Vācbaltiešu izceļošana ir turpinājums notikumu virknei, kas saistīta ar Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) un nacionālsociālistiskās Vācijas sadarbību, tostarp 23.08.1939. noslēgto Molotova-Ribentropa paktu par interešu sfēru sadali Austrumeiropā. Bez Latvijas un Igaunijas vācbaltiešiem šajā periodā uz Trešo reihu izceļoja arī Besarābijas, Bukovinas, Dienvidtiroles, Dobrudžas, Galīcijas, Lietuvas, Slovēnijas vācieši jeb gotšīri un Volīnijas vācieši. Izceļošanas kampaņas bija nacistiskās Vācijas mērķtiecīgi organizētās t. s. atpakaļ valstī! (Heim ins Reich!) politikas sastāvdaļa, kuras mērķis bija apvienot nācijas dzīvos resursus nacistu iecerēto Eiropas pārkārtojumu priekšvakarā.
Vācbaltiešu gadījumā izceļošana bieži neprecīzi dēvēta par “repatriāciju” jeb atgriešanos tēvzemē. Kā atgriešanos dzimtenē to pasniedza tā laikā abas totalitārās lielvalstis PSRS un Trešais reihs. Vairumam vācbaltiešu Vācija nebija tēvzeme, jo Baltijā (mūsdienu Igaunijā un Latvijā) viņi bija dzīvojuši daudzās paaudzēs. Senākās dižciltīgās dzimtas, piemēram, Līveni (vācu Lieven, zviedru Liewen), Ikskili (vācu Uexküll, Yxkull, Uxkull), Patkuli (vācu Patkul), Rozeni (vācu Rosen), Tīzenhauzeni (vācu Tiesenhausen) Latvijas teritorijā dzīvoja jau kopš 13. gs. Liela daļa vācbaltiešu bija etniski jaukti. Turklāt izceļošanas gaitā vācbaltieši nenokļuva vācu apdzīvotā teritorijā, kā tas būtu bijis repatriācijas gadījumā, bet tika izmitināti jaunveidotos reiha novados Dancigā – Rietumprūsijā un Vartas zemē. Vairākums tika nometināti Vartas zemē, no kurienes iepriekš bija padzīti poļi un ebreji, bet viņu īpašumi kā kompensācija par Latvijā atstāto nodota vācbaltiešiem.