Partiju nozīmīgākās funkcijas ir sabiedrības interešu apkopošana un pārstāvēšana politisko lēmumu pieņemšanas procesā, sabiedrības informēšana un izglītošana par politikas jautājumiem, valsts pārvaldīšana, politiskās elites rekrutēšana un socializācija.

Pirmā latviešu organizācija, kuras darbība atbilda politiskas partijas definīcijai, bija Miķeļa Valtera un Ernesta Rolava vadītā Latviešu sociāldemokrātu savienība, kas dibināta 22.07.1903. Šī sociālisma idejās sakņotā partija plašāk pazīstama ar Latvijas suverenitātes idejas paušanu.

Līdz Pirmajam pasaules karam divas nozīmīgākās kopas bija sociālisti un pilsoniskās partijas. Sociālistu vidū ietekmīgākā bija 1904. gadā dibinātā Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP), kurā ap 1912. gadu skaidri iezīmējās lielinieku un mazinieku spārni. Līdzās LSDSP Latvijas teritorijā pastāvēja arī izteikti kreisi orientētas krievu un ebreju sociālistu partijas. 1905. gada revolūcijas laikā pilsonisko partiju liberālais spārns (Latviešu konstitucionāli demokrātiskā partija, Latviešu demokrātu savienība) pauda nepieciešamību pēc Krievijas demokratizācijas un latviešu politiskās un ekonomiskās emancipācijas. Savukārt konservatīvais spārns (Tautas partija) nenoraidīja monarhisko iekārtu, atbalstīja mantas cenza principa ievērošanu pārvaldē, kā arī meklēja sadarbības iespējas ar vācbaltiešu minoritāti.

Krievijas liberalizācijas kontekstā pēc 1917. gada Februāra revolūcijas strauji paplašinājās piedāvājums liberālajā spārnā (Latviešu zemnieku savienība, Radikāldemokrātu partija u. c.), ko caurstrāvoja vienotas un neatkarīgas Latvijas ideja. Vairums sociālistu šai idejai nepiešķīra augstu prioritāti, par svarīgāku uzskatot strādniecības šķiras interešu aizstāvību. Savukārt konservatīvais spārns saredzēja Latviju kā daļu no Vācijas protektorātā esošas Baltijas valsts.

Vairāk nekā 100 politisko partiju laikā no 1918. līdz 1934. gadam strukturēja piecas politiskās šķirtnes: sociāli ekonomisko, etnisko, reģionālo, reliģisko, urbāno. Divas lielākās grupas bija kreisās partijas (LSDSP, Latvijas Sociāldemokrātu mazinieku partija, nelegālā Latvijas Komunistiskā partija (LKP) u.c.) un agrārās partijas (Latviešu zemnieku savienība, Jaunsaimnieku un sīkgruntnieku partija u. c.), kas pārstāvēja konceptuāli atšķirīgus skatījumus par Latvijas attīstību. Tomēr vēlētāju atbalsts partijām Saeimas vēlēšanās bija mainīgs – daudzas lielās partijas (t. sk. LSDSP un Latviešu zemnieku savienība) pakāpeniski zaudēja vēlētāju uzticību, bet daudzas sīkpartijas, kas bija izveidotas ap atsevišķiem līderiem un ieguva pārstāvniecību Saeimā vēlēšanu barjeras neesamības dēļ, izzuda no politiskās dzīves. Pēc 15.05.1934. valsts apvērsuma politisko partiju darbība tika pārtraukta, taču pēc padomju okupācijas sākuma dažas no tām uzturēja zināmu organizatorisko dzīvi ārpus Latvijas, kas ļāva atjaunot to darbību Latvijā 20. gs. beigās.

Pēc neatkarības atjaunošanas Latvijas politisko partiju darbību regulē gan starptautiski dokumenti, gan arī Latvijas normatīvie akti. Latvijai ir saistošs Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (International Covenant on Civil and Political Rights, ICCPR, 1966), Eiropas Cilvēktiesību konvencija (European Convention on Human Rights, ECHR, 1950), kā arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas (European Court of Human Rights, 1959) judikatūra, piemērojot Eiropas Cilvēktiesību konvencijā ietvertos vārda brīvības un pulcēšanās brīvības principus. Nozīmīgākie Latvijas normatīvie akti ir Politisko partiju likums (22.06.2006.), Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likums (19.07.1995.), kā arī Priekšvēlēšanu aģitācijas likums (29.11.2012.).

