Dokuments radīts ar nolūku paust pilsoniskās latviešu tautas daļas nostāju Latvijas pašnoteikšanās jautājumā, kā arī iestāties par latviešu etnogrāfiskās teritorijas apvienošanu un nedalāmību. Deklarācija tapusi kā atbilde uz to, ka Padomju Krievijas valdības militārie spēki bija padzinuši likumīgi ievēlēto demokrātisko Krievijas Satversmes sapulci, un padomju valdība bija iesākusi miera sarunas ar Vāciju, kas draudēja ar Latvijas teritorijas sadalīšanu starp Vāciju un Padomju Krieviju.

18.01.1918. Petrogradā uz savu pirmo (un, kā izrādījās, vienīgo) sēdi sanāca 11.1917. ievēlēta Krievijas Satversmes sapulce, kurai bija jālemj par turpmāko Krievijas valstisko iekārtu. 19.01.1918. lielinieku valdības atbalstītie militārie spēki izdzenāja uz otro sēdi sanākušos delegātus, tostarp, trīs no vācu neokupētās Latvijas teritorijas ievēlētos Satversmes sapulces locekļus. Vienlaikus lielinieki turpināja sarunas ar Vāciju par izstāšanos no kara, kas draudēja ar latviešu apdzīvotās teritorijas sadalīšanu starp abām lielvarām.

Latviešu pagaidu nacionālā padome (LPNP) pēc organizācijas dibināšanas ar uzsaukumu, rakstu un deklarāciju starpniecību uzrunāja latviešu sabiedrību vācu neokupētajā Latvijas daļā un Krievijā. Latvijas strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomes izpildkomiteja (Iskolats; Исполнительный комитет совета рабочих, солдатских и безземельных депутатов Латвии, Исколат) 01.01.1918. aizliedza LPNP darbību Valkā un slēdza tai pietuvinātos laikrakstus.

28.01.–30.01.1918. Petrogradā slepeni sanāca LPNP 2. kongress. 30.01.1918. LPNP pieņēma deklarāciju (sēžu protokolos saukta par rezolūciju) miera un Latvijas starptautiskā stāvokļa jautājumā, kurā deklarēja, ka “Latvijai jābūt neatkarīgai un demokrātiskai republikai, kura apvienotu Kurzemi, Vidzemi un Latgali”, protestēja pret “jebkuru Latvijas sadalīšanas mēģinājumu, sevišķi pasvītro­jot, ka latvju tautas pirmā un neatlaidīgā prasība ir Latvijas teritoriālā un et­nogrāfiskā nedalāmība”, kā arī iestājās pret “katru miera noslēgšanas mēģinājumu, kurš mēģina pārkāpt tautu pašnoteikšanos”.

Deklarācijas tekstu izstrādāja LPNP locekļi advokāti Jānis Zālītis no Latviešu radikāldemokrātiskās partijas un Arveds Bergs no Latviešu bēgļu apgādāšanas Centrālkomitejas, komerczinību kandidāts Zigfrīds Anna Meierovics no Latviešu zemnieku savienības, skolotājs Jānis Seskis no LPNP Ārlietu nodaļas un rakstnieks Kārlis Skalbe no Latviešu nacionāldemokrātiskās partijas. Diskusijās par deklarācijas saturu piedalījās arī LPNP locekļi Jānis Goldmanis, Oto Nonācs, Ādolfs Dobelis, Voldemārs Zāmuels, Francis Trasuns un citi.

Deklarāciju pieņēma sekojošas organizācijas un politiskās partijas: Vidzemes zemes padomes pilsoniskā sekcija, Latgales zemes padome, Kurzemes zemes padome, Latviešu bēgļu apgādāšanas Centrālkomiteja, Latvju kareivju nacionālā savienība, Latviešu zemnieku savienība, Latviešu radikāldemokrātiskā partija, Latviešu nacionāldemokrātiskā partija, Latviešu demokrātiskās partijas Pēterburgas grupa, Latviešu dzelzceļnieku savienība, Mērnieku agronomu centrs, Latviešu koloniju pārstāvji. Deklarāciju pieņēma ar 23 balsīm pret vienu. Pret balsoja J. Zālītis.

LPNP Ārlietu nodaļa 05.02.1918. sēdē pieņēma lēmumu “aiz taktiskiem apsvērumiem” pārskatu par 2. sesijas darbu un deklarācijas tekstu Krievijas presē nepublicēt. Tas tika pamatots ar iespējamām LPNP locekļu un darbinieku vajāšanām. Tādējādi plašāka sabiedrība par šādas deklarācijas pieņemšanu tolaik nezināja, un ar tās saturu varēja iepazīties tikai pēc neatkarības proklamēšanas 18.11.1918. un, domājams, ne uzreiz, jo LPNP beidza pastāvēt. Deklarācijas teksts neilgi pēc 2. sesijas tika atklāts tikai Rietumu lielvalstu diplomātiem, to iekļaujot diplomātiem domātos informācijas biļetenos, ko izdeva LPNP Ārlietu nodaļa. Deklarācijas saturu izmantoja sarunās ar ārvalstu diplomātiem Krievijā un pēc Z. A. Meierovica došanās uz Londonu 08.1918. – arī Lielbritānijā.

Deklarācijas galvenie punkti veidoja svarīgu Latvijas valsts konstitucionālo pamatnormu daļu, kas gandrīz nemainīgā redakcijā ir visos nākamajos Latvijas konstitucionālajos pamatdokumentos – Latvijai jābūt neatkarīgai un demokrātiskai republikai (deklarācijā tas pausts jābūtības izteiksmē); Latvijai jāaptver latviešu tautas vēsturiski apdzīvoto teritoriju. Pirmoreiz šie vārdi no deklarācijas ietverti 17.11.1918. dibinātās Latvijas Tautas Padomes politiskās platformas II daļas 1. un 2. pantā. Minētie vārdi iekļauti arī Tautas padomes un Pagaidu valdības 18.11.1918. uzsaukumā “Latvijas pilsoņiem”. Faktiski nemainīgā redakcijā šie punkti ietverti 15.02.1922. pieņemtās Latvijas Republikas Satversmes 1. un 3. pantā. 04.05.1990. Latvijas PSR Augstākās Padomes pieņemtā deklarācija “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” paredzēja Satversmes darbības atjaunošanu visā Latvijas teritorijā. Satversme ir spēkā joprojām un minētos pantus iespējams grozīt tikai tautas nobalsošanas ceļā.