Parasti nošķir trīs vardarbīgas apiešanās veidus, kas ietilpst spīdzināšanas aizliegumā: spīdzināšana, necilvēcīga (t. sk. nežēlīga) un pazemojoša apiešanās. Spīdzināšana atšķiras ar apiešanās īpašu smaguma pakāpi un tās aizliegums starptautiskajās tiesībās atzīts par ius cogens normu (imperatīvā norma). Robežas starp trim apiešanās veidiem ir relatīvas, tās atkarīgas no dažādiem apstākļiem, piemēram, personas dzimuma, vecuma, subjektīvās uztveres, apiešanās ilguma, intensitātes, apstākļu kopuma. Vardarbīgas apiešanās rezultātā nodarītās ciešanas var būt fiziskas vai garīgas. Spīdzināšanas aizliegums ir absolūts, to nedrīkst ierobežot nekādos apstākļos.
Spīdzināšanas aizlieguma negatīvais aspekts uzliek valstij pienākumu respektēt apiešanās minimumu pret jebkuru cilvēku (piemēram, cietuma darbiniekiem nelietot nepamatotu spēku pret ieslodzīto), bet pozitīvais aspekts – veikt pasākumus, t. sk. pieņemt tiesību aktus, lai novērstu prettiesisku izturēšanos no valsts varas pārstāvju un privātpersonu puses (piemēram, izolēt vardarbīgu personu no ģimenes), veikt izmeklēšanu un sodīt vainīgās personas spīdzināšanas aizlieguma pārkāpuma gadījumā.