Partijas dibināšanai nepieciešams ne mazāk kā 200 pilngadīgu Latvijas Republikas (LR) pilsoņu atbalsts dibināšanas sapulcē, kuras norisi apliecina zvērināts notārs. Pēc Latvijas likumdošanai atbilstošas programmas un statūtu reģistrēšanas LR Uzņēmumu reģistrā partija kļūst par juridisku personu, kas ir tiesīga pieteikt savus kandidātus dažādu institūciju vēlēšanās. Lai saglabātu reģistrētas partijas statusu, organizācijas biedru skaits nedrīkst būt mazāks par 200, turklāt partijai ir jānodrošina, ka ne mazāk kā puse tās biedru ir LR pilsoņi.

Lai nodrošinātu iespējami līdzvērtīgākus politiskās konkurences apstākļus dažādām partijām, ir noteikti ne vien priekšvēlēšanu tēriņu ierobežojumi, bet arī vienādas cenas politika reklāmas izvietošanai elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos. Partijas, kuru kandidāti balotējas Saeimas un Eiropas Parlamenta (European Parliament) vēlēšanās, bez maksas saņem raidlaiku politiskajai aģitācijai sabiedriskajos medijos.

Īpaša uzmanība tiek pievērsta partiju finansiālās darbības regulēšanai, nosakot, ka partijas var finansēt tikai no biedru naudām, fizisku personu ziedojumiem un valsts dotācijām. Partiju tēriņi priekšvēlēšanu kampaņās ir ierobežoti. Finansiālās darbības caurskatāmības veicināšanai partijām ik gadu jāiesniedz finanšu deklarācija, bet vēlēšanu gados – arī vēlēšanu ieņēmumu un izdevumu deklarācijas. To pārbaudi veic Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB).

Kopš 21. gs. sākuma būtiski pilnveidota partiju darbības uzraudzības kārtība, kuras centrālais elements ir ar plašām pilnvarām apveltītais KNAB. Šai laikā arī pakāpeniski pastiprināti sodi par partiju darbību regulējošo aktu pārkāpumiem.  

2017. gada jūlijā Latvijā bija reģistrētas 76 politiskās partijas un to apvienības, taču pret 16 no tām bija sākts likvidācijas process tiesas sprieduma vai pašas partijas lēmuma dēļ. Kopš 2008. gada, kad tika sākta oficiāla partiju biedru uzskaite, biedru skaits 01.03.2017. bija pieaudzis līdz 20 657 personām.

Politiskās partijas mūsdienās arvien vairāk pievēršas valsts pārvaldīšanas funkcijas veikšanai. Latvijā tas izpaužas kā partiju pastiprināti centieni iekļauties valdošajās koalīcijās nacionālajā un/vai vietējā līmenī. Šī mērķa vārdā partijas mēdz veidot sadarbību ar ideoloģiski atšķirīgiem partneriem, vājinot pārstāvības funkciju un raisot attiecīgās partijas atbalstītāju neizpratni. Līdztekus valsts sociāli ekonomiskās attīstības rezultātiem, ko daudzi pilsoņi uzskata par pieticīgiem, un politiskajai korupcijai šī tendence ir apgrūtinājusi partiju iesakņošanos Latvijas sabiedrībā. Šie faktori savukārt ir sekmējuši izteiktu sabiedrības neuzticēšanos politiskajām partijām, kas redzama ne vien sabiedriskās domas pētījumos, bet arī ļoti zemā partiju biedru īpatsvarā sabiedrībā (2017. gadā aptuveni 1,5 % balsstiesīgo personu bija kādas politiskās partijas biedri) un plutokrātiskā partiju finansēšanā, ko raksturo apjomīgi ziedojumi no relatīvi šaura personu loka, ar kuru piesaisti nodarbojas ļoti ierobežota partijas līderu grupa.

