Tiesības uz dzīvību nodrošina cilvēka eksistenci.

Šo tiesību negatīvais aspekts uzliek valstij pienākumu patvaļīgi neatņemt personai dzīvību, bet pozitīvais – veikt pasākumus, lai dažādās situācijās aizsargātu dzīvību; aizsargāt dzīvību ar likuma starpniecību pret valsts varas pārstāvju un privātpersonu rīcību, veikt izmeklēšanu un sodīt vainīgās personas dzīvības atņemšanas gadījumā.

Tiesības uz dzīvību nedrīkst ierobežot ārkārtas stāvokļa laikā, un tās tiek dēvētas par absolūtām tiesībām. Tomēr starptautiskās tiesības paredz izņēmumus, kad dzīvības atņemšana nav tiesību uz dzīvību pārkāpums un ir absolūti nepieciešama, piemēram, lai aizsargātu citas personas dzīvību, kā arī pieļauj nāvessodu. Eiropas Padomes (Council of Europe) dalībvalstīs (t. sk. Latvijā) nāvessods ir aizliegts.

Starptautiskās tiesības galvenokārt atstāj valstu ziņā jautājumus, kad tiesības uz dzīvību rodas (aborti) un beidzas (eitanāzija). Tiesību uz dzīvību pārkāpums var izpausties dažādos veidos, piemēram, policistam neadekvāti lietojot letālu spēku, deportējot smagi slimu personu uz valsti, kas nespēj nodrošināt dzīvībai svarīgus medikamentus, un citos gadījumos.

Vēsturiski tiesības uz dzīvību nav izvērstas pirmajos nacionālajos pamattiesību dokumentos. Tās nostiprinājās 20. gs. vidū, kad tiesības uz dzīvību tika iekļautas Apvienoto Nāciju Organizācijas (United Nations) pamatdokumentos: Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā (The Universal Declaration of Human Rights) un Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (International Covenant on Civil and Political Rights), kā arī reģionālajos cilvēktiesību pamatdokumentos: Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā (Convention for the Protection of Human Rights and Fundamental Freedoms), Amerikas cilvēktiesību konvencijā (American Convention on Human Rights) un Āfrikas Cilvēka un tautu tiesību hartā (The African Charter on Human and Peoples' Rights). Kopš 1998. gada tiesības uz dzīvību ir nostiprinātas Latvijas Republikas Satversmē.