Spīdzināšanas aizliegums nodrošina apiešanās minimumu ar jebkuru cilvēku, lai aizsargātu cilvēka fiziskās un garīgās integritātes kodolu. Spīdzināšanas aizliegums ir pārkāpts, kad apiešanās sasniedz minimālo smaguma pakāpi (minimum level of severity). 

Parasti nošķir trīs vardarbīgas apiešanās veidus, kas ietilpst spīdzināšanas aizliegumā: spīdzināšana, necilvēcīga (t. sk. nežēlīga) un pazemojoša apiešanās. Spīdzināšana atšķiras ar apiešanās īpašu smaguma pakāpi un tās aizliegums starptautiskajās tiesībās atzīts par ius cogens normu (imperatīvā norma). Robežas starp trim apiešanās veidiem ir relatīvas, tās atkarīgas no dažādiem apstākļiem, piemēram, personas dzimuma, vecuma, subjektīvās uztveres, apiešanās ilguma, intensitātes, apstākļu kopuma. Vardarbīgas apiešanās rezultātā nodarītās ciešanas var būt fiziskas vai garīgas. Spīdzināšanas aizliegums ir absolūts, to nedrīkst ierobežot nekādos apstākļos.

Spīdzināšanas aizlieguma negatīvais aspekts uzliek valstij pienākumu respektēt apiešanās minimumu pret jebkuru cilvēku (piemēram, cietuma darbiniekiem nelietot nepamatotu spēku pret ieslodzīto), bet pozitīvais aspekts – veikt pasākumus, t. sk. pieņemt tiesību aktus, lai novērstu prettiesisku izturēšanos no valsts varas pārstāvju un privātpersonu puses (piemēram, izolēt vardarbīgu personu no ģimenes), veikt izmeklēšanu un sodīt vainīgās personas spīdzināšanas aizlieguma pārkāpuma gadījumā.

Vēsturiski spīdzināšanas aizlieguma aizmetņi rodami pirmajos nacionālajos pamattiesību dokumentos: 1689. gada Anglijas Tiesību hartā (English Bill of Rights), 1789. gada Francijas Cilvēka un pilsoņu tiesību deklarācijā (Declaration des Droits de l’Homme et du Citoyen), 1791. gada Amerikas Savienoto Valstu (ASV) Konstitūcijas astotajā labojumā (The Eight Amendment to the United States Constitution).

Spīdzināšanas aizliegums nostiprināts Apvienoto Nāciju Organizācijas (United Nations) un reģionālajos cilvēktiesību pamatdokumentos (tiesības uz dzīvību), kā arī Konvencijā pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu (Convention against Torture and Other Cruel, Inhuman or Degrading Treatment or Punishment). Kopš 1998. gada spīdzināšanas aizliegums nostiprināts Latvijas Republikas Satversmē.