Organizācijas sākotnējais nosaukums bija “Vācbaltiešu novadniecība federācijas teritorijā” (Die Deutsch-Baltische Landsmannschaft im Bundesgebiet), un tās mērķis kopš dibināšanas bija apvienot no Latvijas un Igaunijas teritorijām VFR nonākušos vāciski runājošos Baltijas novadniekus. Pēc Vācijas atkalapvienošanās organizācija jau bija izvērsusi darbību pa visu Vācijas teritoriju un 2006. gadā tika pārdēvēta par “Vācbaltiešu biedrību”.

Organizācija veica svarīgu sociālu funkciju – tā konsolidēja Otrā pasaules kara laikā izjukušo vācbaltiešu kopienu un tagad nodarbojas ar vācbaltiešu kulturālā mantojuma saglabāšanu un popularizēšanu. Šī mērķa īstenošanai tā Vācijā un Baltijā turpina organizēt dažādas publiskas aktivitātes, konferences, simpozijus, regulāras tikšanās reizes, izstādes, izdod regulāras publikācijas.

Pēc Otrā pasaules kara Amerikas Savienoto Valstu (ASV), Lielbritānijas un Francijas okupētajā Rietumvācijas teritorijā bija apmetusies lielākā daļa vācbaltiešu. Kopējais vācbaltiešu skaits 20. gs. 40. gadu otrajā pusē Rietumvācijā bija aptuveni 40 000. Turpretim Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) okupētajā Vācijas austrumdaļā vācbaltiešu bija ievērojami mazāk (10 000), un to skaitam bija tendence strauji samazināties. Rietumvācijas daļā dzīvojošie vācbaltieši galvenokārt bija 1939. gadā vācbaltiešu izceļošanas laikā Lielvācijā iebraukušie Latvijas un Igaunijas bijušie vācu tautības pavalstnieki, kuri turpmāk veidoja organizācijas biedru bāzi. Mazāko organizācijas biedru daļu veidoja agrākie ieceļotāji, kuri Baltiju bija pametuši jau kopš Pirmā pasaules kara izskaņas, un tā sauktie “pēcizceļotāji”, kuri 1941. gadā izceļoja jau no PSRS okupētās Latvijas un Igaunijas.

1950. gadā organizācijā bija 10 000 biedru, bet 20. gs. 50. gadu vidū biedru skaits pārsniedza 21 000. Lielākās un aktīvākās vācbaltiešu biedru grupas bija Getingenē, Hamburgā, Lībekā, Marburgā, Minhenē un Rietumberlīnē.

Vācbaltiešu biedrības sastāvā kā kolektīvos biedrus uzņēma citas vācbaltiešu organizācijas, tāpēc tā darbojās kā jumtorganizācija citām biedrībām. Senākās organizācijas dalībnieces ir Karla Širrena biedrība (Carl-Schirren-Gesellschaft e. V. Deutsch-Baltisches Kulturwerk), kuru jau 1932. gadā bija izveidojuši Veimāras republikā dzīvojošie vācbaltieši, un pēc kara veidotās organizācijas: Vācbaltiešu baznīcas dienests (Der Deutsch-Baltische Kirchliche Dienst), Vācbaltiešu studiju fonds (Die Deutschbaltische Studienstiftung), Vācbaltiešu jauniešu un studentu apvienība (Der Deutschbaltische Jugend- und Studentenring), Baltijas arhitektūras pieminekļu biedrība (Baltische Baudenkmäler e. V.), Vācbaltiešu ģenealoģijas biedrība (Die Deutsch-Baltische Genealogische Gesellschaft). Mūsdienās organizācijā uzņemtas radniecīgas biedrības, kas darbojas Latvijā – Latviešu un vācbaltiešu centrs Domus Rigensis Rīgā un Rīgas Svētās Pētera baznīcas fonds (Die Stiftung St. Petri-Kirche Riga), kas vāc ziedojumus Pēterbaznīcas un tās ērģeļu atjaunošanai. Organizācijas sadarbības partneri ir dažādas citas kultūras biedrības Latvijā un Igaunijā.

