1932.–1934. bija Vācbaltiešu reformu partijas (Deutsch-baltische Reform-Partei) priekšsēdētājs, 3. un 4. Saeimas deputāts, vācbaltiešu frakcijas vadītājs. Pazīstams vācbaltiešu politiķis Latvijas starpkaru perioda parlamentārisma posmā.

L. H. Šēlers dzimis labi izglītotu vecāku – advokāta un Pērnavas apriņķa tiesas darbinieka Roberta Šēlera (Robert Carl Albert Schoeler) un viņa sievas Frīderikes (dzimušas Šmitas; Friederike Johanne Schmidt) – ģimenē. Skolas zinības apguva ģimnāzijā Vīlandē un tās pilnveidoja Pēterburgā. Studēja jurisprudenci Tērbatas Universitātē (mūsdienās Tartu Universitāte, Tartu Ülikool; 1900–1904), universitātē pievērsās botānikas studijām (1904–1905), 1905. gadā ieguva jurista kvalifikāciju. Studiju laikā Tērbatā iestājās vācbaltiešu studentu korporācijā “Livonia”.

Pirmā pasaules kara laikā 1916. gadā Pēterburgā L. H. Šēlers salaulājās ar Mariju Unterbergeru (Marie Unterberger).

1905.–1906. gadā L. H. Šēlers kā brīvprātīgais iestājās Krievijas Impērijas armijas kavalērijā, dienēja Koveļā. Pēc dienesta strādāja Rīgas apriņķa tiesā, advokāta palīgs (1907–1913), vēlāk atvēra Rīgā patstāvīgu zvērinātā advokāta praksi. Pirmā pasaules kara gados kā Krievijas armijas rezerves virsnieks tika nosūtīts uz fronti Kaukāzā, kara noslēgumā bija militāro noziegumu izmeklētājs Persijā.

1918. gadā L. H. Šēlers atgriezās uz dzīvi Rīgā. Pasaules kara izskaņā simpatizēja vācbaltiešu elites iecerētajai apvienotās Baltijas valsts jeb Baltijas hercogistes idejai (bija paredzēts, ka tā ietvertu mūsdienu Latviju un Igauniju), piedalījās tās izveides darbā. L. H. Šēlers bija pazīstams kā apvienotās Baltijas valsts zemessardzes jeb landesvēra (Baltische Landeswehr) izveides aktīvs iniciators. 1918. gada novembra sākumā bija pirmais landesvēra komisijas (Baltische Landeswehrkommission) priekšsēdis un aktīvs landesvēra organizētājs (1918–1920). Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas bija viens no vācbaltiešu politiskos spēkus apvienojošās organizācijas Baltiešu vācu nacionālās komitejas (Der Baltischer Deutsche Nationalausschuß) dibinātājiem un turpmākajiem dalībniekiem.

Pēc militāro konfliktu norimšanas Latvijā kopā ar kolēģi Ervīnu Moricu junioru Rīgā izveidoja zvērināto advokātu biroju Erwin Moritz & Lothar Schoeler un vienlaicīgi turpināja darboties politikā. 1920. gadā kopā ar Edvīnu Magnusu (Edwin Magnus) dibināja Vācbaltiešu reformu partiju (Deutsch-baltische Reform-Partei), tās priekšsēdētājs (no 1932. gada). 1920. gadā līdzdarbojās vācbaltiešu partiju vienotas politiskās platformas izstrādē – bija Vācbaltiešu partiju komitejas (Ausschuß der deutsch-baltischen Parteien) dibinātājs un tās vadītājs (no 1933. gada). 

Rīgas pašvaldības deputāts un vācu frakcijas vadītāja vietnieks (1922–1929). 1928. gadā, kad L. H. Šēlers vēl pildīja Rīgas deputāta amatu, viņu ievēlēja 3. Saeimā, bet 1931. gadā – 4. Saeimā. Pēc tam, kad 19.10.1933. veselības stāvokļa straujas pasliktināšanās dēļ no Saeimas deputāta mandāta atteicās Vilhelms fon Firkss (Wilhelm von Fircks), L. H. Šēlers kļuva par vācbaltiešu frakcijas vadītāju, šajā postenī atradās līdz Saeimas atlaišanai 15.05.1934.

