Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas radīšanu lielā mērā motivēja valstu vēlme vairs nepieļaut Otrajā pasaules karā pieredzēto pazemojošo, nežēlīgo attieksmi pret indivīdu.

1945. gadā tika dibināta Apvienoto Nāciju organizācija (ANO; United Nations), un spēkā stājās arī tās dibināšanas dokuments jeb ANO statūti, kuru 55. un 56. pants noteica organizācijas valstīm pienākumu “veicināt vispārēju cieņu pret visu cilvēku cilvēktiesībām un pamatbrīvībām, kā arī nodrošināt to ievērošanu”. Pasaules sabiedrība tādējādi atzina, ka valstu rīcība attiecībā uz to iedzīvotājiem ir kļuvusi par starptautiska mēroga jautājumu. Tomēr bija nepieciešams definēt un kodificēt cilvēktiesības, piešķirot konkrētu saturu ANO statūtos minētajiem jēdzieniem “cilvēktiesības un pamatbrīvības”. Pastāvot grūtībām īsā laika posmā vienoties par valstīm juridiski saistošu starptautisku cilvēktiesību līgumu izstrādi, tika nolemts sākotnēji cilvēktiesību katalogu izveidot un iekļaut nesaistoša rakstura dokumentā jeb deklarācijā.

Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju izstrādāja ANO Cilvēktiesību komisijas (Human Rights Commission) 18 locekļi amerikāņu politiķes un bijušās Amerikas Savienoto Valstu pirmās lēdijas Eleonoras Rūzveltas (Eleanor Roosevelt) vadībā. 10.12.1948. Parīzē ANO Ģenerālā asambleja (General Assembly) pieņēma Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju kā rezolūciju Nr. 217 A (III).

Vispārējā cilvēktiesību deklarācija uzskatāma par pirmo kodificēto cilvēktiesību katalogu, kura izveides mērķis ir veidot vienotu izpratni un vienotu cilvēktiesību ievērošanas standartu visas pasaules valstu vidū. Laika gaitā starptautiskā sabiedrība ir piešķīrusi deklarācijai tik būtisku nozīmi, kādas nav nevienam citam vēlāk pieņemtajam cilvēktiesību instrumentam. Vispārējā cilvēktiesību deklarācija ir tulkota vairāk nekā 360 valodās, kļūstot par visvairāk tulkoto dokumentu pasaulē, un arī šis apstāklis apliecina deklarācijas globālo mērogu un pieejamību ikvienam cilvēkam.

Rezolūcijas formas dēļ Vispārējai cilvēktiesību deklarācijai nav obligāta un saistoša juridiska spēka atšķirībā no starptautiska līguma, un līdz ar to nav arī institūcijas, kas pārraudzītu tās ievērošanu vai varētu vērsties pret valstīm deklarācijā minēto cilvēktiesību un pamatbrīvību neievērošanas rezultātā. Tomēr vairums pasaules valstu ir atzinušas deklarācijā ietvertās cilvēktiesības par sev morāli saistošām un pilda no tās izrietošos pienākumus pret indivīdu. Turklāt Vispārējā cilvēktiesību deklarācija vienlaikus ir uzskatāma par autoritatīvu ANO statūtu 55. pantā ietverto jēdzienu “cilvēktiesības un pamatbrīvības” interpretāciju.

Ievērojot Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas būtisko nozīmi cilvēktiesību definēšanā un aizsardzībā, ik gadu tās pieņemšanas dienā – 10. decembrī – visā pasaulē tiek atzīmēta Starptautiskā cilvēktiesību diena.

Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas cilvēktiesību katalogā ir ietvertas gan pilsoniskās un politiskās, gan ekonomiskās, sociālās un kultūras, gan solidaritātes tiesības, kā arī diskriminācijas aizlieguma princips.

Deklarācijas 1. pants noteic, ka “visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi cieņā un tiesībās. Viņiem ir dots saprāts un sirdsapziņa, un viņiem citam pret citu jāizturas brālības garā”, savukārt 2. pants atzīst, ka cilvēktiesības un pamatbrīvības piemīt katram cilvēkam neatkarīgi no viņa rases, ādas krāsas, dzimuma, valodas, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā stāvokļa, kārtas vai cita stāvokļa. Tādējādi jau pašos pirmajos Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas pantos ir ietverts cilvēktiesību universālais raksturs, cilvēka cieņas princips un vienlīdzības princips jeb vienlīdzīga cilvēktiesību un pamatbrīvību attiecināšana uz visiem indivīdiem.

Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas pilsonisko un politisko cilvēktiesību katalogā iekļautas tādas nozīmīgas tiesības kā, piemēram, tiesības uz dzīvību, tiesības uz brīvību un personas neaizskaramību, tiesības uz privāto dzīvi un īpašumu, domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvība, kā arī miermīlīgas pulcēšanās un biedrošanās brīvība. Savukārt deklarācijas ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību katalogā iekļautas, piemēram, tiesības uz atbilstošu dzīves līmeni, tostarp uzturu, apģērbu, mājokli, medicīnisko aprūpi un sociālajiem pakalpojumiem, kas nepieciešami cilvēka un viņa ģimenes veselībai un labklājībai, kā arī tiesības uz izglītību un darbu.

Vienlaikus Vispārējā cilvēktiesību deklarācija paredz ne tikai indivīda tiesības, bet arī pienākumus, proti, deklarācijas 29. panta pirmā daļa noteic, ka “katram cilvēkam ir pienākumi pret sabiedrību, jo tikai tajā ir iespējama viņa personības brīva un pilnīga attīstība”.

Deklarācijā nostiprinātajām tiesībām valsts var noteikt samērīgus ierobežojumus likumā, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības un nodrošinātu sabiedrisko kārtību, vispārējo labklājību un morāles prasību ievērošanu.

Vispārējā Cilvēktiesību deklarācija kopā ar ANO Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (International Covenant on Economic, Social and Cultural Rights), ar ANO Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (International Covenant on Civil and Political Rights) un paktu papildprotokoliem veido Starptautisko cilvēktiesību hartu (International Bill of Human Rights) jeb cilvēktiesību aizsardzības kodolu visas pasaules sabiedrības līmenī.

Vispārējā cilvēktiesību deklarācija ir iedvesmojusi arī vairāk nekā 80 citu nozīmīgu starptautisku cilvēktiesību instrumentu, piemēram, Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Convention for the Protection of Human Rights and Fundamental Freedoms), izstrādāšanu.