1919.–1933. gadā bija Vācbaltiešu demokrātiskās partijas (Deutsch-baltische Demokratische Partei) priekšsēdētājs, Satversmes sapulces, 1.–4. Saeimas deputāts, vācbaltiešu frakcijas vadītājs un avīzes Rigasche Rundschau galvenais redaktors. Latvijas starpkaru perioda parlamentārisma posma pazīstamākais vācbaltiešu politiķis.

P. Šīmanis dzimis vācbaltiešu jurista Juliusa Šīmaņa (Julius Karl Theodor Schiemann) un Annas (dzimušas Johanzenas, Anna Ulrike Johannsen) sešu bērnu ģimenē. Skolas gaitas uzsāka privātskolā. Tēvs rūpīgi kontrolēja mācību gaitu un vēlējās, lai P. Šīmanis saņem ģimnāzijas izglītību dzimtajā vācu valodā un profesijā sekotu viņa pēdās. Baltijā tas nebija iespējams, jo izglītības iestādes bija rusificētas, tādēļ 1893. gadā P. Šīmani kopā ar viņa vecāko brāli Oskaru nosūtīja uz Elberfeldi, Vācu Impērijā, kur 1895. gadā viņš ieguva ģimnāzijas izglītību.

Pēc ģimnāzijas izglītības iegūšanas P. Šīmaņa dzīvē vērojamas juceklīgas norises, kas saistītas ar turpmākās nodarbes meklējumiem starp carisko Krieviju un Vācu Impēriju. Sāka iezīmēties arī augumā nelielā P. Šīmaņa rakstura tipiskās šķautnes – politiskā bezbailība, kas reizēm robežojās ar pārgalvību, un bohēmiskais dzīvesveids. P. Šīmanis studēja tiesības, vēsturi un literatūru Berlīnē, Marburgā, Minhenē, Kēnigsbergā un Bonnā. Uz laiku studijas pārtrauca 1896. gadā, kad dienēja cariskās Krievijas armijā Kaukāzā, un 1898. gadā, kad apmeklēja virsnieku kursus un ieguva virsnieka pakāpi. 1901. gadā Ķelnē P. Šīmanis nokārtoja jurista diplomu, bet 1902. gadā Greifsvaldes Universitātē (Universität Greifswald) ieguva tiesību zinātņu doktora grādu.

1914. gadā P. Šīmanis Jelgavā salaulājās ar vācu aktrisi no Minhenes Šarloti Simonsu (Charlotte Symons, Schüler), kura viņu pavadīja daudzos ārzemju braucienos. Pārim bērnu nebija.

Advokāta karjeru P. Šīmanis vēlējās veidot Vācu Impērijā, tādēļ bija nodomājis atteikties no Krievijas un pieņemt Vācu Impērijas pavalstniecību. To viņam liedza izdarīt Krievijas rezerves virsnieka pakāpe, tādēļ P. Šīmanis atteicās no profesionāla jurista karjeras Vācu Impērijā. 1903. gadā atgriezās Krievijā un apmetās uz dzīvi Rēvelē (mūsdienās Tallina), kur sāka strādāt laikrakstā Revalsche Zeitung par teātra kritiķi.

1904. gadā P. Šīmanis nolēma papildināt advokāta kvalifikāciju Tērbatas Universitātē (mūsdienās Tartu Universitāte, Tartu Ülikool), tika uzņemts kurzemnieku studentu korporācijā “Curonia”, tomēr drīz studijas un korporāciju pameta. Vienlaicīgi sāka interesēties par politiku, līdzdarbojās Igaunijas konstitucionālās partijas izveidē (Estländische Konstitutionelle Partei), kas revolūcijas iespaidā iestājās par konstitucionālām izmaiņām. 1907. gadā P. Šīmanis pārcēlās uz Rīgu, kur turpināja rakstīt teātra kritikas un politikas komentārus Rigasche Rundschau.

Pirmā pasaules kara gados P. Šīmanis kā rezerves virsnieks tika iesaukts Krievijas Impērijas armijā, lielākoties dienēja aiz frontes līnijas Viļņas, Polockas un Daugavpils apkārtnē. Pēc Februāra revolūcijas iestājās Vācu tautības Krievijas pavalstnieku demokrātiskajā partijā (vēlākā Vācbaltiešu demokrātu partija) un 13.08.1917. tika ievēlēts Rīgas domē. Īsi pirms Vācu Impērijas karaspēka ienākšanas Rīgā 03.09.1917. pameta to un devās uz Daugavpili, bet bailēs no lielinieku režīma represijām 03.1918. atkal atgriezās Rīgā. Te P. Šīmanis sastapās ar vācbaltiešu muižniecības aprindu nepatiku, jo jau bija pazīstams kā demokrātisks politiķis, kurš uztur sakarus ar latviešu un igauņu nacionālajām aprindām, tādēļ tika pat īslaicīgi apcietināts un pēcāk spiests Rīgu pamest un doties uz Berlīni. Šeit P. Šīmanis turpināja rakstīt laikrakstiem teātra kritikas, sarakstīja savas pirmās pretlielinieciskas ievirzes publikācijas.

