Lielā valsts ģerboņa vairogs ir dalīts un pusskaldīts, pirmajā laukā – zilā laukā uzlecoša zelta saules puse, otrajā – sudraba laukā pretēji pagriezts sarkans lauva (Kurzeme, Zemgale), trešajā – sarkanā laukā sudraba grifs ar zelta mēli un sudraba zobenu labajā ķetnā (Vidzeme un Latgale). Virs vairoga puslokā trīs zelta zvaigznes. Vairoga turētāji – labajā pusē sarkans lauva ar zelta mēli, kreisajā pusē sudraba grifs ar zelta mēli – balstās uz diviem zaļiem ozola zariem, kas saņemti ar sarkansudrabsarkanu lenti valsts karoga krāsu samēros. Mazais valsts ģerbonis ir lielā valsts ģerboņa vairogs, virs kura puslokā trīs zelta zvaigznes. Papildinātais mazais valsts ģerbonis ir mazais valsts ģerbonis, kas sānos apņemts ar diviem zaļiem ozola zariem, kuri krustojas zem vairoga.
Uzlecošā saule simbolizē 1918. gadā dibināto Latvijas valsti tās attīstībā un izaugsmē, saules atrašanās valsts ģerbonī saistīta arī ar Latvijā jau 20. gs. sākumā plaši izmantoto tās simboliku.
Sarkanais lauva kā Kurzemes simbols pārņemts no 16. gs. Kurzemes un Zemgales hercogistes heraldikas un simbolizē Kurzemi un Zemgali. Simbols saistīts ar Polijas un Lietuvas valdnieka Sigismunda II Augusta (poļu Zygmunt II August; lietuviešu Žygimantas II Augustas) pirmajam hercogam Gothardam Ketleram (Gotthard Kettler) 1564. gadā piešķirto ģerboni, kurā četrdalītā pamatvairogā attēloti lauva (Kurzeme) un alnis (Zemgale) kā hercogistes divas sastāvdaļas, bet vidus vairogā – Ketleru dzimtas ģerbonis. Šāds ģerbonis ar mainītu vidus vairogu saglabājās arī Bīronu dinastijas valdīšanas laikā (1737–1795), bet no 1856. gada bez vidus vairoga – Kurzemes guberņas ģerbonī. Sudraba laukumā attēlotais sarkanais lauva 1930. gadā apstiprināts kā Kurzemes apgabala ģerbonis (atjaunots ar Vidzemes, Latgales, Kurzemes un Zemgales ģerboņu likumu 22.03.2012.). Lauva ir viena no senākajām un iecienītākajām figūrām heraldikā, parasti attēlots uz pakaļkājām stāvošs, ar izstieptām ķepām un augšupvērstu asti. Par lauvas popularitāti liecina tas, ka Eiropas ģerboņos gandrīz 15 % no attēlotajām dzīvnieku figūrām ir lauvas, tādēļ lauvu mēdz dēvēt arī par ģerboņu karali. Heraldikā lauva simbolizē drošsirdību, cildenumu, spēku, izturību un diženumu. Apstiprinot valsts ģerboni Satversmes sapulcē 1921. gadā, lauva figūra ģerbonī tika raksturota kā drošsirdības un spēka simbols.
Sudraba grifs ar zobenu labajā ķetnā saistīts ar Pārdaugavas hercogistei (kurā ietilpa Vidzeme un Latgale) 1566. gadā piešķirto heraldisko simbolu, un valsts ģerbonī grifs simbolizē abus šos kultūrvēsturiskos novadus. Literatūrā izteikts viedoklis, ka par pamatu Pārdaugavas hercogistes ģerbonim kalpoja hercogistes vietvalža Jana Hodkeviča (poļu Jan Karol Chodkiewicz; lietuviešu Jonas Karolis Chodkevičius) dzimtas ģerbonī attēlotais grifs. Tomēr iespējams, ka grifs nokļūst Hodkeviču dzimtas ģerbonī vēlāk, J. Hodkevičam saņemot grāfa titulu 1568. gadā. Nedaudz mainītā veidā grifs kā Vidzemes un Latgales simbols saglabājies arī 17.–18. gs. un Vidzemes guberņas ģerbonī 19. gs. un 20. gs. sākumā. 1930. gadā sarkanā laukā novietots sudraba grifs kļuva par Vidzemes heraldisko simbolu, savukārt zilā laukā attēlota tāda pati, bet pretēji vērsta grifa figūra (heraldiski pa kreisi) – par Latgales apgabala ģerboni (ģerboņi atjaunoti ar Vidzemes, Latgales, Kurzemes un Zemgales ģerboņu likumu). Grifs ir mītisks radījums, kas tiek attēlots kā būtne, kas pa pusei ir ērglis, pa pusei – lauva. Lai gan heraldikā tas pazīstams jau kopš 12. gs., lielāku popularitāti tas iegūst, sākot ar 14. gs. Heraldikā tas simbolizē spēku, drosmi, bezbailību un arī izcilas gara spējas. Apstiprinot valsts ģerboni Satversmes sapulcē, grifa figūra ģerbonī tika raksturota kā gudrību un uzmanību simbolizējoša.
Lauva un grifs attēloti arī kā vairoga turētāji. Sarkansudrabsarkanā lente valsts karoga krāsu attiecībā atspoguļoja Latvijas valsts karogu, zelta zvaigznes puslokā virs vairoga – Latvijas novadus (Vidzeme, Latgale un Kurzeme kopā ar Zemgali), ozolu zari – Latvijas nacionālo koku.
