Pirmā pasaules kara gados par Baltijas teritorijas apvienošanu un sasaisti ar Vāciju aktīvi aģitēja uz Vācu Impēriju emigrējušie vācbaltieši, īpaši tādi, kas Baltiju pameta Krievijas represiju iespaidā pret vietējiem vāciešiem. Izdevīgi apstākļi apvienota valstiskuma –Baltenlandes – idejas īstenošanai radās pēc Vācu Impērijas ofensīvas 1918. gada martā, kā rezultātā tās kontrolē nonāca visa vēsturiskās Baltijas teritorija. Cenšoties atgūt politisko iniciatīvu, vācbaltiešu bruņniecība (muižnieku dzimtu pārstāvji), romantisku jūtu vadīta, 08.03.1918. deklaratīvi izziņoja Kurzemes hercogistes atjaunošanu, bet kopš 12.04.1918. kopdarbībā ar latviešu un igauņu provāciskajām konservatīvajām aprindām par Baltenlandes idejas nesēju kļuva Vidzemes, Igaunijas, Sāmsalas un Rīgas Apvienoto zemju padome (Der Vereinigte Landesrat). Abu iniciatīvu mērķis bija izveidot jaunu, personālūnijā ar Vācu Impērijas federālajām pavalstīm saistītu valsti. Abas iniciatīvas daļēji savstarpēji konkurēja un vācu okupācijas administrācijā izraisīja pārpratumus. Par leģitīmu vietējo izpildvaru (priekšparlamentu) sāka uzskatīt Apvienoto zemju padomes iniciatīvu, kura uzstājās kā vairāku provinču tautas pārstāvniecība. Vācu Reihstāgā izkristalizējās atbalsts suverēnai Baltijas teritorijai, un vācu ķeizars Vilhelms II (Wilhelm II.) 22.09.1918. izdeva dekrētu, kas paredzēja vēsturiskās Livonijas teritorijā (Igaunijas un Latvijas teritorija, ieskaitot Latgali un Setu zemi) veidot apvienotu Baltijas valsti, tādēļ Kurzemes pārstāvjiem nācās atmest separātisma ideju un pievienoties vairākumam. Unitārās Baltenlandes izveides darbu sākumu izsludināja atklātībā 18.10.1918. Sākotnēji figurēja divas iespējas Baltenlandes monarhijai – personālūnija ar valdošo Hoencolernu (Hohenzollern) dinastiju (respektīvi, Prūsijas Karalisti, ar kuru bijušajai Kurzemes guberņai bija kopīga robeža) vai personālūnija ar Meklenburgas-Šverīnes (Mecklenburg-Schwerin) lielhercogu dinastiju.
Apvienoto zemju padomes sesijā Rīgā, Vidzemes Bruņniecības namā (mūsdienās Saeimas ēka), 05.–09.11.1918. izveidoja pagaidu valdību jeb t. s. Reģentu padomi (Der Regentschaftsrat), kā arī dibināja konstitucionālo sapulci jeb Baltijas Zemes komiteju (Der Baltische Landesausschuß). Jaunveidotās monarhijas vadību bija plānots uzņemties Meklenburgas hercogam Ādolfam Frīdriham (Adolf Friedrich Albrecht Heinrich Herzog zu Mecklenburg). Desmit pārstāvju lielo Reģentu padomi vadīja Vidzemes bruņniecības līderis Ādolfs Pilars fon Pilhavs (Adolph Konstantin Jakob Pilar von Pilchau).
Pēc Novembra revolūcijas Vācu Impērijas atbalsts šādas Baltijas valsts tālākai attīstībai apsīka, un pēc Latvijas Republikas proklamēšanas Berlīne atzina Latvijas Pagaidu valdības varu Latvijas teritorijā. Neskatoties uz to, ka 1918. gada novembra beigās Reģentu padome vairs nedarbojās, tā nekad oficiāli netika likvidēta. Apvienotās Baltijas valsts idejas īstenošanas centienus vācbaltieši pārtrauca tikai turpmākā gada laikā. Incidenti, kas saistāmi ar šādas vai tai tuvas idejas īstenošanu, ir, piemēram, 16.04.1919. notikusī Kārļa Ulmaņa pagaidu valdības gāšana un nomaiņa ar provācisko Andrieva Niedras valdību un 1919. gada jūnija cīņas pie Cēsīm, kurās vācu aprindas vēlējās pakļaut igauņu nacionālos bruņotos spēkus (vācbaltiešu avotos dēvētas par “Igauņu karu”, igauņu – par “Landesvēra karu”).