Pamattiesības ir likumā nostiprinātas subjektīvas tiesības, un tādējādi tās ikviens var aizstāvēt pret valsti, kā arī citiem cilvēkiem ar valstī pieejamiem tiesiskiem līdzekļiem. Pamattiesības atspoguļo konkrētās sabiedrības kopējo morāli un vērtības.

Termins “pamattiesības” apraksta tiesību un brīvību katalogu, kas ir konstitucionāli nostiprināts konkrētā valstī. Šis termins ir jānošķir no termina “cilvēktiesības”, kas apraksta minimālās universālās cilvēka tiesības un brīvības.

Cilvēces vēsture rāda, ka tā ir caurvīta ar meklējumiem pēc taisnīgākā sasniedzamā cilvēku mijiedarbības veida un nosacījumiem. Centrā ir jautājumi, kas ir taisnīgums, kas ir dabiskās tiesības, vai cilvēks ir spējīgs būt brīvs un citi jautājumi. Cīņa par ietekmi, varu un mantu, kas raksturīga cilvēces evolūcijai, rosina dziļāk izprast cilvēka dabu un cilvēku mijiedarbības īpatnības. Pamattiesības balstās idejā, ka katrs cilvēks ir vērtība un ka cilvēku pārvaldības modelim ir jābūt tādam, kas vērsts uz šīs vērtības aizsardzību.

Pamattiesību klasiskā funkcija ir nodrošināt cilvēka tiesības pret valsti. Tās ir subjektīvās cilvēka tiesības prasīt no valsts kādu konkrētu darbību vai bezdarbību, tādējādi ierobežojot un virzot valsts varas izmantošanu. Pamattiesību subjekts ir gan fiziska, gan privāto tiesību juridiska persona. Tā kā 21. gs. varas attiecības un daba mainās, jo zinātnes un tehnoloģiju attīstības dēļ varu pār cilvēkiem iegūst nevalstiskās struktūras, kā, piemēram, tehnoloģiju kompānijas, rodas jauni izaicinājumi cilvēka pamattiesību izpratnei un aizsardzībai. Pamattiesību funkcija vairs nevar aprobežoties ar valsts varas ierobežošanu un virzīšanu, – tā ieņem būtiskāku vietu robežas definēšanā privāttiesiskajās attiecībās, proti, aizsardzībā pret citu cilvēku darbībām vai bezdarbībām. Tomēr jautājums ir atvērts, vai sasniegumi zinātnē un tehnoloģiju attīstībā var sasniegt tādu punktu, kad izpratne par cilvēka cieņu, brīvību, integritāti un privātumu kā vērtībām, kas ir pamattiesību pamatā, mainās tā, ka ir pamats citādai robežu definēšanai cilvēku attiecībās, kuras būtiski ietekmējušas tehnoloģijas un zinātnes sniegtās iespējas.

Apgaismības laikmeta idejas un jo īpaši Džona Loka (John Locke) un Imanuela Kanta (Immanuel Kant) filozofija ietekmēja nākamo gadsimtu sociālos procesus, kad despotiskos režīmus nomainīja politiskās sistēmas, kas tiecās aizsargāt Dž. Loka un I. Kanta definētos apgaismības ideālus, citstarp tādus kā dabiskās tiesības, cilvēka cieņa un vienlīdzība. Tādējādi šo ideju kontekstā 18. gs. notika revolucionāras politisko iekārtu maiņas, kas atspoguļojās konstitucionālajos dokumentos. Amerikas Savienoto Valstu (ASV) Neatkarības deklarācija (1776) un Francijas Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācija (1789), kas bija attiecīgi pilsoņu kara un revolūcijas rezultāti, satur pirmo moderno pamattiesību katalogu priekšvēstnešus. Cilvēka pamattiesību ideja bija kļuvusi par politisko pārmaiņu virzītājspēku un līdz ar to par svarīgu konstitucionālo cīņu priekšmetu praktiski visās tā laikmeta sabiedrībās.

Modernu valsti mūsdienās raksturo tās konstitūcijā ietverts plašāks vai šaurāks pamattiesību katalogs. Tajās valstīs, kurās ir demokrātiska valsts iekārta, kas balstās varas dalīšanā un tiesību virsvadības principā, cilvēka pamattiesību katalogs ir dabiska konstitūcijas sastāvdaļa, jo šādas valsts mērķis ir cilvēka tiesību un brīvību nodrošināšana. Taču arī valstīs, kurās varas dalīšana un tiesību virsvadība nav pamata iezīmes, tiek atzīts, ka cilvēks ir brīvs un verdzība principā netiek pieļauta, un konstitūcijās ir pieejams pamattiesību katalogs, lai arī tam ir tāds apjoms, kas netraucē varas koncentrāciju atsevišķu personu rokās.

