Baltenlandes jēdziena nozīme ir cieši saistāma ar kulturāliem un politiskiem procesiem Baltijas teritorijā apmēram simts gadu garumā. Jēdziena attīstībā un izpratnē svarīgākā ir dažādu valstiskuma ideju savstarpējā konkurence Baltijā 1917.–1919. gadā. Jēdzienam bija plaša starptautiska un starpnacionāla rezonanse Eiropas vācvalodīgajā kultūrtelpā. 

19.–20. gs. mijā par Baltiju (vācu Baltland, Baltenland, reizēm arī Baltikum) dēvēja Krievijas Impērijā iekļautās Igaunijas, Vidzemes un Kurzemes teritorijas – guberņas. Tādējādi agrāk jēdziena ģeogrāfiskās robežas bija ievērojami šaurākas nekā mūsdienu jēdzienam “Baltijas valstis”, jo tajās neietvēra Vitebskas guberņas teritorijā iekļauto latviešu apdzīvoto Latgales kultūrvēsturisko teritoriju, kā arī lietuviešu apdzīvotās teritorijas. Pirmā pasaules kara noslēgumā, kad Baltijas teritorija nonāca vācu okupācijas spēku kontrolē, novērojama jēdziena ģeogrāfiskās izpratnes paplašināšanās uz Latgales teritorijas rēķina.

Neskatoties uz to, ka jēdziens (hidronīms) “Baltijas jūra” jau kopš apgaismības laikmeta 18. gs. vidū epizodiski figurēja enciklopēdijās, attiecībā uz sauszemes teritoriju šo jēdzienu sāka lietot tikai gadsimtu vēlāk. Īpaša nozīme jēdziena “Baltija” popularitātes veicināšanā kopš 1859. gada bija izglītojošam žurnālam Baltische Monatsschrift. Baltenlandes (respektīvi, Baltijas jeb Baltijas zemes) idejas rašanās un nostiprināšanās saistāma ar nacionālās identitātes formēšanās procesu, un aktīvākie tās atbalstītāji bija sabiedrības elites pārstāvji – etniskajā izcelsmē jauktā Baltijas vācvalodīgā iedzīvotāju daļa jeb vācbaltieši (Deutsch-Balten). Baltijas ideja paredzēja apvienot igauņu, latviešu un vācu valodā runājošos vienā sintētiskā nācijā, sauktā par “baltiešiem” (vācu Balten). Kaut arī dedzīgākie Baltijas idejas aizstāvji bija vācbaltieši, tomēr vienotās Baltijas ideju popularizēja arī latviešu inteliģence, piemēram, Rīgas Latviešu biedrība, kuras pārstāvji 1868. gadā izveidoja un vadīja laikrakstu “Baltijas Vēstnesis”.

Pirmā pasaules kara gados par Baltijas teritorijas apvienošanu un sasaisti ar Vāciju aktīvi aģitēja uz Vācu Impēriju emigrējušie vācbaltieši, īpaši tādi, kas Baltiju pameta Krievijas represiju iespaidā pret vietējiem vāciešiem. Izdevīgi apstākļi apvienota valstiskuma –Baltenlandes – idejas īstenošanai radās pēc Vācu Impērijas ofensīvas 1918. gada martā, kā rezultātā tās kontrolē nonāca visa vēsturiskās Baltijas teritorija. Cenšoties atgūt politisko iniciatīvu, vācbaltiešu bruņniecība (muižnieku dzimtu pārstāvji), romantisku jūtu vadīta, 08.03.1918. deklaratīvi izziņoja Kurzemes hercogistes atjaunošanu, bet kopš 12.04.1918. kopdarbībā ar latviešu un igauņu provāciskajām konservatīvajām aprindām par Baltenlandes idejas nesēju kļuva Vidzemes, Igaunijas, Sāmsalas un Rīgas Apvienoto zemju padome (Der Vereinigte Landesrat). Abu iniciatīvu mērķis bija izveidot jaunu, personālūnijā ar Vācu Impērijas federālajām pavalstīm saistītu valsti. Abas iniciatīvas daļēji savstarpēji konkurēja un vācu okupācijas administrācijā izraisīja pārpratumus. Par leģitīmu vietējo izpildvaru (priekšparlamentu) sāka uzskatīt Apvienoto zemju padomes iniciatīvu, kura uzstājās kā vairāku provinču tautas pārstāvniecība. Vācu Reihstāgā izkristalizējās atbalsts suverēnai Baltijas teritorijai, un vācu ķeizars Vilhelms II (Wilhelm II.) 22.09.1918. izdeva dekrētu, kas paredzēja vēsturiskās Livonijas teritorijā (Igaunijas un Latvijas teritorija, ieskaitot Latgali un Setu zemi) veidot apvienotu Baltijas valsti, tādēļ Kurzemes pārstāvjiem nācās atmest separātisma ideju un pievienoties vairākumam. Unitārās Baltenlandes izveides darbu sākumu izsludināja atklātībā 18.10.1918. Sākotnēji figurēja divas iespējas Baltenlandes monarhijai – personālūnija ar valdošo Hoencolernu (Hohenzollern) dinastiju (respektīvi, Prūsijas Karalisti, ar kuru bijušajai Kurzemes guberņai bija kopīga robeža) vai personālūnija ar Meklenburgas-Šverīnes (Mecklenburg-Schwerin) lielhercogu dinastiju.

