Briefe gatavošanai.

Pirmais Baltische Briefe mēnešraksta numurs iznāca īsi pēc naudas reformas Rietumvācijā 11.1948. Izdevuma saturiskie veidotāji un redaktori bija V. fon Kleists kopā ar sievu Ingeborgu (Sylvia Margarete Ingeborg von Kleist); algot redakcijas kolektīvu laulātais pāris nevarēja atļauties. Sākotnējais mēnešraksta līdzstrādnieku loks izveidojās no profesionāliem žurnālistiem un zinātniekiem. Lielāka nozīme bija tieši vēsturniekiem, kas gatavoja vācbaltiešu kopienā pieprasītos dažādu Baltijas vēsturisku aspektu izklāstus.

Baltische Briefe izdošanai V. fon Kleists izveidoja uzņēmumu Baltische Briefe, Wolf J. von Kleist GmbH, kas atradās viņa dzīvesvietā Hamburgas pievārtē Groshansdorfas mazpilsētā. V. fon Kleista vadītais ģimenes uzņēmums bijis vienīgais Baltische Briefe izdevējs. Baltische Briefe bijis neatkarīgs mēnešraksts, ko tā veidotājs V. fon Kleists vienmēr publiski uzsvēris kā preses brīvības neatņemamu sastāvdaļu. Baltische Briefe iztika bez dotācijām no valdības, ziedojumiem un pabalstiem no partijām, kā arī vācbaltiešu un citu sabiedrisko organizāciju finansiāla atbalsta. Baltische Briefe finansējuma modelis pilnībā balstījies uz abonentmaksu, kas sākotnēji bija viena vācu marka par trim numuriem. 20. gs. 40. gadu nogalē tā bija visai augsta maksa par tāda veida mēnešrakstu. Mēnešraksts bijis neatkarīgs arī institucionāli, tas nebija kļuvis arī par Vācbaltiešu biedrības (Die Deutsch-Baltische Gesellschaft) biedru vai tā būtisku sastāvdaļu.

Līdz 1955. gadam Baltische Briefe izdeva Marburgā, bet no 1956. gada – Hamburgā. Pirmos piecus mēnešraksta numurus iespieda ar hektogrāfu uz slikta papīra, bet sākot ar sesto – tipogrāfijā. Aukstā kara gados Baltische Briefe tirāža bija 3500 eksemplāru, bija aprēķināts, ka izdevumu lasīs vismaz desmit procenti vācbaltiešu. Pēc Vācijas atkalapvienošanās un Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas tirāžas apjoms samazinājās zem 3000 eksemplāru un saglabāja tendenci samazināties arī turpmāk. Pirms Otrā pasaules kara Baltijā dzimušās vācbaltiešu paaudzes izsīkums un digitālo mediju izplatība 21. gadsimtā mazinājusi Baltische Briefe nozīmi. Kopš 2018. gada iezīmējusies neregulārāka un apvienotu Baltische Briefe mēnešraksta numuru izdošana.

Baltische Briefe dibinātājs un izdevējs V. fon Kleists saņēmis Vācbaltiešu biedrības goda biedra diplomu un godalgots ar Latvijas Triju Zvaigžņu ordeni (IV šķira). Mēnešraksta izdošanu un redakcijas vadību pēc V. fon Kleista nāves 2000. gadā turpinājusi viņa sieva Ingeborga.

Baltische Briefe darbā liela nozīme piešķirta latviešu un vācbaltiešu attiecību uzlabošanai, kas kopš laika pirms Otrā pasaules kara kopumā bija saspīlētas. Baltische Briefe iesāktajai starpnacionālā izlīguma vadlīnijai nebija vispārēja atbalsta vācbaltiešu kopienā VFR. Daļa vācbaltiešu, līdzīgi kā latviešu un igauņu emigranti Rietumos, Aukstā kara laikā atradās vēsturisku nacionālo aizspriedumu varā. Īpaši raksturīgi tie bija tai daļai vācbaltiešu agrīno emigrantu, kas Baltiju bija atstājuši jau Pirmā pasaules kara izskaņā un līdz 20. gs. 20. gadu sākumam.

Par notiekošo okupētajā Baltijā Baltische Briefe ieguva informāciju no neitrālās Šveices un Zviedrijas preses, bieži informācijas avots bija arī latviešu un igauņu trimdinieku izdevumi. Vācbaltiešu kopienas uzskatu nevienprātības dēļ reizēm Baltische Briefe kritizēja par naivitāti attieksmē pret okupēto Baltiju un mēnešrakstam pārmeta pat padomju propagandas izplatīšanu. Plaši diskutēts jautājums bija par ceļojumiem uz okupēto Latviju un Igauniju, kas rietumniekiem kļuva iespējami kopš 20. gs. 70. gadiem. Vācbaltieši agrāk par latviešu un igauņu trimdas diasporu sāka doties tēvzemes apmeklējumos. Tā, piemēram, pats V. fon Kleists līdz neatkarības atjaunošanas brīdim okupēto Baltiju bija apmeklējis 30 reižu un bieži rakstīja Baltische Briefe par saviem ceļojumu iespaidiem. Līdzīgi kā citi vācbaltieši, viņš savos braucienos izmantoja Rietumvācijā vācbaltiešu radīto ceļojumu biroju Baltisches Reisebüro (“Baltijas Ceļojumu Birojs”).

Gados pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas Baltische Briefe rūpīgi sekoja līdzi notikumiem Baltijas valstīs, atbalstīja Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas centienus, publicēja Vācijā pazīstamu rakstnieku, politiķu un diplomātu apcerējumus par Baltiju. Baltische Briefe konsekventi atbalstījis Baltijas pamattautu kopīgās politiskās iniciatīvas un intereses. V. fon Kleists bija delegāts Latvijas Tautas frontes izveides kongresā 8.10.1988.