Pamattiesību attīstība ir jāsaista ar konstitucionālisma vēsturisko attīstību, kas norit saskaņoti ar modernas valsts konsolidāciju kopš 18. gs. Taču šīs idejas aizmetņi ir daudz senāki un kopumā pieder pie cilvēces attīstības ideju vēstures vēl pirms antīkā laikmeta. Pamattiesību ideja ir cieši saistīta ar dabisko tiesību idejas ienākšanu sabiedrības domāšanā jaunajos laikos, kas nomainīja tā saukto “dievišķo tiesību laikmetu”. Nozīmīgu pienesumu pamattiesību teorijas konsolidācijā nesa apgaismības laikmeta ideju cīņas par cilvēka dabu un labāko cilvēku pārvaldības formu.

Par pirmo cilvēktiesību dokumentu bieži dēvē 1215. gada Anglijas Lielo brīvības hartu (Magna Carta). Tā kā hartas pieņemšanas mērķis bija Anglijas karaļa Džona (John, king of England) varas ierobežošana, bet pamattiesības atbilstoši klasiskajai teorijai ir subjektīvās personas tiesības prasīt no varas konkrētu rīcību vai atturēšanos no jebkādas rīcības, Lielo brīvības hartu var uzskatīt par pirmo pamattiesību katalogu konkrētajā Anglijas valstiskuma attīstības brīdī. Harta, atbilstoši laikmetam, attiecās tikai uz aristokrātiem. Savukārt Dž. Loka konceptualizētās klasiskās pamattiesības, proti, tiesības uz dzīvību, brīvību un īpašumu, bija apgaismības laikmetā pieņemtās Angļu tiesību hartas (1689) pamatā. Gandrīz simts gadus vēlāk tai sekoja ASV Neatkarības deklarācija un Francijas Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācija. ASV 1789. gada Konstitūcijas labojumi ietver arī pamattiesību normas. Savukārt Francijas Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācija ir būtiski ietekmējusi modernā Francijas konstitucionālisma attīstību, un tā turpina noteikt personu pamattiesības Francijā. Minētie konstitucionālie dokumenti būtiski ietekmēja gan cilvēktiesību idejas universalizāciju pasaules mērogā, gan apliecināja apgaismības domātāju ideju par personu pamattiesībām un varas ierobežošanu praktisko nozīmi. Tas būtiski ietekmēja visupirms konkrēto valstu attīstību, kā arī kopumā nostiprināja pamattiesību nozīmi Rietumu pasaules kultūrtelpā. Līdz ar modernas nacionālas valsts dzimšanu Rietumu pasaules kultūrtelpā pamattiesību teorija bija ieņēmusi vienu no centrālajām vietām cilvēka un valsts varas attiecību definēšanā. Pamattiesību mērķis bija ierobežot valsts varai raksturīgās patvaļas tendences, neskatoties uz to, ka tieši moderna valsts savukārt bija pirmā, kas bija atbrīvojusies no pirmsmodernās reliģiski stratificētās kārtības aizbildnības, kas nebūt nebija maznozīmīgi pamattiesību nostiprināšanās vēsturē.