Saeimā L. H. Šēlers darbojās vairākās komisijās (izglītības, sociālo, finanšu, budžeta, tirdzniecības, rūpniecības). Parlamenta politiķu vidū visaugstāk respektēja L. H. Šēlera viedokli sociālajos un izglītības jautājumos. L. H. Šēlera darbošanās vācu frakcijas vadītāja amatā iezīmēja vācbaltiešu straujāku simpātiju kāpumu vācu nacionālsociālismam. Īsi pirms Kārļa Ulmaņa apvērsuma L. H. Šēlers mēdza kritizēt partiju sistēmu kā vācbaltiešu mentalitātei nepiemērotu un popularizēja vienotu vācbaltiešu nacionālu kustību. Viņaprāt tādējādi notiktu vēlamā tuvināšanās Vācu Trešajam reiham, kā arī tām vācu tautas grupām Eiropā (piemēram, Rumānijas vāciešiem jeb t. s. Transilvānijas sakšiem), kurās jau bija jūtams nacionālsociālisma iespaids. Līdzīgus uzskatus tobrīd vācu frakcijā Saeimā pauda arī viņa partijas biedrs teologs Karls Kellers (Karl Keller).

Pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma L. H. Šēlers saglabāja plašus sakarus un ietekmi vācbaltiešu minoritātes sabiedriskajā dzīvē. Viņš bija vācbaltiešu jumtorganizācijas Vācbaltiešu tautas apvienības (Deutsch-baltische Volksgemeinschaft in Lettland) prezidija dalībnieks. No 20. gadu 1. puses viņš rūpējās par vācu tautības Latvijas valsts ierēdņu līdztiesību – līdzdarbojās vācu tautības valsts ierēdņu slimo kases izveidē, bija Latvijas vācu tautības valsts ierēdņu savienības (Der Verband der deutschen Angestellten in Lettland) priekšsēdētājs (1929–1939).

Vācbaltiešu izceļošanas laikā L. H. Šēlera advokātu birojs Erwin Moritz & Lothar Schoeler palīdzēja vācbaltiešiem risināt ar īpašumu izvešanu saistītās tiesiskās problēmas. 12.1939. L. H. Šēlers kopā ar sievu un bērniem atteicās no Latvijas pavalstniecības un izceļoja uz Lielvāciju. 1939.–1940. gadā strādāja “Izceļošanas fiduciārajā akciju sabiedrībā” (Die Umsiedlungs-Treuhand-Aktien-Gesellschaft, UTAG), kas bija atbildīga par vācbaltiešu īpašumu likvidāciju. 1941.–1943. gadā bija algots darbinieks Vācu izceļošanas fiduciārajā sabiedrībā (Deutsche Umsiedlungs-Treuhand GmbH), kas tolaik konsultēja izceļotājus īpašumu tiesiskajos jautājumos un izsniedza kredītus. L. H. Šēlers bija šī uzņēmuma nodaļas vadītājs Pozenē (Poznaņā) un atbildēja par izceļotājiem no Latvijas teritorijas. Vācu armijas neveiksmes austrumu frontē pamudināja L. H. Šēleru, esot jau cienījamā vecumā, 1944. gada sākumā pieteikties Vartas–Oderas aizsardzības loka jeb t. s. Austrumu vaļņa (Ostwall) būvniecības darbos.

Par L. H. Šēlera dzīves pēdējiem mēnešiem nav drošu ziņu. Kara izskaņā iespējams iesaistījās vācu pašaizsardzības spēkos jeb “Folksšturmā” (Volkssturm), kas steigā organizējās, lai pretotos Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) karaspēkam. 1945. gadā L. H. Šēlers nokļuva PSRS karaspēka gūstā un mira vācu karagūstekņu nometnē Brombergā (tagad Bidgošča, Polijā). Apglabāts turpat vācu gūstekņu masu kapā.