Pēc Strazdumuižas pamiera noslēgšanas 03.07.1919. līdzšinējā vācbaltiešu elite piedzīvoja politisko sakāvi, pārtrauca iznākt tolaik vadošā vācbaltiešu konservatīvā avīze Rigasche Zeitung. P. Šīmanis izmantoja šo situāciju, lai atgrieztos Rīgā un jau kā galvenais redaktors atjaunotu Rigasche Rundschau darbu, tādējādi pārņemot Rigasche Zeitung atbrīvoto informatīvo telpu. Avīze P. Šīmaņa vadībā ātri kļuva par galveno vācu valodā izdoto Latvijas preses izdevumu un nozīmīgāko vācvalodīgo avīzi visā Ziemeļaustrumeiropas reģionā.

1920. gadā P. Šīmanis uzsāka Latvijas politiķa karjeru, kļuva par Vācbaltiešu demokrātu partijas vadītāju un Vācbaltiešu partiju komitejas (Ausschuß der deutsch-baltischen Parteien) priekšsēdētāju, Satversmes sapulces un Rīgas pilsētas deputātu. P. Šīmanis, pretstatā daudziem vācbaltiešiem, atbalstīja Latvijas Republikas ideju jau kopš valsts proklamēšanas pirmsākumiem.

Lielākais P. Šīmaņa nopelns bija vācbaltiešu apvienošana – sociālas un nacionāls solidaritātes stiprināšana jaunajos politiskos apstākļos, kas bija likvidējuši vācbaltiešu elites privilēģijas. P. Šīmanis bija vācbaltiešu frakcijas, sauktas par “Vācbaltiešu partiju”, vadītājs. Viņa vietnieks bija konservatīvais kolēģis no Vācbaltiešu tautas partijas, muižnieks Vilhelms fon Firkss (Wilhelm von Fircks). Demokrāta P. Šīmaņa un konservatīvā V. fon Firksa polemika parlamentārisma gados kļuva par tipisku parādību vācbaltiešu politiskajā vidē. Tomēr abu politiķu spēja sastrādāties veicināja vācbaltiešu kopienas saliedētu darbu. P. Šīmaņa vadītā Vācbaltiešu partiju komiteja 07.11.1923. nodibināja Vācbaltiešu darba centrāli (Zentrale deutsch-baltischer Arbeit jeb Arbeitszentrale) – Vācbaltiešu tautas apvienības (Deutsch-baltische Volksgemeinschaft in Lettland) priekšteci. Vācbaltiešu darba centrāles un vēlākās tautas apvienības pirmais prezidents (1923–1935) bija P. Šīmaņa vecākās māsas Eleonoras vīrs, jurists un baņķieris Vilhelms fon Rīdigers (Wilhelm von Rüdiger).

Kopā ar Igaunijas vācbaltiešiem Ēvaldu Amendi (Ewald Ammende) un Verneru Haselblatu (Werner Hasselblatt) P. Šīmanis pieskaitāms pie starpkaru perioda vadošajiem nacionālo minoritāšu politiķiem Eiropā. Bija Eiropas Nacionalitāšu kongresa (vācu Europäische Nationalitätenkongress, angļu Congress of European Nationalities, franču Congrès européen de la nationalité) viceprezidents. Viņš popularizēja paša izstrādātu uzskatu sistēmu par optimālu valsti, kas būtu atdalīta no nacionalitātes (“anacionālā valsts”). Pēc P. Šīmaņa domām valstij pienācās atstāt nacionālās problēmas katras nacionālās kopienas lemšanā un nebija tajos jāiejaucas. Šo principu viņš attiecināja arī uz Latviju.

P. Šīmaņa uzskati neatbilda tā laika Eiropas un arī Latvijas sabiedrības vairākuma ideāliem, kur nacionālos jautājumus parasti uzskatīja par svarīgu valsts nodarbes sfēru. P. Šīmanis savu politisko pārliecību sistemātiski popularizēja un skaidroja Rigasche Rundschau redaktora slejās, tomēr tie bieži atdūrās pret neizpratni un protestu gan vācbaltiešu, gan latviešu kopienās.

