Pēc studiju beigšanas strādāja par zvērināta advokāta palīgu Rīgā. E. Krēgers sabiedriski politiskās aktivitātes uzsāka 20. gadu nogalē Rīgā, darbojoties “Vācu akadēmiskajā ekonomiskajā palīdzībā” (Deutsche akademische Wirtschaftshilfe). Šī organizācija bija atbildīga par studentu stipendiju sagādi vācbaltiešu studentiem, kuri studēja Latvijas Universitātē vai vācu privātajā augstskolā – Herdera institūtā (Herderinstitut zu Riga). Tā kā stipendijas lielākoties tika saņemtas no Vācijas, E. Krēgera darbs bija saistīts ar regulāru uzturēšanos Veimāras republikā, kur viņš agri nonāca kontaktā ar tur jaunatnes aprindās valdošiem politiskiem uzskatiem. E. Krēgers sāka simpatizēt t. s. vācu nacionālajai kustībai un vācu atjaunošanās kustībai, uz kuru bāzes balstījās vācu nacionālsociālisms. Viņš veicināja šo uzskatu izplatību Latvijas vācbaltiešu kopienā. 1933. gadā uzsāka aktīvi propagandēt pakļaušanos vienam vadonim (t. s. fīrera princips) vācbaltiešu sabiedriskajā dzīvē. Šo, no vācu nacionālsociālisma un itāļu fašisma patapināto pārvaldes paņēmienu vispirms centās ieviest vācbaltiešu jaunatnes organizācijās, tostarp ietekmīgajās studentu korporācijās. 05.1933. nesekmīgi mēģināja nodibināt Vācbaltiešu nacionālo partiju (Nationalpartei der deutschen Balten), kuras darbību neatļāva Iekšlietu ministrija. Turpmāk viņa vadītā nacionālsociālistu grupa, kas tika dēvēta par “Kustību” (Bewegung), darbojās dažādu legālu vācbaltiešu sabiedrisko organizāciju aizsegā. No tām īpaši nozīmīga bija paša E. Krēgera vadītā Vācu izglītības biedrība (Deutscher Bildungsverein in Lettland).
02.–05.1934. E. Krēgers asā formā uzbruka liberāli un konservatīvi noskaņotās vācbaltiešu sabiedriski politiskās elites pārstāvjiem, kuri ieņēma vadošus amatus dažādās vācbaltiešu organizācijās, tostarp Vācbaltiešu tautas apvienībā (Deutsch-baltische Volksgemeinschaft in Lettland). E. Krēgers tos apvainoja korupcijā, radu būšanā un viņu izveidoto kārtību nicīgi dēvēja par “sistēmu”. Sakarā ar šo konfliktu, kā arī par studentu korporāciju iekšējo, neizpaužamo dzīves norišu publiskošanu, 1935. gadā E. Krēgeru izslēdza no korporācijas “Livonia”.
03.1936., pēc vairākām E. Krēgera organizētām nelegālām sanāksmēm Majoros un Rīgā, viņu aizturēja un apcietināja par pretvalstisku darbību. 1936. gada jūlija sākumā viņu no apcietinājuma atbrīvoja. Vēlāk E. Krēgers devās uz Vācu Trešo reihu, kur kļuva par Tautvāciešu centrālajā biroja (Volksdeutsche Mittelstelle) darbinieku. Šīs organizācijas uzdevums bija koordinēt vācu nacionālo minoritāšu darbu, aizstāvēt to intereses. Organizācijai bija liela loma turpmākajā nacistisko uzskatu izplatībā vācu nacionālajās minoritātēs, tostarp Latvijā, kā arī tās pārziņā vēlāk nonāca vācbaltiešu izceļošanas procesa organizācija.
26.11.1938. E. Krēgers tika ievēlēts Vācbaltiešu tautas apvienības Latvijā prezidijā. 1939. gada rudenī kļuva par vācbaltiešu izceļošanas štāba vadītāju Latvijā un Igaunijā. No šī brīža tika dēvēts par nacionālsociālistiskās kustības Baltijā vadītāju (Landesleiter), kaut gan oficiāli Vācu nacionālsociālistiskajā strādnieku partijā (Nationalsozialistische Deutsche Arbeiterpartei) iestājās tikai 1940. gadā. 1939. gada rudenī E. Krēgers izceļoja no Latvijas, apmetās uz dzīvi Pozenē (tagad Poznaņa, Polijā), kur vadīja vācu ieceļotāju koordinācijas punktu. Pēc Vācu Trešā reiha un Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) kara sākuma līdz 11.1941. vadīja speciālu SS (Schutzstaffel) vienību, kas iznīcināja padomju funkcionārus un ebrejus Ukrainas teritorijā.
No 1943. gada E. Krēgers bija sakaru virsnieks attiecībās starp provācisko Andreja Vlasova (Андрей Андреевич Власов) Krievu atbrīvošanas armiju (Русская освободительная армия) un vācu valdību, kā arī nodarbojās ar karavīru rekrutēšanas jautājumiem nacionālajās kaujinieku organizācijas SS ieroču vienībās Parīzē un Kopenhāgenā.
Pēc kara izmantoja viltotu identitāti un slēpās VFR, Itālijā un Šveicē. 1962. gadā Vupertāles tiesa izdeva apcietināšanas orderi sakarā ar aizdomām par E. Krēgera piedalīšanos masu slepkavībās Otrā pasaules kara laikā. 1965. gadā Šveice izdeva E. Krēgeru tiesāšanai VFR. Ar nelieliem pārtraukumiem apcietinājumā atradās līdz 1972. gadam. Sarakstījis atmiņas, kurās atainojis vācbaltiešu izceļošanas norisi.
