1902.–1903. gadā E. Knops strādāja Liepājas apgabaltiesā, vēlāk pārgāja strādāt uz advokatūru un 1907. gadā kļuva par zvērinātu advokātu. Politisko darbību Liepājā E. Knops bija sācis jau kopš 1905. gada, kad Krievijas Valsts Domes vēlēšanās Liepājai bija iespēja ievēlēt savu delegātu. Tobrīd E. Knops darbojās vietējā Liberāli konstitucionālajā partijā un ieņēma tajā sekretāra amatu. Tomēr līdz 1919. gadam viņa vārds politikā bija maz pazīstams. E. Knopa politiskā atpazīstamība sabiedrībā pieauga 1919. gadā, Latvijas neatkarības kara laikā, kad uz Liepāju bija pārcēlusies Latvijas Pagaidu valdība. 1919. gadā E. Knops iesaistījās Liepājas vēlēšanu organizēšanā, izstrādāja vēlēšanu norisei nepieciešamo nolikumu un arī pats tika ievēlēts Liepājas pilsētas domē.
25.02.1920. Liepājā E. Knops kopā ar politiskajiem domubiedriem, tostarp nākamo Saeimas deputātu, vācbaltiešu uzņēmēju Džonu Hānu (John Carl Hahn), dibinātāja centriski orientēto Vācbaltiešu vienības partiju (Deutsch-baltische Einigungspartei), bija tās pirmais vadītājs līdz 1925. gadam. Daudzos jautājumos E. Knopa pārstāvētais politiskais spēks atrada kopīgu valodu ar līdzīgi centriski orientēto Vācbaltiešu reformu partiju (Deutschbaltische Reformpartei). Viedokļu nesaskaņas E. Knopam iezīmējās attiecībās ar konservatīvi orientētajām vācbaltiešu muižnieku aprindām. Piemēram, viņš neiesaistījās vācbaltiešu aktivitātēs, kas bija vērstas uz varas kontroles saglabāšanu vācbaltiešu politiskās elites rokās 1918.–1919. gadā. Liepājas domē uzkrātā pieredze un atpazīstamība sabiedrībā ļāva E. Knopam 1920. gada pavasara vēlēšanās iegūt deputāta mandātu Satversmes Sapulcē. Parlamentā E. Knops bija viens no disciplinētākajiem deputātiem, viņš konsekventi darbojās saskaņā ar vācbaltiešu frakcijas (t. s. “Latvijas vācu-baltiešu partijas”) kopīgajām vadlīnijām, kuru raksturīga iezīme bija uzstāšanās plenārsēdēs vācu valodā. 1922. gada vēlēšanās E. Knopu ievēlēja 1. Saeimā. Saeimā E. Knops pildīja sekretāra biedra amatu. Līdzīgi kā pārējos vācbaltiešu kolēģus, viņu interesēja etnisko minoritāšu kultūras autonomijas tiesiskā noregulējuma principi, agrārās reformas aspekti, bet īpaši aktīvi viņš iesaistījās Sociālās likumdošanas komisijas sēdēs, kura 1924. gadā izstrādāja Likumu par telpu īri. Šis likums pirmo reizi Latvijas teritorijas vēsturē noregulēja attiecības izīrētāja un īrnieka starpā un strīdus jautājumus uzticēja risināt īpašām pašvaldību institūcijām – īres valdēm; tomēr likumam tobrīd vēl tikai nelielā apjomā piemita mūsdienās izplatītās sociālās nodrošināšanas iezīmes. Šī apstākļa dēļ E. Knops bija vairāk cienīts namīpašnieku aprindās.
2. Saeimā E. Knopu vairs neievēlēja, un viņš 1925. gadā atgriezās darbā savā profesijā – Rīgā atvēra advokāta praksi. Vēlāk E. Knops kļuva par atzītu autoritāti nekustamā īpašuma īres likuma jautājumos un nodarbojās ar strīdu risināšanu starp īrniekiem un izīrētājiem. 1933. gada pavasarī saasinājās E. Knopa hroniskā nieru kaite, viņu ievietoja Dr. Kurta Haha (Kurt Hach) privātklīnikā Mežaparkā, kurš viņš mira Lieldienu priekšvakarā, Lielajā piektdienā. 19.04.1933. viņu apglabāja Rīgas Meža kapu Doma draudzes vācu sektorā.