08.03.1931. P. Šīmanis paziņoja par atteikšanos no Saeimas deputāta mandāta un, aizbildinoties ar veselības stāvokli, devās uz sanatoriju Davosā, Šveicē. Tādējādi viņš kā vācu frakcijas vadītājs izvairījās no ārkārtīgi politizētās, asos toņos ieturētās diskusijas par Domas baznīcas atsavināšanu, ar to saistīto nerezultatīvo referendumu (05.–06.09.1931.) un valdības dekrētu (29.09.1931.) par baznīcas atsavināšanu vācu draudzei. Pēc atgriešanās Rīgā viņš gatavojās 1931. gada rudenī paredzētajām Saeimas vēlēšanām. Doma baznīcas skandāls noritēja vienlaicīgi ar vācu nacionālsociālisma ideoloģijas izplatību Eiropas vācu nacionālajās minoritātēs. No 20. gadu nogales P. Šīmanis asi kritizēja arī nacionālsociālismam simpatizējošo, t. s. vācu atjaunošanās kustības uzskatu izplatību vācbaltiešu politiskajā vidē. P. Šīmanis noraidoši izturējās pret jebkura veida totalitārām ideoloģijām. Viņš bija gan komunisma, gan vācu nacionālsociālisma pretinieks. 30. gadu sākumā P. Šīmanis kļuva par nelegālās vācbaltiešu nacionālsociālistu “Kustības” (Bewegung) galveno pretinieku. Pretstatā V. fon Firksam, kurš 1933. gadā jau uzskatīja par lietderīgu sadarbību ar “Kustības” pārstāvjiem, P. Šīmanis palika nelokāms nacisma pretinieks.

P. Šīmaņa politiskās karjeras noslēgumu iezīmēja Ādolfa Hitlera kļūšana par kancleru Veimāras republikā 30.01.1933. Provācisko aprindu spiediena rezultātā 1933. gada marta beigās P. Šīmanis pēkšņi pameta Latviju un devās uz Mēdlingu, netālu no Vīnes, Austrijā, kur nodzīvoja līdz tās anšlusam 1938. gadā. Oficiāli gan izskanēja, ka P. Šīmanis bija nolēmis veseļoties no tuberkulozes saasinājuma un amatos vēl atgriezīsies. Vācbaltiešu frakcijas vadību pārņēma V. fon Firkss.

30.06.1933. P. Šīmanis tika atbrīvots no Rigasche Rundschau galvenā redaktora amata. Avīze šajā laikā jau bija sākusi atklāti simpatizēt nacionālsociālismam. 20.10.1933. no Vīnes atsūtītā telegrammā viņš atteicās no Saeimas deputāta mandāta, viņa vietu ieņēma Helmuts Štegmans (Helmuth Stegman). Dienu iepriekš veselības stāvokļa straujas pasliktināšanās dēļ arī V. fon Firkss bija atteicies no Saeimas deputāta mandāta. V. fon Firksa un P. Šīmaņa vienlaicīgā aiziešana no politikas notika nacismam simpatizējošo vācbaltiešu spiediena rezultātā. Pēc abu aiziešanas no politikas vācbaltiešu politiskajā dzīvē noslēdzās tā laika vecākās paaudzes dominante un vācu nacionālsociālismam simpatizējoša tendence sāka iezīmēties daudz spilgtāk.

Pēc Austrijas anšlusa P. Šīmanis atgriezās Latvijā, jo jutās apdraudēts nacistu pārvaldītā valstī. 1939. gada rudenī organizētās vācbaltiešu izceļošanas laikā, atteicās izceļot uz Vācu Trešo reihu, par ko rakstiski paziņoja Latvijas autoritārajam vadonim Kārlim Ulmanim. Turpmākajos politiskajos notikumos neiesaistījās. Atšķirībā no daudziem inteliģences pārstāvjiem, netika represēts pirmajā padomju okupācijas gadā. Visdrīzāk viņa sliktās veselības dēļ arī vācu okupācijas laika drošības iestādes P. Šīmani nerepresēja, tomēr formāli piemēroja mājas arestu. Savā dzīvoklī Šīmaņu pāris deva patvērumu vairākiem ebrejiem, tostarp vēlākajai teātra un kino zinātniecei Valentīnai Freimanei.

P. Šīmaņa bēres 26.06.1944. Rīgas Jēkaba kapos bija klusas, nedrīkstēja pieminēt viņa politisko darbību, tomēr tajās piedalījās bijušais Saeimas priekšsēdētājs Pauls Kalniņš un vācu frakcijas dalībnieks Verners Vestermanis (Werner Robert Westermann), kapavieta padomju okupācijas laikā iznīcināta.

Kopš 20. gs. 30. gadu vidus P. Šīmaņa nopelnus neuzskatīja par nozīmīgiem un viņa vārdu aizmirsa. 20. gs. 50. gados Vācijas Federatīvajā Republikā viņa personības nozīmi atkal aktualizēja vācbaltiešu emigranti. Latvijā P. Šīmaņa nopelniem veltītas publikācijas parādījās pēc neatkarības atjaunošanas, kad bija novērojama interese par nacionālo minoritāšu vēstures izpēti. 11.06.1994. pie Rigasche Rundschau redakcijas ēkas Doma laukumā 1A tika atklāta piemiņas plāksne P. Šīmanim. Viņa nopelni pieminēti arī Latvijas mūsdienu skolu mācību grāmatās.