Apvienoto zemju padomes sesijā Rīgā, Vidzemes Bruņniecības namā (mūsdienās Saeimas ēka), 05.–09.11.1918. izveidoja pagaidu valdību jeb t. s. Reģentu padomi (Der Regentschaftsrat), kā arī dibināja konstitucionālo sapulci jeb Baltijas Zemes komiteju (Der Baltische Landesausschuß). Jaunveidotās monarhijas vadību bija plānots uzņemties Meklenburgas hercogam Ādolfam Frīdriham (Adolf Friedrich Albrecht Heinrich Herzog zu Mecklenburg). Desmit pārstāvju lielo Reģentu padomi vadīja Vidzemes bruņniecības līderis Ādolfs Pilars fon Pilhavs (Adolph Konstantin Jakob Pilar von Pilchau).

Pēc Novembra revolūcijas Vācu Impērijas atbalsts šādas Baltijas valsts tālākai attīstībai apsīka, un pēc Latvijas Republikas proklamēšanas Berlīne atzina Latvijas Pagaidu valdības varu Latvijas teritorijā. Neskatoties uz to, ka 1918. gada novembra beigās Reģentu padome vairs nedarbojās, tā nekad oficiāli netika likvidēta. Apvienotās Baltijas valsts idejas īstenošanas centienus vācbaltieši pārtrauca tikai turpmākā gada laikā. Incidenti, kas saistāmi ar šādas vai tai tuvas idejas īstenošanu, ir, piemēram, 16.04.1919. notikusī Kārļa Ulmaņa pagaidu valdības gāšana un nomaiņa ar provācisko Andrieva Niedras valdību un 1919. gada jūnija cīņas pie Cēsīm, kurās vācu aprindas vēlējās pakļaut igauņu nacionālos bruņotos spēkus (vācbaltiešu avotos dēvētas par “Igauņu karu”, igauņu – par “Landesvēra karu”).

Baltenlandes idejas pamatā esošais jēdziens “Baltija” 20. gs. sākumā ieguva plašu popularitāti sabiedrībā: tas, piemēram, tika iekļauts Rīgas rūpnīcu un fabriku nosaukumos, līdz Pirmajam pasaules karam plašu pielietojumu tas guva arī dažādās publikācijās, kas bija veltītas teritorijas vienojošiem aspektiem (piemēram, juridisko tiesību normām, ģeogrāfijai, vēsturei, etnogrāfijai un reliģijai). Vācbaltiešu atbalstītā apvienotas baltiešu nācijas ideja saskārās ar asu opozīciju jau kopš jaunlatviešu aktivitāšu sākuma. Tomēr ideju atbalstīja arī latviešu sabiedriski politiskie darbinieki, tostarp tādi, kas cildināja latviskās vērtības. Piemēram, Apvienotās Baltijas hercogistes izveidē iesaistījās tā laika Rīgas Latviešu biedrības faktiskais vadītājs Andrejs Krastkalns.

Baltenlandes projekts 1918. gadā spilgti liecina par vācu okupācijas varas un vācbaltiešu politiskajām ilūzijām, nevēlēšanos un nespēju izprast latviešu un igauņu pašnoteikšanās centienus (piemēram, ignorējot Latviešu pagaidu nacionālās padomes neatkarīgas Latvijas izveides iniciatīvu un tās 02.12.1917. deklarāciju, ko mēdza uzskatīt par Latvijas neatkarības pirmreizējo pasludināšanu).

Neskatoties uz 1918.–1919. gada politiskajiem konfliktiem, Baltenlandes ideja kontekstā ar Baltijas jēdziena attīstību ir svarīga Baltijas valstu identitātes sastāvdaļa, tostarp antikomunisma tradīcijās. Šīs vācbaltiešu valstiskās iniciatīvas rezultātā 13.11.1918. Baltiešu vācu nacionālā komiteja (vācu Der Baltische Deutsche Nationalausschuß) izsludināja visu tautību baltiešu brīvprātīgās bruņotās pašaizsardzības – Baltiešu landesvēra (arī Baltijas Landesvērs; pirmsākumā Schutzwehr, vēlāk Baltische Landeswehr) – izveidi. Līdz 1919. gada jūlijam Baltiešu landesvērs bija vienīgais Latvijas militārais balsts, un tam bija liela nozīme karā pret lieliniekiem, tostarp 22.05.1919. Rīgas atbrīvošanā. Lietot jēdzienu “atbrīvošana” (Atbrīvošanas cīņas, t. i., Neatkarības karš) 1918.–1920. gada militāri politisko notikumu apzīmēšanā pirmie sāka vācbaltieši Baltenlandes idejas kontekstā, jēdzienu drīzumā pārņēma arvien pieaugošās pretlielinieciski noskaņotās sabiedrības aprindas.

Pēc Igaunijas, Latvijas un Lietuvas starptautiskās atzīšanas jēdziena “Baltija” satura izpratnē notika pakāpeniskas izmaiņas. Ievērojamu ieguldījumu jaunai jēdziena izpratnei deva Baltijas valstu politiskā sadarbība, tostarp 12.09.1934. izveidotā Baltijas valstu savienība. Politiskā cīņa pret Baltijas okupāciju un baltiešu sadarbība savu valstu neatkarības atjaunošanai ir nodrošinājusi jaunas jēdziena “Baltija” izpratnes nostiprināšanos. Vienotas Baltijas idejas senākais mantojums kalpojis kā bāze trīs Baltijas valstu reģiona starptautiskās atpazīstamības turpmākajai attīstībai.

Baltenlandes idejas attīstība un ar to saistītie notikumi plaši atspoguļoti nozīmīgākajā reģiona laikrakstā vācu valodā Rigasche Zeitung 1918.–1919. gadā.