Par organizācijas pirmo priekšsēdētāju (1950–1962) kļuva pazīstamas un Kurzemē dižciltīgas dzimtas pārstāvis, pazīstams Neatkarības kara (1918–1920) dalībnieks Latvijā un VFR Bundestāga ilggadējais deputāts Georgs fon Manteifels-Cēge (Georg Friedrich Heinrich Karl von Manteuffel-Szöge). Kopumā tās pastāvēšanas laikā, līdz 2022. gadam ieskaitot, bijuši 13 priekšsēdētāji. Aukstā kara gados organizācijā bija daudz baltiešu trimdā Rietumos pazīstamu biedru. Piemēram, Rīgā dzimušais vēsturnieks, publicists un žurnālists Hanss fon Rimša (Hans Gustav von Rimscha), sociologs un viena no redzamākajām personām vācbaltiešu sabiedriskajā dzīvē 20. gs. 50.–60. gados, Cēsu apkaimē dzimušais Maksimiliāns Bēms (Maximilian Hildebert Boehm), vācvalodīgā mēnešraksta Baltische Briefe dibinātājs (1948) un izdevējs, dižciltīgās kurzemnieku dzimtas pārstāvis Volfs fon Kleists (Wolf Harald Jaroslaw von Kleist).

Vācbaltiešu biedrībā nozīmīga darba sastāvdaļa ir koordinējošā funkcija dalīborganizāciju un to biedru starpā. Tādējādi tā saglabājusi tipiskākās vācbaltiešu sabiedriskās dzīves tradīcijas, kas pastāvēja Latvijā (un līdzīgi – Igaunijā) pirms Otrā pasaules kara. Tolaik Latvijā darbojās Vācbaltiešu tautas apvienība Latvijā (Deutsch-baltische Volksgemeinschaft in Lettland), kas vienoja dažādas vācbaltiešu biedrības un koordinēja kopīgas vācbaltiešu kultūras, izglītības un sabiedriski politiskās aktivitātes.

Vācbaltiešu biedrība ir bijusi vācbaltiešu diasporas augstākā autoritāte godalgu piešķiršanā par sasniegumiem jomās, kas saistītas ar Baltijas un vācbaltiešu kultūrvēsturisko mantojumu. Vairākiem ievērojamiem vācbaltiešu kultūras darbiniekiem organizācija izsniegusi kultūras balvas (Kulturpreis der Deutsch-Baltischen Landsmannschaft). Šādas balvas piešķirtas, piemēram, Baltijas valstu vēstures speciālistam Georgam fon Rauham (Georg von Rauch), kurš veidojis trīs Baltijas valstu vienoto vēstures redzējumu Aukstā kara laikā, kā arī tiesību ekspertiem Borisam Meisneram (Boris Meissner) un Dītriham Lēberam (Dietrich Andre Loeber), kuriem bija liela loma Molotova–Ribentropa pakta starptautiski tiesiskā nosodījumā un Baltijas valstu inkorporācijas PSRS sastāvā neatzīšanā. Balvas piešķirtas arī izciliem latviešiem, kuri veicinājuši vācbaltiešu kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu (piemēram, Imantam Lancmanim un Ojāram Spārītim). 

Saistībā ar 1939. gada vācbaltiešu izceļošanu pēc Otrā pasaules kara arī vācbaltieši bieži bija bēgļu un pārvietoto personu organizāciju aprūpē, jo bija spiesti pamest nacistu režīma laikā piešķirtās dzīvesvietas un īpašumus Lielvācijā. Pēckara pirmajos mēnešos vācbaltiešu sabiedriskās aktivitātes bija minimālas un līdzinājās latviešu un igauņu trimdinieku gaitām.

Okupācijas režīms strikti ierobežoja vācu sabiedriski politiskās aktivitātes pēc Otrā pasaules kara. Pēc tā vācbaltieši Rietumvācijā dzīvoja izkliedēti, tāpēc novadnieku apzināšana un savstarpēju kontaktu izveide bija apgrūtināta. Vietējam privātpersonu paziņu lokam bija liela nozīme turpmākajā vācbaltiešu apvienošanās procesā vienā organizācijā. Lielāka nozīme vācbaltiešu kopienas saliedēšanā bija arī Evanģēliski luterisko vācbaltiešu palīdzības komitejai (Hilfskomitee der evangelisch-lutherichen Deutschbalten im Hilfswerk der Evangelischen Kirche in Deutschland), kuras darbību bija atļāvusi okupācijas vara. Kopīgām vācbaltiešu sabiedriskajām aktivitātēm plašākas iespējas radās pēc VFR izveides 23.05.1949. Novadnieku apvienības (Landmannschaft) izveidošanas ideja visas Rietumvācijas (VFR) teritorijā ieguva nedalītu vācbaltiešu atbalstu. Organizācijas dibināšanas sanāksmei (04.11.1950.–05.11.1950.) izvēlējās ģeogrāfiski centrālo vietu – Hesenes federālās zemes ziemeļdaļā esošo Treizu, kas atviegloja delegātu ierašanos no tālākajiem valsts nostūriem.