Kaut gan Politisko partiju likums pieprasa ieviest atsevišķus partiju iekšējās demokrātijas elementus, kopumā partiju organizatoriskā struktūra ir skaidri hierahiska un partijas vadībai (priekšsēdētājam, valdes locekļiem) ir liela ietekme partijas darbībā, t. sk. kandidātu sarakstu veidošanā Saeimas un Eiropas Parlamenta vēlēšanām, lēmumos par rīcību valdības veidošanas sarunās, kā arī lēmumos par partijas taktiku un stratēģiju. Partijas vadības ietekmi nosaka ne vien tās ikdienas darbs ar politiskiem jautājumiem, bet arī spēja piesaistīt finanšu resursus partijas darbības nodrošināšanai un partijas līderu lielā nozīme vēlētāju atbalsta mobilizēšanā.

Vāji pildītā pārstāvības funkcija ir viens no iemesliem sabiedrības mainīgajam atbalstam noteiktām partijām, kā dēļ gandrīz katrā Saeimā ir ievēlēti jaunu politisko organizāciju pārstāvji. Turklāt vēlētāju izdarītās atzīmes kandidātu sarakstos, paužot pozitīvu vai negatīvi vērtējumu atsevišķiem kandidātiem, tikai pastiprina Saeimas deputātu korpusa nomaiņu. Tomēr jaunās partijas ir nozīmīgs politiskās elites rekrutēšanas un atjaunināšanas kanāls, jo pieredzējušāku partiju darbību šai jomā vairāk ierobežo sabiedrības skepse pret politiskajām partijām.

Jaunu politisko partiju iegūtais mandātu skaits Saeimas vēlēšanās

Avots: Centrālā vēlēšanu komisija. Rīga, 2017. gads.

Neraugoties uz individuālo partiju īso dzīves ciklu, partiju sistēma uzrāda vērā ņemamu stabilitāti. Saeimā bieži darbojušās piecas nozīmīgas politiskās organizācijas vai to apvienības; divdimensionālajā ideoloģiskajā telpā (identitātes dimensija un sociāli ekonomiskā dimensija) ideoloģiskā distance starp šīm partijām nav pieaugusi; austrumslāvu partijas nav tikušas iekļautas valdošajā koalīcijā nacionālajā līmenī. Ņemot vērā partiju mainīgumu nacionālajā līmenī, daudzi pašvaldību politiķi izvēlējušies dibināt vietējās partijas – reģistrētas politiskās organizācijas, kas darbojas vienā pašvaldībā (piemēram, Liepājas partija, “Tukuma pilsētai un novadam” un citas). Šīs partijas bieži gūst labus panākumus pašvaldību vēlēšanās un veido pragmatisku sadarbību ar tām nacionālā līmeņa partijām, kuras spēj nodrošināt atbalstu attiecīgās pašvaldības jautājumu risināšanā. Šāds modelis ļauj pašvaldību politiķiem vairāk ietekmēt kandidātu izvēli un izkārtojumu sarakstā pašvaldību vēlēšanās, kā arī izvairīties no ciešas saiknes ar kādu no īsa mūža nacionālā līmeņa partijām.

Noraidošā attieksme pret austrumslāvu partiju dalību valdošajā koalīcijā izriet no vēlētāju vairākuma skeptiskās attieksmes pret šo partiju dziļāku iesaisti lēmumu pieņemšanas procesā, ko uzskatāmi parādīja Zatlera Reformu partijas sabrukums 2011. gadā. No vienas puses, šī skepse ir sekmējusi tādu koalīciju veidošanos, kuras nodrošinājušas pēctecību nozīmīgākajos politiskajos jautājumos ekonomiskajā, sociālajā, ārējā un drošības politikā. No otras puses, šī skepse ir apgrūtinājusi politiskā atbildīguma principa īstenošanu, jo tā būtiski sašaurina iespējas vērst politiskas sankcijas pret partijām, kas mazāk nodrošinājušas noteiktu sabiedrības interešu pārstāvniecību.

