Tiesības uz brīvību un drošību aizsargā ikvienu cilvēku pret viņa brīvības patvaļīgu ierobežošanu un viņa fiziskās integritātes apdraudējumu.
Tiesības uz brīvību un drošību aizsargā ikvienu cilvēku pret viņa brīvības patvaļīgu ierobežošanu un viņa fiziskās integritātes apdraudējumu.
Jēdzieni “brīvība” un “drošība” attiecas uz personas fizisko stāvokli, bet ne uz citiem aspektiem, piemēram, mentālo, ekonomisko, sociālo un citiem. Parasti abi jēdzieni tiek lietoti kopā, taču ir vērojamas atšķirības starptautisko cilvēktiesību standartu piemērošanā. Eiropā jēdziens “drošība” ir saistīts ar brīvības ierobežošanu, kamēr Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO; United Nations) ietvaros šis jēdziens var tikt piemērots neatkarīgi no brīvības ierobežošanas un var tikt attiecināts uz drošības apdraudējumu no privātpersonu puses. Personas brīvības ierobežojums tiek nošķirts no pārvietošanās brīvības ierobežojuma ar tā intensitātes pakāpi.
Tiesības uz brīvību un drošību drīkst ierobežot tikai likumā noteiktos gadījumos un kārtībā. Šīs tiesības ietver procesuālas garantijas: tikt nekavējoši informētam par tiesību uz brīvību un drošību ierobežojuma iemeslu, uz tiesas un periodisku izvērtējumu par aizturēšanas vai apcietināšanas likumību un nepieciešamību noziedzīga nodarījuma vai citos gadījumos, uz kompensāciju tiesību uz brīvību un drošību pārkāpuma gadījumā.
Vēsturiski tiesības uz brīvību un drošību rodamas pirmajos nacionālajos pamattiesību dokumentos (spīdzināšanas aizliegums), t. sk. 1791. gada Amerikas Savienoto Valstu (ASV) Konstitūcijas piektajā un astotajā labojumā (The Fifth and the Eight Amendment to the United States Constitution). Tiesības uz brīvību un drošību nostiprinātas ANO un reģionālajos cilvēktiesību pamatdokumentos (tiesības uz dzīvību). Kopš 1998. gada Tiesības uz brīvību un drošību nostiprinātas Latvijas Republikas Satversmē.