Sākotnēji šīs vācbaltiešu jumtorganizācijas radīšanā un pastāvēšanā liela nozīme bija privātai iniciatīvai un privātpersonu ziedojumiem. Kopš 20. gs. 60. gadiem VFR valdība un pašvaldības plašāk sāka atbalstīt vācbaltiešu iniciatīvas. Piemēram, 1962. gadā Darmštate jumtorganizācijas rīcībā nodeva namīpašumu – 1898. gadā neoromānikas un neogotikas stilā būvēto villu –, kas pirms Otrā pasaules kara piederēja pazīstamajam vācu uzņēmējam, mājsaimniecības iekārtu uzņēmuma Miele līdzdibinātājam Reinhardam Cinkanam (Reinhard Zinkann). Nams kļuva par Vācbaltiešu biedrības galveno mītni – “Vācbaltiešu māju”. Kopš 20. gs. 60. gadiem organizācija un tās sastāvā esošās biedrības uzsāka plašākus epizodiskus kontaktus ar latviešu un igauņu trimdas diasporas pārstāvjiem. Izmaiņas Vācbaltiešu biedrības darbā iezīmēja 1990. gadā notikusī Vācijas atkalapvienošanās un Baltijas valstu neatkarības atjaunošana. Kopš šī brīža organizācija un tās sastāvā esošās biedrības izvērsa kontaktus ar Austrumvācijā dzīvojošo vācbaltiešu pārstāvjiem un intensīvi sadarbojās ar latviešiem un igauņiem.

Vācbaltiešu biedrībai ir liela nozīme vācbaltiešu identitātes un kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanā. Tā 20. gs. 50.–60. gados kļuva par masveidīgu organizāciju, kurā bija vairāk nekā 50 % VFR dzīvojošo vācbaltiešu. Arī mūsdienās tā ir galvenā pasaules nozīmes vācbaltiešu sabiedriskā organizācija. Jau kopš dibināšanas, bet īpaši mūsdienās, ārkārtīgi liela nozīme ir organizācijas aktivitātēm jaunatnes vidū. Tas ir nozīmīgi tāpēc, ka Baltijā pirms Otrā pasaules kara dzimušo biedru skaits 21. gs. vācbaltiešu organizācijās ir strauji samazinājies. Laikam ritot un mainoties paaudzēm, baltiskās identitātes elementi vācbaltiešu pēctečos zūd, tādēļ darbs ar skolu un augstskolu jaunatni, īpaši – vācbaltiešu cilmes, kā arī latviešu un igauņu studentiem –, ir veids, kā turpmākajām paaudzēm saglabāt vēsturisko atmiņu par vācbaltiešu kultūrvēstures mantojumu Baltijā. 

Vācbaltiešu biedrība kopš 1955. gada četras reizes gadā izdod periodisku izdevumu Mitteilungen aus baltischem Leben. Vācbaltiešu biedrības uzdevumā Karla Širrena biedrība 1953.–2012. gadā izdeva “Baltijas vācietības gadagrāmatu” (Jahrbuch des baltischen Deutschtums), kopš 2013. gada tās nosaukums ir “Vācbaltiešu gadagrāmata” (Deutsch-Baltisches Jahrbuch). Gadagrāmata idejiski turpināja Vācbaltiešu tautas apvienības līdz 1934. gadam Rīgā izdotās “Baltijas vācietības gadagrāmatas” darbu. Gadagrāmata publicē ar Baltijas teritoriju un tās iedzīvotājiem saistītus zinātniskus rakstus, memuāru fragmentus, literārus darbus un recenzijas.