Tomēr austrumslāvu partijas nav bijušas pilnībā izslēgtas no savu vēlētāju interešu pārstāvēšanas lēmumu pieņemšanas procesā, jo tās ir vadījušas vairākas lielas pašvaldības, kā arī sporādiski sadarbojušās ar valdošās koalīcijas partijām Saeimā. Kopš 2013. gada šī sadarbība atgādina karteļa partijām raksturīgo attiecību modeli ar nebūtisku savstarpējo konkurenci, latviešu partijām darbojoties nacionālajā līmenī, bet austrumslāvu partijām kontrolējot vairākas lielās pašvaldības.

Pēc neatkarības atjaunošanas Latvijas partiju sistēmu nacionālajā līmenī strukturē divas nozīmīgākās šķirtnes – etniskā un sociāli ekonomiskā. Saeimas sastāvos ir labi saskatāmi divi noturīgi bloki: labēji centriskās partijas, kas vienlaikus sakās aizstāvam latviešu identitātes intereses, un kreisās partijas, kas sevi pozicionē arī kā austrumslāvu minoritāšu interešu aizstāves.

Labēji centriskā bloka ideoloģiskais stūrakmens ir sociālais konservatīvisms, kas labi redzams Tautas partijas, “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK, Nacionālās apvienības, Latvijas Pirmās partijas, kā arī Latvijas Zemnieku savienības programmās. Šī bloka partijām bieži raksturīga pragmatiska attieksme pret Latvijas dalību Eiropas Savienībā (ES) un atturīgums pret dziļāku ES integrāciju. Pēc triumfa gājiena 20. gs. 90. gados pievilcību zaudējis liberālisms, kas plašāko un vēlētāju atbalstītāko izvērsumu guvis “Latvijas ceļa”, sākotnējā “Jaunā laika” un Zatlera Reformu partijas programmās. Latviešu nacionālisma redzamākie pārstāvji ir Nacionālā apvienība un tās organizatoriskie priekšteči (LNNK, “Tēvzemei un Brīvībai”, “Visu Latvijai!” un citi). Latvijas neatkarības atjaunošanas procesā svarīgās rūpes par apkārtējo vidi sekmēja Latvijas Zaļās partijas izveidi, taču šīs partijas idejiskā platforma ietver “zaļajiem” mazāk tipisko nacionālisma, konservatīvisma un individuālisma komponentus. Dažādu nokrāsu populismu ir veicinājušas kā sociāli ekonomiskās attīstības grūtības, tā arī politiskā korupcija. Tomēr populisms nav nodrošinājis ilgstošus politiskos panākumus kādai no partijām. Kopš 21. gs. sākuma nozīmīgu atbalstu guvušas partijas, kuru programmas pamatā bijuši centieni nodrošināt godīgāku, caurskatāmāku politikas procesu (“Jaunais laiks”, Pilsoniskā savienība, “Vienotība”, Zatlera Reformu partija, Jaunā konservatīvā partija).

Kreisā bloka (t. sk. Tautas saskaņas partija, partija “Līdztiesība”, Latvijas Sociālistiskā partija, apvienība “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā”, partija “Saskaņa”, Latvijas Krievu savienība) vienojošais idejiskais pamats ir austrumslāvu minoritāšu politisko un kultūras tiesību aizstāvība, kas bijusi cieši saistīta ar pastiprinātu attiecību veidošanu ar Krieviju, ko simbolizē partijas “Saskaņa” līgums ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu atbalstošo partiju “Vienotā Krievija” (Единая Россия). Absolūtais vairākums šī bloka partiju sociāli ekonomiskajos jautājumos ir izvēlējušās kreisu vai kreisi centrisku pozicionējumu, izņemot partiju “Līdztiesība” tās 2003. gada programmā.

Ideoloģisko piedāvājumu vēl vairāk paplašina nacionālā līmeņa partijas, kas nav iekļuvušas Saeimā, piedāvājot ksenofobiskas, reliģiskas, sociāli liberālas un citu ieviržu programmas. Tomēr partijas ārpus diviem iepriekšminētajiem blokiem nav spējušas pierādīt savu ilgtspēju. Savukārt ārpusparlamentāro partiju panākumus vēlēšanās ietekmēja ne vien ideoloģiskie faktori, bet arī to darbība Saeimā, Ministru kabinetā un pašvaldībās.