Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas radīšanu lielā mērā motivēja valstu vēlme vairs nepieļaut Otrajā pasaules karā pieredzēto pazemojošo, nežēlīgo attieksmi pret indivīdu.
1945. gadā tika dibināta Apvienoto Nāciju organizācija (ANO; United Nations), un spēkā stājās arī tās dibināšanas dokuments jeb ANO statūti, kuru 55. un 56. pants noteica organizācijas valstīm pienākumu “veicināt vispārēju cieņu pret visu cilvēku cilvēktiesībām un pamatbrīvībām, kā arī nodrošināt to ievērošanu”. Pasaules sabiedrība tādējādi atzina, ka valstu rīcība attiecībā uz to iedzīvotājiem ir kļuvusi par starptautiska mēroga jautājumu. Tomēr bija nepieciešams definēt un kodificēt cilvēktiesības, piešķirot konkrētu saturu ANO statūtos minētajiem jēdzieniem “cilvēktiesības un pamatbrīvības”. Pastāvot grūtībām īsā laika posmā vienoties par valstīm juridiski saistošu starptautisku cilvēktiesību līgumu izstrādi, tika nolemts sākotnēji cilvēktiesību katalogu izveidot un iekļaut nesaistoša rakstura dokumentā jeb deklarācijā.
Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju izstrādāja ANO Cilvēktiesību komisijas (Human Rights Commission) 18 locekļi amerikāņu politiķes un bijušās Amerikas Savienoto Valstu pirmās lēdijas Eleonoras Rūzveltas (Eleanor Roosevelt) vadībā. 10.12.1948. Parīzē ANO Ģenerālā asambleja (General Assembly) pieņēma Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju kā rezolūciju Nr. 217 A (III).