Vācu tirgotāji, misionāri un atsevišķu vācu zemju valdnieki aizjūras kolonijas centās iegūt vēl pirms Vācu Impērijas izveides. Vācu 19.–20. gs. literatūrā un publicistikā par senāko vācu koloniju mēdza dēvēt arī Baltiju (seno Livoniju). 16. gs. vācu lieltirgotāju dzimta Valzeri (Walser) īslaicīgi ieguva tirdzniecisko atbalsta punktu Venecuēlā, ko nosauca par Mazvenēciju. 17.–18. gs. koloniālās aktivitātes Āfrikā un Karību jūras baseinā izvērsa Brandenburga–Prūsija. Tomēr salīdzinot ar citām Eiropas nācijām, vācu interese par aizjūras kolonijām līdz apvienotas valsts izveidei bija salīdzinoši maza.
Pēc Vācu Impērijas izveides 1871. gadā vācu politiķu, tirgotāju un militārajās aprindās aktualizējās nepieciešamība koloniju ieguvei. Sākotnēji impērijas kanclers Oto fon Bismarks (Otto Eduard Leopold von Bismarck–Schönhausen) koloniju izveidē saskatīja risku Vācijas nevēlamai konfrontācijai ar vecajām koloniālajam varām. Tādēļ vācu valdība centās īstenot piesardzīgu ārpolitiku, cenšoties izvairīties no iesaistes konfliktos. Aktīvu koloniālo politiku Vācija sāk izvērst 1879. gadā, un tā saistīta ar iesaisti pasaules rūpnieciskajā un tirdznieciskajā apritē, centieniem radīt labvēlīgus apstākļus vācu industrijas ražojumu konkurencei.
Saskaņā ar impērijas konstitūciju, kolonijas nebija valsts teritorija, bet gan aizjūras īpašumi. Vācijā tās dēvēja par protektorātiem (Schutzgebiete), uzsverot, ka valdība apņemas aizsargāt teritorijas un atbalsta punktus, kurus jau pirms tam privāti ieguvuši vācu tirgotāji. Tādējādi Vācijas valdība centās demonstrēt, ka tā voluntāri neiesaistās koloniālajā sacensībā, bet gan tikai atbild uz pieprasījumu vācu sabiedrībā.