19. gs. un 20. gs raksturoja pamattiesību kataloga paplašināšanās gan saturiski, gan saistībā ar tiesību subjektu loku. Valstis visupirms sāka attiecināt arvien vairāk pamattiesību uz visiem pilsoņiem neatkarīgi no personas dzimuma, ādas krāsas, nodarbošanās vai vecuma. Sieviešu un vīriešu vienlīdzība izmantot tiesības vēlēt un tikt ievēlētam ir monumentāls sasniegums pamattiesību teorijā un praksē. Pamattiesību katalogam līdzās pilsoņu un politiskajām tiesībām pievienojās sociālās un ekonomiskās tiesības, jo šo vajadzību nosacīja industrializācijas process. Pieaugot iespējām brīvi pārvietoties, aktuāls kļuva jautājums par pamattiesību attiecināšanu uz ārvalstniekiem, kas likumīgi iebraukuši valstī. Lai arī šajā laikā pamattiesības attīstījās saistībā ar katras valsts konstitucionālajiem procesiem, īpaši kopš 20. gs. šo attīstību ietekmēja pieaugošā valstu starptautiskā sadarbība un primāri šīm vajadzībām veidotās cilvēktiesību normas un mehānismi. Līdz ar to uz pamattiesību stāvokli katrā valstī arvien lielāku ietekmi atstāja starptautiskās cilvēktiesības un veidojās dziļa savstarpēja mijiedarbība, kas 21. gs globalizācijas apstākļos ir neizbēgama. Šo starptautisko cilvēktiesību ietekmi un mijiedarbību ļoti labi ilustrē tāda cilvēktiesību grupa kā solidaritātes tiesības, kurām citstarp pieder arī tiesības uz labvēlīgu vidi, kas nostiprinātas vairākos starptautiskos līgumos. Piemēram, 1998. gada Konvencijā par pieeju informācijai sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (Orhūsas konvencija) noteiktās sabiedrības tiesības piekļūt vides novērtējuma informācijai un piedalīties sabiedriskā apspriešanā par ietekmi uz vidi ir kļuvušas par Konvencijas dalībvalstīs konstitucionāli garantētajām cilvēku pamattiesībām tieši Konvencijas ietekmē.

Latvijas teritorijā tiesību attīstība ir gājusi cauri Eiropā raksturīgajiem posmiem, proti, sākotnēji dažas pamattiesības tiek atzītas priviliģētām kārtām, un vēstures gaitā nonāk līdz pamatidejai par katra cilvēka brīvu, vienlīdzību un tiesībām. Agrīnajos Latvijas tiesību avotos rodamas muižnieku tiesības. Pirmā rakstītā konstitūcija, proti, Kurzemes un Zemgales hercogistes 1617. gada 18. marta Valdības formula (Formula Regiminis) satur pilsētnieku un muižnieku īpašuma tiesību aizsardzību, ticības brīvību un vienlīdzību likuma priekšā. 1922. gadā pieņemtā Satversme ietver ierobežotu pamattiesību loku atsevišķos pantos. Tikai 1998. gadā kļuva iespējams Satversmē iekļaut jaunu 8. nodaļu ar plašu pamattiesību katalogu. Visas Satversmes 8. nodaļā ietvertās pamattiesības ir personas subjektīvās tiesības, no kurām izriet objektīvi pienākumi valsts varai. 1990. gada 4. maijā kopā ar Neatkarības deklarāciju Latvijas Augstākā padome pieņēma arī deklarāciju “Par Latvijas Republikas pievienošanos starptautisko tiesību dokumentiem cilvēktiesību jautājumos”, ar to parādot, ka tajā brīdī vēl neesošo pamattiesību katalogu Latvijas Republika ievēros, par pamatu ņemot starptautisko cilvēktiesību standartu. 1991. gadā tika pieņemts Konstitucionālais likums “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi”, kas konstitucionālā līmenī līdz 1998. gada 6. novembrim, kad spēkā stājas Satversmes 8. nodaļa, noteica pamattiesību katalogu Latvijā.

Kad Eiropas Savienība (ES) pieņēma Pamattiesību hartu, kas stājās spēkā 2009. gada 1. decembrī, šāda veida valstu integrācijas modelis, kas ir pirmais modernajā vēsturē un kurā līdzdarbojas Latvija, norādīja uz integrācijas konstitucionālo raksturu. ES dalībvalstīs darbojas nacionālais pamattiesību katalogs, taču jomās, kurās tās ir nodevušas kompetenci ES, piemērojot ES tiesību aktus dalībvalstīs, nacionālajam pamattiesību katalogam ir jābūt harmonijā ar ES Pamattiesību hartu. Ir vairākas ES Pamattiesību hartā ietvertās tiesības, kurām ir tiešā piemērojamība dalībvalstīs, ja tiek piemērots cits Eiropas Savienības tiesību akts.

Pamattiesību ideja un līdz ar to pamattiesību normatīva nostiprināšana konstitūcijās un likumos ir sekmējusi lielāku sabiedrības kontroli pār tās pārvaldītājiem sniegtās varas izmantošanu. Pamattiesību aizsardzība tiecas veidot taisnīgāku sabiedrību. Zināma korelācija ir redzama starp attīstības rādītājiem valstīs un pamattiesību aizsardzību, proti, demokrātiskās valstis ar pamattiesību aizsardzības tradīciju un labākiem sociālās vienlīdzības rādītājiem uzrāda labākus ekonomikas attīstības rādītājus.