Dzimis pārtikušu Liepājas sīkpilsoņu – tirgotāju ģimenē. Knopu dzimtas izcelsme meklējama Žirardovā (mūsdienās Polijas Mazovijas vojevodistē). Egona Knopa tēvs bija dzelzceļa ierēdnis Ādams Martins Knops (Adam Martin Knopp). Viņa māte Alīne, dzimusi Šapkevica (Aline Susanna Klara Schapkewitz), arī bija nākusi no Liepājas tirgotāju dzimtas. Šapkevicu dzimtai vēsturiski bija cieša saistība ar Liepājas pilsētas pārvaldi, kurā bija darbojušies Alīnes priekšteči.

E. Knops mācījās Liepājas Nikolaja ģimnāzijā (vācu Nicolai-Gymnasium zu Libau, krievu Либавская Николаевская гимназия). 1898. gadā pabeidza ģimnāziju un devās uz Sanktpēterburgu, kur uzsāka tiesību studijas Pēterburgas Imperatora Universitātē (Санкт-Петербургский Императорский университет), kurā 1902. gadā ieguva jurista diplomu. Pēc studiju pabeigšanas atgriezās dzimtajā Liepājā. Plānoja uzsākt darbu vietējā apgabaltiesā, kurā bija strādājis viņa vectēvs no mātes puses.

1910. gadā E. Knops laulājās ar Klāru Urbāni (Klara Urban). 

1902.–1903. gadā E. Knops strādāja Liepājas apgabaltiesā, vēlāk pārgāja strādāt uz advokatūru un 1907. gadā kļuva par zvērinātu advokātu. Politisko darbību Liepājā E. Knops bija sācis jau kopš 1905. gada, kad Krievijas Valsts Domes vēlēšanās Liepājai bija iespēja ievēlēt savu delegātu. Tobrīd E. Knops darbojās vietējā Liberāli konstitucionālajā partijā un ieņēma tajā sekretāra amatu. Tomēr līdz 1919. gadam viņa vārds politikā bija maz pazīstams. E. Knopa politiskā atpazīstamība sabiedrībā pieauga 1919. gadā, Latvijas neatkarības kara laikā, kad uz Liepāju bija pārcēlusies Latvijas Pagaidu valdība. 1919. gadā E. Knops iesaistījās Liepājas vēlēšanu organizēšanā, izstrādāja vēlēšanu norisei nepieciešamo nolikumu un arī pats tika ievēlēts Liepājas pilsētas domē.

25.02.1920. Liepājā E. Knops kopā ar politiskajiem domubiedriem, tostarp nākamo Saeimas deputātu, vācbaltiešu uzņēmēju Džonu Hānu (John Carl Hahn), dibinātāja centriski orientēto Vācbaltiešu vienības partiju (Deutsch-baltische Einigungspartei), bija tās pirmais vadītājs līdz 1925. gadam. Daudzos jautājumos E. Knopa pārstāvētais politiskais spēks atrada kopīgu valodu ar līdzīgi centriski orientēto Vācbaltiešu reformu partiju (Deutschbaltische Reformpartei). Viedokļu nesaskaņas E. Knopam iezīmējās attiecībās ar konservatīvi orientētajām vācbaltiešu muižnieku aprindām. Piemēram, viņš neiesaistījās vācbaltiešu aktivitātēs, kas bija vērstas uz varas kontroles saglabāšanu vācbaltiešu politiskās elites rokās 1918.–1919. gadā. Liepājas domē uzkrātā pieredze un atpazīstamība sabiedrībā ļāva E. Knopam 1920. gada pavasara vēlēšanās iegūt deputāta mandātu Satversmes Sapulcē. Parlamentā E. Knops bija viens no disciplinētākajiem deputātiem, viņš konsekventi darbojās saskaņā ar vācbaltiešu frakcijas (t. s. “Latvijas vācu-baltiešu partijas”) kopīgajām vadlīnijām, kuru raksturīga iezīme bija uzstāšanās plenārsēdēs vācu valodā. 1922. gada vēlēšanās E. Knopu ievēlēja 1. Saeimā. Saeimā E. Knops pildīja sekretāra biedra amatu. Līdzīgi kā pārējos vācbaltiešu kolēģus, viņu interesēja etnisko minoritāšu kultūras autonomijas tiesiskā noregulējuma principi, agrārās reformas aspekti, bet īpaši aktīvi viņš iesaistījās Sociālās likumdošanas komisijas sēdēs, kura 1924. gadā izstrādāja Likumu par telpu īri. Šis likums pirmo reizi Latvijas teritorijas vēsturē noregulēja attiecības izīrētāja un īrnieka starpā un strīdus jautājumus uzticēja risināt īpašām pašvaldību institūcijām – īres valdēm; tomēr likumam tobrīd vēl tikai nelielā apjomā piemita mūsdienās izplatītās sociālās nodrošināšanas iezīmes. Šī apstākļa dēļ E. Knops bija vairāk cienīts namīpašnieku aprindās.

2. Saeimā E. Knopu vairs neievēlēja, un viņš 1925. gadā atgriezās darbā savā profesijā – Rīgā atvēra advokāta praksi. Vēlāk E. Knops kļuva par atzītu autoritāti nekustamā īpašuma īres likuma jautājumos un nodarbojās ar strīdu risināšanu starp īrniekiem un izīrētājiem. 1933. gada pavasarī saasinājās E. Knopa hroniskā nieru kaite, viņu ievietoja Dr. Kurta Haha (Kurt Hach) privātklīnikā Mežaparkā, kurš viņš mira Lieldienu priekšvakarā, Lielajā piektdienā. 19.04.1933. viņu apglabāja Rīgas Meža kapu Doma draudzes vācu sektorā.

E. Knops nāca no multietniskas un multilingvālas vides, viņš bija piederīgs vācbaltiešu sīkpilsoņu grupai, kas daudz vairāk nekā konservatīvās dižciltīgo vācbaltiešu aprindas bija orientētas uz pragmatisku sadarbību ar plašu politisko spektru pārstāvošajiem latviešu politiskajiem spēkiem visos politiskajos apstākļos. E. Knopu līdzcilvēki vērtējuši kā līdzsvarotu un mierīgu, kas ļāvis viņam veiksmīgi darboties tiesu procesos. Līdzīgi E. Knops sevi pierādīja arī Satversmes Sapulcē un 1. Saeimā. E. Knopa uzstāšanās komisijās un plenārsēdēs parasti apliecinājušas viņam piemītošo prasmi saprotami un pārliecinoši izklāstīt politisko viedokli un meklēt vienojošus kompromisus. Šīs spējas E. Knops demonstrēja gan agrārās reformas tiesisko aspektu izstrādes un īstenošanas gaitā, gan darbojoties īres likuma izstrādē, īstenošanā, kā arī tā skaidrošanā, kam veltīja 1924. gadā klajā laisto brošūru.